Grāmatu stāsti

4. maijā kinoteātrī Splendid Palace notika vaļā vēršanas svētki izdevniecībā "Aminori" klajā nākušam izdevumam "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks, diplomāts, cilvēks", ko sastādījusi Inita Saulīte-Zandere.  Grāmatas zinātniskais konsultants ir vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, bet grāmatas dizaina autore - Rute Marta Jansone. „Par savu „Viena mūža grāmatu” Jānis Peters bija domājis gana ilgu laiku, un darbs pie tās sākās 2023. gadā ar dzejnieka līdzdalību un pēc viņa norādēm, bet turpinājās ar viņa dzīvesbiedres Baibas Peteres palīdzību,” atklāj Inita Saulīte-Zandere. Grāmatas galvenajā daļā apkopotas atmiņas par dažādos laikos piedzīvoto, sākot no bērnības Priekulē un jaunības Liepājā, Jāņa Petera raksti, runas, esejas, laikabiedru atmiņas un vērtējumi Petera kunga devumam dažādās jomās, atsauksmes no ļaužu vēstulēm, preses izdevumiem, grāmatām dažādos laika posmos, Peteram svarīgās fotogrāfijas ar draugiem un kolēģiem, Petera mākslas kolekcijas atspoguļojums (fotografējis Jānis Deinats) utt. Grāmatas otrajā daļā – Jāņa Petera pašrocīgi atlasītā senāko un pēdējos gados sarakstīto dzejoļu izlase, kurai viņš pats deva nosaukumu Savu balsi meklējot, tajā apkopoti 77 dzejoļi. Liega Piešiņa: Par ko Jānis Peters tikšanās reizēs vislabprātāk runāja? Inita Saulīte-Zandere: Tēmu viņam bija ļoti daudz - atmiņu stāsti par bērnību kara laikā, kad viņš palika ar auklīti, un tad, protams, ir stāsti par Atmodas laiku. Gandrīz nebija materiālu par laiku, kad viņš atbrauca uz Rīgu, Mirdzas Ķempes aicināts, un sāka strādāt laikrakstā “Cīņa” - tur bija diezgan maz atmiņu stāstu. Savukārt vienos Grāmatu svētkos satiku Ēriku Hānbergu, kautrīgi gāju viņam klāt un teicu: “Man top tāda grāmata!” Tad pie viņa aizgāju ciemos, tiku pie viņa atmiņu stāstiem un materiāliem tieši par “Cīņas” laiku, kas man trūka. Arī bildes viņš man iedeva. Grāmatas un materiāli vienkārši uzradās no kaut kurienes. Piemēram, cienījamā mākslas zinātniece Ingrīda Burāne pēkšņi bija ielikusi Facebook, ka viņai ir rokrakstā Petera rakstīts dzejolis - veltījums Mārim Čaklajam. Starp citu, tikai tagad atklāju, ka tas ir bijis uzmetums dzejolim, jo publicējumā tas skan mazliet citādāk. Kurš šķiet visuzrunājošākais Jāņa Petera dzīves posms? Droši vien, ka par Atmodu mēs vairāk vai mazāk zinājām. Man, piemēram, ļoti vilinošs likās Liepājas un Ķempes posms.  Es tomēr teikšu divus periodus. Man pārsteigums bija 70.-80. gadi līdz Atmodai, jo man vienkārši nav atmiņu par to laiku, esmu dzimusi 1969. gadā. Tāpēc arī tik daudz liku iekšā preses materiālus, recenzijas, analīzes un esejas. Tas ir vienkārši fantastiski, kādā līmenī tajā laikā analizēja dzeju vai notiekošo - kā varēja atļauties. Tas nebija nekāds pelēkais posms. Protams, piesaucot, kur vajag, Ļeņinu, kaut kādus internacionālismus un tautu draudzību. Cik daudz Petera kungs tieši tajā periodā ir izdarījis - arī te, arī to! Tas ir vienkārši fantastiski, kā to visu varēja paspēt. Otrs periods, ar kuru viņš tiešām lepojās, bija laiks, kad viņš bija Latvijas pārstāvis un vēlāk Latvijas Republikas vēstnieks Krievijā. Tur man arī nācās pamatīgi iedziļināties un lasīt dažādas diplomātu atmiņas, vēstures grāmatas - laiks, kad notika sarunas par Krievijas armijas izvešanu, kad tika noslēgts, par laimi mums, līgums 1994. gadā. Kā zinām, tas ir tas pats periods, kad Klintons ar Jeļcinu vienojās par to, ka no Ukrainas izvedīs kodolieročus. Un kas tagad notiek? Larss Fredēns bija zviedru diplomāts Baltijā, viens no pirmajiem, un viņš godīgi savās atmiņās raksta: pirmkārt, neviens neticēja, ka Baltija tiešām varētu tikt vaļā no Krievijas. Diez ko neticēja arī tam, ka Krievijas karaspēks tiks izvests, jo, piemēram, Gruzijā karabāzes palika. Neticēja arī, ka Baltija varētu kļūt neatkarīga ar ražošanu, ar neatkarību no Krievijas, kas arī ir tās lielās paralēles. Man tagad arī skrien skudriņas par to, ka tās lielvaras savā starpā virs mazajiem sarunājas un tos likteņus dala. Tā tas bija tajā laikā, un tā tas atkal notiek šodien. Petera kungs bija spējīgs sarunāties ar jebkura līmeņa līderiem. Visu cieņu. Viņš tiešām bija arī liels diplomāts, ne tikai dzejnieks. Kas viņš bija vairāk - dzejnieks, diplomāts vai cilvēks? Viņš gribēja būt dzejnieks, lai viņu atceras kā dzejnieku. Piekritīšu, ka viņš, lai arī bija labs diplomāts, man būtu gribējies, lai viņš tajā periodā labāk būtu dzeju rakstījis (smejas). Tā ir. Viņš ļoti daudz ar savu sabiedrisko darbību izdarīja latviskuma uzturēšanā laikā, kad latvieši jau gandrīz bija minoritāte Latvijā. Viņš pirmais sāka runāt par Krišjāni Valdemāru jau 70. gadu beigās. Viņš pirmais sāka runāt par to, ka vajadzētu sakopt Lielos kapus, kur atdusas mūsu dižgari, tajā laikā, kad tā bija alkoholiķu un sunīšu paradīze. Tā var turpināt par kultūras cilvēku piemiņu - sargāt, glabāt. Kaut vai tāpēc viņš noteikti ir pelnījis cieņu un palikt atmiņā. Kolorītā personība Mirdza Ķempe un Jānis Peters. Brīnišķīgs ir stāsts, kā Mirdza Ķempe, lielā dzejniece, sarkanā mētelī Liepājas kapos pēkšņi noguļas uz kapu kopiņas, paliek zem galvas somiņu un piemieg. Mirdza Ķempe, protams, ļoti daudz izdarīja Petera labā, gan skolodama, gan stāstot, kā vajag un kā nevajag rakstīt. Piemēram, tajos trakajos komunistu laikos sakot: “Ja tu gribi būt dzejnieks, tev ir jālasa “Straumēni”.” It kā neticami. Šī grāmata ir lasāma tikai pie galda tāpēc, ka vairāk nekā 1100 lappušu. Smaga, ļoti. Varbūt to vajadzēja divās, trīs daļās? Mēs grāmatu veidojām pa daļām - es vācu materiālus pa periodiem, tad uz to nokoncentrējos, savācu fotogrāfijas, visus dokumentus un devu māksliniecei. Tāpēc arī mēs nenobijāmies no šī lielā darba (smejas) - pamazām tu dari, šis ir sapakots, tas ir sapakots. Pašā sākumā mums bija versija, ka varētu atsevišķi būt dzīvesstāsts, atsevišķi dzejas daļa, bet tomēr tā ir viena mūža grāmata.

Grāmata "Latvieši Zviedrijā. Raksti. Stāsti. Atmiņas" ("Latvijas Mediji") aizved lasītājus uz pagātni, kas būtībā veidojusies vairāk nekā pirms 80 gadiem, tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad uz Zviedriju devās ļoti daudz latviešu. Darbs parāda, kā mūs ietekmējuši laiks un telpa, vienlaikus pierādot mūsu tautas spēku un izturību.  Uz sarunu aicinājām Ingunu Dauksti-Silasproģi, vienu no šīs grāmatas līdzautorēm, rakstu veidotāju, kuru zinām arī kā cilvēku, kurš prot dažādi pastāstīt par trimdas literatūru.

Vīramāte, kura ir klātesoša ik dzīves solī, emocionāli salts vīrs, grūtības tikt pie bērniņa un slogs, ko tas uzliek attiecībām, partneris, kura rakstura īpašības sākumā valdzināja, bet tagad tracina, ilgas, kuras mēģinām apslāpēt, lai tikai paliktu savā “drošajā dzīvē”. Tie ir tikai daži no stāstiem, kas izlasāmi Zanes Zustas jaunākajā grāmatā "Precēto sieviešu (grēk)sūdze" Liega Piešiņa uz sarunu aicinājusi grāmatas autori Zani Zustu.

Par pavasara atnākšanu mēdz teikt "daba mostas", bet ar dabu esam nonākuši sarežģītās attiecībās, tāpēc jāmostas arī cilvēkam! Lai sarunātos par putniem, priedēm, zilsniedzītēm, skudrām un citām būtnēm, lai palasītu pavasarīgu literatūru un apdomātu ne vien cilvēka, bet arī rakstīta vārda attiecības ar dabu, Roberts Vilsons uz studiju aicinājis trīs ekoloģiski domājošus rakstniekus – Ievu Melgalvi, Viesturu Ķeru un Sanitu Rībenu. Raidījumā dzirdēsiet Ineses Zanderes, Jāņa Baltvilka, Imanta Ziedoņa, Marta Pujāta un Tomasa Stērnsa Eliota dzeju, Džeralda Darela, Haruki Murakami un Gabijas Grušaites prozu.

Izdevniecībā "Madris" klajā nākusi vēsturnieces Ingas Sarmas grāmata "Jūrmalas vasarnīcas, vasarnieki un vasaras dzīve Jūrmalā no 19. gs. līdz 1990. gadam", kurai materiāli vākti vairāk nekā 20 gadus. "Man īstajā brīdī uzrodas īstie cilvēki ar īstajiem stāstiem", saka vēsturniece Inga Sarma, kura 40 gadus strādājot Jūrmalas muzejā, apsekojusi katru Jūrmalas rajonu, tikusies un intervējusi daudzus jūrmalniekus, bet bijuši arī gadījumi, kad pasaules slavenības kā fotogrāfe Ērika Ede no Gugenheima muzeja vai vācbaltiešu ģimenes fon Zengbušu pēcteči viņu uzmeklējuši paši. Būdama jūrmalniece no matu galiņiem līdz papēžiem, Inga Sarma grāmatu rakstījusi ar lielu mīlestību pret savu pilsētu. Viņa redz un pamato savu viedokli, kas Jūrmalai pietrūkst šodien, un stāsta par vēstures nospiedumiem, kurus šodienas Jūrmalas iedzīvotājiem būtu jāņem vērā. Runājam par  Pētera Beltes apkopotajiem materiāliem, uz kuriem balstījusies, rakstot par Jūrmalu līdz 1919. gadam, par dienasgrāmatām  un koncertrecenzijām, ar kurām iepazinusies lielā skaitā, rakstot par pilsētu Latvijas brīvvalsts laikā, un savu pieredzi, ko izmantojusi apkopojot materiālus par padomju gadiem. Sarunā - arī par Emīlu Dārziņu un viņa "Melanholisko valsi", patieso gadskaitli Edinburgas koncertdārza sezonas atklāšanai, ASV prezidenta Džona Kenedija uzturēšanos Jūrmalā un pozēšanu cilnim, nažu un dakšiņu škindoņu, kura skan pāri mūzikai Horna dārzā...  

Arno Jundzes romānam "Kārļa grāmata" ir visciešākā saistība ar dzejniekam Eduardam Veidenbaumam veltīto romānu "Es nemiršu nekad", kas iznāca pirms gandrīz četriem gadiem "Dienas grāmatas" sērijā "Es esmu…". "Kārļa grāmata" ir romāna otrā daļa, veltīta Eduarda brālim Kārlim. Izlasot šīs grāmatas, ir jāapzinās, ka brāļus Veidenbaumus nedrīkst nošķirt vai pretnostatīt. Liega Piešiņa uz sarunu aicināja rakstnieku Arno Jundzi un painteresējās, vai autors apzinājās, ka taps grāmata arī par Kārli. Arno Jundze: No sākuma nebija tās nojautas, pilnīgi godīgi. Es apņēmos uzrakstīt romānu par Eduardu Veidenbaumu, un, jo vairāk par viņu domāju, jo vairāk tajā visā iedziļinājos un pētīju, un lasīju. Sapratu, ka ar to stāstu kaut kas nav kārtībā, to rakstu arī “Kārļa grāmatas’’ nobeigumā - bija sajūta, ka kaut kas nav īsti labi un pareizi. Kad Eduarda grāmata bija pabeigta, pēkšņi sapratu, ka tajā brīdī, kad viņu  skaistajā, baltajā zārkā ielaida kapsētas zemē un uzlika lauru vainagu, viņš vēl nebija dzejnieks. Dzejnieka stāsts notika pēc viņa nāves. Tad man radās lielais jautājums: kurš to izdarīja? Jo Kārlis mums bija paslaucīts zem tepiķa. Jo vairāk pētīju Kārļa materiālus, jo lasīju, ko viņš ir darījis un, protams, to, ko pētnieki bija rakstījuši, un sapratu, ka Kārlis ir absolūti svarīgs šajā stāstā. Bez Kārļa nebūtu Eduarda un nebūtu viņa skaistās dzejas, ko šodien lasām. Tas man ir pilnīgi, absolūti skaidrs. Viņš kā dzejnieks notika kaut kādus 4, 5 gadus pēc savas nāves. Var skatīties, kā grāmata iznāca - pēc dokumentiem tas ir 1896. gads, bet reāli tā parādījās pircējiem gada beigās vai pat nākamā gada sākumā, jo pirms tam jau nekā nebija. Un arī pēc tam nebija. Ir sociāldemokrātu izdevums Londonā, ko visi marksisti aizgūtnēm slavē un par ko mums skolā mācīja, ka tur nebija pareizi, tur nebija cenzūras. Lai viņi aiziet uz Nacionālo bibliotēku un pamēģina to grāmatu atrast! Tās šeit nav. Tā varbūt kādreiz ir bijusi. Bet tad sapratu, ka tur ir viena lieta - tur nebija zīmoga, ka grāmata ir izlaista caur cenzūru, un neviens Latvijā oficiāli viņu tirgot neuzņēmās. Tā palika kaut kur Londonā pie sociāldemokrātiem un viņu draugiem. Skaidrs, ka to nopirka - par to es nešaubos, tāpēc jau tās nekur nav, bet būtībā ši grāmata neietekmēja latviešu sabiedrību. Ietekmēja tā grāmata, kuru izdeva Edvards Treimanis-Zvārgulis, un izdeva par Kārļa naudu, un viņi abi kopā tos dzejoļus tur salika. Treimanis dabūja cauri cenzūrai, un viņam tas ļoti grūti gāja. Abi divi, Kārlis un Treimanis, viņi ir tie, kas Eduardu izcēla. Mēs viņus varam uzskatīt par draugiem? Es domāju, ka Kārlis ar Treimani tiešām draudzējās. Viņi labprāt, kā mūsdienās sacītu, tusēja, arī viņiem bija braucieni pa krogiem - ne jau tāpēc, lai piedzertos, bet, kā mēs zinām, krogi toreiz bija vienīgā sabiedriskā vieta ārpus mājas. Viņi tur varēja iedzert kādu pudeli alus, un tad viņi tur rakstīja dzejoļus un lasīja. Treimanis-Zvārgulis jau bija kupletists. Vēlāk bija arī citas personas, kas viņiem pievienojās. Šodien mēs visi brīnāmies - no kurienes tukšā vietā radās dzejnieki? Nekur neradās. Viņi tur visu laiku bija. Tas, ka mums grāmatniecība bija bērnu autiņos, nebija nekādu nopietnu latviešu izdevēju, lasīšanas intereses tajā laikā arī vēl nebija nekādas un visa šī kustība principā tikai sākās… Visas šīs dzejas lietas notika krogos - tās bija krogus dziesmas, kuplejas. Mums autoru nav neviena, bet tautasdziesmu sējums, kas tajā laikā sāka iznākt, ir nu ļoti biezs. Tā ir daļa no visa, mēs tikai skaitām “ai, nav, nav”, bet bija vēl Jānis Ruģēns pirms viņiem - viņš bija superzvaigzne tajā apgabalā, kur viņi dzīvoja, ap Valmieru, visi nostāsti par viņu un tā tālāk - es kaut ko drusciņ ieliku grāmatā, bet mans uzdevums nebija izgleznot visu, kā tas izskatījās, jo tam vajadzētu 800 lappuses vai 1000, ko neviens negribētu lasīt. Es šo ainavu ieliku tādiem lieliem vilcieniem vai punktiem, tā, lai ir saprotams, kas tur notika, un tas arī bija uzdevums.

Tagad, kad zināmi Latvijas literatūras gada balvas šī gada nominanti, ir interesanti ne tikai izvēlēties lasāmvielu, bet dzirdēt arī žūrijas pamatojumu. Vērtējumam bija iesniegtas kopskaitā 156 grāmatas. Lielākais iesniegto grāmatu skaits bija par labāko prozas tulkojumu latviešu valodā, par ko intervijā Liegai Piešiņai tuvāk stāsta rakstniece un tulkotāja Signe Viška. Sarunas sākumā — par labāko literatūras autordarbu bērniem latviešu valodā.  

17.aprīļa vakarā tiks paziņoti Latvijas literatūras gada balvas šī gada uzvarētāji, bet pagājušajā nedēļā tikām informēti par īso nominantu sarakstu. Kategorijās ir  daži jaunumi. Piemēram, tiks noteikts "spilgtākais darbs dramaturģijā". Viens no LALIGABAs ekspertiem - literatūrzinātnieks un literatūrkritiķis Arnis Koroševskis - sarunā ar Liegu Piešiņu raksturo kategoriju "Labākais prozas autordarbs latviešu valodā". Arnis Koroševskis: Kopumā šogad bija ārkārtīgi interesanti kaut tā iemesla dēļ, ka bija pieteikts rekordliels grāmatu skaits - mazliet vairāk nekā 150, arī prozas kategorija bija ļoti bagātīga - tuvu pie 30 grāmatām. Izkristalizējas diezgan pamanāmas tendences, un tas ir skatījums vēsturē - gan senākā, gan salīdzinoši nesenā; gan biogrāfisks skatījums, gan autobiogrāfisks. Mēs redzam, kā strauji ir attīstījies mūsdienu modernais biogrāfiskais romāns. Osvalda Zebra “Dzīvs!” par Frici Brīvzemnieku - manuprāt, ievērības cienīgs fakts vien ir, ka beidzot pievēršamies šai personībai, jo parasti, domājot par nacionālās atmodas laikmetu, prātā nāk daudzi citi uzvārdi, kuri pēdējos gados varbūt ir bijuši pamanāmāki. Brīvzemnieks it kā tiek uzskatīts par ko pašsaprotamu, bet patiesībā mēs viņu īsti neaktualizējam. Gluži tāpat romānu un monogrāfiju sērijā “Es esmu…” Ingas Ābeles brīnišķīgais romāns “Mīlamā” par Aspaziju, kas droši ir viens no gaidītākajiem romāniem šajā sērijā. Zināms, ka ļoti ilgstoši un grūti tapis. Tas ir neparasts biogrāfisks skatījums, un tie lasītāji, kas vēlēsies gūt klasisku pārskatu par Aspaziju kā personību un viņas dzīves gājumu, varbūt būs vīlušies, varbūt jutīsies samulsuši, lasot šo darbu, jo Inga Ābele ir izvēlējusies ļoti neparastu pieeju, bet to neteikšu priekšā, lai katrs pats lasa. Varējām pamanīt arī to, ka vairākās prozas grāmatās bija vai nu autobiogrāfisks, vai daļēji autobiogrāfisks skatījums uz neseno vēsturi - tas bija gan Ģirtam Koknēvičam, gan Kristīnei Želvei, Nilam Saksam. No gala nominantiem īpašs prieks man ir par Andru Manfeldi, kura pēdējo 20 gadu laikā kopš romāna “Adata” ir pierādījusi, ka latviešu literatūrā viņa spēj pilnīgi visu - vienlīdz kvalitatīvi radīt pilnīgi visos literatūras veidos un žanros, un brīnišķīgais romāns “Kosmonautu iela” arī ir tam apliecinājums. No vienas puses tas varbūt aptver jautājumu loku, kurš ļoti bieži ir ieskanējies pēdējo gadu latviešu prozā, proti, skatījums uz vēlīnajiem padomju gadiem, īpaši 80. gadiem, bet tomēr Manfelde atrod interesantu pieeju un apraksta šo laiku tā, ka tas būs saistoši gan cilvēkiem, kas to ir pieredzējuši, gan jaunākām paaudzēm, kurām par padomju laiku varbūt ir visai stereotipizēts vai abstrakts priekšstats. Par autobiogrāfiskumu varam runāt arī Viļa Kasima brīnišķīgajā “Svešuma grāmatā” - ļoti emocionāls un atklāts skatījums pašam uz savu dzīvi, pasniegts daļēji esejistiskā manierē. Var teikt, ka pēdējos gados ir atdzimis arī esejas žanrs. Lai gan līdz nomināciju listei tā netika, tomēr jāuzteic arī brīnišķīgā Ievas Strukas grāmata par Astrīdu Kairišu, kur arī tika rasts veids, kā esejistiskā veidā biogrāfiski aplūkot konkrētu personību. Vai bija grūti izvēlēties pēdējo četrinieku? Prozas kategorijā, manuprāt, žūrijai bija krietni lielāka vienprātība, līdz ar to nosacīti, bet varētu teikt, ka bija vieglāk. Visgrūtāk bija ar tulkojumu kategoriju, jo tajā arī bija rekordliels skaits - pāri 50 grāmatām, piedevām ļoti reti bija gadījumi, kur mēs skaidri redzam, ka grāmata varbūt nav tik vērtīga vai tulkojums nav izdevies, vai no tehniskā viedokļa kaut kas nav - lielākā daļa tulkojumu bija ļoti kvalitatīvi. Īpaši mani sajūsmina un turpina pārsteigt Māra Poļakova - cik ražīgi viņa strādā gadu no gada, un tieši 2025. gads, kvantitatīvi skatoties, viņai bija visražīgākais. Mēs nevarējām izlemt, kuru no visiem Poļakovas darbiem beigās nominēt, bet pat gala sarakstā viņa ir pārstāvēta divreiz.

Šoreiz pievēršamies apgādā "Zinātne" izdotajai monogrāfijai "Ārsts Paracelzs alķīmiķu laikmetā", kas veltīta izcilam 16. gadsimta ārstam un pētniekam Aureolam Teofrastam Bombastam fon Hohenheimam, kuru pasaule daudz labāk pazīst pēc pseidonīma – Paracelzs. Par grāmatu runājam ar monogrāfijas autoru – profesoru Valdi Segliņu.

Tuvojoties Preiļu konceptuālistu grupas 10 gadu jubilejai, Roberts Vilsons uz sarunu par konceptuālismu literatūrā un konceptuālo dzeju Latvijā aicina trīs dažādu literāro izdevumu redaktorus, dzejniekus un konceptuālās literatūras pazinējus: dzejnieci, literatūrzinātnieci, žurnāla "Strāva" redaktori un grupējuma "Preiļu konceptuālisti" dalībnieci Annu Auziņu, literatūras žurnāla "Punctum" redaktoru, dzejnieku, literatūrzinātnieku un bijušo Preiļu konceptuālistu dalībnieku Arti Ostupu un avangarda literatūras žurnāla "Avīzes Nosaukums" galveno redaktoru, dzejnieku un humoristu Valteru Libertu. Kamēr Anna, Artis un Valters sarunājas par neradošās rakstības metodēm, konceptuālisma vēsturi un nākotni latviešu literatūrā, kā arī par plašākas sabiedrības uzmanību piesaistījušiem notikumiem, dzejniece un konceptuāliste Elvīra Bloma uzraksta konceptuālu dzejoli, kas dzirdams raidījuma izskaņā. Raidījuma producente – Baiba Nurža. Vai konceptuālus tekstus drīkst nelasīt?  Roberts Vilsons: Man patīk domāt par konceptuāliem tekstiem, patīk par tiem sarunāties, reizēm man patīk uz tiem paskatīties, bet ne vienmēr tos ir interesanti lasīt. Vai šādas izjūtas, sastopoties ar konceptuālu tekstu, ir normālas?  Anna Auziņa: Kurus konceptuālos dzejoļus tev patīk lasīt?   Roberts Vilsons: Man patīk lasīt tavējos! Tavi konceptuālie teksti tiecas pretī lirikai, to liriskās kvalitātes lasīšanas pieredzi padara piepildītu, jēgpilnu. Kurpretim Valtera brīnišķīgo dzejoli "Petīcija 21. gadsimta dzejas korpusu sastādītājiem" es neesmu izlasījis. Dzejolis ir skaists, es uz to skatos, es labprāt par to domāju, bet nelasu, neesmu izlasījis un nekad neizlasīšu. Valter, vai tu pats kādreiz esi šo savu dzejoli izlasījis?  Valters Liberts: Es to neesmu ne vien izlasījis, bet es to neesmu arī uzrakstījis.   Roberts Vilsons: Domāju, pie šī dzejoļa vēl atgriezīsimies. Arti, ko tu saki par konceptuālu tekstu lasīšanu un nelasīšanu?  Artis Ostups: Tas ir normāli, ja tu tā jūties. Es domāju, ir daudzi konceptuālisma teksti, kas nemaz nav iecerēti, lai tos lasītu no sākuma līdz beigām. Varbūt latviešu literatūrā pilnīgi nelasāmu konceptuālu tekstu ir mazāk, iespējams, tāpēc, ka mums ir bijusi spēcīga liriskā tradīcija, kas ir tuva arī mūsdienu autoriem. Kad es rakstu konceptuālus dzejoļus, tas parasti nozīmē, ka atrodu kādu prozas tekstu, kas tapis sen un nav iecerēts kā dzejolis, apstrādāju to savā aranžijā un pasniedzu lasītājiem kā savu dzejoli. Metodes, protams, ir dažādas. Un tipiskākā – vismaz Rietumos – ir paņemt kādu milzīgu teksta blāķi, pārcelt to no neliterāra konteksta literārā kontekstā un nosaukt to par dzeju. Ne vienmēr to gribas lasīt. Bet tas var būt interesants notikums citā ziņā. Krievu literatūras lasīšana kara laikā Anna Auziņa: Es esmu atvērusi Kārļa Vērdiņa sastādīto un tulkoto Ļeva Rubinšteina izlasi "Tas esmu es" ["Orbīta", 2026]. Manuprāt, Rubinšteins pieder pie tiem konceptuālistiem, kurus var lasīt. Tas sausais, nelasāmais – tas laikam būtu klasiskais konceptuālisms: gari teksti, ko paši konceptuālisti nav ne izlasījuši, ne uzrakstījuši. Turpretī Rubinšteina konceptuālisms ir kolāžveidīgs.  Artis Ostups: Ir divi klasiskie: krievu konceptuālisms un amerikāņu konceptuālisms. Man liekas, Rubinšteins runā ikdienišķā valodā par ikdienišķām lietām, teksts ir ļoti aizkustinošs, bet konceptuālais moments ir tas, ka viņš paņem gatavas runas figūras. Amerikāņu konceptuālisms varbūt ir vēsāks, provokatīvāks un vairāk orientēts uz laikmetīgās mākslas paņēmienu pārcelšanu literatūrā.  Roberts Vilsons: Saprotu, ka Ļevs Rubinšteins nesen ir gājis bojā un bijis dedzīgs Putina režīma kritiķis. Tomēr –  kā jūs raugāties uz to, ka šobrīd lasām krievu literatūru?  Anna Auziņa: Es piekrītu, ka mums vajadzētu pievērsties citu tautu literatūrai.  Artis Ostups: Es domāju, ka tie divi krievu autori, kas kopš kara sākuma ir parādījušies latviešu valodā – Gaļina Rimbu un Ļevs Rubinšteins – to ir pelnījuši. Es viņus vērtētu atsevišķi no visas kopējās krievu kultūras. Mēs zinām par viņu politisko nostāju un nešaubāmies, ka tie ir morāli domājoši cilvēki. Konceptuālā rakstība un konteksts Roberts Vilsons: Valter, es redzu, ka tev līdzi ir grāmata "Against Expression" [Against Expression. An Anthology of Conceptual Writing], ko latviski varētu tulkot – "Pret izpausmi". Grāmata ir antoloģija, kurā apkopoti amerikāņu konceptuālisma darbi. Vai vari pastāstīt vairāk par šo antoloģiju?  Valters Liberts: Laikam ir taisnība, ka tā pārstāv vairāk to otru pusi, bet jāsaka, ka pats esmu izlasījis tikai trešdaļu šīs grāmatas, lai gan lasu to jau kādu gadu. Man šī grāmata ļoti patīk, katru reizi, kad to atveru, jūtos iedvesmots! Antoloģijas formāts, manuprāt, ir piemērots, jo konceptuālās rakstības darbi bieži vien ir milzīgi – piemēram, kāds pārkārto visu Bībeli alfabētiskā secībā. Tas var būt ļoti skaists konceptuālās rakstības darbs, grāmatobjekts, bet droši vien ne visi to izlasīs, tāpēc lētāk šo ideju izlasīt antoloģijā, kur teksti ne vienmēr publicēti pilnā apjomā, toties parādās starptekstualitāte, kas ļauj redzēt lauku kopumu. Man šķiet, viena no konceptuālās rakstības iezīmēm ir tās pastāvēšana ļoti augsta konteksta vidē. Ķieģelis var būt vienkārši būvniecības ķieģelis, bet, ja tam pievieno UDK indeksu, tas pēkšņi kļūst par dzejas darbu. [Eināra Pelša grāmatobjekts "Janka", "Valters Dakša", 2021] Preiļu konceptuālistu sākums Roberts Vilsons: Mēs esam nonākuši 2016. gadā Preiļos, alfabēta dzimtenē – Eināra Pelša, Preiļu konceptuālisma centrālās figūras, mājās. Vai varam savilkt kopā tās ietekmes un vēsturi, kas ir novedusi līdz kulminācijai 2016. gadā, kad Latvijā top Preiļu konceptuālistu grupējums?  Valters Liberts: Pirmais pasaules karš?  Artis Ostups: Dadaismā parādās ideja, ka ikdienišķu objektu var eksponēt galerijā, un tad tas kļūst par mākslu. Līdzīgi notiek arī konceptuālisma literatūrā, tikai galerijas vietā ir grāmata. Šim paņēmienam ir simts gadu sena vēsture. Arī kubisma gleznās mēs redzam, ka biļetes vai citus ikdienas priekšmetus piestiprina audeklam – tā ir sava veida konceptuāla metode.  Roberts Vilsons: Kā ir ar Eināru Pelšu? Vai viņu vairāk iedvesmojis krievu konceptuālisms vai Rietumu avangards?  Artis Ostups: Baidos, ka šis jautājums ir neatbildams. Kad pie Eināra ciemojāmies, arī mēs mēģinājām viņa darbību savilkt kopā ar avangarda vēsturi, bet viņš pats tam pretojās, un īsti nebija skaidrs, kāpēc viņš sācis rakstīt šādi. Laikam gribēja rakstīt mazāk nopietni, mazāk tradicionāli. Pirms konceptuālā pavērsiena Pelšs bija ļoti lirisks dzejnieks, prasmīgi rakstīja klasiskās formās.  Man šķiet, konceptuālisms vairākus latviešu autorus ir piesaistījis tāpēc, ka ļoti ilgi – gandrīz kopš [pagājušā gadsimta] sešdesmitajiem gadiem – mēs dzīvojām sarežģītas, nopietnas, liriskas, muzikālas, uz ģenialitāti pretendējošas dzejas vidē. Konceptuālisms bija viens no veidiem, kā no tās tradīcijas atvilkt elpu.  Sarunu teksta formātā pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv!

20. un 21. martā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisināsies kārtējie Grāmatu svētki. Tātad daudz jaunu grāmatu un tikšanās ar to radītājiem: autoriem, tulkotājiem, izdevējiem. Tiks paziņoti bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas rezultāti. Liega Piešiņa iztaujā jauna dzejoļu krājuma "Aukas" (to klajā laidusi izdevniecība "Latvijas Mediji") autori Kristiānu Šukstu, kura pirmo dzejošanas pieredzi apguva literārajā seminārā "Aicinājums". Kas Kristiānai bija un ir "Aicinājums"?

Pavasarī, kad nokūst sniegs, nereti skarbus vārdus veltām kurmju rakumiem, bet, dzirdot stāstu par valodiski un arī vizuāli krāšņo eseju krājumu, kas mudina aizdomāties, kā saglabāt strauji izzūdošo dabas daudzveidību, mūsu sirdis atmaigst... Ar izdevniecībā "Jānis Roze" klajā nākušo ievērojamās britu rakstnieces Katrīnas Randelas grāmatu "Zelta kurmis" iepazīstina grāmatas tulkotāja un izdevēja Renāte Punka.   

Tulkotājas Silvijas Brices paveikto darbu sarakstā ir vairāk nekā 250 tulkotas grāmatas. Viņa atzīst, ka gadu gaitā mainījusies attieksme pret tulkotāja darba novērtējumu – tagad nereti tulkotāja vārds ir uzrādīts uz grāmatas vāka, kas Silviju Brici ļoti priecē. Ir izdotas arī divas viņas pašas sarakstītās grāmatas – "Baigās piezīmes" un "Piktais sentiments", kas ļauj labāk iepazīt Silvijas uzskatus un dzīves veidu. Uz sarunu par jaunākajiem tulkojumiem Silviju Brici aicinājusi Liega Piešiņa. Silvija Brice: Es varētu ieminēties par pašu jaunāko iznākušo grāmatu, kas nupat parādījusies grāmatnīcās, un tā ir latviešiem jau pazīstamā angļu rakstnieka Deivida Nikolsa grāmata "Tu esi šeit", kas ir stāsts par diviem vientuļiem cilvēkiem, kuriem pāri četrdesmit. Viņa ir redaktore, kura sēž savā dzīvoklītī un rediģē bezgalīgus tekstus, kas aizdod viņai dusmas vai, gluži otrādi, sajūsmina. Viņš ir ģeogrāfijas skolotājs. Maz ticamais, sākumā pilnīgi neticamais romāns pamazām sāk attīstīties, dodoties garā pārgājienā kopā vēl ar dažiem citiem cilvēkiem pa Skotijas kalniem. Ja atceramies tādu grāmatu kā Harolda Fraja "Neparastais svētceļojums", tad arī šeit priekšplānā risinās galveno varoņu attiecību drāma vai komēdija, bet fonā ir Anglijas vai Skotijas daba. Lasot grāmatu, lasītājs var justies kā skatoties filmu. Jo tēli ir tādi, kuri neatstāj vienaldzīgu. Tiem, kam ir ap četrdesmit, piecdesmit, sešdesmit un septiņdesmit, var saskatīt kaut ko no sevis.  Liega Piešiņa: Vai nav tā, ka arvien biežāk grāmatās attēlotā vides burvība tiek iegūta tieši no dabas? Droši vien. Spriežot pēc literatūras vai sociālajiem tīkliem, man šķiet gluži nepārprotami, ka aptuveni beidzamo divdesmit gadu laikā urbānais šarms ir diezgan pabalējis un cilvēki no jauna atklāj to, kas būtībā ir viņu saknes – un tā ir daba.  Kā ir ar tēmu izvēli? Varētu taču likties, ka par visu jau ir uzrakstīts. Tomēr autori spēj apburt atkal un atkal.  Varētu jau sacīt, ka viss šajā pasaulē jau ir redzēts vai izlasīts, bet tas īsti nav tiesa tādā ziņā, ka katra prizma jau ir citāda, katras acis ir citādas, katra iepriekšējā pieredze ir citāda un droši vien katrs vienā un tajā pašā grāmatā meklē kaut ko citu. Un tās labākās grāmatas ir tās, kurās katrs atrod kaut ko sev.  Cik populārs ir Deivids Nikolss savā dzimtenē? Viņš tiek uzskatīts par visai populāru – viņam ir savs plašs lasītāju loks. Par to nav ne mazāko šaubu. Iznākot viņa grāmatai "Mēs" 2016. gadā Londonā, bija milzīgi reklāmas plakāti par to, ka šī grāmata ir iznākusi. Un, starp citu, viņa romāns "Viena diena" ir ekranizēts, un nav šaubu, ka arī šis romāns ir ļoti pateicīgs ekranizācijai. Grāmata un filma jau savstarpēji viena otru popularizē. Tas noteikti tā ir, taču nereti filma ir tāda, ka sabojā lasītāja iespaidu  par grāmatu un tad nākas atzīt, ka filma ir sliktāka par grāmatu. Diemžēl vairumā gadījumu tā arī ir, jo es teiktu, ka grāmatas autora un režisora mērķi tomēr ir atšķirīgi, tāpēc dažādi ir arī izteiksmes līdzekļi.  Vai varam parunāt par tādu aspektu kā komercija? Reizēm šķiet, ka tēma ir laba, bet tā tomēr neaiziet. Kā ir šajā gadījumā? Domāju, ka rakstnieks labi apzinājies, ka tēma varētu piesaistīt daudzus lasītājus, jo romantisms, kas šeit parādās, apbur cilvēkus. Un pilnīgi pareizi! Tā ir vientulības tēma – tu vari dzīvot milzīgā lielpilsētas drūzmā un justies bezgala vientuļš. Tas nenozīmē, ka nevari būt vientuļš arī laukos, taču laukiem ir pievienotā vērtība, kura nepiemīt pilsētas mūriem.  Kāpēc tādā veidā latviešu rakstnieki neraksta? Kas ir tas, kas tulkotajai literatūrai piešķir lielāku burvību?  Par to man grūti spriest, jo neesmu izlasījusi gluži visu, ko raksta latviešu rakstnieki. Lielāka burvība? Tas varētu būt nosacīti. Šajā gadījumā tas slēpjas dabas skatos un tomēr arī nedaudz citādajos dzīves apstākļos, ar ko mēs sastopamies šī angļu rakstnieka grāmatā. Tur pievienojas interese par svešo. Savs ierastais, dzimtais, latviskais varbūt reizēm tiek novērtēts par zemu, jo viss taču ir tik pazīstams! Ko tu tulko pašlaik?  Ar lielu prieku gribētu teikt, ka drīz varētu iznākt Patrīcijas Haismitas romāns "Svešinieki vilcienā". Patrīcijai Haismitai ir savs cienītāju loks. Ja ne citādi, daudziem  viņa būs pazīstama kā autore romāniem par talantīgo misteru Ripliju. Tur nu gan filma nav sabojājusi grāmatu! Bet darbs, kas pašlaik gaida izdošanu latviešu valodā, ir viņas debijas romāns "Svešinieki vilcienā", kas ekranizēts pat divreiz, un vienu reizi to paveicis Alfrēds Hičkoks. Patrīcija Haismita izceļas ar savu dziļo psiholoģismu, pat ar tabu tēmām, ar savu ļoti īpatnējo veidu aprakstīt šķietamus vai īstus noziegumus un šķietamā vai īstā noziedznieka psiholoģiju – to, kas noved līdz sabiedrisko normu pārkāpumam. Lasītāju ziņā paliek jautājums, vai tas ir attaisnojami vai nav, un kurā pusē viņš ir. Viņas romānu tēmas vienmēr ir tumšas: tāds ir ne tikai Riplijs un ne tikai latviski iznākušie "Dziļie ūdeņi", bet tādi katrā ziņā ir arī "Svešinieki vilcienā", kura iznākšanu, kā jau teicu, es ļoti gaidu, jo Patrīcijai Haismitai katra rindiņa ir uzlādēta ar saturu un katra nianse ir svarīga. Tas viss lasītājam nav jāanalizē – viņš var tikai priecāties par to lielo gobelēnu, kuru tulkotājs pa diedziņam licis kopā savā valodā. Tāpēc dažkārt tulkotājs redz vairāk nekā lasītājs. Tulkotāja uzdevums – lai gobelēns ir viens un tas pats un lai tajā nekas nav pazudis. Un Haismitas gadījumā – lai tas ir tikpat tumšs, tikpat valdzinošs un pārsteidzošs…

21. februāra vakarā Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2025" noslēguma ceremonijā kategorijā "Vizuālā māksla" balvu saņēma Ivetas Vecenānes gobelēnu un Latvijas novadu meistaru segu izstāde "Pļava". Par to, kas šai izstādei kopīgs ar grāmatu, uzzinām Liegas Piešiņas sarunā ar mākslinieci. Liega Piešiņa: No vienas puses, grāmata "Iveta Vecenāne" ir katalogs. Bet ja apskata tavu daudzo tekstila darbu fotogrāfijas un izlasa tekstus, tad to negribas dēvēt tikai par katalogu. Kā tu pati nonāci pie idejas par šīs grāmatas tapšanu? Jo tā ir tava iecere un tava realizācija.  Iveta Vecenāne: Pirms divdesmit gadiem Dizaina muzejā man bija izstāde "Sniegoga" kopā ar Aigaru Lenkēviču un Ēriku Mālderi. Tai beidzoties, mākslas zinātniece Anita Vanaga teica: Iveta, tev vajadzīgs katalogs, kamēr tev vēl ir piecdesmit gadi – kaut gan toreiz man bija četrdesmit –, nevis astoņdesmit. Sākām strādāt pie pirmās grāmatas: Anita bija gan sastādītāja, gan redaktore, un grāmatas nosaukums bija "Ziedēšanas paralēlisms". Šī pirmā grāmata man arī godam nokalpoja, veidojot manu mākslinieces karjeru, jo ļoti daudzajās izstādēs, kas man bijušas ārzemēs, bijis tā: atbrauc, parādi grāmatu, un visiem viss skaidrs. Pirmā grāmata man devusi arī ļoti daudzus saldus privātās dzīves mirkļus – tos esmu piedzīvojusi divdesmit gadu garumā. Bet šo gadu laikā man izveidojušās četras gobelēnu kolekcijas, un sapratu, ka arī tās ir jāsistematizē, lai nepazūd. Lai tās ir kā kolekcijas, nevis vienkārši kā kaut kur nomētātas lupatiņas. Mana draudzība gan ar mākslas zinātniekiem, gan muzeju darbiniekiem, kuri pieraduši domāt zinātniski, darīja savu: arī es sapratu, ka pienācis laiks jaunam sistematizētam materiālam.  Izstādē "Pļava", kas notika Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir 16 darbi – nopietna kolekcija: arī to gribējās parādīt kā svarīgu punktu. Un arī manus jaunākos darbus. Un vēl trīs kolekcijas, kas nav izrādītas Latvijā.    Vai var teikt, ka gandrīz viss, ko esi paveikusi, nu ir apkopots šajā grāmatā?  Principā sakārtots ir viss. Šo pašu jautājumu man uzdeva meita. Paskaitījām – kādu divdesmit gobelēnu vēl nav. Man bijuši arī pasūtījuma darbi. Arī mani mazdēli uzdod jautājumu – vecmāmiņ, vai ar tavām dzijām pietiktu, lai aptītu tās apkārt zemeslodei? (Smejas.) Kā tu pati domā – kurš ir vispopulārākais darbs, par kuru vari izstāstīt arī stāstu?  Stāsts ir katram manam darbam. Laikam jau [mīļākais ir] tas, kas uz kataloga vāka – tās ir ugunspuķes, kas arī izstādē bija centrālais darbs – bez manas īpašas teikšanas tas bija izvietots arī uz izstādes "Pļava" plakāta. Un grāmatas mākslinieks Guntars Sietiņš izvēlējies šo darbu uzlikt uz vāka. Varbūt arī visi uzskata, ka tas ir man atbilstoši. Un stāsts ir ļoti vienkāršs: visi mani darbi dzimst no skaistiem ikdienas mirkļiem, un ugunspuķu gadījumā šis ikdienas mirklis ir tāds… Mana sāpe un pārdzīvojums ir, ka skaistā, krāšņā vasara iet uz galu un pēkšņi viss kļūst zaļš un apsūnējis. Un tikai ugunspuķes meža pamalēs uzmirdz, piesaista cilvēku acis un rada prieku. Fakts arī tāds, ka tās ugunspuķes ir netālu no mūsu lauku mājām, un tas mirklis, kad tu no rīta vari piecelties, naktskreklā aiziet līdz tām ugunspuķēm, kur aug arī avenes; ieēst avenes un tādā svētā mierā sākt rīta cēlienu. No otras puses – kā es arī ugunspuķes izjūtu – tajās ir sakrājies viss vasaras kaisles spēks.  Grāmatas sastādītāja ir mākslas zinātniece Irēna Bužinska, kura ir ļoti pedantiska, un Irēnai bija jālauž mana būtība – jācenšas visu, visu precizēt. Viņa ir saredzējusi grāmatas uzbūvi – to, kādai tai jābūt, un no dziļiem slāņiem izcēlusi notikumus, kurus pati jau sen esmu aizmirsusi. Viņa ir uzminējusi un sapratusi, no kurienes un kāpēc nāk mani darbi, un kas tas ir par procesu. Par manu dzīvi un dzīves uztveri, un nozīmīgo posmu, ko pavadīju kopā ar rakstnieci Saulcerīti Viesi, kura veidojusi manu pasaules uzskatu. Un mūsu kopdzīvošana ar viņu vasarās: tur bija dzeja, literatūra, grāmatas, sarunas un ikdienas gaitas, maizes cepšana un dzīvošana laimē un harmonijā. Saulcerītes Vieses pasaules uzskats un rūpes par Latviju un Latvijas sakopšanu, un to, kādu mēs Latviju gribam redzēt; pateicoties viņai, iepazinos ar daudziem rakstniekiem. Tavu izstāžu bibliogrāfija grāmatā ir ļoti precīza. Ko saki par Anitas Vanagas akcentiem? Anita Vanaga vairāk akcentē Latgales posmu – kā viņa to redzējusi, un arī tos vārdus, ko viņa iemet iekšā – par mūžīgo laimi, caur dzeju… Anita devusi manu tālāko virzību uz sapratni, kas esmu es pati. Viņa tavam praktiskajam darbam iedeva teorētisko pamatojumu? Jā, un virzību nākotnē. Un Irēnai faktiski arī tas ir.  Savulaik ļoti populāra bija grāmata "Vectētiņš Antontiņš un mēs". Tā jau arī ir tava grāmatu pieredze! Jā, tā ir grāmatu pieredze, kas ir ļoti skaista, un atsauksmes par to mani ir ļoti uzmundrinājušas. Bet īstenībā es arī nevaru iedomāties, kā es varētu piedalīties savu mazdēlu audzināšanā, ja nebūtu šīs grāmatas! (Smejas.) Jo mēs to lasām! Tas ir kā ģimenes albums un kopīga pasmiešanās. Tas ir ļoti svarīgi – runāt un stāstīt stāstus par to, kas noticis ar vecvecākiem.  Tik svarīgais dzimtas koks! Jā, dzimtas koks, un "Antontiņš" mums bija topā. Katru vakaru man bija jāstāsta kāda pasaka par Antontiņu. Savulaik apgāds "Zvaigzne ABC" izdeva Saulcerītes Vieses grāmatu "Dieviena. Novada eps". Šai grāmatai ir tavu darbu ilustrācijas.  Ilustrācijas un arī vieni no maniem pirmajiem gobelēniem, kuri ļoti iekļaujas tekstā. Ar šo grāmatu dzīvoju un uzaugu; tie ir mani skaistās jaunības trauksmainie gadi, jaunības spēks, bērnu piedzimšana, dzīves process. Arī grāmatā ir visa dzīve, dzīves process un tās uztvere Saulītes izpratnē – un ļoti skaistā, cilvēcīgā pasniegumā. Bet es protu arī lielīties! (Smejas.) Ar Saulcerīti Viesi man nozīmīgākais piedzīvojums bija viņas skaistā grāmata "Aspazija". Viņa šo grāmatiņu rakstīja apmēram divdesmit gadus. Un gribu palielīties ar to, ka man bija tikai sešpadsmit, kad viņa man deva lasīt tās manuskriptu! Tas notika lauku mājās, bez elektrības. Mēnessgaismā lasīju šo manuskriptu. Un vispār turēt rokās manuskriptu un tas, ka tev to uztic – tā ir īsta dzīves laime. Kas tekstilmāksliniekam ir manuskripts viņa darbā?  Tās ir skices, kuras arī ir ļoti, ļoti vērtīgas. 

2020. gada nogalē iznāca Maijas Miglas-Streičas debijas romāns "Matildes gadsimts", kas vēsta par autores dzimtu. 2023. gadā – stāstu krājums "Sapnis par sargeņģeli", bet nule dienas gaismu ieraudzījusi grāmata "Saulrieta ugunis logos". Vai to var uzskatīt par sava veida triloģiju, jo visas trīs grāmatas ne tikai vēstī par Maijas dzimtas likteņiem, bet arī Liepāju? Atgādināsim arī, ka 2021. gadā klajā nākusi Maijas veidotā grāmata par televīzijas ļaudīm "Nenopietni nopietnie TV aizkadri", bet 2023. gadā – dzejoļu krājums "Naktstauriņa samtainā smarža" (2023). Maiju Miglu-Streiču uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Lai 14. februārī jeb Valentīna dienā runātu par mīlestību – grāmatu mīlestību, mīlestību grāmatās, erotisko literatūru, Valentīna dienu un vientulību –, Latvijas Radio 3 – Klasika raidījumā "Grāmatu stāsti" dzejnieks Roberts Vilsons studijā aicinājis savus  mīļākos dzejniekus un kolēģus: dzejnieku un digitālo humanitāro zinātņu pētnieku Haraldu Matuli, dzejnieci, literatūras žurnāla "Strāva" dibinātāju un redaktori Elvīru Blomu un dzejnieci, arī mākslinieci Loti Vilmu. Viņi ar mīlestību un tās blakusparādībām strādā profesionāli: lasot, rakstot, apspriežot un izdodot erotiskus tekstus vai rīkojot "Vientulības festivālu" pret vientulību, kas 14. februārī risinās K. K. fon Stricka villā.  Roberts Vilsons: Vispirms parunāsim par grāmatām, kuras, sekojot mana kolēģa Henrika Eliasa Zēgnera iedibinātajai tradīcijai, esmu lūdzis jūs paņemt līdzi uz studiju. Harald, sāksim ar tevi!   Haralds Matulis: Ļoti grūta izvēle. Likās – kuru ņemt? Un kāpēc vienu? (..) Šorīt nogāju gar grāmatplauktu un sapratu, ka man svarīga ir Krisas Krausas grāmata "Es mīlu Diku" (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2022; no angļu valodas tulkojusi Agnese Krivade). Pirmkārt, tā ir lieliski uzrakstīta – lasot es sajūtu baudu. Tā ir postmoderna grāmata šī vārda labajā nozīmē, kas uzrakstīta deviņdesmito gadu otrajā pusē. Tajā ir par sievieti, kura vajā vīrieti… Rakstniece šo apsēstību, kas reizēm šķiet inscenēta (sieviete nolēmusi iemīlēties vienā mākslas kritiķī) miksē ar  esejiskiem mākslas zinātnes fragmentiem epistulārā formā. Man tas ļoti patīk! Tāds skaists, dzirkstošs un erotisks darbs, kādu cilvēks var lieliski uzrakstīt un mums ir lieliska iespēja to izlasīt. Man likās brīnišķīga tāda izlaušanās: sieviete nolemj, ka viņa mīlēs un iemīlēsies. Es vienkārši tik bieži neesmu bijis šādā pozīcijā – ka mani vajā, tāpēc man tas likās riktīgi jocīgs stāsts. (..) Piekrītu Lotei – arī man uz beigām kļuva mazliet par vienmuļu. (..) Ir daudzas man mīļas grāmatas, kuras neizlasu līdz galam, jo šķiet, ka tas nav nepieciešams – taču tas nediskvalificē lielisko, kas tajās ir. Šeit tas Diks pārsvarā ir klāt neesošs. Bet brīžos, kad viņš parādās, tiek portretēts, ka viņš jūtas mazliet neomulīgi. Tad nu es tā kā identificējos ar viņu, jo sapratu, ka īstenībā es laikam nejustos labi, ja ar mani kaut ko tādu darītu… (Smejas.)  Elvīra Bloma: Tas man atgādina Montu Kromu, kura mūža nogalē arī bija ļoti strukturēti iemīlējusies vienā konkrētā cilvēkā un viņu mazliet vajāja... (Smaida.)   Lote Vilma: Man liekas interesanti, kā Diks ienāk sievietes dzīvē. Viņš to īsti negrib, bet kaut kādā ziņā tas tomēr notiek. No vienas puses – šķiet, ka apsēstība ar Diku kaut kādā ziņā nav stāsts par pašu Diku, bet gan to, ko viņš sievietei paver – jaunu pasauli, jaunas lietas, kuras viņa saista ar Diku, kurš savukārt ar viņu nevēlas nekādu sakaru.  Elvīra Bloma: Un jautājums – ja Diks gribētu, vai sieviete turpinātu ar viņu tikties? Jo var jau būt, ka visa jēga ir pašā apsēstībā, nevis kopā būšanā…  Mīlestība un apsēstība ir diezgan auglīgs virziens, domājot par grāmatām un literatūru. Elvīra, varbūt tev ir kas kontrastējošs?  Elvīra Bloma: Ja reiz esam aizsākuši tēmu par mīlestības tumšo pusi, domāju, ka varētu to turpināt. Man ir divi varianti. Manā prātā un sirdī iekritusi J. T. LīRoja grāmata "Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu" ("Atēna", 2006; no angļu valodas tulkojis Kārlis Vērdiņš), kas ir ļoti labs! Grāmata izdota jau labi sen, un pat nezinu, kāpēc tā man ir tik nozīmīga. Tas ir mazliet citāds mīlestības stāsts – starp māti un bērnu. Par to, ka bērns jau nevērtē savus vecākus. Lai ko viņa māte darītu un lai cik slimi tas nebūtu, bērns vienalga viņu uzskatīs par labāko savā dzīvē! Tas droši vien sasaistās ar manis pašas pieredzi…   Bet kopumā arī man mīlestība saistās ar grūtībām, jo uzreiz parādās aspekti, kas grūti risināmi. Piemēram, tās pašas varas attiecības, jo mīlestība un jo sevišķi seksualitāte tomēr asociējas ar varu: ne tikai ar varu kā institūciju, kas kaut kādā veidā mēģina kontrolēt sievietes ķermeni un viņas reproduktīvās spējas, bet arī varu, kas valda divu cilvēku attiecībās. Jo kādā brīdī top aktuāls jautājums, kurš kuram pakļaujas, kurš kuram piekāpjas, kurš vairāk dominē, un man tas vienmēr licies mazliet biedējošs aspekts, kas nomāc romantiskās sajūtas. Grāmatā tas lielā mērā ir stipri pārspīlēti – viss ir ļoti, ļoti dramatiski! Šīs grāmatas sakarā – man ļoti patika filma, ko uzņēma itāļu režisore Āzija Ardžento (Asia Argento), kuras tēvs savukārt ir itāļu šausmu filmu klasiķis. Toties Āzija pievēršas tām šausmām, kas saistītas ar cilvēka iekšējo pasauli, ar psiholoģisko, emocionālo vidi, un ļoti pamatīgi, pat diezgan pašdestruktīvi to pēta. Man ļoti, ļoti patīk šī filma ("The Heart Is Deceitful Above All  Things" (2004)), to esmu noskatījusies daudz reižu.   Lote?  Lote Vilma: Man līdzi paņemta Kārļa Vērdiņa dzejas grāmata "Ledlauži" ("Nordik", 2001), ko ņemu līdzi visur un arī pieminu visur. Kad to atklāju, man bija aptuveni piecpadsmit. Šis ir pirmizdevums, kas izdots 2001. gadā: gluži tāpat kā citas manas mīļās grāmatas, arī šis krājums jau jūk laukā. Tur ir daudz ar zīmuli atzīmētu vietu. Šī ir grāmata, kas noteikti ietekmējusi to, kā es skatos uz dzeju, un kopumā atstājusi ļoti lielu iespaidu uz mani. Tā ir arī ļoti erotiska, turklāt homoerotiska grāmata. Es to lasīju vēlāk, nekā 2001. gadā, jo tobrīd tas droši vien nebūtu bijis adekvāti.  Saprotu arī, ka tolaik nebija ierasts, ka šādas grāmatas iznāk, un erotika, kas tur parādās, ietērpta ļoti dažādos tēlos un metaforās. Man liekas, ka tajā ir kaut kāds "draivs". Šeit ir ļoti liela mīlestība ar visu erotiku, kas slēpjas zem tā ledus.  Kas jums pašiem sakāms par mīlestību?   Lote Vilma: Kad biju pusaudžu vecumā un jutos iemīlējusies, nesapratu – vai viņš ir tas īstais, vai tomēr nē? Prasīju vecmāmiņai – kā to var zināt? Biju apjukusi, jo nesapratu, ko tas nozīmē. Lai gan biju saskatījusies romantiskas filmas… Un vecmamma teica: kad būs īstais, tad tu zināsi – jo tas būs kā zibens! Tas mani samulsināja vēl vairāk. Pēc daudziem gadiem sāku iet terapijā, un tā padarīja daudz skaidrāku skatu uz to, kā skatos uz romantiskām attiecībām, nevis mīlestību plašākā nozīmē. Šobrīd par mīlestību domāju kā par kaut ko diezgan sarežģītu: manuprāt, tā prasa apzinātību un daudzas sarunas; daudz godīguma un spēju paskatīties arī pašam uz sevi. Tas nav vienkārši, bet man tas šķiet pat skaistāk, nekā ja iesper zibens.   Haralds Matulis: Nākot uz studiju, atcerējos, ka Daniilam Harmsam ir īss anekdotisks stāstiņš par jaunu vīrieti, kuram ir mīļākā un māte. Par mīļāko viņš visādi rūpējas, nopērk arī kažoku, bet māte tikmēr guļ caurstaigājamā istabā, saaukstējas un nomirst. Kad māte ir aizgājusi, vīrietis raud gaužas asaras un par mīļāko vairs neliekas ne zinis. Viņš saka: kāpēc mēs šīs divas lietas saucam vienā vārdā – par mīlestību? Man kaut kā ir līdzīgi. Arī man šķiet, ka mīlestība ir tik liels vārds, ka labāk to nepieminēt. Un, ja ir jāizvēlas – mīlestība vai sava istaba, man labāk patīk sava istaba. Jo – tā mīlestība ienāk manā istabā, ir forši, bet.. pēc tam man vairs nav savas istabas! (Visi smejas.) Lai gan saprotu, ka ilgtermiņā kaut kad jau tai mīlestībai vieta ir jāatrod.   Elvīra Bloma: Man mīlestība ir eksistences vai prāta stāvoklis. Dvēseles stāvoklis. Savukārt romantiskā mīlestība vairāk asociējas ar apsēstību – vismaz cik man nācies ar to saskarties. Bet mīlestība kā tāda – tas tiešām vairāk ir esamības stāvoklis, uz ko vismaz teorētiski mēs visi mēģinām tiekties, lai mūsu rīcība balstītos nevis bailēs, bet mīlestībā.   Sarunas pilnu versiju lūkojiet šeit!  

11. februāra vakarā kultūrbārā "Masa" norisināsies Laura Gundara jaunākās grāmatas "Zāģē nost" atvēršanas svētki. Grāmatu klajā laidusi izdevniecība "Dienas grāmata". Lauris Gundars ar savām grāmatām iepriecina gan lielos, gan mazos lasītājus, mudinot tos domāt un vērtēt. Kaut vai grāmata par režisoru Vari Braslu, kuras nosaukums ir "Piga kabatā. Vara Braslas laiks".  "Zāģē nost!" ierauj un notur ar spilgtu simbolismu, daudzslāņainību un dinamiskiem pavērsieniem, saglabājot smalki ieturētu stilu. Varoņa sevis meklējumi dzīvi savijas ar starppaaudžu konfliktu atšķetināšanu. Grāmata, kas palīdz sadzirdēt sevi. Grāmatas atvēršanas dienas rītā Lauri Gundaru uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Apgāds "Omnia mea" izdod grāmatas, kas tapušas franču valodā, un tās vadītāja Inta Geile-Sīpolniece pati arī tulko no franču valodas. Tikko kā iznākusi mūsdienu franču lugu izlase "Lasīt un spēlēt", kuru latviskojusi Agnese Kasparova un kurā ir Ievas Strukas priekšvārds. Tā ir pirmā no trim iecerētajām mūsdienu franču lugu izlasēm. Ar grāmatu iepazīstina izdevēja Inta Geile-Sīpolniece, kuru uz sarunu aicināja Liega Piešiņa.  Šīs konkrētās lugas vairāk domātas lasīšanai vai iestudēšanai uz teātra skatuves? Idejas autore ir tulkotāja Agnese Kasparova. Šajā lugu izlasē, kurā pavisam būs trīs grāmatas, ir iznākusi pirmā. Šogad būs arī otrā ar frankofono autoru lugām, proti, beļģu, kanādiešu, franciski rakstošo autoru lugām. Trešā grāmata būs veltīta bērnu lugām. Projekta iniciatori un atbalstītāji ir Francijas institūts Latvijā, kurš 2027. gadā svinēs 30 gadu pastāvēšanu Latvijā. Šīs trīs grāmatas būs pienesums teātriem, domāju, ka kādas no lugām redzēsim uz skatuves. Tas ir mērķis šim apjomīgajam darbam. Pirmajā lugu izlasē ir Žoels Pomrā ar “Pelnrušķīti”, Eduāra Luī “Kurš nogalināja manu tēvu”, kas nav luga, bet ko var spēlēt, Klodīnes Galeā “Trīs reizes Uliss” - abstrakts paraugs, kā var rakstīt lugas, Pjēra Nota “Mācība par izgāšanos” un Floriana Zellera “Patiesība”. Šis autors Latvijā jau ir pazīstams, jo Agnese Kasparova ir tulkojusi citus viņa darbus. Pirmā grāmata ir iznākusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Francijas institūta atbalstu. Vai bija sarežģīti izvēlēties, kuras lugas piedāvāt, jo te ir jābūt vairākiem atlases principiem? Saziņā ar Francijas institūta direktoru Agnese Kasparova tās atlasīja, konsultējās. Viņa ir ļoti daudz darbojusies ar lugām, ir tulkojusi lugas Latvijas teātriem, tā kā viņai ir zināma pieredze. Ideja par šādu izdevumu Agnesei radās Parīzē, kādā grāmatu veikalā, kurā pārdod tikai lugas. Vai šī izvēle bija sarežģīta? Nav tā, ka viņa paņēma pirmo darbu. Viņa piedomāja arī par dažādību. To var redzēt grāmatā, jo katrs autors ir atšķirīgs, katra luga atšķiras. Te var izvēlēties sev tuvāko un pierast lasīt lugu. Katrs lasītājs var iztēloties, kā to pats redz uz skatuves, tātad viņš var iejusties režisora ādā. Vai ir liela atšķirība no romāna, stāsta, dzejoļa lasīšanas? Mazliet ir, jo ir piebildes, kas notiek, kurš atnāk, kāda kuram sejas izteiksme un tā tālāk. Bet, katrā ziņā, ir interesanti lasīt. Kura no lugām jums pašai patīk un kāpēc? Varbūt “Pelnrušķīte”. Citējot Ievu Struku, "Pelnrušķīte" ir mūsdienīga pasaka nepieaugušajiem pieaugušajiem par 17. gadsimtā Šarla Pero radīto arhetipu - tikumīgu bārenīti, kurai liktenis lēmis sagaidīt savu princi, jo arī prinčiem ir savi principi par to, kādas meitenes der vienai ballei un kādas - visam mūžam. Kāpēc vēlreiz rakstīt par vardarbību ģimenē un alkām pēc pārtikušas dzīves? Iespējams, tālab, ka 21. gadsimtā mēs šķietami pieaugam ar pirmo un pastāvīgi atvērto interneta pārlūkprogrammu, bet patiesībā pieaugšana ar katru gadu attālinās, jo atbildība, kas jāuzņemas arvien retāk, ir eksistenciāli izšķiroša. Viņa ir raksturojusi katru no krājumā ievietotajām lugām, ņemot vērā arī to, ko es palasīju. Tā ir Šarla Pero pasaka 17. gadsimtā, bet notiek mūsdienās - pilnīgi mūsdienīga vide, mūsdienu domāšana, mūsdienīga valoda, bet ir paņemts pats pamatiņš. Šur un tur pasaku motīvi, īpaši Pero motīvi, parādās arī franču mūsdienu literatūrā, arī grāmatās bērniem.

Eiropas Savienības Literatūras balvas (2011) laureātei rakstniecei un filoloģijas doktorei Ingai Žoludei romāns "Tēvs" ir vienpadsmitā prozas grāmata. Zinām viņu arī kā radošās rakstīšanas kursu pasniedzēju. Apbalvojumus autore saņēmusi par romānu "Sarkanie bērni" un "Vendenes lotospuķe". "Tēvs" atklāj autores dzimtas notikumus, kur tik svarīgas ir "lielās" vēstures notikumi un norises. Rakstnieci uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Cik ilgi vien cilvēki pastāv, tie stāsta pasakas. Par to, kā cēlusies zeme un debesis, kā pasaulē parādījušies cilvēki un kāpēc dzīvnieki ir tādi vai citādi. Nozīmīga loma šajās pasakās ir pārvērtībām. Sasafrasas de Bruinas pasaku grāmata "Cik ilgi vien cilvēks pastāv", kas iznākusi Jāņa Rozes apgādā, uzbur, piedāvā, arī aicina ieraudzīt citādas pasakas. Mums zināmās pasakas izlasām citām – mākslinieces un pasaku stāstītājas Sasafrasas de Bruinas acīm. Tulkotāja Inga Karlsberga biežāk latvisko grāmatas no vācu valodas, ir tapuši arī tulkojumi no nīderlandiešu valodas – kā šajā gadījumā. Ingu Karlsbergu uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Grāmata "Sarunas ar erceņģeli Efiriēlu" ir par Visuma būtību. Kaut uz grāmatas vāka autore ir norādīta Nunna M.P., mēs viņu zinām kā Diānu Sproģi, kādreizējo Latvijas Radio režisori. Savā grāmatā viņa meklē un palīdz citiem atrast ceļu uz garīgo transformāciju. Grāmatas autori iztaujā Liega Piešiņa.  

Rakstniece, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste, reklāmas tekstu un ideju autore Džeina Šteinberga latviešu lasītājiem pazīstama ar savu debijas romānu "Lasītāja", bet pirmais publicētais īsstāsts "Zilie jūras vērši" tapis pirms desmit gadiem.  Romāns "Lasītāja" ir fantāzija par brīdi, kad tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka sāk nomākt cilvēcīgumu, turklāt romāna tekstā meistarīgi ievīti mūsdienās arvien aktuālāki jautājumi. Vai ir svarīgi zināt, no kurienes tu nāc un kādas ir tavas saknes? Nedaudz biedējošais darbs piesaistīja jaunos lasītājus un tos, kuriem nav sveša fantāzija un fantastika. Tikām Džeinas jaunākā grāmata "Zvaigžņu bērns", kas domāta gan lielajiem, gan mazajiem, liek noticēt brīnumiem un citai pasaulei... Gadumijas priekšvakarā sarunu ar rakstnieci Džeinu Šteinbergu, literatūrkritiķi, literatūrzinātnieci, redaktori un izdevniecības "Zvaigzne ABC" pārstāvi Bārbalu Simsoni un arī lasītāju Mārtiņu piedāvā Liega Piešiņa.

2025. gads bijis nemierīgs gan Latvijā, gan pasaulē, un, meklējot kādu mierinājumu vai vismaz padomu, Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījuma "Grāmatu stāsti" tēmas izvēle ir retrospektīva: ko šajā gadā lasījuši vēsturnieki, un kā šis gads, kā arī 21. gadsimta pirmais ceturksnis, varētu tikt ierakstīts vēsturē? Par to caur literatūras, grāmatu un lasīšanas perspektīvu spriež personības, kuras ikdienā dažādās formās strādā ar vēsturi: vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece Ineta Lipša, vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas asociētais profesors Gustavs Strenga un literatūrvēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis. Henriks Eliass Zēgners: Ar kādām sajūtām jūs sagaidāt 2025. gada beigas? Raimonds Briedis: Ar ļoti mierīgām sajūtām. Tās būs vienas no gada beigām, kuras būs – to mēs zinām skaidri. Ineta Lipša: Raimonds ļoti labi pateica! Es gan teiktu, ka zem tā miera jau ir arī kāds nemiers – par to, kas notiek ārpus Latvijas robežām. Gustavs Strenga: Es laikam sagaidu ar nemieru – manī Ziemassvētku miers nav iestājies; ir sajūta, ka esam Lielā Nezināmā priekšā.  Grāmata, kuru lasot, var pabraukt garām savai pieturai Pirms raidījuma ieraksta lūdzu jums padomāt gan par to, kas ir svarīgākais vai interesantākais, kas šogad izlasīts, gan par to, kā jūsu izlasītais rezonē ar šībrīža realitāti. Pēc mana lūguma katrs no jums studijā ieradies ar grāmatu kaudzīti. Varbūt sāksim ar tevi, Raimond?  Raimonds Briedis: To, ko šogad esmu lasījis, var sadalīt trijās kategorijās: grāmatas, kuras esmu lasījis ar prieku; grāmatas, kuras esmu lasījis aiz intereses, un grāmatas, kuras esmu lasījis noteiktā situācijā. Plus vēl ceturtā kategorija – grāmatas, kuras esmu pašķirstījis grāmatnīcās. Tās, kuras visvairāk vēlos lasīt, ir grāmatas, ko lasu ar prieku. Un šajā gadā man tādas bijušas trīs. Viena no grāmatām – Zeiboltu Jēkaba romāns "Liktenis", ko sensenos laikos jau biju lasījis, un šogad tā atkal pagadījās pa ceļam. To lasīju vasarā, sēdēdams dārzā, un man ārkārtīgi lielu prieku sagādāja romāna detaļas. Romāna sižets ir diezgan sentimentāls, un man vienmēr, lasot 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma lielos romānus, ir žēl, ka to autori ir pārāk daudz aizrāvušies ar izdomātu literatūru – respektīvi, rakstījuši pēc kādiem zināmiem noteikumiem, kurus konkrētais laiks, iespējams, izvirzījis. Tajā pašā laikā viņi reizēm ir saglabājuši detaļas, kuras rāda 19. gadsimta dzīvi, attiecības starp cilvēkiem, kas parāda laiku, kurš mums it kā ir pazīstams, un tai pašā laikā – arī nepazīstams. Otra grāmata pie manis nonāca pilnīgi nejauši: tā ir Haruki Murakami grāmata "Nogalēt Komandoru", kurā mani pārsteidza fantāzija un tas, cik skaisti var savienot ārkārtīgi mierīgu pasaules izjūtu un iegūt to mieru, par kura trūkumu nupat Gustavs sacīja, pieredzēt dažādus brīnumus un sasaistīt to visu ar fantāziju. Vienlaikus tā ir it kā dzīva, un vienlaikus – arī izdoma. Izdoma, kas šajā realitātē ļauj ieraudzīt fantastisko, ārkārtīgi skaisto, bet, no otras puses, ieraudzīt arī to, ko var izdarīt realitāte. Pēc tam lasīju vēl arī citus Haruki Murakami darbus, bet man vairs nešķita, ka tie ir tik skaisti. Bet šī grāmata kaut kā iekrita manā lasāmo grāmatu sarakstā, jo man šķiet, ka bieži vien literatūra pie mums nonāk nejauši. Ir grāmatas, kuras mēs tiešām lasām ar interesi, bet reizēm tās mums tiek piedāvātas – tu tās no kaut kurienes izvelc, kaut kur pacel. Reizēm saku saviem studentiem: aizejiet mājās, izvelciet no [grāmatplaukta] otrās rindas trešo grāmatu un izlasiet – varbūt tieši tā jums šajā brīdī tādā veidā tiek piedāvāta. Un trešā grāmata, ko lasīju ar prieku, bija maza, dīvaina grāmatiņa – tas bija eksperiments, ko aizsāka žurnāls "Strāva". Un tieši "Strāvas" grāmata bija tā, kuras dēļ pirmo aizbraucu garām savai vilciena stacijai, kas man pēc tam pieprasīja ceļot caur Cēsīm, un pēc tam vēl deviņus kilometrus iet atpakaļ kājām. Bet to es "Strāvai" piedodu, jo tas bija pirmo reizi mūžā. (Smejas.) Tā ir grāmata "Atbildes. Latviešu sieviešu autobiogrāfiskā dzeja 2023-2025" – sieviešu autobiogrāfijas dzejā, kuras, no vienas puses, atbilst tām tendencēm, kuras ir literatūrā, bet no otras puses – uzzināju diezgan daudz patīkama un diezgan daudz nepatīkama. Šeit sasaucas kas dziļi nopietns un arī sapratne par to, kas ir literatūra.  Jā, šo mazo grāmatiņu "Atbildes" šogad dažādos raidījumos minējuši vairāki viesi. Bet tev līdzi ir vēl viena grāmata. Raimonds Briedis: Tā ir grāmata, kura mani pārsteigusi: Ģirta Koknēviča grāmata "Puškina ielas buru skola", kura, manuprāt, parāda interesantu tendenci – jo šobrīd vēsturē sāk stingt deviņdesmitie gadi. Tā ir skaidra zīme: brīdī, kad sāk rakstīt bērnības stāstus, literatūrā kaut kas mainās: ienāk jauna paaudze, kas tiecas aprakstīt kaut ko, kas visu laiku ir pastāvējis dzīvos stāstos. Šogad bija vēl vairākas grāmatas, kuras uzrādīja to, kā 90. gadu bērnība sāk sastingt stāstos. 90. gadi man pašam šķiet vēl pietiekoši dzīvi, bet, kā rāda studentu auditorija, ir jau diezgan sena vēsture. Vardarbības robežas Ineta, kādi tev šogad bijuši lasīšanas piedzīvojumi? Ineta Lipša: Ja dalām pēc tēmām, visi teksti, ko šogad esmu lasījusi, pārsvarā saistās ar vardarbību – gan politiskajā ziņā, gan ģimenē. Teksti ir dažādi: ir gan grāmatas, gan raksti – vai nu digitālajā presē, vai izdotajā presē, un trešā kategorija ir nepublicētie teksti. Viens no nepublicētajiem tekstiem – dienasgrāmatu manuskripti vai arī, piemēram, 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Krievijas impērijas Vidzemes provinces Rīgas apgabaltiesas krimināllietas, kas mani interesēja šo tēmu sakarā. Runājot par tekstiem, kas saistīti ar politisko vardarbību un vardarbību ģimenē, es kā vēsturniece varētu sākt ar Edgara Ceskes rakstu žurnāla "Latvijas Arhīvi" jaunākajā numurā. Tās ir zinātniski komentētas vēstules, kas attiecas uz pēdējiem gadiem Kurzemes-Zemgales hercogistes  dzīvē, un to autors ir Joahims Frīdrihs Šulcs – rakstnieks, kurš 1789. gadā savām acīm Parīzē redzēja Lielo franču revolūciju ar visiem notikumiem, kas tur bija. Par to viņš uzrakstīja  grāmatu, kas Eiropā tika ārkārtīgi pirkta. Viņš bija viens no populārākajiem rakstniekiem. Raksta nosaukums ir "Viņu augstu vērtēja Frīdrihs Šillers, [Šulcs saņēma lielākus honorārus nekā Frīdrihs Šillers, kuru mēs it kā labāk pazīstam, vismaz esam dzirdējuši, un] viņš cerēja valdīt pār nelielu hercogisti [domāta Kurzemes - Zemgales], bet dzīvi beidza prāta aptumsumā. Joahims Frīdrihs Šulcs un viņa vēstules no Varšavas 1791.1792. gads". Edgars Ceske tās tulkojis kopā ar publikācijas līdzautori Astru Šmiti no franču valodas un no vācu valodas. Šulcs bija Kurzemes-Zemgales hercogistes diplomātiskais pārstāvis Polijas-Lietuvas kopvalstī. Seimā viņš mēģināja "izsist", mūsdienu valodā runājot, Kurzemes namniekiem tādas pašas tiesības kā muižniekiem, bruņniecībai. Tā kā Polijas-Lietuvas kopvalstij jau ir konstitūcija, tā uztur šos vienlīdzības ideālus, tāpēc viņam tur īsti neveicas. Tas, ko prasa Polija – lai Kurzemes hercogiste piekristu inkorporācijai Polijas-Lietuvas kopvalstī, un šie teksti ir par to, kā viņš mēģina panākt [savu mērķi] un kā tad tiek izvirzīta šī ideja par inkorporāciju un tā tālāk. Tas ir ārkārtīgi fascinējoši! Un vispār tā vēstuļu valoda – tā ir ārkārtīgi aizraujoša lasāmviela. Patiesībā jau mums ir diezgan maz iespēju tikt pie šādiem, piemēram, 18. gadsimtā radītiem tekstiem. Pārlecot uz 20. gadsimtu, man šogad bija iespēja lasīt Aivara Strangas lielo grāmatu, kas veltīta diviem gadiem Latvijas vēsturē – 1939. un 1940. gadam: "Latvija. Liktenīgo lēmumu laiks. Okupācija". Pirmkārt jau man patīk, ka šeit lieliski izpaužas profesora emocijas. Viņš arī citos savos tekstos, sākot jau ar pirmajām monogrāfijām, ļauj runāt savām emocijām, bet mazliet netiešākā veidā, bet šeit tu nevari neredzēt vēsturnieka emocijas un viņa vērtējumu par lēmumiem, kas tika pieņemti, un arī tādu kā piekāpību, lielāku izpratni tālaika politisko personību iespējās. Reālāku [situācijas] novērtējumu. Un tad, protams, solis uz padomju okupāciju. Nākamās publikācijas ir atkal viens zinātnisks raksts: kolēģis Toms Zariņš žurnālā "Nationalities Papers" 2025. gadā publicējis rakstu "Vai jums nešķiet, ka mēs esam sasnieguši kaut kādu robežu? Par televīzijas pārraides valodu Padomju Latvijā no 1955. līdz 1971. gadam". Šis raksts man ļoti patika ar to, ka patiesībā pirmo reizi viņš parāda to, kā divkopienu sabiedrību Latvijā reāli sekmējusi televīzijas valodas politika. Nākamais teksts, ko gribu pieminēt un kurā reāli dokumentētas izpausmes publiskajā un arī publiskajā kultūras telpā, ir manuskripts – Kaspara Aleksandra Irbes  dienasgrāmata, pie kuras šogad strādāju, zinātniski komentējot 20. gadsimta sešdesmitos gadus, kad šī tēma izpaužas ārkārtīgi spilgti. Kā viņš to apraksta – tas ir vienkārši neticami! Tik precīzi un arī riebumu izraisoši, ka tu pilnīgi uzreiz tā kā iekrīti šajā laikā un pēc tam gribas noskurināties, lai tiktu no tās sajūtas laukā... Irbes dienasgrāmatu sastādījis un komentējis Nils Treijs, tā ir grāmata ar nosaukumu "Dravnieku māju stāsti. Druvienas Drulles Debesnieki, Tocupi un Kučuri". Tur ir vairākas atmiņu publikācijas no šo māju  iemītniekiem, kas skar jau 18. gadsimta pašu sākumu, un ārkārtīgi daudz biogrāfiskas, lokālas un ģeogrāfiskas informācijas. Kaut kādu daļu no šīs grāmatas tu lasi kā tādu mantru: lasi atmiņu stāstus, kur ir gan zemnieku māju izpirkšana, gan dzimtu stāsti ar visu, ko šie cilvēki piedzīvojuši, un kā tas sasaucas ar to, ko esi jau lasījis. Piemēram, Druvienas apkaime saistīta ar Jāni Poruku, un mēs taču lieliski zinām viņa stāstu "Kauja pie Knipskas". Te aiziet nākamā tēma – par vardarbību ģimenē, un šai sakarā – īsais teksts digitālajā žurnālā "Satori", kas man šogad ļoti patika. Vienmēr ar milzīgu interesi lasu Lolitas Tomsones esejas. Savā esejā "Dullais Cibiņš nāves ēnā jeb kur pazuda zirgi?" viņa analizē "Kauju pie Knipskas" aktuālā politiskā konteksta sakarā – par to, ka Saeimas deputāti no latviešu literatūras stundām skolās gribētu izravēt raudulīgo latviešu literatūru. Viņa min arī Dauku un piemin epizodi, kad Dauka ir paņēmis laivu, kaut kur aizbraucis, un tad kaimiņš paņem žagaru bunti un noslāna to puiku… Lolita šo epizodi beidz ar tādu tekstu: "Nu, ko lai saka par tiem slānītājiem? Jūs esat cilvēki, kas gandrīz nosit bērnu, jūs esat nežēlīgi un sūdīgi cilvēki!" Un manai interesei par vardarbību ģimenē un vardarbība pret bērniem līdz ar to nav nekāda sakara ar novembra politiskajām manifestācijām un protestiem. Lasīju arī jau manis pieminētās Rīgas apgabaltiesas krimināllietas tieši par bērnu spīdzināšanu – mana doma ir saprast, ko nozīmē bērnu pēršana 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā: cik [plaša] un kāda tā bija tradīcija latviešu sabiedrībā. Spīdzināšanas lietas – nevis tiešā, bet netiešā informācija, kas parādās liecībās – gan liecinieku liecībās, gan apsūdzēto liecībās. Ir daudz tādu, kur apsūdzētie saka: es jau nepēru daudz – tikai tik, cik citas mātes to dara. Un ir teksti, no kuriem tu netieši mēģini secināt un sāc saprast, kā tad bija ar vardarbību pret bērniem: cik tā bija normalizēta un kur bija robeža. Viss sanāk saistībā. Pēdējā grāmata, ko gribētu pieminēt, ir Aigas Bērziņas-Kites un manis nesen uzrakstītā grāmata "Latvijas Sieviešu organizāciju padomes darbība, 1925–1940: protokoli, biedrības, biogrāfijas" – tāda zinātniska publikācija. Izdevām visus protokolos minēto organizāciju – to bija apmēram 19 – šķirkļus par organizācijām, šķirkļus par visām personām-sievietēm, kas minētas šajos protokolos, un tās ir 199 biogrāfijas – tādi  biogrāfiskie šķirkļi, un dažos no tiem parādās vardarbība ģimenē. Raimonds Briedis: Man ir viena piebilde. Pateicoties Lolitas Tomsones rakstam, lasīju savu lasāmo grāmatu otrajai klasei un atklāju, ka, manuprāt, deputātu lasāmviela ir otrās klases lasāmgrāmata, kurā ir gan Sudraba Edžus stāsts, gan citi stāsti, kuri ir saīsināti un pielīdzināti bērnu līmenim. Manuprāt, kopumā viņi [deputāti] nav lasījuši darbus, par kuriem viņi runā. Līdz ar to šeit tā morāle būtu – lasiet. Ja lasīsiet, tad izlasīsiet vairāk! Ineta Lipša: Un es arī saprotu, ka tieši tu esi tas līdzbraucējs autobusā, kurš reiz lasījis "Kauju pie Knipskas". (Smejas.)  Raimonds Briedis: Jā, un šis raksts mani pārliecināja, ka Cibiņš ir varonis! No Bingenes Hildegardes līdz betona pilsētu šarmam Gustav, man izskatās, ka tev ir mazliet vairāk daiļliteratūras. Stāsti, lūdzu, ko esi paņēmis! Gustavs Strenga: Tā ir. Grāmatas, ko esmu atnesis uz studiju, varu sadalīt trijās nelielās kaudzītēs. Viena kaudzīte – grāmatas, kuras saistās ar kādu personīgu pieredzi un personīgām attiecībām ar to autoriem. Otra kaudzīte būtu grāmatas, kas saistās ar to, ko mācu Latvijas Kultūras akadēmijā. Un trešā kaudzīte, kurā gan ir tikai viena grāmata, kas saistās ar iekšējo kaislību. Domājot par privātajām attiecībām, Ineta ļoti jauki izstāstīja par izlasītajām grāmatām, toskait par Lolitas Tomsones eseju, kurā klātesošs ir arī mūsu kolēģis Raimonds. Varu teikt – man ir līdzīgi, kaut kā tās personīgās attiecības caurvij to, ko esmu lasījis. Un viena grāmata, kas mani šogad ļoti ietekmēja, bija mana kolēģa Ivara Šteinberga dzejas krājums "Stāsti". Savulaik latviešu dzeju lasīju ļoti daudz, šobrīd to daru mazāk. Bet "Stāsti" ir grāmata, kas tiešām manī radīja līdzpārdzīvojumu un sajūtu, ka Ivars – lai gan viņš ir krietni jaunāks par mani – raksta par manas paaudzes pieredzi. Šī grāmata pie manis nonāca caur manas sievas rokām. Viņa to nopirka, izlasīja un teica: "Šis tev ir jāizlasa. Tas ir kaut kas labs!" Izlasīju un arī sapratu, ka tas ir kaut kas labs. Šo grāmatu uzdāvināju arī savam tēvam dzimšanas dienā, viņš izlasīja, un arī viņš teica, ka šī grāmata viņu ļoti ietekmējusi. Otra personīgā stāsta grāmata ir Rvīna Vardes "Kur tu biji" Par pirmajiem stāstiem dzirdēju jau pirms pieciem gadiem, kad Ervīns to rakstīja, jo vienkārši mēs ar Ervīnu esam labi draugi. Droši vien to lasīju ar citām acīm nekā lielākā daļa lasītāju, jo daļu no stāstiem zināju Ervīna pārstāstā. Un, lai gan lasot ļoti daudz smējos, īstenībā pēc šīs grāmatas izlasīšanas man bija ļoti skumji. Jo šis varonis, no vienas puses, dara kaut kādas smieklīgas un stulbas lietas, un arī citi cilvēki, kas parādās stāstos, dara smieklīgas un stulbas lietas, taču pēc grāmatas izlasīšanas man smiekli nenāca. Es ļoti pārdzīvoju dzīves bezcerību, tādu nenoteiktu virzību uz priekšu. Man bija žēl galvenā varoņa, lai gan biju ļoti labi pasmējies. Un trešā grāmata, kas saistās ar personīgajām attiecībām, ir krievu izcelsmes kultūrvēsturnieka Aleksandra Etkinda grāmata "Iekšējā kolonizācija. Krievijas impēriskā pieredze", kura iznākusi jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, bet šogad tika iztulkota un izdota latviski. Es to izlasīju tādēļ, ka grāmatas atklāšanā man bija iespēja sarunāties ar pašu Aleksandru Etkindu: mums radās intelektuāla draudzība, un tas, kas man likās interesanti, lasot šo grāmatu – bija sajūta, ka beidzot tam impērismam, kurš šobrīd agresīvi mutuļo arī Ukrainā, ir plašs ietvars; ka mēs šīm impēriskajām tieksmēm beidzot redzam arī kultūras saknes. Izlasot šo grāmatu, noskaņojums, visticamāk, nebūs priecīgs, bet iespējams, ka cilvēki labāk sapratīs tos dažādos procesus, kas notikuši. Pievēršoties grāmatām, kas vairāk saistās ar profesionālo interesi, teikšu godīgi: biju ļoti pārsteigts, ka izdevniecība "Neputns" izdevusi Bingenes Hildegardes – 12. gadsimta mūķenes un mistiķes – lugu "Tikumu ordenis", kuru tulkojis Mārtiņš Laizāns. Grāmatā ir skaistas Lindas Mences ilustrācijas. Man šķiet, ka Latvijā ir ļoti maza interese par laikmetu pirms 1900. gada. Noklausījos arī interviju ar Lindu Menci: skaidrs, ka tā bijusi viņas iniciatīva – Linda bija izlasījusi "Tikumu ordeni", kas ir neliela luga, kuru sarakstījusi Hildegarde, un luga domāta viņas māsām. Tā ir viduslaiku garā un pamāca cilvēkus, kas to skatās. Runa ir par tikumiem, kas nāk no Benedikta regulas. Patiesībā tā ir luga par katra mūka un mūķenes iekšējo dzīvi klosterī, par izaicinājumiem. Tur klātesošs ir gan velns, gan dažādi tikumi. Tā it kā nav aizraujoša lasāmviela, taču laba pieredze ieskatīties 12. gadsimta sievietes iekšējā garīgajā pasaulē, un šajā gadā, tieši rudens semestrī, kad Latvijas Kultūras akadēmijā pasniedzu kursu par reliģiskajām kultūrām viduslaikos, izmantoju tieši šo tekstu, lai studentus iepazīstinātu ar Bingenes Hildegardi. Un no astoņiem studentiem, kuri bija atnākuši uz lekciju, par Hildegardi bija dzirdējuši divi, turklāt tieši šīs grāmatas dēļ, kas mani iepriecināja. Un tad vēl ir digitālā grāmata – vienīgā, kas ir svešvalodā: Adas Palmeres "Inventing the Renaissance", kas patiesībā nav akadēmiska grāmata, bet reizē tāda ir. Ada Palmere ir renesanses vēstures profesore, kura šajā grāmatā raksta par to, kā radīts mīts par renesansi, kas ir aktuāls arī mūsdienās – pamatā par 13., 14., 15. un 16. gadsimta Itāliju. Man ļoti patīk, ka autore saprotamā valodā plašai auditorijai stāsta par to, kā vēsturnieki strādā, un atklāj, kā radies kultūras augšupejas priekšstats, pamatā balstoties uz divām pilsētām – Florenci un Venēciju, vairāk gan uz Florenci, ignorējot visu pārējo, kas noticis apkārt. Un šī nu patiešām ir interesanta lasāmviela! Un trešā kaudzīte, kurā gan ir tikai viena grāmata, ir par manu kaislību. Mani aizrauj esejas, īpaši – par pilsētām un arhitektūru. Britu arhitektūras kritiķis Ovens Heterlijs (Owen Hatherley) sarakstījis daudzas grāmatas par pilsētām. Viņa esejas tulkotas arī latviski un izdotas grāmatā "Baltijas atklātnes". Šī grāmata, atšķirībā no pārējām, nav izdota šogad, bet gan senāk, un to ir izdevusi "Orbīta". Šī grāmata caur padsmit esejām izstāsta paša Ovena pieredzes stāstus dažādās Baltijas jūras reģiona pilsētās. Viņš ir ļoti interesants autors! Šīs esejas ļauj lasītājam izjust pilsētu: saprast konkrētās pilsētas musturu un sajūtu, turklāt viņš raksta nevis tikai par skaistajām, jaukajām, vēsturiskajām pilsētām, bet arī par tādām, kas radītas 20. gadsimtā un kurās pamatā dominē betons; kuras it kā nešķiet skaistas, bet patiesībā viņš prot parādīt šo vietu burvību. Diskusija pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV! 

Grāmata "Dzīvais cimds" turpina pētīt un atklāt Jettes Užānes (1924-2007) daiļradi. Cēsu muzejā  viņas simtgadei veltītā izstāde "Dzīvais cimds" parādīja gan cimdu adīšanas mākslu, kur tradicionālais un radošais uzbūra 20. gadsimta Latvijas kultūras pulsu. Tagad ar tādu pašu nosaukumu lasītāju rokās nonāk grāmata. Tajā apkopoti līdz šim nepublicēti Jettes Užānes cimdu stāsti, tehniskie zīmējumi un fotogrāfijas. Pirms Liegas Piešiņas sarunas ar grāmatas autori Elīnu Apsīti, jāatgādina, ka 1982. gadā tikai retais zināja kas ir Jette Užāne jeb cimdu Jettiņa.  "Kā maza meitene biju līdzdalīga, kā mēs tās saucēm, Jettes cimdu izrādēs. Pie Jettiņas brauca ekskursanti autobusiem un viņa tad rādīja savus cimdus. Tā parasti bija vasara un izrādes notika zem "Lejnieku" māju liepiņām. Ikreiz caur vieglām sarunām, smiekliem un dziesmām, ievijās tā dziļā nopietnība, kas mani kā bērnu ļoti aizrāva. Tajā bija atbildes uz visas pasaules eksistenciālajiem jautājumiem. Tagad, kad pie Jettiņas vairs nevar aizbraukt, stāstus turpinu stāstīt es. Man ir ļoti svarīgi, lai tie turpinās," stāsta autore, Jettes Užānes radošās dzīves līdzgaitniece un mantojuma glabātāja, Elīna Apsīte. Par grāmatas vizuālā veidola tapšanu viņa atklāj: "Ļoti ilgi meklēju veidu, kādā varētu cimdus grāmatā ietērpt. Tas tiešām bija ļoti sarežģīts un grūts ceļš, līdz satiku radošus, jaunus, labestīgus cilvēkus - dizaina kompāniju Overpriced,  ar kuriem kopā veidojām Jettes simtgades izstādi Cēsīs. Idejas, ar kādām viņi nāca, realizējot izstādes pamatdomu, ka ir nepieciešams parādīt gan Jetti, viņas dzīvi, viņas dzīves filozofiju un cimdus. Grāmata ir tieši tāda. Tajā ir gan Jettes filozofija, viņas dzīvesstāsts un viņas cimdu stāsti, arī viņas cimdi un to tehniskie zīmējumi. Kad šos jaunos cilvēkus satiku, biju pārliecināta, ka viņiem jābūt arī grāmatas dizaina veidotājiem. Un esmu ārkārtīgi pateicīga, ka viņi piekrita. Sadarbība bija lieliska, jo viņi jau bija izjutuši Jetti, veidojot izstādi, un viņi juta, kādā veidā ir jāveido arī dizains - ārpus robežām. Man patīk, ka tas ir ārpus robežām, jo arī Jette ir ārpus robežām."

Aizvadītajā nedēļā valdīja Prozas lasījumu noskaņojums. Tie svinēja savu trīsdesmito gadskārtu. Cik dažāda un bagāta ir latviešu rakstītā proza! Vairākus vakarus bija iespējams dzirdēt arī Dženas Andersones rakstīto, bet apgādā "Zvaigzne ABC" notika arī viņas romāna "Demiurgs" atvēršanas svētki. Liega Piešiņa, kura grāmatu izlasījusi vienā elpas vilcienā, ir pārliecināta, ka daudzi lasītāji novērtēs Dženas Andersones veikumu un aizdomāsies par izlasīto. Klausāmies Liegas sarunu ar rakstnieci Dženu Andersoni, kurai šis otrais romāns, bet ir arī trīs stāstu krājumi!

Šonedēļ apgāds "Aminori" laida klajā igauņu mākslinieka un komiksu meistara Jōnasa Sildres (Joonas Sildre, 1980)  grafisko romānu par Arvo Pertu "Starp divām skaņām. Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai", kas vēsta par pasaulē zināmākā igauņu komponista dzīvi no bērnības līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt. Teksta, kuru tulkojusi Maima Grīnberga, nav daudz, bet tas ir būtisks, jo tieši visvairāk ar paša komponista izteikumiem atklāj to, kā dzima Perta unikālais stils tintinnabuli, un te liela nozīme tam, kā Sildre zīmē skaņas un skaņdarba dzimšanu.  Runājam arī par pašas Maimas muzikālo pieredzi, kur Perts kopš 1990. gadu sākuma spēlē nozīmīgu lomu, un mūsu sarunā dzirdams viens no atklāsmes brīžiem, kad 1992. gada aprīlī Maima Rīgas Pēterbaznīcā klausījās Perta "De profundis" Kaspara Putniņa vokālās grupas un Jura Kulakova koncertā.  Apskatām Jōnasa Sildres personību un to, kā Maima, knapi padzirdējusi par grāmatas igauņu versijas klajā nākšanu 2018. gadā, jau gandrīz momentā klauvēja pie mākslinieka durvīm. Ceļš pie Latvijas lasītāja nebija straujš, taču Perta 90. jubilejas gada izskaņā šis šedevrs tomēr laimīgi nonācis pie mums, un par to vislielākā pateicība "Aminori". Mazliet ārpus tēmas pieskaramies arī citam Maimas Grīnbergas svaigi iznākušam tulkojumam – ievērojamā igauņu rakstnieka Karla Ristikivi romānam "Dvēseļu nakts", kas sola spēcīgu literāru piedzīvojumu.   Orests Silabriedis: Sarunu sāksim ar žanru. Komikss par Arvo Pertu. Varbūt uzreiz jānodibina sevī kaut kāda attieksme, kā mums pret to izturēties? Maima Grīnberga: Grafiskais romāns! Protams, to var nosaukt arī par komiksu. Redzēju, ka Alīse Nīgale spītīgi šo grāmatu sauc par komiksu. Bet acīmredzot grafiskais romāns izklausās nopietnāk. Iespējams arī, ka žanra lietpratēji izstāstītu, kāda ir atšķirība, jo esmu redzējusi, ka grāmatveikalu vietnēs ir šāds šķīrums – grafiskie romāni un komiksi. Iespējams, ka arguments ir garums – grafiskais romāns ir vienots stāstījums par vienu tēmu, tās nav tikai mazās komiksu strīpiņas. Jā, tas vispār varētu būt arguments, jo opuss ir ļoti izvērsts. Man sākumā likās – nu, kas tad tur: ātri izskriešu cauri, un būšu gatavs sarunai. Bet nē – lasīšana paņēma ļoti daudz laika. Un bildes jau arī ir jāapskata. Šajā gadījumā teksts patiesi nav svarīgākais, bet gan bildes. Teksts ir kā mugurkauls, bet bildes – miesa un emocijas. Viss ir bildēs. Tas ir tavs viedoklis, vai arī tie ir ceļavārdi no Jōnasa? Nē, tie nav viņa ceļavārdi – tas ir tas, kā es pati šo grāmatu redzu. Tekstam gan ir ļoti liela nozīme brīžos, kuros Jonass citē Pertu. Tur ir Perta dienasgrāmatu piezīmes, fragmenti no intervijām, un to ir diezgan daudz. Tekstam ir liela nozīme arī tur, kur ir Perta Dieva meklējumi. Bet, piemēram, tas, kā Jonass grafiskajā romānā ir parādījis, kā mūzika piemeklē klausītāju… Te minēti konkrēti trīs skaņdarbi: "Perpetuum mobile", "Credo" un "Tabula rasa": man tas liekas vienkārši brīnišķīgi, to vārdos nevarētu aprakstīt – iespaidu, ko šī mūzika atstāj uz cilvēkiem. To pašu sacījis arī Perts – ka viņam ir, ko teikt, bet ar vārdiem to nav iespējams izsacīt. Mūzikā arī tas vēl meklējams, bet gan jau pasakāms. Kurš vispār atrada šo darbu? Ideja nāk no tevis? Jōnass to ir tapinājis ārkārtīgi ilgā laikā. Viņš pats dzimis 1980. gadā, kaut kad 2000. gadu sākumā iepazinis Perta mūziku, noklausījies raidījumus par viņu, un sapratis, ka šajā personībā ir kas tāds, ka viņš vēlas izveidot komiksu vai grafisko romānu. Un tad Jōnass ļoti ilgus gadus sadarbībā ar Pertu [to arī darinājis]. Tas ir ārkārtīgi skrupulozs darbs ilgu gadu garumā! Kur šajā stāstā iesaistījos es? Drīz vien pēc grafiskā romāna iznākšanas – tas bija 2018. gads – klauvēju pie Jōnasa durvīm, proti, mesindžerī sazinājos ar viņu, bet pēc tam aizdrāzos pie viņa uz mājām pēc grāmatas eksemplāra, jo man bija sajūta – viss, rīt braucu uz Latviju, un tūlīt, tūlīt šī grāmata iznāks. Jo man vienkārši ir ilgas attiecības ar Perta mūziku, par ko vēlāk varam parunāt – kāpēc man bija tik svarīgi, lai noteikti šī grāmata iznāktu. Bet tad iestājās pauzīte. Romāns ir biezs, tajā ir daudz bilžu, tāpēc tas ir diezgan dārgs prieks. Divi mani uzticamie izdevēji ļoti ilgi svārstījās, domāja, pārlika plusus un  mīnusus, bet beigās atteicās. Pagājušogad piedāvāju izdevniecībai "Aminori", kas arī kādu brīdi domāja, bet beigās man par ārkārtīgi lielu prieku izdomāja.  Tu pazini Jōnasu arī pirms šīs grāmatas iznākšanas? Zināju viņa vārdu, bet faktiski jau iznāk, ka uzmācos svešam cilvēkam. Vēl nebiju turējusi rokā viņa grafisko romānu, kad ar viņu sazinājos, bet man bija tā sajūta – nekā cita taču Latvijā par Pertu nav: ne biezu rakstu krājumu, ne kas cits. Domāju – šis taču cilvēkiem patiks, Latvijā taču tik daudzi iet uz Perta koncertiem, nu, kā var nebūt intereses? Tas taču nav iespējams, ka nav intereses! Drusciņ aplauzos... Bet nu – skat, nepagāja ne septiņi gadi, un tagad esmu priecīga un laimīga. Vairāk – ierakstā.

"Karlam Ristikivi (1912–1977) un "Dvēseļu naktij" (1953) ir ko teikt arī mūsu laikā. "Dvēseļu nakts" neapšaubāmi ir savdabīgs un spēcīgs, nepelnīti mazpazīstams darbs, kas iekļaujams Eiropas 20. gadsimta gara pasaulei būtiskā strāvojumā un kas arī tur izceļas ar savu rokrakstu." Tā raksta igauņu rakstnieks Reins Rauds, kura rakstītais daudzus mūs uzrunā. Karls Ristikivi (Karl Ristikivi, 1912–1977) ir viens no visdižākajiem igauņu (arī igauņu trimdas) literatūras rakstniekiem – prozists, kritiķis, dzejnieks. "Dvēseļu naktī", kas aizsāk igauņu modernistiskā romāna vēsturi, protagonists – trimdinieks gan pēc dokumentiem, gan iekšējās izjūtas – Jaungada naktī klīst pa dīvainu atmiņu labirintnamu Stokholmā, līdz beidzot nonāk absurdā tiesā, kurā ir liecinieks un apsūdzētais septiņu nāves grēku prāvā. Pa vidu rakstnieks paspēj arī diskutēt ar romāna neapmierināto lasītāju. Romānu, kuru klajā laidusi izdevniecība "Jānis Roze", latviskojusi Maima Grīnberga, kuru uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, visupirms pajautājot par iepazīšanos ar šo romānu "Dvēseļu nakts". Pārraides otrajā daļā – saruna ar literatūras pētnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi. "Par šo grāmatu uzzināju, kad studēju Tartu, tātad 90. gadu sākumā, un tā bija viena no grāmatām, ko nabadzīgais students atļāvās nopirkt... Tas, man šķiet, ir 1991. gada izdevums, stāsta Maima Grīnberga. " (..) Tā ir grāmata, par kuru kopš tā laika, kad sāku tulkot, ik pa brīdim esmu domājusi – ka to noteikti vajadzētu iztulkot, bet nu – kā tas dzīvē reizēm gadās: plāni un iespējas nesakrīt, un tad arī piemirstas. Bet kaut kādā brīdī man Renāte (Renāte Punka, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja un izdevniecības "Jānis Roze" izpilddirektore – red.) ieminējās, ka gaidāms nākamais konkurss ES programmā "Radošā Eiropa". Man uzreiz bija skaidrs – klāt ir īstais brīdis! Paldies Dievam, ka tā, jo "Radošā Eiropa" arī atbalstīja, un es ar milzīgu prieku beidzot iztulkoju šo romānu." Vaicāta, kā skaidrojams tas, ka par grāmatu, kura uzrakstīta 1953. gadā, vēl aizvien pētniekiem ir interese un tie cenšas visdažādākajā veidā izpētīt šo darbu, tulkotāja Maima Grīnberga atzīmē: "Tas ir šī darba dziļums, strukturālā sarežģītība, kas lasītājam patiesībā nekādi netraucē. Vienkārši šis darbs ir interesants. Tur ir tik ārkārtīgi daudz slāņu!" Viņa arī atgādina Karla Ristikivi dzīves gājumu: "Viņš dzimis 1912. gadā, un pēc ārkārtīgi nabadzīgas, trūcīgas bērnības un patiesībā pilnīgas bezcerības tomēr ieguvis labu izglītību un paspējis sarakstīt ļoti reālistisku, savam laikam veltītu romānu triloģiju, par ko ieguva uzslavu no igauņu klasikas milža Tamsāres, kurš viņu nosaucis par savu mantinieku. Ristikivi paspēja sākt nākamo triloģiju par to, kā Igaunija zaudēja brīvību, taču šie divi romāni iznāca jau trimdā. Triloģiju viņš nepabeidza, jo saprata, ka par to, ko viņš būtu varējis rakstīt trešajā romānā, jau ir paspējuši sarakstīt ļoti daudzi citi trimdas autori. Un tad viņam radās vēlme pilnībā mainīt savu rakstības stilu! Ļoti daudzi rakstnieki aug, lasot grāmatas un rakstot par tām kritikas – tas ir veids, kā rakstnieks sevi pilnveido. Šī nodarbe viņu kaldināja: viņš sāka meklēt  citus izpausmes veidus, un pēc vairāk nekā sešu vai septiņu gadu pauzes iznāca "Dvēseļu nakts", kas bija radikāli atšķirīgs romāns no visa, ko viņš pirms tam bija rakstījis. Viņš gan bija paspējis publicēt pāris noveļu, kurās varēja saprast, ka viņa stils mainās. Pēc šī romāna atkal bija ilgāka pauze, pēc kuras Ristikivi rakstīja Eiropas vēsturei veltītus romānus, kuros uz vēsturisku notikumu fona risina lielas, būtiskas lietas, kas viņu interesē: labais, ļaunais, iekšā, ārā, kristietība tās dažādajās izpausmēs." Kā šo romānu redz Inguna Daukste-Silasproģe, kura pārzina latviešu trimdas literatūru? "Mēs varam iepazīt tikai to igauņu trimdas literatūras daļu, kas ir tulkota. Kopumā ņemot, es teiktu, ka tajā nav nemaz tik daudz atšķirību no mūsu literatūras: mums ir līdzīgi motīvi, līdzīgas sajūtas; dominē bēgļu un trimdinieku izjūtas un sajūtas, ko nozīmē dzīve bez mājām vai ārpus savas dzimtās zemes. Runājot par Karlu Ristikivi, jāteic, ka viņa romāns ir pārsteigums, bet tā ir arī novitāte un spilgts uzplaiksnījums gan igauņu literatūrā kopumā, gan arī viņa paša daiļradē, jo nav tā, ka tā būtu viņa ierastā rakstība. Viņš pārsteidz ar vēstījumu, ar situācijām; ļoti daudz ievij bēgļu un trimdinieku izjūtas – tas ir cilvēks, kurš neatrod savu vietu. Simboliskas ir istabas, kurās viņš ieiet, kurām nav durvju un no kurām viņš netiek ārā. Arī grēksūdze un septiņi grēki, kuriem ir simboliska nozīme." Vairāk – audioierakstā.  

Izdevniecība "Strāva" klajā laidusi grāmatu "7 grādi pēc Celsija. Baltijas jauno autoru antoloģija", kas apkopo 18 Baltijas jauno autoru prozu un dzeju. Par to svētdienas rītā sarunājamies ar rakstnieku un vienu no šī projekta vadītājiem Lauri Bērziņu.  Grāmatas iecere radās pēc tam, kad igauņu māksliniece Kristela Cimmera bija satikusies ar lietuviešu režisora asistentu Dominiku Matuļoni un abi sākuši spriest, cik grūti ir iepazīt citu valstu jaunos autorus vai uzzināt, kas notiek blakus valstu kultūrā. Komandai pievienojās Mia Marija Rohumā un Pauls Rauds, un 2024. gadā tika izlemts rīkot nedēļu garu ziemas skolu Igaunijā, kurā Baltijas jaunie autori varētu iepazīties, apmainīties pieredzēm un rakstīt tekstus. Atšķirībā no citiem mēģinājumiem apkopot Baltijas autoru tekstus, projekta "7 grādi pēc Celsija" mērķis ir izveidot trīs grāmatas ar vienādu saturu visās trīs Baltijas valstu valodās. Šī gada maijā jau tika izdota igauņu versija, savukārt lietuviešu izdevums šobrīd gaida finansējumu. Grāmatā apkopoti Evelīnas Andžānes, Helēnas Ādli, Simona Bernota, Laura Bērziņa, Patrīcijas Gudekaites, Emijas Grigorjevas, Dominika Matuļoņa, Susannas Metas, Gustava Nikopensiusa, Toma Petruļa, Deivida Preišegalaviča, Paula Rauda, Oresta Razuma, Mias Marijas Rohumā, Līvas Martas Rozes, Māras Ulmes, Lotes Vilmas un Kristelas Cimmeres teksti. Tekstus no lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva, no igauņu – Rihards Ošenieks; atbalstu tulkošanā snieguši Dens Dimiņš un Ilze Tālberga. Projektu vadītāji – Lauris Bērziņš, Kristela Cimmere, Mia Marija Rohumā un Simons Bernots. Redaktors – Ivars Šteinbergs. Dizains – Mete Mari Kaljasa. Sarunā ar Lauri Bērziņu ​– par jauno rakstnieku spēju integrēties Latvijas rakstnieku burbulī, par to, kāda situācija rakstniecības telpā sajūtama igauņiem, un kāda – lietuviešiem. Arī par balss došanu jaunajiem, par to, kā dzīvot pēc romāna uzrakstīšanas, par grūtībām izkāpt no burbuļa un kā nepalikt ciniskam.

Novembrī svinot gan Latvijas neatkarības svētkus, gan Latvijas Radio simtgadi, šī raidījuma fokusā ir prieks. Par to, kas Latvijas literatūrā pēdējā laikā iepriecinājis tieši no valodas viedokļa, stāsta dzejniece, redaktore, izdevēja Inese Zandere, tulkotāja Māra Poļakova, tulkotāja un korektore Jolanta Pētersone. Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners, raidījuma producente – Baiba Nurža. 

Rvīns Varde šovasar piepulcējies četrdesmitgadniekiem un mums zināms kā  latviešu publicists, putnu fotogrāfs, žurnāla "Rīgas laiks" interviju atšifrētājs un slejas "Vardes saraksts" autors. 2020. gadā ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā" par dokumentālās īsprozas skiču krājumu "Kas te notiek". Šogad "Dienas grāmatā" iznākusi viņa grāmata "Kur tu biji". Daudzi viņu iemīļojuši kā Latvijas Televīzijas vides raidījuma "Zaļgalvis" vadītāju. 25. novembra vakarā viņš viesosies Salacgrīvas bibliotēkā, bet trešdienas rītā skan Liegas Piešiņas saruna "Kur tu biji"ar Rvīnu Vardi. Rvīns Varde: Grāmata zināmā mērā ir par identitātes veidošanos, tāpēc varoņi nav pabeigti - viņiem tādiem jābūt. Viņi ir ceļveži un norādes. Naivums ir viena no skaistākajām lietām, kas var būt, katrā ziņā vērtīgāka par principu, ka dzīvē apmānīs jebkurš un nevienam nevar ticēt. To es uzskatu par postošu un turpinu būt naivs. Liega Piešiņa: Kādas ir tavas attiecības ar pirmo personu? Tu nereti raksti kā “es”. Cik daudz jūties kā šis varonis? Es uzaugu ar autobiogrāfijām un autobiogrāfiska tipa tekstiem, līdz ar to man šādi ir vieglāk, un man tas patīk - tas ļauj nogalināt distanci ar lasītāju, jo tas automātiski tiek uztverts kā personisks stāsts gan viņam, gan man. Tas ir labais. Sliktais ir, ka viss tiek asociēts ar mani. Tagad es esmu tas varonis, es esmu visu to izdarījis, lai gan, protams, nē. Tā ir konfibulācija. Iespējams, nobriedīšu līdz citam veidam, bet pagaidām man tas liekas neizsmeļams placdarms, kurā var arvien vairāk un vairāk sevi atklāt un pēdiņās atklāt. Tas man liekas ļoti interesants process - tu vari sevi izveidot no jauna, un neviens no tevis par to nevar pieprasīt atbildību. Tu vari ar to rotaļāties, veidot jaunu sapņu pasauli un sevi lipināt. Man kā autoram tas liekas ļoti interesants process. Kas rakstot tev palīdz būt atklātam? Nonākt pie tā, kas grāmatā rakstīts, es gribētu teikt, ka nav viegli. Viens no pamatnosacījumiem ir atklātība. Ja rakstu un lapas pusceļā aizmaldos un sāku lielīties, tēlot, izlikties, noķeru liekulību, es dzēšu ārā visu rindkopu. Tas ir pamatprincips, pie tā jāpaliek. Kā paņēmiens tas ir ļoti efektīvs - atslēga uz sirdi, bet ne tikai tas. Man liekas, ka tas ir būtiski. Taisīt fasādi - tas ir kaut kas cits. Var mēģināt ar to rotaļāties, bet es ar to nenodarbojos. Es cenšos rakstīt ļoti atklāti - ne tādā nozīmē, ka pikanti. Mani interesē tas tonis, kurā var plūst naivums, un tas var plūst tikai atklātībā, tāpēc arī grāmata iesākas ar izteiktu naivumu. Pakāpeniski tas samazinās, jo notikumi vairs neatbilst naivumam, un tie to savā veidā nogalina. Otrs princips ir, ka rakstot es iztēlojos, ka rakstu, piemēram, “Rīgas Laikam”. Tas man automātiski iedod kvalitātes kritēriju. Vai tev nav tāda sajūta, ka, izlasot šos stāstus, cilvēks var mainīt savu attieksmi pret naivumu, to, ka viņš saprot, ka vairs negrib tāds būt, vai ka tas viņu uzrunā? Par laimi, man pār to nav teikšanas. Ja es gribētu panākt kādu vēlamo efektu, tas būtu, lai cilvēks justos drusku neērti. Tas nozīmē, ka tas ir viņa iekšējais darbs.  

Šī ir grāmata par grāmatu vēsturi. Stāsts par dzīvesceļu, ko nogājis šis brīnišķīgais artefakts, kuru mēs, cilvēki, esam izgudrojuši, lai vārdi varētu pārvietoties telpā un laikā. Šī ir grāmata, ko ieteiktu ne tikai vēstures un literatūras mīļotājiem, bet ikvienam, kam patīk atklāt kopsakarības un noslēpumus, un kam patīk ar vārdiem ceļot laikā un telpā. Irene Valjeho (1979) ir spāņu rakstniece, literatūrzinātniece un vēsturniece, kura piedāvā aizraujošu ceļojumu pasaules vēsturē caur rakstītā vārda maģiju grāmatā "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās". Lai arī sākotnēji, ieraugot, ka grāmata ir par vēsturi, varētu šķist, ka tā būs kā skaitļu un faktu vācelīte 400 lappušu garumā, jau pirmajās lapaspusēs kļūst skaidrs, ka šis būs daudzdimensionāls un aizraujošs piedzīvojums cauri gadsimtiem, kas savieno pagātni ar tagadni. Par šo neparasto izdevumu sarunājamies ar tā tulkotāju Daci Meieri.  

Nino Haratišvili ir godalgota dramaturģe, teātra režisore un romānu autore. Dzimusi 1983. gadā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, šobrīd viņa dzīvo Vācijā. Rakstnieces lielais dzimtas eposs "Astotā dzīve" ir viņas trešais romāns, kas saņēmis vairākas literārās balvas, tulkots daudzās valodās, ieguvis starptautiska bestsellera statusu. Tajā no jauna izstāstīta Eiropas vēsture kā dzimtas vēsture ar lieliskiem sieviešu tēliem. Šī aizraujošā dzimtas sāga sākas Gruzijā 1900. gadā ar šokolādes fabrikanta meitas Stasijas piedzimšanu un aptver sešu paaudžu likteņstāstus. Lai sekotu apjomīgajai sāgai (grāmatai ir 840 lappuses), lieti noder dzimtas koks uz grāmatas apvāka. Oktobra izskaņā autore viesojās Rīgā, un daudzi Latvijas iedzīvotāji izmantoja iespēju viņu satikt, lai paustu savu pozitīvo attieksmi pret viņas skaisto dzimteni Gruziju. Liegai Piešiņai bija iespēja satikties ar rakstnieci Nino Haratišvili plašākā sarunā, kuru latviskoja romāna tulkotāja Silvija Brice. "Sākumā es diezgan naivi ielaidos tajā visā… Iegāju šajā darbā, nedomājot par apjomu. Vienkārši jutu nepieciešamību to visu izstāstīt, un to arī darīju – stāstīju. Man atlika tikai cerēt, ka lasītājs nenobīsies no apjoma," stāsta Nino Haratišvili, kuras romānā vēsture ir fons, kas ļauj izjust cilvēciskās kaislības. Jautāta, cik tas apzināti, rakstniece neslēpj: "Esmu to darījusi pilnīgi apzināti, jo viena lieta ir par vēsturi, cīņām, slepkavībām rakstīt abstrakti, bet cilvēks to visu daudz konkrētāk var izjust caur atsevišķu varoņu likteņiem. Tāpēc tas tiešām tika darīts apzināti." Savā trešajā romānā Nino Haratišvili izvēlējusies apskatīt notikumus gadsimta garumā. Lasītājs, iespējams, vairāk ieradis, ka centrā ir kāds īsāks laika sprīdis vai viens konkrēts notikums – piemēram, Otrais pasaules karš. Kāpēc rakstniecei bijis svarīgi parādīt notikumus tieši simtgades griezumā? "Zināju daudzus un dažādus faktus un sīkumus, bet gribēju izprast to kopsakaru: jo, zinot sīkumus, cilvēks uzreiz nesaprot kopsakaru. Šajā gadījumā man bija svarīgi parādīt, kā viss savijies kopā: Gruzijas vēsture ar Krievijas vēsturi, Krievijas vēsture ar pasaules vēsturi. Zināju arī daudzas detaļas par savu ģimeni, bet gribēju ieraudzīt tās kopsakarā un vēsturiskajā kontekstā." Tomēr autore uzsver: dzimtas eposs "Astotā dzīve" nav viņas personīgās ģimenes stāsts: "Nekādā gadījumā! Lai gan man visas šīs jūtas un kaislības ir pazīstamas, tomēr tas nav manas ģimenes stāsts. Man vienmēr bijis svarīgi savu personīgo pieredzi vispārināt; pārvērst un pārtulkot to vispārinājumu valodā – neizmantot konkrētu personisko pieredzi, kas balstīta, piemēram, pašas rakstītajā dienasgrāmatā." Vairāk – ierakstā.

"Grāmata par nāvi un mīlestību; par cilvēka trauslumu; par to, ka mēs katrs esam mūžam viens." Tā varēja raksturot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas latviski tulkoto romānu "Patiesība" un šo raksturojumu var attiecināt arī uz nesen Maimas Grīnbergas iztulkoto viņas romānu "Burvība". Rīkas Pulkinenas romāns ''Burvība'' ir pētījums par to, cik jaudīgi un mierinoši mēdz būt sadomājumi, cik trausla ir atšķirība starp mīlestību un spēli. Ikkatrs romāna varonis 17 gadīgo Filipu, kas atrasta mirusi, redz atšķirīgi - kā spoguli savām fantāzijām un dusmām, arī brīvības meklējumiem. Uz Rīgas Grāmatu svētkiem Latvijā bija ieradusies Rīka Pulkinena, un viņu uz sarunu aicināja Liega Piešiņa. Interviju latviskoja tulkotāja Maima Grīnberga. Saruna ar rakstnieci aizsākās ar atziņu par stāstnieka spēku un varu pār lasītāju. Rīka Pulkinena: No vienas puses, vara šajā romānā saistās ar to varu, ko meitenes mēdz lietot pašas. No otras puses, tā ir vara, ko cilvēki izmanto attiecībā pret meitenēm. Filipa romāna sākumā mirst. Savā ziņā viņai vispār nav balss, viņa ir tikai attēls. No otras puses, var domāt, ka viņai kā mirušai ir skatījums uz visiem personāžiem un notikumiem, kas šajā romānā notiek. Te parādās arī sociāla, sabiedriska nots, jo es gribēju attēlot meiteni, kas dzīvē ļoti bieži pati ir dažādu stāstu objekts, bet šeit viņa parādās kā stāstītāja. Romānā parādās daudzu cilvēku viedokļi par Filipu, un tas atmasko to, vai meitenes bieži vien nav dažādu cilvēku aizspriedumu un viedokļu projekcijas. Man šķiet, ka šajā grāmatā tiek veicināta fantāzija. Cik Filipai tā ir svarīga? Filipa nepārprotami nemitīgi nodarbojas ar fantazēšanu, turklāt gan pozitīvu, gan negatīvu. Viņa spēj par cilvēkiem iztēloties gan pašu sliktāko iespējamo, gan pašu labāko. Tas savā ziņā parāda to, kā mēs, cilvēki, labprāt pakļaujamies tam, ko mums iestāsta. Ja ir kāds pietiekami autoritatīvs cilvēks, kas mums kaut ko saka, tad esam ar mieru noticēt gandrīz visam. Man izveidojās tāda ķēdīte, ko sauc “spēle, stāsts, meli”. Parasti grāmatās mums pietiek ar spēli un stāstu. Kāpēc ir svarīgi atzīt arī melus? Savā ziņā šis romāns ir alegorija par mūsu laikiem, jo vai tad mēs visi nedzīvojam tādā situācijā, kur pakļaujamies dažādām spēlēm un lietām, kas beigās izrādās tikai burvju plīvurs vai meli? Viena no svarīgākajiem balsīm šajā romānā ir tas brīdis, kad Filipas māte aiziet uz policiju un runā par to, ka darīšana ir ar bērnu. Romāns ir analīze par šo laiku, kad mēs bērnišķīgai rīcībai dodam vietu uz pjedestāla. Vai varat no savas pozīcijas paskaidrot vārdus “izskaidrot” un “saprast”? Man liekas, ka romāna ietvaros par to ir jādomā. Vai jums svarīgāk ir izskaidrot vai saprast? Man droši vien svarīgāka ir saprašana un jo sevišķi tas, lai lasītājs varētu saprast bez izskaidrošanas. Man ļoti bieži romānos alegoriskie līmeņi ir tādi, ka es ļoti ceru, ka lasītājs saprot, kaut neesmu neko izskaidrojusi. Jūs sakāt, ka varoņi būvē Filipu no mantām un vārdiem. Kā tas ir? Šo romānu var uzskatīt par meitenības vai meitenei būšanas vivisekciju. Romāna varoņi, apstrādājot savas sēras, cenšas uzbūvēt viņas tēlu. Tikpat labi var būt runa par uzbūvēšanu, kā arī par nojaukšanu.

Sabiezējot rudens tumsai, šajā raidījumā izskan pārskats par aizvadītajos mēnešos izdoto dzeju. Kādi jautājumi nodarbina autorus šobrīd? Un ko dzeja šajos laikos var sniegt? Henrika Eliasa Zēgnera rosinātajā sarunā par spēcīgām debijām, autoriem pašā spēku plaukumā un spožu atdzeju piedalās atdzejotājs, dzejnieks, izdevniecības "Neputns" galvenais redaktors Raimonds Ķirķis; dzejnieks, atdzejotājs, viens no žurnāla "Strāva" redaktoriem Arvis Viguls un dzejniece, viena no radio "Naba" literatūrai veltītā raidījuma "Bronhīts" veidotājiem Māra Ulme.  Henriks Eliass Zēgners: Kas ir tas, ko jūs šobrīd lasāt? Raimond, varbūt varam sākt ar tevi? Raimonds Ķirķis: Es burtiski pirms pusstundas lasīju festivālam "Homo Novus" veltītu bibliogrāfiju uz 50 lapām... Es izbaudu. Tas ir kā adīt – šādu tekstu rediģēt, jo tur nav vajadzīga liela smadzeņu piepūle, bet ir patīkami to darīt – jo ir sajūta, ka es kaut ko sakārtoju. Varbūt piesaki, kas šī ir par grāmatu?  Raimonds Ķirķis: Mums izdevniecībā "Neputns" sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu top festivāla "Homo Novus" trīsdesmitgadei veltīta grāmata, kas principā ir eseju krājums. Tur ir arī intervijas un sarunas, kas atskatās, bet reizē skatās uz priekšu par starptautiskajām teātra estētikas tendencēm, kā tas viss ienācis Latvijā ar "Homo Novus" palīdzību un kādas ir nākotnes perspektīvas.  Henriks Eliass Zēgners: Arvi, kas šobrīd stāv uz tava galda? Arvis Viguls: Uz mana galda stāv Kirila Ēča debijas krājums "Te nu ir tā vasariņa", jo par to man ir jāraksta recenzija. Esmu iegrimis šajā grāmatā. Un paralēli lasu Reiņa Pelles Karlsona "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos", jo arī par to man jāuzraksta recenzija. Māra, un kas tev ir acu priekšā? Māra Ulme: Arī man priekšā ir Reiņa Pelles Karlsona debijas krājums "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos": man ļoti patika šī grāmata, un es ik pa brīdim to pašķirstu, jo man šie dzejoļi tiešām liekas jautri! Arī es labprāt par to būtu rakstījusi recenziju, bet pēdējā laikā man ir tāds haoss galvā, ka nevarēju! (Smejas.) Pēdējās dienās vairāk rakstu stāstus – tādas proziņas, kas, manuprāt, būs diezgan smieklīgas.  Šī raidījuma tēma ir jaunākā dzeja Latvijā. Nesen bija Dzejas dienas, kā jau ik gadu septembrī, bet man šķiet, ka tieši šajā vasarā un pēdējo četru, piecu mēnešu laikā iznācis samērā daudz dzejas grāmatu. (..) Jums esmu lūdzis uz studiju atnest pa trim grāmatām, kas jums pēdējā laikā bijušas svarīgas. Lūgšu jums pastāstīt, ko esat atnesuši, un mazliet iegrimt šajās grāmatās. Raimond, sāksim ar tevi! Raimonds Ķirķis: Visas ir šogad izdotās. Senākā no tām ir Arta Ostupa "Patiesība", vidējā – Annas Auziņas "Kāpostu zupa", un trešā ir Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa". Visas trīs izdevis apgāds "Neputns". Pirmajām divām biju redaktors. Man tas savā ziņā bija liels gods – rediģēt divus autorus, kurus pats savulaik esmu uzskatījis par autoriem, kuri mani ir iedvesmojuši un kuri noteikti veidojuši manu izpratni par to, kāda ir un kādai būt latviešu laikmetīgajai dzejai. Manuprāt, abi autori savās grāmatās turpina savus iesāktos poētikas ceļus. Viņi ir sasnieguši tādu kā dzejas mūža pilnbriedu – ceru, ka viņi neapvainosies par šādu izteikumu, bet man liekas, ka abu krājumu gadījumā redzam abus autorus viņu spēku pilnbriedā. Šeit mēs redzam to, kā viņi redz dzeju un kā viņi to vēlas rakstīt. Trešā grāmatiņa ir Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa". Man liekas, Kirils pats teica, ka viņš ne līdz galam izjūt, ka šī būtu viņa debijas debijas grāmata, jo pirms vairākiem gadiem bijis gatavs jau agrīnāks manuskripts. Tagad viņš priecājas, ka tolaik viņš to nav devis publicēšanai, bet nogaidījis. Tā kā pazīstu Kirilu jau diezgan labu laiku un zinu, kā viņš rakstīja agrāk un raksta tagad, man arī šķiet, ka ar nogaidīšanu viņš trāpījis īstajā vasariņā, kad šai grāmatai iznākt.  Brīnišķīgs sākums! Paldies, Raimond! Māra, ko tu esi atnesusi? Māra Ulme: Es esmu atnesusi ukraiņu dzejnieka Ostapa Slivinska grāmatu "Ziemas karalis un citi dzejoļi". Tajā esmu aizlocījusi teju katru lapu, jo man liekas, ka šajā grāmatā ir ļoti spēcīgi un interesanti teksti. Pat nezinu, kā to izskaidrot: kad lasi šo grāmatu, ir vieglāk sevi saprast un pamanīt kaut kādu specifisku sajūtu sevī. Un reizē tā ir arī dramaturģiski interesanta, jo katrā dzejolītī ir tāda kā neliela dramaturģija, un katru reizi tev liekas, ka tu sāc vienā punktā, bet tas viss aiziet uz skaistu, paplašinātu telpu. Tad vēl man ļoti patika Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa" no "Neputna": varbūt es to vienkārši iztēlojos, bet man liekas, ka man ir kaut kāds dialogs ar šo grāmatu. Nezinu, kā tas iespējams, bet man tā ir ar daudzām dzejas grāmatām, ar kurām man izveidojas dialogs. Ļoti interesanta grāmata. Un trešā grāmata ir Katrīnas Rudzītes "Dažas piezīmes par ķermeni", kuru lasot, vienā vietā pat apraudājos. Man šķiet, ka viņa ir ļoti, ļoti jūtīgs cilvēks, līdzīgi kā es, tāpēc tas man kaut ko nozīmēja – lasīt šo grāmatu. Man vispār dzeja ir ļoti tuva, īpaši tādos laikos, kas ir trausli. Es domāju, ka mēs visi saprotam šo sajūtu. Arvi, kas ir tavs trijnieks? Arvis Viguls: Nākot uz šejieni, vairāk esmu koncentrējies tieši uz debijas krājumiem. Rakstot par Kirila Ēča grāmatu, sastādīju sarakstu ar pēdējos divos gados iznākušajiem debijas dzejas krājumiem. (..) Pirmā ir grāmata, kura pirms dažām dienām saņemta no tipogrāfijas – tā ir Sintijas Kampānes-Štelmaheres debijas grāmata "Dārzs": man pašam vēl nav eksemplāra, esmu redzējis tikai bildi. Esmu iesaistīts šīs grāmatas tapšanā. Tā ir ļoti liriska dzeja, ļoti sakopta, kārtīga. Varbūt pat vairāk tā atgādina nevis pēdējo gadu debijas, bet varbūt kaut ko, kas vairāk iznāca divtūkstošo gadu pirmajā desmitgadē. Grāmatiņa sanākusi ļoti, ļoti, ļoti jauka, un drīzumā lasītāji to varēs iepazīt. Otrā grāmata, ko esmu paņēmis līdzi un kuru jau mēs esam pieminējuši, ir Reiņa Pelles Karlsona "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos". Šī ir ļoti veiksmīga grāmata, kura īsti neiederas kopainā – ja veidojam kādu kopainu. Kaut kādā ziņā tā ir nedaudz līdzīga Ingmāra Freimaņa debijas krājumam "Sirds un mute", jo abi autori strādā absurda poētikā, lai gan viņi ir no dažādām paaudzēm. Šī grāmata man patika labāk: varbūt tādēļ, ka tā ir apjomā ļoti koncentrēta, kompakta, šeit viss ir savās vietās un te autoram pat īsti nav vietas, kur izplūst tālās ekskursijās. Kompakta, maza grāmatiņa, no kuras rodas lielas domas un kura kaut kādā ziņā ir unikāla. Lai arī kaut kādā ziņā iet kopā ar 20. gadsimta literatūras absurda poētiku, kas bijusi dažādās paaudzēs, zemēs un tautās. (..) Un trešā grāmata, ko esmu paņēmis līdzi, ir Alises Bogdanovas "Ne tev, zivs". Grāmata ir ļoti apjomīga. Atšķirībā no Reiņa Pelles Karlsona grāmatas, šeit ir 160 lapaspuses ar dzeju! No vienas puses, varētu teikt, ka varbūt vajadzēja kaut ko šeit griezt ārā. Bet man liekas, ka nevajadzēja gan, jo Alise ir tāda ļoti spontāna un tieši spontanitāte ir tā, kas viņu padara īpašu, varbūt arī izceļ starp citām pēdējo divu gadu debijām. Un arī tas, ka šie dzejoļi ir tādi seksīgi, drosmīgi, bez kaut kādām bremzēm, robežām. Tāpēc man liekas pareizi, ka šī grāmata ir 160 lapaspušu gara. Šeit ir kaut kāda pārgalvība, kuras man nedaudz pietrūkst pēdējo gadu debijās. Tāpēc gribēju šo grāmatu izcelt. Arvi, visas trīs tavas nosauktās ir debijas. Māra, tu arī esi nesen nonākusi debitantu lokā. Vai ir kaut kāda kopīga iezīme vai kāds raksturlielums, kas raksturo pēdējā laika debijas Latvijā dzejā? Vai vispār var atrast kaut kādus kopsaucējus? Māra Ulme: Sirsnība, līdzjūtība un patiesīgums, bet reizē arī tāds kā krampis, ko mēs arī tā kā gribam ieviest. Kas man patīk laikmetīgajkā dzejā – ka var tā kā sakrustot rokas un vienkārši nodomāt: nu, kā var šitā pateikt?! Un tas var iedot jaunu enerģiju, baterijas, mēģināt vēl labāk pateikt kaut kādas lietas, vēl interesantāk kaut ko rakstīt, jo man ļoti patīk sacensties. Protams, es nevarēšu sacensties visu mūžu, bet gribētu, lai arvien vairāk ir tādu krājumu, kuros es izlasu kaut ko jaunu un brīnišķīgu; kas man iedod kaut kādu lādiņu, kad ir tāds – oho, dzejā kaut kas notiek, tagad arī man te ir, ko darīt, tagad arī es varu iet uz šo pusi un rakstīt dzeju! Cilvēkiem ir tik grūti sakārtot savas emocijas, īpaši jauniešiem... Braucu autobusā, redzu, kā viņi sēž savos telefonos, visi raud, viņi pat ir beiguši normāli sarunāties! Viņiem būtu tik nepieciešami vārdi, kas nav tikai tiktokā vai tviterī. Ja varētu viņiem palīdzēt kaut kā... Man vismaz jauniešu vecumā noteikti būtu palīdzējusi dzeja, to es zinu. Un tā arī bija! Tas ir tas, ko es gaidu arī no jaunās dzejas. Dzeja ir vajadzīga dažāda – arī man pašai: neesmu stāvā sajūsmā par savu pirmo krājumu... Varēju iekļaut tajā vēl vairāk dzejoļu, rūpīgāk izdomāt, ko tieši es gribu no savas pirmās grāmatas, vairāk saprast savu dzejas balsi, pieslēgties sev vairāk. Tagad vienkārši jāgaida, kad uzrakstīsies otrā grāmata, un tad jau redzēs.  Raimond, un kādas ir tavas domas par jaunākajām grāmatām debijas kategorijā?  Raimonds Ķirķis: (..) Man liekas, ka esam ļoti fokusējušies uz to, ka šie krājumi ir debijas krājumi: jo tad mums ir jādomā, ko tas vispār nozīmē. Vai tas nozīmē, ka esam pielaidīgāki un neskatāmies uz tiem kā uz izkoptiem darbiem? Debijas svaram ir kaut kas, kas man nešķiet tā kā līdz galam pamatots. Man gribētos, ka mēs tos skatām kā daļu no dzīva literatūras procesa, lai gan neesmu sev skaidri vēl noformulējis, kas tas ir. Bet man liekas, ka arī paši debitanti sevi grib uztvert kā pilntiesīgus procesa dalībniekus. Šo pārliecību manī radījis tas, ka visas grāmatas, kuras iznākušas pēdējos pāris gados, ir ļoti labā kvalitātē; mēs redzam, ka latviešu literatūra un konkrēti latviešu dzeja nekur nepagaisīs, ka tā aizvien atrod ceļu gan pie pašiem autoriem, gan pie lasītājiem, tā ir dzīva un spēcīga. Tikko biju Druskininku dzejas festivālā Lietuvā, un tur satiku arī vairākus debitantus. Interesanti, ka Lietuvā autoru debijas darbi iznāk krietni vēlāk nekā Latvijā: tur debijas krājumi mēdz iznākt divdesmitgadniekiem, kuri ir tuvāk 30 gadu vecumam, un tur to ļoti labi jūt – ka autori pirmās grāmatas negrib sasteigt, jo viņi jau uzreiz saprot, ka uz viņiem skatās nevis kā uz dzejniekiem, kuri vēl top, bet kā uz dzejniekiem, kuri jau ir tapuši un drosmīgi uzsākuši savu savu literāro ceļu. Negribu to saukt par apdomību, bet kaut kāda drosme caur nogaidīšanu tā ir, ko brīžiem izjūtu kā nelielu trūkumu. Bet es nesaku, ka tas samazina dzejas kvalitāti.  Arvi, vai tev ir vēl kāds komentārs vai pārdomas par debijām? Arvis Viguls: It kā es piekrītu Raimondam, ka varbūt mēs pārāk koncentrējamies uz to, ka mēs te izceļam grāmatas, kuras ir debijas, un skatāmies uz tām atrauti no visa procesa. Bet nu, no otras puses – tas ir tas, kā strādā cilvēka prāts, un, ja man jāraksta recenzija, man vajag kaut kādu rāmi, kurā domāt, kaut kādus ierobežojumus. Tas palīdz fokusēt skatienu un neaizklīst pārāk tālu. Raidījuma producente – Baiba Nurža.  Saruna pilnā apjomā būs lasāma Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV.

​​​​​​​Mants Adomēns (1972) ir Viļņas Universitātes klasiskās filoloģijas studiju absolvents, Kembridžas Universitātes filozofijas zinātņu doktors un arī politiķis. Viņa intelektuālais spiegu romāns "Monēta un labirints", ko klajā laidusi izdevniecība "Zvaigzne ABC", ir autora pirmā daiļliteratūras grāmata un diloģijas pirmā daļa, par kuru intervijā Liegai Piešiņai plašāk stāsta tulkotāja Dace Meiere. Dace Meiere: Grāmata ir laba. Bet pagaidām līdz latviešu lasītājam ir tikusi tikai puse šīs grāmatas, jo tas ir romāns divās daļās. Latviešu izdevēji ir nozvērējušies, ka līdz Ziemassvētkiem noteikti būs: iztulkota ir, izrediģēta ir, tātad kaut kur izdevniecības gaņģos staigā romāna otrā daļa, jo pirmā lasāma aizrautīgi... Bet, protams, vienmēr ir labāk, ka grāmatai ir arī otrs ķieģelītis klāt – turpinājums. grāmatās.  Grāmata vairāk ir klasiska spiegu romāna krustojums ar tapšanas romānu, tā saukto Bildungsroman, un vienlaikus tas stāsts par mūsu nesenāko vēsturi, jo galvenais varonis ir diezgan līdzīgs pašam autoram: no tās pašas paaudzes, no tās pašas Viļņas universitātes – tikai citas fakultātes, bet ar kopīgiem pagalmiem. Galvenā darbība notiek 2018. gadā, kad viņš ir iesaistījies dažādās peripetijās, bet atceras visu savu dzīvi: viņš iet cauri gan saviem studiju gadiem 90. gadu sākumā; kā viņš sāk strādāt Lietuvas izlūkdienestā; atceras dažādus braucienus uz citām valstīm. Tas dod diezgan plašu skatījumu par neatkarības atgūšanu, neatkarības pirmajiem gadiem un arī vēlāko laiku, kad, kā autors ir uzsvēris arī intervijās, Viļņa savā ziņā pārvērtās par jaunu Berlīni, kas aukstā kara laikos bija tāds centrs, kur satikās aukstā kara laika pretējo spēku pārstāvji, spiegi čumēja un mudžēja, un, viņaprāt, Viļņa šobrīd un arī iepriekšējā gadu desmitā ir tieši tāda vieta. Liega Piešiņa: Vai tieši tas, ka šī ir salīdzinoši nesena vēsture un tagad vēl jo vairāk saasinājušās attiecības ar Krieviju, lasītājos izraisījusi īpašu interesi par šo grāmatu? Vai arī tas, ka atsaucēs pieminēti tik daudzi Umberto Eko, Dena Brauna darbi, ka šķiet – jā, tā ir pasaules elpa? Šis ir ļoti plašs jautājums. Pirmkārt, Mants pēc izglītības ir klasiskais filologs. Filozofijas doktora grādu viņš ieguvis Kembridžā, kur turpinājis savu filoloģisko interesi par sengrieķu filozofiju, uzrakstot doktora disertāciju. Viņš ir filologs un filozofs, antīkās filoloģijas un filozofijas pētnieks. Atgriezies Lietuvā, viņš kļuva par politiķi: daudzus, daudzus gadus viņš sēdējis Seimā, daudzus gadus bijis Ārlietu ministra padomnieks, bet tagad viņš kā Lietuvas pārstāvis strādā lielā starptautiskā politiskā organizācijā Varšavā. Viņš visu laiku ir bijis ļoti tuvs politikas un ārpolitikas jomai. Par to, vai viņš ir tuvs arī izlūkdienesta pasaulei, varēsim pajautāt viņam pašam, kad viņš atbrauks uz Latviju – ceru, ka Latvijā notiks svinīga grāmatas atvēršana. Par to pasaules elpu... Protams, ir ļoti dīvaini lasīt romānu, kurā ir bibliogrāfiskais saraksts. Man ļoti patīk grāmatas ar atsaucēm un bibliogrāfiskajiem sarakstiem, bet romāniem tas ir diezgan neparasti. Autors daudz citē. Autors daudz atsaucas gan uz klasiskās, gan mūsdienu literatūras darbiem. Un viņš arī norāda, no kurienes ir ņemti citāti un no kā viņš ir iedvesmojies. Tas ir interesanti. Tas ir ļoti savdabīgi. Atļaušos teikt, ka šī grāmata vairāk varētu patikt vīriešu kārtas lasītājiem, nevis sievietēm, jo esmu novērojusi, ka tieši vīrieši ir tendēti uz apcerīgumu, pārdomām, cēloņu un seku analīzi. Brīžiem kā tulkotājai man šķita – varbūt vajadzētu īsināt, varbūt tas ir par garu. Bet lasītājs jau lasa ātrāk nekā tulkotājs, tātad lasītājiem tas noteikti neliksies par garu – sevišķi vīriešiem.  Vairāk – ierakstā.

Lelde Jauja 2005. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē Vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja programmā. Pirms pieciem gadiem absolvējusi "Literārās akadēmijas" Prozas kursu un piedalījusies "Prozas lasījumos" 2019. gadā. Lelde ir romānu "Vīrs, bērni un pieci randiņi" (2020) un "Pārēšanās ābece" (2023) autore. Viņas stāsti un lugas publicēti dažādos periodikas izdevumos. Autores grāmata bērniem "Tās ir tikai superspējas" (2023) guvusi atzinību lasītāju vidū, un pavisam drīz gaidāms arī stāsta turpinājums. Šogad izdevniecība "Latvijas Mediji" plānojusi izdot divas Leldes Jaujas grāmatas. Trešdienas rītā Liega Piešiņa autori iztaujā par viņas jaunāko stāstu krājumu "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes", kas ataino mūsdienu latviešu sieviešu dažādo dzīves un attiecību pieredzi. 

Guntars Ceravs pēc izglītības ir inženieris, kas tagad piepulcējies pensionāriem, bet līdz ar biedrību "Piestātne" ir aktīvs kultūras dzīves rosinātājs Mērsragā, arī aizrautīgs amatierteātra dalībnieks. 2015. gadā klajā nākusi grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju. Kopš 2022. gada piedalījies Prozas lasījumos un šogad tapusi luga "Vollis", kas ir veltījums izcilajam novadniekam Krišjānim Valdemāram 200. jubilejā. Savulaik Guntars Ceravs, rakstnieces Ingas Žoludes paspārnē, vēlējās pārliecināties, vai var gada laikā uzrakstīti grāmatu un tā tapa "Traļmeistars", kas ir klasiskā stilā izturēts garstāsts. Tā ir dzīve pie jūras pagājušā gadsimta 50. gados un jaušama gandrīz vai ar fotogrāfisku detaļu ticamību un neizskaistināta. Ar Guntaru Ceravu sarunājās Liega Piešiņa. Kas mudināja rakstīt “Traļmeistaru”? Vēlme rakstīt, vēlme runāt par mūsu tautu jūras krastā vai kas cits? Mums ir tik gara jūras robeža un tik daudz kas ir noticis jūras krastā, jūras ciematos, ap jūru, jūrā, zvejojot, sākot jau no Krišjāņa Valdemāra laikiem. Jūs viņam saistībā ar divsimtgadi esat arī lugu uzrakstījis. Rakstot par zvejniekiem Mērsragā, gribot vai negribot nonāc līdz Valdemāram - lai kādos avotos meklētu, vienmēr pavīd Valdemāra vārds. Tad sapratu, ka viņam šogad ir liela jubileja. Par Valdemāru mums ir tik maz - daiļliteratūras praktiski nekādas, ne lugas, ne filmas. Ir piemiņas vietas, Valdemārpils, ielas, pieminekļi. Vienīgais, ko mans mazdēls par Valdemāru varēja pateikt ir, ka viņš ir jaunlatvietis. Arī manā skolas laikā nepatrāpījās izzinošas lietas par Valdemāru, bet, tagad iedziļinoties, varu piekrist Edmundam Krastiņam, ka viņš ir bijis latviešu diženākais vīrs 19. gadsimtā. Vai lugu rakstījāt tāpēc, ka pats spēlējat amatieru teātrī? Jā, jo amatieru teātris ir mana sirdslieta. Savā laikā esmu spēlējis "Rīgas Pantomīmā" pie Roberta Ligera, tad ilgus gadus spēlēju Salaspils teātrī pie Edītes Neimanes. Tagad, aizejot pensijā, turpinu spēlēt vietējos teātrīšos. Patlaban darbojos Pļavmuižas teātrī. Kā nonācāt pie “Traļmeistara”? Ideja atnāca pēkšņi. Es sapratu, ka gribu atstāt kaut ko aiz sevis, vismaz to, ko pats esmu piedzīvojis, par ko zinu, kā tas ir bijis, jo dzīve straujiem soļiem iet uz priekšu. Vēsture paliek arvien tālāk un tālāk. Es sapratu, ka mana bērnība jau ir patāla vēsture, un, ja es to tagad neuzrakstīšu, tad tā arī aizies nebūtībā ar līdz ar mani. Es gribēju šīs atmiņas noformēt literārā veidā un atstāt nākošajām paaudzēm. Vai pats esat piedzīvojis vienu no epizodēm, kur ziemā taisīja ledu, lai vasarā varētu saglabāt zivis svaigas? Jā, es atceros tos ledus kalnus, kas atradās Mērsraga ostā un tika apbērti ar lielu kaudzi zāģu skaidu. Vīri vilka ledus klučus ārā no kaudzes un gatavoja, smalcināja, bēra kastēs un ņēma līdzi jūrā. Ir vēl kādas epizodes, par kurām Jums šķiet, ka šobrīd liekas neticami, ka tas tā ir bijis? Zivju bagātība, kas bija tajā laikā. Patlaban tādas vairs nav. Tādi traleri - koka korpusa kuģi, ar kuriem bija bīstami ledus apstākļos doties jūrā - tādu vairs nav. Ir dzelzs, metāla korpusi. Arī zvejošanas iemaņas ir mainījušās. Trali praktiski vairs nevelk ar rokām. Es īstenībā nemaz tik labi nezinu jaunās zvejošanas metodes kā tās, ko esmu redzējis ar savām acīm. Kāpēc mēs esam zaudējuši šīs tradīcijas, kas saistītas ar zvejniecību? Ja palasām vecākas grāmatas, tad redzam, ka pirmās brīvvalsts laikā kuģu skaits bija neaprakstāms. Šobrīd kuģus, ar ko kādreiz lepojāmies, varam saskaitīt uz divu roku pirkstiem. Guntars Ceravs: Lēciens no kolektīvās saimniecības uz privāto apsaimniekošanu, kapitālisma sabiedrību, bija pārāk straujš. Cilvēki nesaprata, kas var mainīties. Kapteiņiem, kas brauca uz zvejas traleriem, bija iespēja par savām pajām iegādāties zvejas kuģus. Nebija jau tādu padomdevēju vai ekonomistu, kas varētu izvērtēt situāciju. Mēs nebijām tālredzīgi. Kā mēs varējām būt tālredzīgi, ja dzīvojām padomju iekārtā, kur viss ir izdomāts tavā vietā? Tev pašam nebija jādomā. Mums nebija tāda tautsaimnieka kā Krišjānis Valdemārs, kurš varbūt būtu saskatījis iespēju, kā būtu jādara.  

Šonedēļ "Klasikā" izskanējis cikla raidījums "Dzejas dienu laiks", kas pievērsies "Trešdaļgadsimta balvas" nominētajām grāmatām. Otrās "Trešdaļgadsimta balvas" žūrijā ir literāti Gunta Šnipke, Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs. Trīs no tiem, Guntai Šnipkei klāt neesot, darbadienas rītos bija dzirdami "Dzejas dienas laikā".   Četrus rītus varēja dzirdēt par balvai nominētajām grāmatām: Andra Akmentiņa “Māja”: Jāņa Baltvilka “Kāds putns”: Jāņa Baltausa “Burtu būšanas”: Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”: Balva tiek pasniegta par oriģināldzeju vai atdzejas krājumu, kas izdots laikā no vienām "Dzejas dienām" līdz nākamajām. Šāds vērtēšanas periods ļauj objektīvāk novērtēt darbu ietekmi un kvalitāti, sniedzot nepieciešamo distanci, lai izceltu patiesi nozīmīgus darbus. Tā ir iespēja novērtēt tos autorus, kuru vārdi un darbi veido mūsdienu Latvijas literatūras ainavu. 8. septembrī bārā “Čē” (Dzirnavu iela 82) tiks paziņots "Trešdaļgadsimta balvas" uzvarētājs.   Noslēdzošajā raidījumā "Dzejas dienu laiks" viesi – dzejniece Linda Mence, dzejnieks Edvards Kuks un dzejnieks un literatūrzinātnieks Ivars Šteinbergs – stāsta par pašu daiļradē aktuālo. Vai izlasītie krājumi liek ar citādām acīm palūkoties uz savu dzeju? Ivars Šteinbergs: Lasīšanas pieredze jebkurā gadījumā ir transformatīva. Īsās vai šķietami nenozīmīgās lasīšanas reizes tevi transformē nemanāmā, niecīgā daudzumā, bet šajā gadījumā, izlasot 23 dzejas krājumus, kas tapuši pirms 33 gadiem, izmainās laika izjūta, izmainās tā, ka to var ievērot. Es tagad noteikti citādi raugos uz 1992. gadu. Tas citādums varbūt nav kontrastējošs vai krass, bet 1992. gads tagad manā laika izjūtā ir dziļāk iezīmējies, un tas maina izpratni vai sevis sajūtu. Kā tas atspoguļosies uz manu radošo darbību, man nav ne jausmas, bet es varu galvot, ka tas ir noticis, un atļaušos teikt, ka tas ir noticis arī ar citiem žūrijas pārstāvjiem. Edvards Kuks: Piekritīšu, ka rakstīšana ir ļoti saistīta ar lasīšanu, no tās nāk impulss. Ja domājam par “Trešdaļgadsimta balvu”, neko tieši no lasīšanas pieredzes neuzrakstīju. Mēs raidījumos runājām par sava laika klišejām vai paņēmieniem, un, pārlasot ar distanci gan labus, gan ne tik labus tekstus, kas ir līdzīgā toņkārtā, var saprast, kas palīdz izvairīties no klišejas, respektīvi, kā var izmantot kādu paņēmienu, neiekrītot tajā pašā grāvī. Tādu dzeju lasot, nagi niez pamēģināt rakstīt mazliet vecmodīgi, ja tā var teikt, paskatīties, kā izdarīt šādi, bet, lai tas nav ar sasmakumu, sastāvējuša gaisa sajūtu. Linda Mence: Šī lasīšanas pieredze droši vien atstāj kaut kādas pēdas, kā ikviena lasīšanas pieredze. Es bieži vien rakstu ļoti tiešā cita teksta iespaidā. Reizēm periodos, kad intensīvāk lasu un klausos citu cilvēku dzeju, es pati vairāk rakstu. It kā esmu pabeigusi jaunās grāmatas manuskriptu, bet visu laiku gribas kaut ko likt klāt un ņemt nost. Es arī nezinu, kad īsti mēs to izdosim, tā kā ir drusku nepabeigta sajūta, jo vienmēr var kaut ko pamainīt, un, ja kaut ko jaunu pierakstu klāt, liekas, ka tas arī ir jāliek iekšā.  

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos turpinām sarunas par "Trešdaļgadsimta balvai" nominētajām grāmatām, kas izdotas pirms 33 gadiem. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”.  Žūrijas pārstāvji Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs sarunājas par Kaspara Kļaviņa un Dzintara Buša dzejas krājumu “Kaut kam jānotiek”. Linda Mence: Kaspara Kļaviņa un Dzintara Buša dzejas krājums, pavisam sīkā burtnīciņa “Kaut kam jānotiek” pārsteidz neparastās noskaņas un mainīgās balss dēļ. Krājumā mēs sastopam mullu un mācekli, “kurš pavirši klausījās, urbinot degunu”, tēvu, kuram bija divi, nevis trīs dēli, un muļķītis bija viņš pats, kā arī nemierīgos pusnakts vecīšus un citus sirmus kungus. Mēs nonākam vietās otrpus ikdienai – Ziemeļzemē, skaudrajā vietā un uz soliņa pie tramvaja pieturas, kur sarunājas filozofi. Dzejoļu tēli un vietas vilina noslēpumainībā, kas nav bijības apdvesta, bet pārsteidz ar rotaļību un ķecerīgu interesi par nesaprotamo, necenšoties to izskaidrot un padarīt par savu. Dzejoļu balsī ironija mijas ar lirismu un arī dzejoļu forma ir gana dažāda, lai krājums nekļūtu vienmuļš. Viscaur krājumā liriskais “es” – un vietumis liriskie “mēs” – it kā vēro, ieturēdami zināmu distanci, vairīdamies izteikt vērtējumu, bet notverdami un tūdaļ atsvabinādamies no neparastā stāsta, atgadījuma vai iespaida. “Kaut kam jānotiek” ir krājums, kas pārsteigs arī dzejas zinātājus, kuri nemaz nenojauš par mazo, neparasto grāmatiņu.        

Ukraiņu rakstniece Taņa Maļarčuka savā romānā "Nejauša brīnuma biogrāfija" stāsta par traģikomiskiem notikumiem provinces meitenes Ļenas dzīvē. Ukrainas mazpilsētā Sanfrancisko, kur Ļena uzaugusi, pēc Padomju Savienības sabrukuma iestājies apjukums, valda patvaļa, korupcija, netrūkst vardarbības. Taču Ļena ir cīnītāja un visiem spēkiem mēģina padarīt pasauli labāku un līdzcilvēkus laimīgākus. Un nepārstāj ticēt brīnumiem. Romāns ar maģiskā reālisma piesitienu. Tā autore – Taņa Maļarčuka (1983) – dzimusi Ukrainas rietumos, Ivanofrankivskā, un pieder paaudzei, kas 20. gadsimta 90. gados noskatījusies uz savu sovjetu iekārtā uzaudzināto vecāku morālo un materiālo nevarību, redzējusi, kā tirgus laikmetā devalvējas viņu vērtības. Jāatzīst, ka tā ir uzdrīkstēšanās rakstīt grāmatu par savējiem, parādot tās dzīves neglaimojošāko pusi.  Liegas Piešiņas sarunā ar romāna "Nejauša brīnuma biogrāfija" tulkotāju Māru Poļakovu uzzinām, kā viņa raksturo šo romānu.

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos turpinām sarunas par "Trešdaļgadsimta balvai" nominētajām grāmatām, kas izdotas pirms 33 gadiem. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”.  Žūrijas pārstāvji Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs sarunājas par Jāņa Baltvilka (1944–2003) dzejoļu krājumu "Kāds putns". Edvards Kuks: "Jāņa Baltvilka “Kāds putns” ir pārejas laika krājums, kurā sirreāli dabas tēli savienojas ar Atmodas laika nebrīvības vērojumiem. Žūrijas vērtējumā, šis ir arī dziļi empātisks krājums. Baltvilks it kā izlīdzina ierasto cilvēka pārākumu pār dabu, solidarizējas ar dabu kopīgu draudu un krasu pārmaiņu priekšā, un līdzīgā svarā nostāda gan cilvēku, gan skudru, gan lidojošu ceriņkrūmu. Reizē Baltvilka dabas tēlu lietojums krājumā skatāms arī no ekokritikas perspektīva –  “Kāda putna” solidaritāte ir tieši ar Latvijas dabu kā tautas spoguli, jo tās vieno kopīgs liktenis. Tomēr nešķiet, ka Baltvilks dabu instrumentalizē, drīzāk – rod glābiņu “mūsu” dabā, izkāpdams ārpus sava laika."  

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos šoreiz akcentējam "Trešdaļgadsimta balvas" nominētās grāmatas. Festivālā “Dzejas dienas” 8. septembrī bārā “Čē” (Dzirnavu iela 82)  norisināsies otrā "Trešdaļgadsimta balvas" pasniegšana.   Pērn, kad "Trešdaļgadsimta balva" tika pasniegta pirmo reizi, laureāts bija "Slengs pilsētas ielās" – dzejnieka Jura Kunnosa (1948–1999) trešais dzejoļu krājums. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”.  Otrās "Trešdaļgadsimta balvas" žūrijā ir literāti Gunta Šnipke, Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs. Trīs no tiem, Guntai Šnipkei klāt neesot, dzirdami raidījumā. Balvas iniciators ir Ivars Šteinbergs, kuram būtiski ir laika pārbaudi izturējušu grāmatu un nepelnīti aizmirstu dzejas grāmatu atrašanu un mērķis ir turpināt un godāt dzejas tradīcijas Latvijā.  "Trešdaļgadsimta balva" uzskatāma par simbolisku literatūras apbalvojumu, kas otro gadu tiek piešķirta vienam latviešu dzejas krājumam, kas iznācis pirms trīsdesmit trīs gadiem. Balvas mērķis ir publiski godināt un popularizēt tos latviešu dzejas krājumus, kuri literatūras profesionāļu ieskatā ir izturējuši laika pārbaudi, ir ietekmējuši literāro procesu pēdējo 33 gadu laikā vai arī – kuri šķiet nepelnīti izgājuši no literārās aprites, bet būtu pelnījuši, ka tos aktualizē.  Balva tiek pasniegta par oriģināldzeju vai atdzejas krājumu, kas izdots laikā no vienām "Dzejas dienām" līdz nākamajām. Šāds vērtēšanas periods ļauj objektīvāk novērtēt darbu ietekmi un kvalitāti, sniedzot nepieciešamo distanci, lai izceltu patiesi nozīmīgus darbus. Tā ir iespēja novērtēt tos autorus, kuru vārdi un darbi veido mūsdienu Latvijas literatūras ainavu. Pirmdienas raidījumā "Dzejas dienu laiks" - vairāk par Jāņa Baltausa (1961—2000) "Burtu būšanām". Prieks par Baltausa "Burtu būšanām" izriet arī no tā, ka šogad radusies iespēja pievērst uzmanību pirms trīsdesmit trīs gadiem iznākušai dzejai bērniem.  Ivars Šteinebrgs: "Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” ir dzejas krājums bērniem, kas sakārtots pēc gaužām vienkārša, pat neoriģināla, principa – pakļāvies alfabētam, arī katrs dzejolis jeb tā saucamās tautogrammas veidotas tā, lai katrs vārds sāktos ar attiecīgo burtu. Un tomēr šis krājums ir fantastiski jestrs, tas ir gan praktiski lietojams, gan tieši tik rotaļīgs, lai paceltu lūpas smaidā arī pēc 33 gadiem. Manis provokatīvi piesauktā “neoriģinalitāte” šeit patiesībā nozīmē, ka Baltauss ir spējis vienkāršiem paņēmieniem parādīt jaunrades prieku, mācīšanās prieku, delverību. Grāmatas spēks, kas pārliecinājis žūriju, savukārt, slēpies dzejnieka brīvībā lietot tēlus un vārdus, kas liecina par to, ka šie dzejoļi savu lasītāju uztver kā līdzvērtīgu – te ir nekautrēšanās no jokiem, kas mazliet pakaitinās kādu vecāku, bet cauri visam – oriģināla iztēle un mīlestība pret citiem cilvēkiem, kuru redzam arī autora redakcionālajā un labdarības darbā ārpus literatūras. Literatūrā bērniem izceļama grāmata, kuru žūrijas vārdā rosinu lasīt bērniem priekšā arī 2025. gadā."  

Triloģija "Zīmogs sarkanā vaskā" (2001. gadā "Brāļi", 2004. gadā "Ķēniņš" un 2009. gadā "Rūnas") padarīja rakstnieku Jāni Lejiņu par vienu no zināmākajiem latviešu vēsturisko romānu autoriem, bet latviešu literatūrā viņš ienāca ar stāstu krājumu "Mūsu stacija" (1988). Jānis Lejiņš savos darbos ir pievērsies arī mūsdienām, bet jaunākais romāns "Dieva dusmības bērni" ir stāsts par dzīvību un cilvēka izpratni par to astoņpadsmitajā gadsimtā. Jāni Lejiņu iztaujā Liega Piešiņa. Vai pārdzīvojumi un mocības, mēris un kari, kas ir līdzās 18. gadsimtā, vairāk izgaismo cilvēkus? Noteikti. Visas katastrofas vairāk izgaismo cilvēkus. Jo esi nostādīts uz kraujas malas - vai tev būs dzīvot, vai būs mirt. Tas jau uzreiz iedod citu garšu. Un kas var būt labāks rakstīšanai? Ir tāds priekšstats - vēsturiskais romāns ir par vēsturi. Tā nav, jo runa ir par cilvēkiem, kurus rakstnieks nostāda kaut kādā noteiktā situācijā. Rakstnieka uzdevums ir iztēloties, kā viņi tiek  galā kādā situācija, un tad mēģināt to iespējami labi un spilgti pasniegt. Vai varoņi veica tādus gājienus, kurus no viņiem negaidīji? Plāns ir rūpīgi sastādīts. Kad varoni  izdodas sajust, nevis redzēt, pieslēgties viņa sajūtām, tad tas ir fantastisks materiāls. Saplānotais, kas viņam jādara, nekad nav piepildījies. Vienīgais ir mēģināt noturēt plūsmu kaut kādās noteiktās robežās, lai tas būtu lasāmgabals, citādi var aizklīst nezin kur. Man bieži vien ir tā, ka varonis sāk dzīvot un aiziet pavisam kaut kur citur. Tad jūk ārā sižets, jūk struktūra. Un tad ir jāgrožo tā lieta. Interesanti, cik daudz tu pētīji vēsturi, lai varētu radīt šo sajūtu? Ļoti daudz. Mēģināju uzskaitīt, ko esmu izlasījis. Ap 200 grāmatām noteikti, nerunājot par rakstiem. Pētot ir jāsajūt šī laikmeta elpa, nevis konkrētie notikumi. Notikumi ir dekorācija, bet elpa, ar ko šis laikmets dzīvo… 18. gadsimts ir vispār fantastisks laiks ar lielajām pārmaiņām – apgaismību,  ortodoksālajiem  luterāņiem un hernhūtiešiem. Patiesībā man ļoti grūti bija iedzīvoties tieši kristietības dogmatikā, tieši mācītajā uztverē. Bībeli esmu  kādas trīs četras reizes izlasījis no viena gala līdz otram, ar Luteru un dažādu mācītāju dzīves aprakstus, bezgalīgi daudz. Vēsture pati par sevi, kādu to  mēdz pasniegt biezās vēstures grāmatas, nav interesanta. Uzskaitīti notikumi, bet kā tas viss dzīvo... Ir ļoti daudz lasīšanas.

Rakstniece un teoloģe Ilze Jansone ir pazīstama ar savu spēju dziļi un aizrautīgi pētīt cilvēka iekšējo pasauli. Tādi viņas darbi kā „Insomnia”, „Umurkumurs jeb Ardievas feminismam” un „Vienīgais”, piedāvā daudzslāņainus un filozofiski piesātinātus tekstus. Tāds ir arī viņas jaunākais romāns „Pasaules troksnis”. Tiek gūtas jaunas atziņas. Ilzi Jansoni uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, kura sarunas iesākumā vēlējās noskaidrot attiecības starp ticību un šaubām. Bija vairākas lietas, par kurām man neatkarīgi no grāmatas pēc tam gribējās domāt. Viena no tām - kas mums katram ir svētnīca? Vai mums šajā svētnīcā ir jābūt vai vienkārši ir jāzina, ka tā vieta ir mūsu svētnīca? Latvietim jau svētnīca ir jūra vai arī mežā pie sēnēm (smejas), bet es teiktu, ka tev ir jāzina, kur svētnīca ir tevī pašā iekšā. Piemēram, ar draudzi, kurai piederu, mēs kādreiz tikāmies baznīcā, tad tikāmies citā baznīcā un tagad reizi mēnesī mēs tiekamies biroja telpās. Vai tāpēc tā nav svētnīca? Par svētnīcu to padara fakts, ka mēs esam sanākuši, lai nosvinētu kopā būšanu, lai kopā lūgtos, lai kopā baudītu Svēto Vakarēdienu un pēc tam saglabātu sevī to, ko katrs no tā vakara var paņemt līdzi. Svētnīca ir tā vieta cilvēkā, kur ir šīs dziļi intīmās, personiskās attiecības ar Dievu, par kurām parasti nepļāpā. Kad pirmoreiz grāmatā izlasīju, ka attiecības ar reliģiju un baznīcu ir tāds kā interešu klubs, drusku palēcos, bet pēc tam domāju, ka, jā, redz, kā ir, mēs dzīvojam pragmatiskā laikā un tas diemžēl nav melots. Es nojaušu, par kuru vietu tu runā. Man šķiet, to vairāk esmu domājusi kā ironiju, ka tas jau ir tāds interešu klubiņš. Bieži vien tā arī ir. Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā, un reliģija ir viena no precēm. Grozies kā gribi, lielākā daļa sabiedrības uz reliģiju skatīsies kā uz preci, kuru pārdod. Tieši tāpēc diezgan labi iet dažādiem reliģiju miksiem. Piemēram, budismu sajauc kopā ar kristietību, vēl piejauc kaut ko no hinduisma vai kādas eksotiskākas reliģijas un tad pasniedz to kā īsto dzīves mācību un sniedz atbildes uz visiem jautājumiem, ko kristietība nekad nedarīs. Kristietība nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem. Kristietība uzdod tev jautājumus, ar kuriem tev ir jātiek galā. Domāju, ka savā ziņā mēs vienmēr esam tāds interešu klubiņš, jo mēs centrējamies. Katrā draudzē bieži vien dzīvesvieta šos cilvēkus apvieno, bet arī tas, kāda ir teoloģiskā doma draudzē, kas draudzē tiek sludināts, kāda ir draudzes kalpošanas misija, kas tiek likts centrā. Tas viss tā vai citādi to diemžēl padara par sava veida interešu klubiņu. Nereti pie baznīcas nepiederīgi ļaudis vai cilvēki, kuriem nav vai ir ļoti virspusēja pieredze ar reliģiju, izturas pret šiem interešu klubiņiem ar neslēptām aizdomām, tāpēc man šķiet, ka nereti mūsu sabiedrība kristiešus diskriminē, kaut vai saucot viņus par tumsoņām vai atpalikušiem, un tas viss rodas no tā, ka cilvēkiem ir ļoti virspusīgi priekšstati un trūkst izpratnes un zināšanu. Kāds ir tavs pasaules troksnis? Pasaules troksnis ir tas, kas notiek. Tie ir arī dialogi, kas norisinās manā prātā. Pasaules troksni veido viss fons, ko saucam par dzīvi, ko mēs dzīvojam, ko mēs strādājam, dažādas atbildības, kas kombinējas tā vai citādi - darbs, ģimene, mācības, nepieciešamība uzturēt mājokli, nopelnīt. Tas viss ir pasaules troksnis. Jāatzīstas, ka frāzi “pasaules troksnis” es izzagu no viena Jura Cālīša sprediķa pirms vairākiem gadiem. Viņa vēstījums sprediķī bija, ka pasaules troksnī tu vari nesadzirdēt, ka Dievs ar tevi runā.    

Oksana Zabužko ir mūsdienu ukraiņu rakstniece, dzejniece un esejiste, vairāku dzejas grāmatu, eseju krājumu un romānu autore.  Pazīstama gan kā rakstniece, gan kā literatūras kritiķe. Viņas pirmajam romānam "Lauka pētījumi ukraiņu seksā" (1996), kas dēvēts par vienu no postpadomju perioda ukraiņu literatūras pamattekstiem, ir bijuši 13 izdevumi Ukrainā, tas tulkots 15 valodās. Savos darbos Zabužko pievēršas ukraiņu nacionālās identitātes jautājumiem, postkoloniālajām problēmām un feminismam. Oksana Zabužko tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajiem ukraiņu intelektuāļiem.  Tagad izdevniecībā "Latvijas Mediji" izdota viņas grāmata "Pamesto noslēpumu muzejs", kas iznācis Māras Poļakovas tulkojumā, bet pirmo reizi dienas gaismu ieraudzīja 2010. gadā. Liega Piešiņa par grāmatu sarunājas ar vēsturnieku Mārtiņu Mintauru. Vai šo romānu tu vairāk lasīji vēsturnieks? Mārtiņš Mintaurs: Mans uzdevums bija to lasīt kā vēsturniekam un pateikt, ko es par to domāju. Es tiešām sāku lasīt ar tādu vēsturnieka skatu, bet tas ļoti ātri pārgāja – tieši tāpēc, ka grāmata tiešām ir aizraujoši uzrakstīta un izcili tulkota latviešu valodā! Patiešām nezinu citu piemēru, kur visi dažādie valodas slāņi būtu tik perfekti, precīzi un garšīgi atveidoti latviešu valodā. Tāpēc, neskatoties uz ievērojamo grāmatas apjomu, lasīšana notika raiti. Izlasīju to ātri, un domāju, ka arī liela daļa lasītāju to izlasīs ātri. Tātad sāku šo romānu lasīt kā vēsturnieks, bet turpināju to baudīt kā lasītājs, kuram ir ļoti interesanti to izlasīt līdz galam, gaidot, kas sekos aiz nākamā pagrieziena. Tie, kas lasīs, domāju, tie arī sapratīs. Viņi ļoti ātri nokļūs šī teksta varā. Šajā grāmatā ir arī ļoti daudz atbalsu... Jā. Tāpēc, ka tur ir dažādi laika slāņi. Ja skatās no literatūras teorijas viedokļa, tas ir postmodernisms – stāstā ir paralēlā darbība dažādās laika dimensijās, kas arī, starp citu, izklausās it kā ļoti vienkāršs un dzirdēts paņēmiens gan literatūrā, gan kino, bet pieņemu, ka to ir ļoti grūti izveidot tā, lai tas savienotos dabiski; lai nebūtu sajūtas, ka šī grāmata sadalīta trijās vai četrās paralēlās sižeta līnijās. Šeit tas viss patiešām savijies un savienots kopā ļoti meistarīgi, tāpēc arī panākts maģiskā reālisma efekts – nevis literatūras klasifikācijas nozīmē, bet tādā ziņā, ka tu lasi un saproti, ka tā nav pasaka, tā nav fantāzijas literatūra: te ir gan reālas personas, gan reāli notikumi, gan atbalsis no reālajiem notikumiem, un tas viss kopā veido patiešām maģisku literatūras iztēles un dzīves savienojumu. Tāpēc atbalsis ir ļoti svarīga lieta – tās satur kopā dažādās laika un telpas dimensijas: mēs to visu lasām kā vienu romānu, saistītu vēstījumu, kurš ir ļoti daudzšķautnains. Tas parādās dažādās perspektīvās, no dažādām pusēm. Pagātne, kas nav beigusies. Ko tu saki no šāda aspekta? Jā, grāmata ir ļoti labs piemērs tam, ko nozīmē frāze "pagātne, kas nav pagājusi" vai "pagātne, kas patiesībā nav beigusies". Protams, ka mēs varam teikt, ka pagātne jau ir tas, kas notika pirms trim minūtēm – tā tehniski skatoties no fizikas viedokļa. Tā ir pagātne, kas cilvēkam nāk līdzi burtiskā nozīmē, jo savu pieredzi mēs izdzēst nevaram. Varam gan to atcerēties dažādos kontekstos, un katru reizi atcerēties kaut ko citu – no bērnības vai kāda cita savas dzīves laika, un tas tikai pierāda, ka mūsu atmiņas nav vienādas, tās nav vienmēr identiskas: vienus un tos pašus notikumus mēs atceramies dažādi. Postpadomju un padomju okupācijas laika pieredzes slāņus grāmatā var atpazīt arī Latvijas pagātnes kontekstā. Vai no savas biogrāfijas vai vēsturiskām paralēlēm – te ir ļoti daudz kopīga, kas nav vis parādīts plakani, ilustratīvi vai plakātiski, bet kas atnāk kā impulsi no pagātnes vai personiskās pieredzes. Kad saproti: jā, tas ir tieši tas, ko es atceros, par ko es domāju. Kā ir ar tādu jēdzienu kā briesmu instinkts? Jo man šķiet, ka šobrīd mēs brīžam atsakāmies no kādām smagākām tēmām un sakām, ka mums to briesmu ir par daudz. Bet vai nav tā, ka šis briesmu instinkts, pateicoties tam, kā autore to ir uzrakstījusi, mums liek izjust asumu un apzināties briesmu sajūtu? Briesmu instinkts, protams, ar laiku notrulinās, tāpēc svarīgi, ka ir tieši šādi romāni, kas patiesībā ir kā brīdinājums – tu redzi, cik tās briesmas var būt ikdienišķas, nepamanāmas. Ka viss sakrājas un akumulējas pamazām, un notikumu trajektorija aizved līdz katastrofai – vai tie ir četrdesmitie gadi nacionālo partizānu cīņu kontekstā, vai 90. gadu kriminālais bizness. Briesmas patiesībā neuzkrīt uz galvas: tās patiesībā ir ļoti ikdienišķas un tieši tāpēc bīstamas, jo viss notiek pamazām. Kaut kur kaut kas sakrājas, veidojas dažādās kombinācijas, kas var beigties arī bez briesmām un bez katastrofām, bet ļoti iespējams, ka var novest arī pie traģiskajām beigām. Tāpēc tas briesmu instinkts... Ja mēs domājam par karu Ukrainā, tad sākumā visus tas interesēja, visi par to runāja, bet pēc tam pamazām tā interese tā kā atkāpās. Viena daļa cilvēku saka – es to nevaru skatīties, es to nevaru izturēt, un es to nekādi nevaru ietekmēt. Kad cilvēks saprot, ka viņa līdzpārdzīvojums uz karstām pēdām nekādas izmaiņas neradīs un neko neapturēs, psiholoģiski nāk kaut kāds atslābums… Bet ukraiņiem jau nav izvēles – viņiem vienkārši jāiztur, jāpaliek dzīviem un jānokļūst līdz uzvarai. Mums ir tā "privilēģija", ka varam atļauties teikt – "es to vairs nevaru izturēt". Ar to atšķiras mūsu situācija no Ukrainas. Viņiem iespējas izvēlēties nav. Vairāk – ierakstā.

Ir jāpiekrīt atziņai, ka austriešu rakstnieces Monikas Helferes romāns “Bagāža” vēl kādu laiku lasītājam dzīvosies prātā arī pēc izlasīšanas. Teksts ir blīvs un neviennozīmīgs. Šis ir dzimtas stāsts, sievietes mūža atainojums, smalka versija par ciemata dzīves gaišajām un tumšajām pusēm, viegls atgādinājums par to, cik ātri un nesaudzīgi mēs, cilvēki, vēršamies pret citādākajiem. Tas ir arī tulkotājas Silvijas Brices izmeklēts, ieteikts un iztulkots darbs. Liega Piešiņa tikās ar Silviju Brici un sarunas iesākumā mēģināja noskaidrot, kāda šodien ir "bagāžas" garša un vai vārdam daudz sinonīmu. Silvija Brice: Monikas Helferes vārds man ir pazīstams jau kopš 1994. gada, kad pilnīgi nejauši, strādājot apgādā “Vaga,” manās rokās nonāca Monikas Helferes romāns “Oskars un Lilija”. Mēs bijām tikko tikuši pāri 1991. - 1992. gada slieksnim, mums bija ļoti vājš priekšstats par rietumu literatūru, un “Oskars un Lilija” mani ļoti pārsteidza ar savu rakstības veidu. Tas ir stāsts ir par diviem bērniem, bāreņiem, brālīti un māsiņu, deviņi un seši gadi. Man ļoti patika šis darbs, un, lai gan ieteicu, tā arī tas netika izdots. Nākamreiz ar Moniku Helferi sastapos pirms diviem gadiem Frankfurtes Grāmatu tirgū, kad man bija tikšanās ar Minhenes apgāda “Hanser” pārstāvi. Ar šo apgādu “Zvaigzne ABC” jau ir sadarbojusies vairākkārt, kas nozīmē, ka “Hanser” cilvēkiem ir skaidrs, kāda ir “Zvaigzne ABC” programma. “Hanser” ir smalka izdevniecība, kura izdod literatūru šī vārda labākajā nozīmē. Mēs savā laikā no viņiem nopirkām licenci, lai tulkotu Aleksa Kapī romānu. Man nebija šaubu, ka tas, ko iesaka “Hanser”, pie tam, ja apjoms nav milzīgs, mums varētu ļoti labi derēt. Izlasījusi “Bagāžu”, biju sajūsmā, jo man ļoti patika veids, kā Monika Helfere stāsta par savu ģimeni. Tas nav izdomāts stāsts, bet vajag mācēt vienu ģimenes šķautni ietērpt tik poētiskā, es teiktu, askētiski poētiskā formā, kuru lasot tu pārdzīvo līdzi. Arī valoda ir brīnišķīga savā taupīgumā un krāsainībā vienlaikus. Monikai Helferei pašai ir četri bērni, un viņai ģimene ir ļoti svarīga. Ir rakstījusi gan romānus, gan stāstus, gan bērnu grāmatas, un te figurē ģimene un ģimenes tēma. Tā nekad nav vienkārša ģimene, lai gan, vai vienkāršas ģimenes vispār pastāv? Tā, lūk, es satikos ar Monikas Helferes “Bagāžu”. Jau ir iznākušas divas nākamās grāmatas par ģimeni - “Tētis” 2021. gadā, kur tēvs ir šīs grāmatas cilvēks, un “Lauvassirds”, kas ir par brāli Rihardu, kuram dzīve aprāvās ļoti agri. Vēl viņai ir 2023. gada romāns “Jaunava” - grāmata par viņas draudzeni. Rudenī tiekoties ar “Hanser” pārstāvi noteikti apjautāšos par šīm grāmatām, lai gan nemaz nebrīnīšos, ja tās tiks piedāvātas jau uzreiz. Kāda ir mazo grāmatu burvība? “Bagāžu”, liekas, var izlasīt vienā vakarā. Rakstot mazā formātā, teksta koncentrācija ir daudz blīvāka. Nešaubos, ka autore ir daudzkārt taisījusi pauzi, lasījusi vēlreiz, slīpējusi, jo stils ir nevainojams, un šajās 120 lappusēs var pateikt vairāk nekā dažs labs daudzrakstītājs. Ir bijuši gadījumi, kad paņemu kādu psiholoģisku trilleri, kuram ir 700 lappuses, un pa vidu dusmojos par to, ka redaktors nav iebildis pret bezjēdzīgi garu tēmas izvērsumu vai ko tādu. Protams, nevar žanra ziņā salīdzināt psiholoģisku trilleri ar šo mazo dārgakmeni, kurš pats par sevi ir psiholoģisks trilleris. Mazajā formā ir koncentrācija, skaidrība, noslīpējums, un lasītājs varētu būt patīkami pārsteigts, paņemdams vienu mazu grāmatu kādam braucienam vai lidojumam un atklādams, ka šo grāmatu gribas pārlasīt otrreiz.  

24. jūlijā tika pasniegtas ikgadējās Jāņa Baltvilka balvas bērnu un jauniešu literatūrā. Starptautisko balvu šogad saņēma vācu autore Dita Cipfele par grāmatu "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli", ko latviskojusi Signe Viška un izdevis apgāds "Liels un mazs". Tā rosina domāt par ļoti daudzām tēmām. Viena no balvas pasniegšanas tradīcijām ir ārzemju autora ierašanās Latvijā. Tā tika ievērota arī šogad, un Liega Piešiņa balvas pasniegšanas vakarā sarunājās gan ar vācu rakstnieci Ditu Cipfeli, gan tulkotāju Signi Višku.  Liega Piešiņa: Kā ir ar to pieaugšanas aspektu? Dita Cipfele" Šī tēma man vienmēr bijusi tuva ne tikai kā rakstniecei, bet arī kā lasītājai. Bet es to drīzāk uzskatu nevis kā tēmu, par kuru apzināti izvēlos rakstīt, bet tas ir stāsts, ko stāstu es, un tā pieaugšana ir vienkārši dabiska daļa no tā.  Kas šādos stāstos ir galvenais? Jo šeit ir dumpīga meitene, kas grib iet savu ceļu. Mēs drusku ticam šim fantastiskajam kungam… Cik tajā visā ir realitātes, un cik viss ir izdomāts? Kā rakstniecei man kaut kas jājūt saistībā ar varoņiem. Tas ir gan humors, man varoņiem ir jāpatīk un jānotic – šīs lietas man ir svarīgas kā rakstniecei. Kura varoņa ādā jūs visbiežāk un visvairāk iejutāties? Runājot par šo grāmatu, galvenā varone ir Lūsija, jo notikumi risinās no viņas skatupunkta. Rakstot grāmatu, man pašai ik pa laikam uzpeldēja kaut kādas atmiņas no saviem pusaudža gadiem, tā kā šis noteikti ir tas tēls, ar kuru varu identificēties visvairāk. Šī grāmata ir domāta pusaudžiem, bet, manuprāt, tā noteikti jāizlasa arī visiem pieaugušajiem, visai ģimenei! Paldies, ka jūs tā uzskatāt! Es pati grāmatas kategorijās nelieku – bērnu  literatūra, pusaudžu literatūra, pieaugušo literatūra. Man svarīgi, lai grāmata vienkārši ir laba un lai katrs to gribētu paņemt un izlasīt. Tas man ir svarīgākais. Bet kādam tas tomēr ir jāiestāsta. Piemēram, pieļauju variantu, ka ar tādu grāmatas noformējumu, kā šis, pieaugušie vis nemetīsies to pirkt uzreiz. Jaunieši gan, jo tas ir atšķirīgi, tas ir ārpus rāmja, bet pieaugušie ļoti piedomās. Vai tā nav? Jā, protams, ka tā var būt un tā arī bieži ir, bet tā tam nevajadzētu būt... Ja pieaugušie dotu iespēju šīm ilustrācijām, arī viņi varētu gūt daudz prieka no šīs grāmatas. Grāmata kā medijs. Jūsuprāt, grāmata ir veca vai jauna? Jo mēs Latvijā jau trešo gadu atzīmējam Latvijas grāmatas 500. Jubileju un diezgan daudz cenšamies ļaudīm stāstīt par vēsturisko pusi. Man šis medijs ir pārlaicīgs, man grāmatai nav citu aizvietotāju. Tāda ir mana pārliecība par grāmatu. Vārdam "ārprāts" bieži vien ir kutelīga pieskaņa. Cik apzināti jūs kā grāmatas nosaukuma autore to izvēlējāties? Vai tādējādi mazliet centāties pievērst uzmanību? Tas noteikti nebija apzināti. Un man rakstīšanā ir tā, ka patiesībā jau lielākā daļa lietu vienkārši notiek, viss ir procesā. Nav tā, ka tu sēdi un domā – jā, es darīšu to tā un tā. Tas vienkārši notiek. Tas process ir rakstīšanā. Vai visas lietas var izskaidrot? Un vai visas lietas ir jāizskaidro? Grāmatā jūs cenšaties izskaidrot neizskaidrojamas lietas. Noteikti negribu kādam kaut ko skaidrot, es drīzāk grāmatas rakstīšanas procesā kaut ko noskaidroju pati sev. Bet es noteikti negribētu būt cilvēks, kura mērķis ir kādam kaut ko ieskaidrot. Kaut arī tas minēts grāmatas nosaukumā.  Kā jūs abas satikāties, un vai jūs to uzskatāt par brīnumu? Signe Viška: Satikāmies pirms trim gadiem Hamburgā, kur tika organizētas tulkotāju meistardarbnīcas – paredzētas tieši tiem, kuri tulko bērnu un jauniešu literatūru no vācu valodas. Biju viena no tulkotājiem, bet Dita bija viena no autorēm, kas ieradās ar lekciju un lasījumiem. Jau tobrīd zināju, ka tulkošu viņas grāmatu, bet es viņu nekad nebiju satikusi. Tas bija jauks brīdis – satikt savu autoru! Toreiz vēl tā kā kārtīgi sakautrējos. Uztaisījām dažas bildes kopā. Domāju, tas savā ziņā vienmēr ir brīnums – satikt autoru, kuru tu tulko. Jo tas nav pašsaprotami – satikt autorus, jo ne vienmēr viņi ir tuvu, un ne vienmēr viņi dzīvi… Vairāk – ierakstā.

"Tas ir dīvaini, bet laikam esmu piedzimusi ar filmām galvā. Bet nevienu no tām iekšējām filmām, ko saceru, man nekad nav bijusi doma sākt pierakstīt – man pietiek, ka pati tajā izdzīvojos. Bija arī slinkums kaut ko pierakstīt. Bet šobrīd man vienkārši nav, kur to savu radošo enerģiju likt, un rakstīšana ir vienīgais pieejamais veids, jo manai profesijai vajag komandu un aizmuguri, un tās man nav, tā ka rakstīšana bija vienīgā iespēja kaut kur to enerģiju likt," smej televīzijas režisore Virdžīnija Lejiņa, kuras radītie "Likteņa līdumnieki" tiek uzskatīti par visu laiku skatītāko daudzsēriju videofilmu Latvijā.  Pirms dažiem gadiem kopā ar dzīvesbiedru Jāni Lejiņu Virdžīnija sarakstīja romānu "Straupes pilskungi". Tā bija daudzu seriālu un dokumentālo filmu autores debija rakstniecībā. Jaunajā romānā "Reizēm. Vienmēr. Nekad." Virdžīnija Lejiņa prasmīgi un asredzīgi, ar krietnu devu ironijas parāda dzīvi mūsdienu Latvijas laukos un arī to, kā nepazaudēt sevi. Šobrīd viņas romāns "Reizēm. Vienmēr. Nekad." ir grāmatnīcās pirktāko grāmatu skaitā. Liega Piešiņa: Kā īsti tu no režisores pārtapi par grāmatu autori? Virdžīnija Lejiņa: Man vienkārši nav, kur likt to radošo enerģiju, un rakstīšana ir vienīgais pieejamais veids, jo manai profesijai vajag komandu un aizmuguri, un tās man nav. Tā kā tas bija vienīgā iespēja kaut kur likt to enerģiju. Cik tas ir atšķirīgi no tā, ko savulaik esi darījusi televīzijā?  Zināmā mērā, protams, ir atšķirīgi. Tas ir dīvaini, bet laikam esmu piedzimusi ar filmām galvā. Bet nevienu  no tām iekšējām filmām, ko saceru, man nekad nav bijusi doma sākt pierakstīt – man pietiek, ka pati tajā izdzīvojos. Bija arī slinkums kaut ko pierakstīt. Un kā tu pārvarēji slinkumu? Laikam bija pienācis kaut kāds brīdis, kad vīrs Jānis teica – paklausies, sēdies un raksti, citādi vairs nevar izturēt! (Smejas.) Līdz tam man kaut kā bija pilnīga neticība. Vienmēr teicu – nu, kādas muļķības! Domāt un iztēlē dzīvoties ir viena lieta, bet sēdēt un rakstīt – pavisam cita. Teicu – nelīdīšu citā profesijā! Bet reiz vakarā nenāca miegs un kaut kā uzpeldēja pirmie teikumi. Kāpēc tie uzpeldēja, nemāku atbildēt. Pabrīnījos, bet piecēlos, paņēmu burtnīciņu un tos pierakstīju, tad vēl kaut ko pierakstīju klāt, un tad noliku. Nebija laika. Pa vidu vēl bija filma par [Elvīru] Baldiņu, tā ka pagāja ilgs laiks. Pēc Baldiņas filmas iestājās liels tukšums. Palasīju Jānim savu rakstīto, un viņš, protams, teica – raksti tik tālāk! Tad vēl to visu palasīju dažiem draugiem, un tā pamazām, ar atsevišķiem piegājieniem, bišķi darīju. Nekad nebiju rakstījusi datorā – arī sāku rakstīt ar roku, bet tad ar mokām pārrakstīju. Man tā riebās to darīt! (Smejas.) Pārrakstīju 50 lappuses, kas man bija uzrakstītas, bet vienā brīdī pat nezinu, ko nospiedu, bet viss pazuda... Bet nu – man tas viss bija rokrakstā. Ilgu laiku gan neko nedarīju. Tā ka visādiem kūleņiem viss gājis.  Vai bija sajūta, ka raksti scenāriju? Nē, man tā iztēle ir tāda, ka… Piemēram, kad filmējām "Likteņa līdumniekus", dienā nofilmējām kādas desmit, divpadsmit epizodes, un pēc tam es varēju vienkārši iekšēji noskatīties to visu – man pat nevajadzēja pie montāžas galda to skatīties. Es vienkārši tās [sevī] noskatījos un konstatēju, kur kaut kas nav labi un kur kaut ko vajag savādāk. Bija pat brīži, kad, brigādei par šausmām, lūdzu iespēju pārrakstīt, jo konstatēju, ka tur kaut kas nav tā. Līdz ar to es nevaru teikt, ka grāmatu rakstot, rakstu scenāriju. Es vienkārši rakstu to, ko redzu. Ja tev būtu jāraksturo sava grāmata "Reizēm. Vienmēr. Nekad." – par ko tā ir? Par mūsdienu sievieti, ne pārāk jaunai, jāsāk dzīve no nulles? Zini, es atsakos piecos teikumos stāstīt par to, par ko ir grāmata. Tad nebūtu jēga to vispār rakstīt. Ja kādam ir vēlēšanās, lai katrs lasa pats un domā, par ko ir grāmata. Bet tev būtu tā jāraksturo, lai cilvēks saprastu, vai viņam tā der vai neder. No pāris teikumiem jau neviens nesapratīs, vai viņam tā der vai neder. Bet ja burtiski patiešām pāris teikumos, tad man liekas, ka tā nav viena nosaucama tēma. Tas ir dzīves nogrieznis zināmā vietā, kas skar ļoti daudzus cilvēkus un daudzus likteņus. Varbūt viņus vieno tas, ko esmu pamanījusi gan pie sevis, gan pie citiem – ka cilvēks vienmēr domā: kāpēc [tas notiek] tieši ar mani? Un tad es meklēju atbildes uz šo jautājumu caur daudziem raksturiem un likteņiem – kāpēc tas, kas notiek, notiek tieši ar konkrēto cilvēku. Kā ir ar grāmatas varoņiem un tevi? Kurā tu pati esi visvairāk izteikta?  Varbūt kaut kādas manas īpašības izmētātas pa vairākiem tēliem, bet katrā ziņā grāmatā nav neviena prototipa un nav arī nevienas konkrētas vietas. Tas viss kaut kā dzima manā galvā un noteikti šeit nav nekādas konkrētības ar manu dzīvi. Ja tev, piemēram, būtu iespēja šo grāmatu uzfilmēt – tu to darītu? Riskanti... Jo viena lieta ir tāda: bieži esmu domājusi par grāmatām, kas cilvēkiem patīk. Labi atceros savu ārkārtīgi lielo vilšanos, kad skatījos Sigridas Unsetas romāna "Kristīne Lavransa meita" ekranizāciju. Jo izlasīju to tad, kad man bija divpadsmit, trīspadsmit gadu, un arī vēl pēc tam – reizes piecas. Man tās grāmata bija ārkārtīgi mīļa, es iztēlē dzīvoju tur, Norvēģijā, tajos apstākļos, un man tas viss ļoti gāja pie sirds! Un tad aktrise Līva Ulmane, kas man ļoti patīk, bija uztaisījusi filmu. Biju tik šausmīgi vīlusies! Ne tā Kristīne bija tāda, kādu es viņu biju iedomājusies, ne tas Erlends tāds, un līdz ar to es domāju, ka katrs cilvēks tos galvenos varoņus iedomājas citādākus. Uzņemot filmas, intuīcija man likusi izvēlēties tieši to aktieri, nevis citu. Tāpēc, ja man būtu jāfilmē, tad tā būtu problēma. Ir ļoti skaists teiciens, ka dzīve ir traģēdija tiem, kas jūt, bet komēdija – tiem, kas domā. Bet cilvēkā mēdz būt abas šīs īpašības – viņi gan jūt, gan domā. Tāpēc traģikomēdija, man liekas, ir faktiski vienīgais īstais žanrs, kādā vajadzētu strādāt. Bet tā ir ļoti smalka padarīšana. Ja to neizdodas realizēt, čiks vien ir. Man liekas, ka šis laiks ir ļoti grūts visiem. Ir grūti saprast, ir grūti paļauties uz kaut ko, un visi meklē kaut kādu izdzīvošanas veidu. Tādā ziņā arī manas grāmatas varone meklē izdzīvošanas veidu, un – jā, es viņai piešķīru to variantu, kādā es pati gribētu izdzīvot. Bet man tā liekas, ka tomēr mūsdienās viena no reālākajām izdzīvošanas iespējām ir lauki, daba. Varbūt tieši tāpēc cilvēkiem patīk mana grāmata – ka tā tomēr dod tādu gaismas staru, iespēju.  Ticību arī tad, ja tev ir grūti. Ticība, kad ir viegli, jau vispār nav vajadzīga! Ticība nepieciešama tieši tad, kad ir grūti, un īstenībā jau tās lietas ir pavisam vienkāršas. Arvien biežāk domāju, cik daudz ir tādu viltus vajadzību, viltus standartu, viltus vēlmju, jo īstenībā cilvēkam nevajag daudz. Tā laime jau pašam sevī jāsagādā, neviens tev viņu nedos. Diemžēl, bet tā ir.  Vai tu šobrīd jau atkal raksti? Nē, vēl nerakstu. Bija gan kaut kādas idejas, bet tagad no tās lielās atzinības esmu nobijusies, jo tas ir diezgan riskanti – vienmēr jāiet tālāk uz priekšu un augstāk. Vai tas ir iespējams? Es tiešām nezinu. Man ir tāds raksturs, ka nespēju raudzīties uz lietām, parādībām un notikumiem no malas, aukstasinīgi. Es skatos un jūtu: te ir filma. Jānis jau smejas par mani: kaut kur braucam, un es saku – tas ir filmējams. Ja kaut kas notiek, saku – te būtu kolosāla filma! Bet kaut kāda ideja man ir. Ko es ar to darīšu tālāk? Nevaru pat atbildēt.

Šobrīd pirktāko grāmatu TOPā ir arī Andra Tihomirova grāmata "Eksčempions Mihails Tāls", kas vēstī gan par šahu, gan pasaules eksčempiona Mihaila Tāla dzīvi. Grāmatas atvēršanas svētki vēl tikai būs: 18.jūlijā sešos vakarā Aspazijas bulvārī 32 šaha klubā "3+2". Izlasītais ļauj iepazīt gan slavenu šahistu, gan personību. Uz sarunu aicinājām grāmatas autoru: šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu. Cik šodien ir pazīstams Mihails Tāls? "Mēdzu kādreiz uz ielas paprastīt, it īpaši Vērmanes dārzā, kad eju garām Mihaila Tāla piemineklim, "Vai jūs zināt, kas ir Mihails Tāls?". Daļa saka, ka tādu vispār nezinot, protams, pieklājības pēc daudzi atbild, ka kaut kur dzirdēts. Bet visbiežākā atbilde ir "kaut kāds šahists," stāsta grāmatas autors.

Okupācijas muzejā 9. jūlijā tiks atklāta Andras Putnis grāmata "Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja" - divu sieviešu ceļojums no kara plosītās Eiropas uz Austrāliju. Grāmata ir personīgs un emocionāls ceļojums dzimtas vēsturē, par divu latviešu ģimeņu likteni un latvisko identitāti trimdā. Debijas grāmatā Andra Putnis stāsta par savām vecmāmiņām Mildu Māsēnu Bērziņu (1913-1997) un Alīnu Putnis (1924-2021), kuras piedzīvoja Otrā pasaules kara šausmas un došanos trimdā uz Austrāliju. Andra Putnis ir dzimusi un augusi Austrālijā. Grāmata Austrālijā iznāca 2023. gadā ar nosaukumu What My Grandmothers Didn’t Tell Me, bet tagad tā iznākusi apgādā "Zvaigzne ABC". Grāmatu latviešu valodā tulkojusi Daina Grūbe. Liega Piešiņa par šo grāmatu sarunājās ar Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētāju Valdu Liepiņu. Valda Liepiņa: Es šo grāmatu lasīju apmēram pirms gada, un tad man šķita, ka tā noteikti jātulko latviešu valodā, jo šis ir neparasts stāsts, varētu teikt, pat ļoti intīms stāsts par abām vecmāmiņām. Daudz kas izstāstīts, ko parasti, man liekas, nestāstītu. Odziņa ir arī tā, ka Andra Putnis reflektē, atskatās uz to, kā kara laika traumas ir ietekmējušas viņas vecākus un viņu pašu. Man liekas, ka tā ir salīdzinoši nesena atklāsme, kā mūsu vecāku vai vecvecāku piedzīvotais kara laikā ir ietekmējis mūs nezinot, un droši vien arī mūsu bērnus, jo pārnesamas ir šīs traumas, kas pārdzīvotas. Varat izstāstīt arī kādu konkrētu epizodi no grāmatas? Te ir eleganti izstāstīts, kā, piemēram, viena vecmāmiņa izbrauc no Latvijas ar puišeli pie rokas un gaidībās. Otru bērnu viņa laiž pasaulē Vācijā, militārajā slimnīcā. Otra meita tiek atšķirta no vecākiem un nosūtīta uz Vāciju darba dienestā. Viņa vairs nekad nesatiek savus vecākus. Cilvēki taču meklē mīlestību. Nelaimīgās mīlestības un negaidītais bērniņš, un ko darīt ar šo bērniņu, jo viņa ir palikusi viena - viss tas, kas nāk līdzi dzīvē ar to, ka viņa ir dabūjusi atdot bērniņu adopcijai. Kad iznāca grāmata, rakstnieces tēvs viesojās Latvijā, es ar viņu tikos un teicu, ka ir apbrīnojami, ka ļauj šo visu izstāstīt grāmatā. Viņš teica, ka jā, viņa mamma no sākuma piekritusi, bet tad, kad izlasījusi grāmatu, gandrīz vai negribēja, lai to publicē, bet beigās esot atļāvusi. Tas to visu padara tik ļoti dzīvu, un sāpes ir tik īstas. Bet vēl pa vidu ir tas, kur Andra apstājas un padomā par to, kā tas ir ietekmējis arī viņas vecākus un viņu. Kas viņa ir kā Austrālijā dzimusi latviete, kura diemžēl nerunā latviski, bet tāpat latviete? Kādas ir viņas attiecības ar Latviju šodienas ģeopolitiskajos apstākļos? Kā šī grāmata var palīdzēt izprast to, ko var redzēt Okupācijas muzejā? Andrai pēdējās sešas lapaspuses ir tieši par to, ka viņa viesojās Okupācijas muzejā. Viena vecmāmiņa ir Milda. Staigājot pa Okupācijas muzeju, viņa ieraudzīja Mērijas Stakles kabatlakatiņu, uz kura viņa ieraudzīja vārdu “Milda”. Lai gan saprata, ka tā nav viņas Milda, bet tikpat labi viņas vecmāmiņa būtu varējusi būt starp tām sievietēm. Mēs runājam par okupāciju, un cilvēki iedomājas, ka mēs runājam tikai par Latvijas okupāciju trīs režīmos - padomju, nacistu, padomju. Bet bez okupācijas nebūtu trimdas, nebūtu šo stāstu par bēgļiem, cilvēkiem, kuri izgāja ļoti smagus apstākļus. Nebija viegli nodibināt jaunu dzīvi Austrālijā. Vēl ir stāsts, ka pēkšņi ne ko kurienes parādās vienas vecmāmiņas vīrs no Latvijas, Rūdis, kurš grib atbraukt ciemos, satikt savus bērnus un tā tālāk. Viņš jau bija tas, kas visu laiku mudināja, lai viņi brauc atpakaļ. Neatceros, kurai vecmāmiņai mamma bija atrakstījusi: “Tagad mums ir viss tas, kas avīžpuikam tādā un tādā ielā”. Tātad skaidrs, ka viņiem vairs nav nekā. Tulkojuma vākam esam izvēlējušies skaistu bildi, kur Milda staigā pa Rīgu. Tur uzreiz redzams tas skaistais, kas varēja turpināties. Un apakšā - kā viņiem jādodas, jākāpj uz kuģa, lai brauktu prom. Un pa vidu ir balta svītra, kas skaudri parāda, kā dzīve tika izjaukta. Ļoti skaisti ir izstāstīts stāsts, kā tas ir - jaunai sievietei atbraukt uz Latviju, apciemot vairākas vietas, iet garām Brīvības piemineklim un saprast, ka šis ir tas piemineklis, gar kuru gājušas viņas vecmāmiņas, par kurām viņa raksta.