Jānis Jarāns: Mēs, latvieši, nezinām, ko gribam, bet katrs zina, kā vajag labāk

Laikam jau latvieti var tikai ar desu un šņabi iekustināt, bet ejiet vēlēt, citādi nemīlētie tiks priekšā! Tā aktieris Jānis Jarāns. Kā kļuva par Miedziņu, kur smēlās idejas Imantas-Babītes jokiem, ko čekai teica par Martinsoni un kā atrast labākās sēņu vietas, Laikmeta krustpunktā saruna ar Jāni Jarānu. Šī ir 14. Saeimas vēlēšanu diena. Pēdējās nedēļas radio, televīzijā un internetā daudz dzirdēti politiķu solījumi, ir iztaujāti teju visi politikas eksperti, cik nu mums viņu ir. Runāts un analizēts ir daudz, tāpēc uz sarunu aicinājām cilvēku, kurš uz nopietnām lietām var paraudzīties ar smaidu un humoru. "Es pats sevi visu mūsu esmu bijis saimnieks, tāds ir mans dzīves princips. Man nepatīk, ja kāds mani komandē, un īpaši, ja to dara režisori," saka aktieris Jānis Jarāns. Vispirms, protams, saruna par vēlēšanām un izvēlēm. "Skumīgi un interesanti," aktieris bilst, vērtējot priekšvēlēšanu diskusijas. "Šodien vēlēšanas, bet kas notiks rīt?" retoriski jautā Jānis Jarāns, pieminot pēdējo dienu aktualitātes saistībā ar noplūdēm no gāzes vada "Nord Stream" un Baltijas jūras ekoloģisko situāciju. "Tas jāprasa augšā tam bārdainajam onkulim, viņš vienīgais laikam redz un zina. Bet izstāsti viņam savus sapņus, viņš pasmiesies par tevi." Lielais satraukums ir par vēlētāju aktivitāti, kādēļ tā un kā iedrošināt iet balsot. "Laikam jau latvieti var tikai ar desu un šņabi iedrošināt. Pat uz banāniem parakstījāmies. Mēs, latvieši, esam, diezgan bargi teikšu, stipri īpatnēja tauta, dažreiz paši nezinām ko gribam, bet katrs no mums zina, ka ir pats gudrākais – zina kā un ko vajag darīt un par ko vajag vēlēt. Tad ej dari! Nē, nē, kāpēc es, lai iet tas tur. (..) Visi zina, ko vajag un kā vajag, bet pats neko negrib darīt. (..) Un pēc tam brīnāmies – nu kā tad tā? Nu tā arī  ir – kāds pats esi, tas arī notiek tev riņķī," vērtē Jānis Jarāns. "Tas ir katrās vēlēšanās teikts – ejiet vēlēt, tie mūsu nemīlētie tiks priekšā. Bet nav jau latvietim iestāstīt, viņš ir spītīgs. Ieņēmis galvā – neiešu vēlēt vispār. Kāds ir padomājis, kāpēc  tās citas partijas ir sadalījušās mazākās? Tāpēc, lai pēc tam varētu apvienoties izsist vispār latviešu ārā no valdīšanas. To nepadomā. Nē! Latvieši ir ļoti gudra tauta un 2. oktobrī atkal redzēsim, ko paši atkal esam ... ievārījuši," bilst Jānis Jarāns. Raugoties uz notiekošo pasaulē, Jānis Jarāns atzīst, ka pārņem bezcerība, mazliet panika un apātija, ka ne neesi spējīgs neko. "Ar iešanu demonstrācijā tu neko nevari panākt. Atliek vienīgi ticēt Dieviņam, varbūt, ka tas palīdzēs. Tik klajus melus, kā tas briesmīgais mazais onkulītis rīkojas. Visa Eiropa tam netic, kad stāstīja, kā esam cietuši. Kamēr pašu neskar, tikmēr netic. Tagad lēnā garā. Mums ir jābūt priecīgiem, ka varam dzīvot, par katru dienu jābūt priecīgam. Jācenšas dzīvot tā, ka tā būtu mums atļautā pēdējā diena. Un tā diena kādreiz pienāks, varbūt katram atsevišķi, varbūt visiem kopā," skeptiski vērtē Jānis Jarāns. Krievijā izsludināta mobilizācija, cilvēki cenšas bēgt, no mūsu puses ir nostāja - neielaist. Jānis Jarāns to vērtē pozitīvi, jo ir skeptisks par to cilvēku lojalitāti, kuri šobrīd dodas prom no Krievijas. Viņš arī netic, ka izsludinātā mobilizācija būs tas, kas krievu tautai liks attapties, lai ko mainītu. "Tā tam vajadzētu būt loģiski, bet krievu tauta jau nav izprotama ar prātu. Tu nevari izdomāt, kā viņi rīkosies. Viņiem jau sen vajadzēja tā rīkoties, bet viņi baidās no tā mazā "tarakāna". Visi baidās. Paskatījos televīzijā, tur pieci citi tādi "tarakāni" briest, ja gadījumā tas lielais krīt, tad viņi pārņems varu. Tad viņi gan parādīs... kaut kas neizbēgams. Ceru, ka nebūs nekas traks, būsim dzīvi un veseli," analizē Jānis Jarāns. "Bet šodien ir vēlēšanas, jābūt optimistiem. Rīt skatīsimies, ko esam savēlējuši." Bet runājot par Latvijas sabiedrību Ukrainas kara laikā, Jānis Jarāns atklāj, ka arī viņam uz ielas draudēts, jo valkā jaku dzeltenā un zilā krāsā. Līdz tam jakas krāsai pat uzmanību pats nav pievērsis, turklāt iegādāta tā Zviedrijā. Viņš uzskata, ka ir jāskatās, kā ir un jānogaida. Katru dienu sāk ar nelielu lūgumu šai diena, vakarā pasakās par to, ko diena devusi, tāpēc noslēgumā Jāņa Jarāna lūgšana mieram, domājot par to, kas notiek pasaulē. "Mums ir jāmīl vienam otru, mums ir jāmīl, jāpiedod, jāuzklausa un jābūt laimīgiem. Kaut arī tu esi mans ienaidnieks, bet man jābūt laimīgam, ka tu esi dzīvs, ka esi vesels, jo tas viss nāk atpakaļ. Būsim veseli, laimīgi, mīlēsim viens otru un ticēsim, ka tas "mazais rupucis", ne tikai viņš, arī pārējie "kolorado", kāds viņus samīs vai iznīcinās. Un dzīvosim laimīgi," tā ar asarām acīs saka Jānis Jarāns.