Itai lobuok – buort, lomuot, sveņtēt

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, jūs salykumus ci formys lobuok lītuot. Itūreiz par vuordim buort, lomuot, sveņtēt. Lobuok byutu lītuot vuordu buort. Buorīņs, sabuore, nasabuorēs, buore mani, nasabar tu! Cīši skaists tautys teicīņs pārkiuņa laikā – Kas tī taids, mozam bārnam baile. Dīveņš barās, baba soka. Dīveņš barās – tys ir par pārkiuņa graušonu. Buort ir taids vīnkuoršs kasdīnys vuords, sadzeivis situacejuos lītojams, i jis byutu iz vysa lobuokais. Sasabuore buobys, buobys pi okys sasatyka vokorā i barās, pasabar i puorīt. Lomuot ir jau taids rupuoks. Jau grybādams tū ūtru aizvainuot, jau koč kū nagativu par jū pasaceit. Lomuot ir rupuoks nakai buort. Sveņtēt ir tys pats lomuot, vēļ rupuok var lomuot. Sveņtēt ir slavismys. Braneit – nav švaks vuords pats par sevi, bet jis jau ir nūveciejs, vacais vuords. Ka puorkuopums ir mozuoks, tod buort, var dabuot buorīni, tevi var sabuort. Ka jau vaira aizvainojūšuok, tod lomoj. A ka cīši aizasyrda, tod jau sveņtej.