Jaunības aukas un alkas – dodamies pa pēdām filmām "Mūžīgi jauni" un "Kvīrs"

Aplūkojam divus savās faktūrās un saturā reibinošus darbus – iepazīties ar Rīgas centra "gandrīz jau pieaugušajiem" piedāvā Armanda Zača debijas pilnmetrāžas spēlfilma "Mūžīgi jauni", savukārt Lukas Gvadanjīno "Kvīrs" piedāvā semiotiski blīvu iekāres un pašatklāšanās stāstu ar Danielu Kreigu rakstnieka Viljama Barouza alter ego, Viljama Lī, lomā. Draugu grupa vasarā dodas uz mūzikas festivālu – tā laikā pienāk ziņa, ka viņu čomiem tikko pasaulē ir nācis pirmdzimtais. Vasara turpinās, iedziļinoties tās dienu un vakaru bezrūpībā, kļūst skaidrs, ka tā ir virspusēja. Neskaidrība par nākotni, apdullināšanās kā glābiņš un nerimstošs jautājums – kāds ir “mūžīgās jaunības” cēlonis un cena? Armanda Zača debijas pilnmetrāžas filma "Mūžīgi jauni" mozaīkveidā savieno vairāku savu laikabiedru stāstus un pieredzētās dzīves reālijas, veidojot blīvu atsauču, vēstījumu un māksliniecisko paņēmienu tīklojumu. Sarunā spriežam par to, cik adekvāti ir filmu saukt par "paaudzes portretu", kā turas kopā darba ambiciozā struktūra, un kā darbs sasaucas ar tematiski līdzīgiem Latvijas kinematogrāfa darbiem. Lukas Gvadanjīno "Kvīrs", kas neviennozīmīgi tika uzņemta savā pirmizrādē 2024. gada Venēcijas kinofestivālā, ir vienlīdz kvīra skatiena un jutekliskuma caurstrāvots darbs, kā semiotiska mīkla un intelektuāls treniņš skatītājam. Tajā rakstnieks Viljams Lī (lomā Daniels Kreigs) svelmainās dienas vada alkohola, opiātu un vienas nakts sakaru meklējumos. Atvaļinātā kareivja Jūdžīna Allertona sastapšana viņu iedrošina doties dziļāk kontinenta sirdī, lai atrastu augu, kas, kā raksta žurnāli, spēj pastiprināt cilvēka telepātiskās spējas. Par to, vai Gvadanjīno ir ar prāta spēku spējis saslēgties arī ar mūsu skatīšanās pieredzi, klausieties raidījuma epizodē.