Jānis Ķipurs: Latvijas bobslejā ir jānāk jauniem entuziastiem, kas izaugs par čempioniem

Tās ir tikai 50 sekundes, bet slodze ir nereāla, atzīst bobsleja leģenda Jānis Ķipurs. No kā bija jāšķiras, nonākot bobslejā, par latviešu būvētām kamanām un kritieniem, par dopingu un arī par sievietēm bobslejā Laikmeta krustpunktā saruna ar Jāni Ķipuru. Šoreiz Laikmeta krustpunktā saruna par sportu. Atbilstoši sezonai, izvēlējāmies kādu ziemas sporta veidu un tas ir bobslejs. Latvijā šis sporta veids aizsākās pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā un viens no pirmajiem jaunās komandas dalībniekiem bija tolaik 20 gadus vecais Jānis Ķipurs, kurš laikrakstā "Sports" izlasīja sludinājumu ar aicinājumu pieteikties pārbaudes treniņiem. Tolaik celtnieks un krāsotājs Jānis Ķipurs diez vai varēja paredzēt, ka 1988. gadā ziemas olimpiskajās spēlēs Kalgari divnieku ekipāžā izcīnīs pirmo un vienīgo PSRS zelta medaļu šajā sporta veidā. Atgūstot neatkarību, tieši Jānim Ķipuram uztic nest brīvās Latvijas karogu 1992. gada olimpiskajās spēlē Albērvilā, Francijā. Vērtējot Latvijas bobsleja nākotnes izredzes, Jānis Ķipurs bilst - pie perspektīvas ir jāstrādā. Jānis Ķipurs: Šobrīd mums ir kritums bobslejā, ir aizgājuši mūsu čempioni, beiguši karjeru. Viņi savu darbu ir izdarījuši, ir jānāk nākamajiem - nākamajiem entuziastiem, nākamajiem motivētajiem sportistiem. Jāmēģina viņus atrast, tas nav viegli, dot viņiem zināšanu un tehnisko bagāžu, kas Latvijā ir, lai viņi spētu izaugt par nākamajiem čempioniem. Tas ir iespējams. Es absolūti ticu. Pēdējais brauciens ar bobsleja kamanām Jānim Ķipuram bijis jau pirms vairākiem gadiem un beidzies ar kritienu. Piedalījies Latvijas senioru meistarsacīkstēs, bijusi problēma ar ķiveri, braucot pa trasi tieši sacensībās, kad lielāks ātrums, ķivere noslīdējusi uz leju un aizsegusi acis. Līdz finišam ticis uz sāniem... Aktīvajās sporta gaitās kritienu pieredzēts daudz, kāds beidzies arī ar samaņas zaudēšanu. Jānis Ķipurs: Tas bija Sibīrijā, Urālu kalnu reģionā, kur bija uzbūvēta ļoti neprofesionāla trase, kuru beigās paši sportisti pilnveidojām, mēģinājām savest kārtībā, lai pa viņu var nobraukt. Vienās sacensībās, tā bija PSRS tautu spartakiāde, bija situācija, ka ātrākie un labākie finišēja uz sāniem. Kas brauca lēnām, veiksmīgāk tika cauri. Kritiens bija tāds, ka neko neatceros. Kad finiša mājā pamodos, tiku tikai tik tālu un joprojām neesmu tālāk ticis, ka atceros pēdējo brīdi, kad ielecu kamanās. Kā esmu izbraucis pirmo, otro virāžu, neko neatceros. Melna bilde. Tikai atceros, kā atmodos finiša mājiņa ar ledu uz galvas. Pirmie lielākie panākumi Jānim Ķipuram ir lodes grūšanā, bet trauma traucējusi turpināt startēt ar panākumiem šajā disciplīnā. Jānis Ķipurs: Es jau laicīgi biju sapratis, ka izcils lodes grūdējs es dienās nekļūšu, bet gribēju izpildīt sporta meistara normatīvu. Tas bija tāds kā prestiža jautājums un es turpināju trenēties. (..) Ja biju iesācis, gribēju līdz kādam punktam novest. Trauma traucēja. Drīz vien pēc tam parādījās bobslejs, kur trauma netraucēja. Jānis Ķipurs atklāj, ka pirmajā pasaules čempionātā, kurā piedalījies, kritis četras reizes, vienmēr finiša virāžā, kur vislielākais ātrums. Bet doties apskatīties, kas ir bobslejs un kas Murjāņos notiek, pamudinājis istabiņas biedrs tehnikumā. Jānis Ķipurs: Es jau biju aktīvi beidzis vieglatlētiku, nepiedalījos sacensībās traumas dēļ. Aizbraucu, tur aktīvi vieglatlēti, tie, ar kuriem esmu sacenties. Domāju, ko es te darīšu. Biju jau uzaudzējis 18 cm garu bārdu, izskatījos kā tāds onkulītis starp tiem atlētiem. Bet ja jāpiedalās, piedalīšos visos vingrinājumos. Izgāju visus testus, beigās bija trešais rezultāts. Upatnieks [Rolands] apskatīja rezultātu tabulas un pa vienam labākos sauca iekšā pie sevis uz pārrunām. Iesauca mani, brīnās, skatās papīros, skatās uz mani, netic, ka šitais onkulītis ir tikai 20 gadus vecs. Pirmais uzreiz bija: ja tu gribēsi palikt bobslejā, tad tev no bārdas ir jāatvadās. Tas būs traucēklis aerodinamikai Ko Jānis Ķipurs dara šobrīd, dažās intervijās 90. gadu sākumā teicis, ka ir sapnis par savu zemes pleķīti, uzņēmējdarbību. Jānis Ķipurs: Man jau patīk uzstādīt tādus lielus, dažreiz arī attālus mērķus un soli pa solim uz to iet. Pa lielam tā ir arī sanācis. Vienīgā saite ar bobsleju šobrīd man ir ziemā pakomentēt, palīdzēt Mārim Rīmenim. Par tehniskām niansēm pakomentēt, kā sportisti brauc, kur kļūdas, ko izdara labi, ko nepareizi. Citādi esmu iegājis pensionāra režīmā, dzīvoju Cēsu pusē meža būdiņā, mēģinu kaut ko remontēt. Savs dārzā ir pie mājas, man patīk iziet no rīta no mājas un noplūkt savā dārzā salātus un dillītes, no plūkt savus tomātiņus. Vēl man ir tāds neliels biznesiņš, šauras nišas biznesiņš – jaucu vecas koka būves, tos kokmateriālus sagatavoju otrreizējai lietošanai un eksportēju tos uz Šveici. Tur tie ir iecienīti, kas 100 un vairāk gadus nokalpojuši kādā būvē Latvijā, bet vēl ir noderīgi turpmāk.