Jānis Lūsēns: Dziesmu svētku kopības sajūtu gribētos vairāk piedzīvot ikdienā

""Karoga dziesma" Mežaparkā lielā kora izpildījumā bija milzīgs saviļņojums, un šo kopības izjūtu ļoti gribētos vairāk piedzīvot ikdienā," saka komponists Jānis Lūsēns. Par dzimtas četriem Jāņiem un darbošanos amatierkino, par "Zodiaka" dzimšanu un kā tagad piepilda mūža sapni Ozolu skolā, saruna ar Jāni Lūsēnu Laikmeta krustpunktā. „Ārēji ikdienas situācijās viņš bieži ieņem nihilistisku pozu, mēdz būt savrups un ass, bet, komponējot mūziku, šī čaula nokrīt. Tad viņš ir mīļš dabas bērns no visas sirds. Un, kad beidz komponēt, atkal ielien savā čaulā un intervijās stāsta visādas muļķības.” Tā komponistu Jāni Lūsēnu reiz ir raksturojis viņa uzticamais sabiedrotais mūzikā daudzu gadu garumā Zigfrīds Muktupāvels. Arī pārlasot dažādas intervijas, to ievadā gandrīz vienmēr tiek uzsvērts, ka Jānis Lūsēns esot mazliet neiecietīgs, mazliet nīgrs cilvēks, kurš labprāt nedēļu nevienu nesatiek un nesarunājas. Garas sarunas neesot viņa iecienītākā nodarbe. Lūkosim, cik šie priekšstati par viņu ir precīzi vai gluži otrādi pārspīlēti. Sarunas ieraksts notiek dienu pirms pašvaldību vēlēšanām. Kad intervija skanēs ēterā, vēlēšanu rezultāti jau būs zināmi. Vai Jānis Lūsēns arī klusumā noraugās uz šo pirmsvēlēšanu laiku? Vai ir kaut kādas lietas, kas arī mierīgajam Jānim Lūsēnam uzsit asinis? Jānis Lūsēns: Nezinu, kas tur var īpaši uzsist asinis. Katrs ietiepīgi turas pie saviem izvēlētajiem mērķiem pamatā, es domāju, un ļoti daudz ir liekvārdības un tukši solījumi, un visādi brīnumi. Es diezgan distancēti to vēroju. Esmu Valkas rajonā [novadā], man ir skaidrs, mēs jau novēlējām ar sievu, es tur nevienu negribu aizskart konkrēti. (..) Rīgā, domāju, brīnumi būs. (..) Ar distanci raugoties, tomēr kāds ir skats uz Latvijas politiku šodien, uz to, kādā valstī dzīvojam? Jānis Lūsēns: Tā ir ļoti gara saruna, bet, manuprāt, šobrīd trūkst cilvēku, kas ir līderi, kas var pārliecināt, kuros vēl ir godaprāts un kaut kāda vērtību sistēma. Jo es tikko arī skatījos pašvaldību debates, kur vienai dāmai prasīja, kā viņa attiecās pret Ukrainas karu, viņa izvairījās, cik nu varēja. Bet jautājums jau ir par vērtībām. Un galu galā tu vēlē nevis partijas programmas, kuras, es domāju, neviens īpaši nav lasījis, ejot vēlēt, bet tu vēlē par cilvēkiem, kas pārstāv. Kas ir sarakstījis šo programmu, kas domā vai nedomā, vai strādā pie tā, lai visiem būtu labāk. Man saistībā ar jums prātā "Karoga dziesma", kuras laikā 2018. gada Dziesmu svētkiem, kas īpaši uzrunāja arī mani toreiz. Tā enerģija Mežaparka estrādē. Šīs dziesmas laikā, kad tika pacelts virs estrādes sarkanbaltsarkanais karogs, kaut kas īpaši īpašs rezonēja. Jānis Lūsēns: Jā, tieši tā! Un man šī dziesma ir ļoti tuva. Katru reizi viņu dzirdot lielā kora izpildījumā, man ir milzīgs saviļņojums. Bet, ja mēs patinam mazliet filmu atpakaļ, tad atceramies to, ka pēdējos Dziesmu svētkos šī dziesma neskanēja un karogs netika iznests. Un nekāda cepšanās par to nebija. Bija cepšanās par cīsiņiem, par rīsiem, par ēdienu, par biļetēm, par viskautko, bet par šo faktu nebija. Tāds ir klimats sabiedrībā. Diemžēl. Dziesmu svētki 2018.gadā, Mežaparka estrāde. Šis ir vienam latvietim, vienam komponistam viens no dzīves augstākajiem punktiem? Jānis Lūsēns: Absolūti, absolūti, Tas ir gan m gribētos to vairāk piedzīvot ikdienāilzīgs stimuls arī tālāk kaut ko darīt un just, ka cilvēki ir kopā. Tā ir brīnišķīga sajūta. Un ļoti. Arī pirms vēlēšanām. Ka cilvēki tomēr ir vienoti kādas idejas vārdā un mūs vieno kaut kāda kolektīva apziņas forma un kaut kādas vērtības un uzdevumi, kas mums liekas svarīgi. Ar komponistu Raimondu Tigulu šajā raidījumā runājām par to, kādēļ Mežaparkā mēs varam būt tik vienoti dziesmā un par Latviju un jau izejot pa vārtiem, jau dodoties uz 11. tramvaju varbūt jau sākas pirmie strīdi. Ja mēs paraugāmies, kas notiek sociālajos tīklos un visa komentāru vide un arī noskaņojums, ka Latvija ir neizdevusies valsts, arī tādu varam dzirdēt. Kādēļ, jau izejot ārpus Mežaparka vārtiem, daudz kas no šīs vienotības pazūd? Jānis Lūsēns: Es domāju, tā ir tāda varbūt vilšanās. Visi šie komentāri un attieksme ir tāda dīvānā sēdētāju izpausme. Jautājums katram, kas komentē un izsakās nevis konstruktīvi, bet aizvainojoši, - ko tu pats esi izdarījis, ko tu esi paveicis nesavtīgi, nevis par maksu, nevis kā algots darbinieks? Kāda ir ir bijusi tava iniciatīva, tava personīgā iniciatīva valsts veidošanā? Tava personīgā iniciatīva, bez samaksas. Vai tu esi, nezinu, savācis kādu ziedojumu, kaut kam atdevis vai pats noziedoja kaut ko, vai aizgājis un ar savām rokām kaut ko izdarījis. Tas ir tas jautājums katram. Es domāju, ka tie, kas to ir izdarījuši, tie arī ir vienoti.  Ļoti daudzi cilvēki ir vienkārši, es teikšu, - izlaidušies. Tas nāk no padomju iekārtas - ko jūs man dosiet, cik man par to, kas man par to? Nevis ko tu dosi.  Tas bija arī mans lielais jautājums Dacei Melbārdei toreiz lielās Latvijas jubilejas sakarā - tik un tik miljoni un tagad mēs tur taisīsim. Es gribēju teikt otrādāk - tu esi šeit mācījies, tu esi šeit apguvis zināšanas -  ko tu dosi Latvijai? Mācoties Briselē, Londonā, vai tu kā mūziķis vari aizbraukt uz Līvāniem un vienu koncertu vienkārši nospēlēt par velti cilvēkiem kā dāvanu. Lūk, tā ir tā lielā atšķirība. Taisīt projektus, rakstīt projektus, tērēt naudu - nekāda māksla nav, tur tāmes var būt bezgalīgas un idejas tāpat.