Kā Rīgā sadzīvot pagātnei, tagadnei un nākotnei?

Šoreiz sarunājamies par kultūras mantojumu pilsētvidē, un šo sarunu rosinājuši gan pēdējā laika notikumi ap Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja atklāto vēstuli pret nepārdomātām izmaiņām Rīgas vēsturiskajā centrā, gan arhitektu atbalsta vēstule pārvaldes ilggadējam vadītājam Jurim Dambim.  Mūsu pamattēma — kā pilsētā sadzīvot pagātnei, tagadnei un nākotnei, kā līdzsvarot vēsturiskā mantojuma aizsardzību ar vēlmi attīstīt pilsētu un atdzīvināt Rīgas vēsturisko centru.  Sarunbiedri: Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs, arhitekts Juris Dambis, kurš amatā ir beidzamo nedēļu; arhitekts, arhitektu biroja NRJA dibinātājs Uldis Lukševics; arhitekts un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs; Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta eksperts UNESCO Pasaules mantojuma pārvaldības plānošanas jautājumos, arī arhitekts, pilsētplānotājs Aigars Kušķis. Runājam par vēsturisko zemesgabalu apvienošanas un arhitektūras konkursu atcelšanas bīstamību, mēģinām noteikt Rīgas vēsturiskā centra faktisko status quo, meklējam lielākās pilsētbūvnieciskās kļūdas vēsturiskajā centrā pēdējos 35 gados, atsaucamies uz Zaigas Gailes teikto TV raidījumā “1:1”, interesējamies par baisās birokrātijas potenciālo mazināšanu, atceramies 2005. gada “Šlesera spiedienu” un ieskatāmies Sofijas Annas Kozlovas un Robertas Atrastes intervijā ar holandiešu pētnieku un kritiķi Renē Būru portālā punctummagazine.lv, kur runa par gludajām pilsētām. Pieskaramies Rātslaukuma “kapa piemineklim”, krastmalas “cukurtraukam” un Triangula bastionam, apspriežam tukšo vecpilsētu un tās iespējamo apdzīvošanu, salīdzinām Rīgu ar Tallinu un Viļņu. Noslēgumā — sapnis par bulvāru loka atjaunošanu pilnā apmērā.