Jurģa Petera izstādes "Uzmācīgās domas" centrā pētījumi par mākslīgo intelektu

Tiekamies ar jauno mediju mākslinieku Jurģi Peteru, kurš veicis interesantu māksliniecisku pētījumu par vizuālajiem arhetipiem, kas ir ģeneratīvā mākslīgā intelekta modeļu pamatā un kas ir arī viņa izstādes centrā. No visiem mūsu estētiskajiem un kulturālajiem aizspriedumiem, ko gadu gaitā esam uzkrājuši interneta dzīlēs, barojas mākslīgā intelekta modeļi un spoguļo mūs, pēc tam turpinot barot mūs atpakaļ ar tiem pašiem stereotipiem un arhetipiem. Šo mijiedarbi savā praksē pēta Jurģis Peters.  Mākslinieks ir doktorantūras pētnieks Tamperes universitātē, bet vispirms ieguvis maģistra grādu gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan datorzinātnē Birmingemas universitātē.  RIXC galerijā Rīgā ir skatāma jūsu izstāde "Uzmācīgās domas" ar pavadteikumu - par ko nespēj pārstāt domāt mākslīgais intelekts? Par ko tas nespēj pārstāt domāt? Jurģis Peters: Strādājot pie šīs izstādes un eksperimentējot ar to, kā mēs varam salauzt mākslīgā intelekta sistēmas, tā ir mana kiberdrošības ievirze, man šķiet ļoti interesanti pamēģināt sistēmu salauzt vai atrast kaut kādu veidu, kā tajās iekļūt citādāk. Mēģinot lauzt šo sistēmu, izmēģinot daudzas dažādas pieejas, lielākā daļa nestrādāja, bet viena, kas strādāja, bija pieeja, ja mēs mākslīgajam intelektam dodam viņa pašradīto saturu, tad laika gaitā sistēma "apēd sevi". Interesanti ir tas, ka saturs, kas tiek radīts, sāk atkārtoties kaut kādā mērā. Lai gan tas nav vienmēr vienāds, bet sāk atkārtoties dominējošās formas, kompozīcijas, krāsas. Šīs ir lietas, pie kurām mākslīgā intelekta sistēma vienmēr atgriežas. (..) Viena lieta ir tas, ko mēs nododam kaut kādas savas prasmes un to autorību [mākslīgajam intelektam], un vēl ir vides jautājums, par ko, man liekas, vispār mākslīgā intelekta kontekstā ļoti maz runāt. Ka tas ir vidi ļoti piesārņojošs pasākums, jo patērē ārprātīgi lielus resursus. Tikai mēs to neredzam. Vai jūs arī par to savā ikdienā, strādājot ar tehnoloģijām, domājat? Jurģis Peters: Par šīs tēmas aktualitāti, cik esmu saskāries Somijā, ļoti daudz runā, un tā ir viena no pusēm, ja tu tiešām izvēlies strādāt ar mākslīgo intelektu, tam ir jābūt ļoti lielam pamatojumam. Citādi tas kaitējums videi un tas, cik resursu ir nepieciešami, neatspēko to, ka varbūt vienkārši gribas uztaisīt kādu attēlu.  Par to, man šķiet, ir ļoti polarizējoša attieksme, ir kritiskā perspektīva, kur ir ļoti daudz mākslinieku, bet es varu vairāk par Somiju runāt, kuriem šķiet, ka mākslīgo intelektu nevajag izmantot vides problemātikas dēļ. Bet ir otra daļa, kas vairāk ir saistīta ar pētniecību, kur joprojām šķiet, ka mākslīgais intelekts ir atrisinājums visām problēmām un ka tikai mākslīgo intelektu varam tikt tālāk. Ir ļoti grūti balansēt pa vidu. Es piekrītu tam, ka izmantošana ir leģitīma tad, ja tam ir tiešām iemesls. No otras puses, šie rīki ir brīnišķīgi, tiem ir tiešām ļoti lielas iespējas, ir situācijas, kad ir svarīgi, ka mēs tos izmantojam. Savā mākslinieciskajā praksē es šim aspektam tik ļoti nepievēršos, jo šķiet, ka par to jau ārkārtīgi daudz runā. Bet varbūt es esmu kādā burbulī.