Jauniņie pret sistēmu: fokusā filmas "Tumšzilais evaņģēlijs" un "Divi prokurori"

Turpinoties oktobrim kā Latvijas kino pirmizrāžu mēnesim, jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē recenzējam ilgi gaidīto kriminālās ekselences meistara Oskara Rupenheita krimināldrāmu “Tumšzilais evaņģēlijs”, kas ieved 90. gadu kolorītā un policijas metodēs, kuras, iespējams, neattaisno mērķus. Līdztekus aplūkojam Sergeja Lozņicas jaunāko pilnmetrāžu – vēsturisko filmu “Divi prokurori”, kas uzņemta Latvijā un piedzīvojusi pirmizrādi galvenajā Kannu konkursā. “Tumšzilais evaņģēlijs" turpina Rupenheitam tuvo tipāžu kino un jau ar “Kriminālās ekselences fonda” (2018) iemīto ceļo vietējā kriminālā universa mītos, priekšstatos un reālijās, kas šoreiz veido paralēles ar žanra meistariem Mārtinu Skorsēzi, Ābelu Feraru un citiem. Arī ar Aloizu Brenču un Armandu Zvirbuli, ja vēlamies. Filma seko leitnantam Romānam Skultem (Raitis Stūrmanis), kas 90. gadu vidū uzsāk darba gaitas policijas iecirknī. Drīz vien jauniņais maina savu ideālistisko skatījumu uz profesiju. Izmeklējot reketa lietu, vīrietis sapinas ar “nepareizajiem cilvēkiem”. Ir skaidrs – lai kurā frontes pusē tu nebūtu, rokas ir jāsasmērē visiem. Savukārt Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā šogad tika iekļauta baltkrievu izcelsmes ukraiņu režisora Sergeja Lozņicas vēsturiskā drāma, kas ieved 1937. gadā, staļiniskā terora laikā, kad jauns prokurors Korņevs (lomā Aleksandrs Kuzņecovs) naivumā, kas mijas ar mērķtiecību, cīnās pret sistēmu. Latvijā uzņemtā spēlfilma veidota pēc rakstnieka Georgija Demidova memuāru motīviem. Mēģinot nonākt līdz ieslodzītajam un taisnīgumam, Korņevs aizvien dziļāk slīgst Kafkas darbiem līdzīgā pasaulē, saprotot, ka izmeklētāja un tiesātā lomas var ātri mainīties.