Indriksones "Es biju cita", Selecka "Ardievas mežam" un Orbahas "Ķermeņi"

Ramona Indriksone. "Es biju cita" Ramonas Indriksones Latvijas Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcā pamanītais un lolotais radošais dzinulis, vēstītājas talants, individuālais, īpatnējais izteiksmes stils nobriedis gatavā prozas auglī – "Es biju cita". Tas ir struktūras ziņā komplicēts romāns, kurā smalki un prasmīgi savītas vairākas sižeta līnijas un pārliecinoši skan autores balss. Raidījumā tiekamies ar pašu autori. Vilis Seleckis. "Ardievas mežam" Romānā "Ardievas mežam" aprakstīti notikumi attālā Latgales pagastā skarbajos gados pēc Otrā pasaules kara, kad Latvijas teritorijā vairākus gadus risinājās nežēlīgs pilsoņu karš. Laiks, kurā vēstures vēji sagriezās virpulī, – gadi, kad sašķēlās latviešu ģimenes, kad ikviens centās paredzēt nākotni un darboties saskaņā ar saviem priekšstatiem par to pat tad, ja tas nozīmēja stāties pretī miesīgam tēvam vai brālim. Laikmetu grieži, kad zināmās vērtības un patiesības šķita zaudējušas nozīmi, kad šķeļot un ārdot nāca jaunā pasaules kārtība. Sūzija Orbaha. "Ķermeņi" Iepriekšējās desmitgadēs globalizētie plašsaziņas līdzekļi mūs ir pārpludinājuši ar idealizētu, Rietumu skaistuma standartiem atbilstošu ķermeņu attēliem, nostiprinot priekšstatu, ka jebkāda atkāpe no šī ideāla ir problēma. Ķermenis ir kļuvis par objektu, ražošanas un tirdzniecības mērķi un vietu. Sūzija Orbaha liek mums apjaust krīzes īstenos apmērus un norāda ceļu uz dziedināšanu un sevis pieņemšanu. Par grāmatu plašāk stāsta Renāte Punka.