Meistars Knehts

Pirms došanās vasaras pauzē raidījums “Meistars Knehts” liek sarunas galdā terminu “Rīgocentrisms”. Runājam par to bieži sastopamo un bieži vien stereotipiem pilno domāšanas veidu, ka Rīga ir visa centrā, ka ir “Rīga un reģioni”, un ka tas, kas notiek Rīgā, jau noteikti ir lielākas uzmanības vērts. Ar to nereti grēko arī Rīgā mītošie žurnālisti, notikumu dienaskārtību vērtējot caur galvaspilsētas prizmu, tai skaitā attiecībā uz dažādām kultūras norisēm. Tāpēc šodienas raidījumā runājam par labiem piemēriem, kā kultūra dzīvo un elpo citās Latvijas vietās, no kā ar “Rīgocentrismu” sirgstošie varētu daudz ko mācīties. Mūsu sarunbiedri: Gleznotāja un mākslas telpas “Mala” izveidotāja Līva Graudiņa, rīdziniece no Cēsīm Ilggadēja Balvu novada kultūras dzīves vadītāja un Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras sargātāja Ruta Cibule Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) direktors Uldis Lipskis, liepājnieks ar saknēm Latgalē Neklātienē uzklausām arī kultūras pasākumu producentes Kristīnes Zvirbules (Rīga/Kuldīga/Dienvidkurzemes novads) pieredzi “Cilvēki no Rīgas atbrauc, ja ir kaut kas ļoti, ļoti liels,” raidījuma ievadā savā pieredzē dalās māksliniece Līva Graudiņa, dzimusi rīdziniece, kura uz Cēsīm savulaik pārcēlās pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas, lai būtu tuvāk dabai. Tieši kāda saruna pēc viņas izstādes “Gaismas atmiņa” 2025. gada vasarā Cēsu Vecajā alus brūzī bija viens no šī raidījuma impulsiem, jo toreiz Līva atzina, ka izjūt Rīgā bāzēto mediju attieksmi, kas ārpus Rīgas notiekošo vizuālajā mākslā mediji mēdz uztvert kā mazāk nozīmīgu. “Ja tu organizē savu izstādi [ārpus Rīgas], tad ļoti maz ticams, ka mediji vai konkursu žūrijas… tas vienmēr būs kaut kas it kā otrajā plānā. Vispirms apskatīsies visu, kas ir Rīgā, un, ja paliks pāri laiks, tad aizbrauks arī kaut kur uz reģioniem. Bet tas ir arī saprotami, jo Rīgā tiešām notiek ļoti daudz kas.” Tomēr vai tāpēc tam automātiski būtu pievēršama arī daudz lielāka nozīme? “Es jau pie tā esmu ļoti pieradis,” atzīst LSO direktors Uldis Lipskis, atbildot uz jautājumu, vai arī viņam nākas sastapties ar attieksmi, ka nacionālais orķestris ir Rīgā, un “forši, ka viņiem tur, Liepājā, arī kaut kas notiek”. “Es saprotu, ka mums ir jāskrien divreiz ātrāk un jābūt divreiz spilgtākiem, lai turētos tajā līgā, kur ir topa orķestri, un mums tas ir zināmā mērā izdevies.” Lipskis gan uzsver – ļoti daudz ko nosaka arī finansējuma plūsma, jo nacionālā līmeņa orķestrus un citas kultūras institūcijas, kas pārsvarā atrodas Rīgā, finansē no valsts budžeta, bet par ārpus Rīgas notiekošo lielā mērā jārūpējas pašvaldībām. “Liepāja [LSO] ir izņēmums, jo mums ir valsts kolektīvs, kas tiek dotēts. Starp citu, vienīgais mūsu zemē – atšķirībā no kaimiņvalstīm, kur ir vairāki orķestri dažādos valsts galos. Līdz ar to nav īsti līdzsvara – ja finansisti parēķinātu, tad reģionu mērķprogrammas Valsts kultūrkapitāla fondā proporcionāli noteikti nesakrīt ar reģionu iedzīvotāju skaitu pret Rīgas iedzīvotāju skaitu, bet ir vairāk tāds pieklājības žests,” vērtē Lipskis. Viņš atceras piemēru, kā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā LSO vēlējies veidot koncerttūri Latvijas Austrumu pierobežā, lai izrādītu solidaritāti, bet projekts klasificēts kā “maznozīmīgs”.  “Mēs patiešām pie tā esam pieraduši, bet no mūsu puses jāsaka, ka mums jau arī ne vienmēr liekas svarīgi, kas tai Rīgā notiek,” pasmaida Ruta Cibule no Balvu puses, turpinot Ulda Lipska teikto. “Katrai vietai ir savs kultūras pakalpojumu grozs, ko šī vieta vēlas saglabāt un nodrošināt. Tāpat kā Rīgā, arī lauku reģionos ir ārkārtīgi dažādas cilvēku intereses. Vienam vajag stendapu, otram – kamermūziku, trešajam – tradicionālo mūziku. Lauku cilvēki ir vairāk orientējušies uz to, lai saglabātu un tālāk nodotu savas vērtības, un tā ir lielākā darba daļa. Otra ir atvest no Rīgas tā saucamo profesionālās mākslas pieejamību, un es neteikšu ka tas nāk viegli. Tas nāk ilgi, sarežģīti un arī ar iedzīvotāju pieradināšanu pie šīm lietām,” teic Cibule, kura ilgus gadus pavadījusi Balvu rajona kultūras nodaļas vadītājas amatā un bibliotēku darbā un šogad saņēma “Boņuka” balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā. “Domāju, ka jebkurā nozarē strādājošie, kuriem ir bijusi kāda pieredze ar darbu ārpus Rīgas, zinām, ka tā tas ir – arī ekonomikā visa valsts esam rigocentriska,” norāda pasākumu producente Kristīne Zvirbule, kura ikdienā dzīvo Rīgā, bet kultūras pasākumus rīko gan savā dzimtajā Kuldīgā, gan Dienvidkurzemes novadā – piemēram, nesen viņa sadarbībā ar Dienvidkurzemes pašvaldību sarīkoja komponista Pētera Vaska jubilejas koncertu mūziķa dzimtajā Aizputē, ko tiešraidē translēja arī Eiropas kultūras kanāls “Arte”. Viņa arī bija idejas autore Kuldīgas pieteikumam Eiropas kultūras galvaspilsētai. “Tas, ko es noteikti jūtu, – un nesaku, ka pati neesmu daļa no šīs kultūras, jo kā kultūras profesionāle esmu izaugusi tieši Rīgā, – ir šis mākslinieciskais snobisms, kas piemīt cilvēkiem, kuri pārzina “īsteno, pareizo, patiesi dziļo, nopietno kultūru vai mākslu”. Tā teikt – laukos uzspēlēsim šlāgerīti, Rīgā rādīsim īsto mākslu, ko cilvēki saprot. Pēc savas pieredzes (..) ar pilnu atbildību varu teikt: novados strādā ārkārtīgi profesionāli cilvēki ar pamatīgu augstāko izglītību, starptautisko pieredzi, meistarklasēm… Tie ir cilvēki, kuri ļoti labi saprot, kā darbojas kultūra, bet ir nianse, ko mēs kultūrā bieži aizmirstam – par pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru. Novados cilvēki par to nevar aizmirst. Tu nevari visu laiku nākt ar piedāvājumu, kas neatbilst pieprasījumam. Tāpēc es domāju, ka programmēšanas un variāciju ziņā reģionos strādā visizcilākie kultūras profesionāļi, lai izbalansētu visu vēlmes un vajadzības,” uzsver Zvirbule. Raidījumā runājam arī par kultūras pieejamību finansiālā ziņā; par lauku reģionu iztukšošanos un tās ietekmi uz kultūras pasākumu pieejamību; par plusiem, dzīvojot un veidojot kultūras dzīvi reģionos. “Daudzas lietas izdarīt ir ātrāk un vieglāk. Tu esi cilvēks pret cilvēku, un birokrātiskā ķēde ir mazāka. (..) Ir vieglāk tikt pie telpām, un tā uzreiz ir arī tāda eksotiska vide,” saka gleznotāja Līva Graudiņa, kā piemēru minot tekstgrupas “Orbīta” pēdējo gadu projektus Sedā un Strenčos un citas kultūras aktivitātes, kas spēcīgi uzplaukušas pavisam mazās apdzīvotās vietās. Pieskaramies arī tam, kā vietējā kultūras dzīves organizācijā ienāk politika. “Tas, ko esmu pamanījusi ne tikai savā novadā, bet arī, vērtējot dažādus projektus novadu programmās, – pašvaldības finansējumu labprātāk iegulda kaut kamā populārākā, vienkāršākā, kam ir masveidīgāks atbalsts. Manuprāt, šī tendence iezīmējas diezgan bīstami,” akcentē Ruta Cibule. “Runājot par “Rigocentrismu” – manuprāt, uz to vajadzētu paskatīties arī tā, ka iestāties par laukiem, piemēram, par to, kas notiek ar Latgales koncertzāli “Gors”. Zinām, ka šis likumprojekts ir tapis un nonācis līdz Saeimai, bet tagad sākas politiskās rebes. Mīļā Rīga, mēs no jums sagaidām izlēmību. Tas būtu reāls atbalsts un valstiskuma nodrošinājums.” Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio formātā!

Aprīlī raidījums "Meistars Knehts" ir nodomājis doties pie dabas. Precīzāk – pie dabas kā juridiskas personas. Gribam saprast, ko tas vispār nozīmē un kāpēc pēdējos gados pasaulē par to runā arvien vairāk. Šī nav konfrontācija starp tiem, kuri grib "cirst vairāk", un tiem, kuri grib "cirst mazāk", bet mēģinājums paraudzīties uz dabas tiesībām no juridiskā un filozofiskā skatpunkta. Mūsu sarunbiedri: advokāte Vita Liberte Tiesību zinātņu doktorante Eiropas Uninversitātes institūtā Madara Meļņika Valsts kancelejas Inovācijas laboratorijas vadītājs, vides zinātnieks un dizaineris Jānis Ķīnasts Ierosmi šai tēmai devusi janvāra beigās portālā "Satori" publicētā Vitas Libertes eseja "Latvijas dabai jākļūst par juridisku personu". To savukārt iedvesmojuši Jāņa Ķīnasta komandas pērnruden Saeimā prezentētie "Desmit dizaina scenāriji 2050. gadam", kas tapa Latvijas Universitātes (LU) projektā "Valsts attīstības vīzija 2050: sabiedrības gaidas un attīstības scenāriji". Daba kā juridiska persona ilgstoši bijusi arī juristes Madaras Meļņikas interešu lokā, viņa doktorantūrā pēta dabas un militārās jomas mijiedarbi. Madara šajā raidījumā ieskicē idejas saknes un pasaules praksi. "Pasaulē par šo tematu runā jau kopš 70.gadiem," sava raksta tapšanu pamato Vita Liberte. Tādēļ viņu iepriecinājis to redzēt arī Latvijas kontekstā, vērojot konferenci Saeimā. "Līdz šiem 10 Latvijas attīstības scenārijiem mēs nonācām, (..) pēdējos trīs gados strādājot ar vairāk nekā 130 valsts pārvaldes speciālistiem, augstākā un vidējā līmeņa vadītājiem, ārkārtīgi inteliģentiem ierēdņiem. Sāka dzimt dažādas tēmas, un šie scenāriji uznira darba procesā kā autentisks un radošs veids, kā raudzīties uz Latvijas nākotni. Un izkristalizējās Latvijā strādājošo speciālistu, patriotu vēlme nodibināt jauna līmeņa attiecības ar to, ko saprotam, kad sakām, ka latvieši mīl dabu," idejas attīstību paskaidro Jānis Ķīnasts. Un piebilst: uz nākotni vērsta dabas aizsardzība visā pasaulē tiecas domāt, kā būtu, ja arī dabai būtu tiesības. Galu galā - latvieši, tāpat kā citas tautas, jau izsenis attiekušies pret dabu kā pret dzīvu būtni. Tāpēc juridiskas personas tiesības dabai, pētnieka ieskatā, ir likumsakarīgs sarunas temats. Pasaules praksē līdz šim konkrēti gadījumi bijuši saistīti tieši ar dažādu teritoriju pirmiedzīvotāju garīgo saikni ar dabu un ilgstošo cīņu tās aizstāvībai, paskaidro Madara Meļņika. Piemēram, Ekvadora 2008. gadā bija pirmā valsts pasaulē, kas nostiprināja dabas tiesības savā konstitūcijā. "Savā ziņā tā ir arī reparācija, apzinoties, ka valsts politiskā sistēma ir veidota, atspoguļojot arī Eiropas izpratni par cilvēku un vides sašķeltību. Un tagad vide tiek atgriezta atpakaļ valsts pamatpunktā, dodot Mātei Dabai šīs tiesības, vajadzīgo cieņu un aizsardzību," paskaidro Meļņika.  Citas valstis, piemēram, Jaunzēlande, Kolumbija un Kanāda, sekojušas šim piemēram, piešķirot tiesības konkrētiem dabas objektiem. Bet Spānija 2022. gadā kļuva par pirmo Eiropas valsti, kas piešķīra tiesības konkrētai lagūnai (Mar Menor - red.), reaģējot uz vietējās kopienas izmisumu, ka spēkā esošais regulējums nespēj nodrošināt lagūnas aizsardzību. Tika savākti 640 tūkstoši parakstu, ko iesniedza Spānijas parlamentā.  "Latvija bieži tiek slavēta par to, cik mums ir plašas iespējas vērsties tiesās un ka mums konstitucionāli ir nostiprinātas tiesības uz vidi. Jautājums, vai tas tiek īstenots pienācīgā apjomā," saka Meļņika. Bet kāpēc vispār būtu vajadzīgs šāds juridiskas personas statuss ekosistēmām un ko tas mainītu? Advokāte Vita Liberte paskaidro: "Līdz šim uz dabu esam skatījušies no cilvēktiesību viedokļa, piemēram, Satversmes tiesa, balstoties uz 115. pantu, nav ļāvusi izcirst kokus līdz zināmam apjomam, pamatojot to ar cilvēka tiesībām uz veselīgu vidi. Savukārt, ja pašai dabai tiek piešķirtas juridiskas personas tiesības, tad pati daba var šo jautājumu virzīt uz tiesu un prasīt kompensāciju." Dabas intereses, tāpat kā cilvēku intereses, pārstāvētu advokāti, bet lēmumus par vēršanos tiesā varētu pieņemt, piemēram, speciāli veidotas pārstāvju kopienas.  "Ja kaut kas tāds vispār uznirst, tas, manuprāt, kaut ko pasaka par gatavību uz sarežģītāku sarunu un sabiedrības briedumu," uzskata Inovāciju laboratorijas vadītājs Jānis Ķīnasts.  Raidījuma turpinājumā spriežam arī par to, ko šāds jauns regulējums mainītu praksē, kāda varētu būt pretreakcija un arī kā par šo tēmu veidot cieņas pilnu dialogu, kā mums pašlaik sabiedrībā nereti pietrūkst. Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audioformātā! Raidījuma producente – Anda Buševica.

Raidījums "Meistars Knehts" šomēnes meklē atbildes, kas ir propaganda kultūrā un tās iedarbībā uz sabiedrību, un vai nepieciešams tajā investēt, lai pretotos autoritāru valstu izvērstajai propagandai.  Mūsu sarunbiedri: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece un Vidzemes Augstskolas asociētā profesore, politoloģe Ieva Bērziņa kinorežisors Dzintars Dreibergs vēsturnieks Kārlis Sils reklāmas speciālists Raimonds Platacis Raidījuma sākumā viešam skaidrību, ko saprotam ar vārdu "propaganda" un vai uz šo jēdzienu mūsdienās vispār vairs iespējams uztvert bez negatīvas pieskaņas?  "Man liekas, ka ir vārdi, kas cauri gadiem maina savu nozīmi. Un pat, ja oriģināli propaganda ir domāta visvisādos virzienos, tad šobrīd tai ir ļoti konkrēta pieskaņa. Manuprāt, propaganda vienmēr ir ar sliktu nozīmi," uzskata kinorežisors Dzintars Dreibergs. Tam piekrīt arī politoloģe Ieva Bērziņa, kura daudz pētījusi patriotisma un stratēģiskās komunikācijas jautājumus. "Šī negatīvā konotācija ir iegūta lielākoties Otrā Pasaules kara laikā. Jo pirms tam, piemēram, Edvards Berneiss [saukts par "sabiedrisko attiecību tēvu", grāmatas "Propaganda" (1928) autors – red.] 20. – 30. gados lieto propagandas jēdzienu kā absolūti normālu, nepieciešamu lietu demokrātijai, jo lēmumu pieņemšanai ir vajadzīgs, lai sabiedrība tos atbalsta." Vēsturnieks Kārlis Sils, kurš doktora disertāciju rakstījis par vienotas tautas jēdzienu un tā attīstību Kārļa Ulmaņa autoritārajā režīmā, papildina Ievu Bērziņu: "Starpkaru periodā Latvijā ir gan tīru dzīvokļu propagandas nedēļa, gan bērnu higiēnas propagandas nedēļa un tā tālāk. Tobrīd propagandas jēdzienam nav šīs negatīvās konotācijas. Vēlāk viena daļa kļūst par sabiedriskajām attiecībām, otra – parādās precīzāki jēdzieni, kā dezinformācija, informācijas karš, kas niansētāk apzīmē daļas no tā, ko 20. gados visi vienkārši sauca par propagandu." Pētnieki norāda – ietekmēt iedzīvotāju viedokli un uzskatus, lai efektīvāk panāktu savus politiskos un militāros mērķus, vēlas gan demokrātiskas, gan autoritāras un totalitāras valstis. Vai tas ir slikti – to izšķir mērķis un vērtību sistēma. "Man šķiet, ka nonivelēt propagandu līdz meliem arī nebūtu pareizi," saka reklāmas speciālists Raimonds Platacis. "Tas vairāk ir tāds ļoti precīzs konteksta un cilvēcisko izvēļu rāmējums. Ir kaut kāda kanva, ārpus kuras viss skaitās nepareizs. Manuprāt, propaganda kā jēdziens parādās tad, kad ir dažādi karogi. Un, atkarībā no tā, zem kura karoga esam, tā mēs to arī saucam." Enciklopēdija "Britannica" propagandu definē kā "sistemātiskus centienus manipulēt ar citu cilvēku pārliecībām, attieksmēm un rīcību caur dažādu simbolu (vārdi, mūzika, pieminekļi, plakāti, monētas utt.) lietojumu." Definīcijas autori norāda, ka propagandu no izglītošanas atšķir selektīvā informācijas atlase un manipulācija. Kad esam vienojušies par to, ka propagandas jēdzienu teorētiskā un emocionālā plāksnē uztveram dažādi, turpinām sarunu par to, kā tad organizēt sabiedrisko domu, lai vairotu mūsu valsts iedzīvotāju patriotismu, spēju novērtēt demokrātiju un vēlmi aizstāvēt savu zemi?  Dzintars Dreibergs dalās savā pieredzē, pašlaik studējot Latvijas mākslu augstskolu kopīgajā profesionālajā doktorantūrā un pētot kino nozares reakciju uz kara tuvumu. "Tur, kur ir autoritāri režīmi, tie noreaģē ļoti ātri un saprot, ko var iesākt ar propagandas kino, lai ļoti strauji mainītu cilvēku viedokli par to, cik viņiem ir jāaizstāv sava valsts, par ko iestāties un kāpēc mirt. Demokrātiskām valstīm tas ir daudz lēnāks process, un bieži vien ļoti kapitālisma ietekmēts, jo tu negribi zaudēt tirgus. Un ir daži indivīdi, kas pret to sitas," saka filmu "Dvēseļu putenis" un "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" režisors. Viņaprāt, Latvijā ilgstoši trūcis mērķtiecīga darba, tai skaitā kultūras laukā, lai pārliecinātu cilvēkus palikt Latvijā un, ja nepieciešams, to aizstāvēt: "Pirmkārt, ir vajadzīgas šādas sarunas. Otrkārt, ir valstiski jāsaprot, kas strādā. Manā gadījumā tas ir kino, jo tas uzrunā ļoti plašas ļaužu masas." Raidījumā runājam arī par Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības izvērsto propagandu 20. gadsimta 30. gados, lai radītu latviskāku kultūru, mazinātu sabiedrības sašķeltību un uzrunātu pierobežā dzīvojošos, ko detalizēti apraksta vēsturnieks Kārlis Sils. Apspriežam sekmes ar pierobežas iedzīvotāju aizsniegšanu mūsdienās. "Mēs tiešām izjūtam Rīgas un pārējās Latvijas atstatumu," atzīst Rēzeknē dzīvojošais reklāmas speciālists Raimonds Platacis, kurš strādā Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. "Bet, piemēram, LSM Latgales studija, kas tagad sākusi strādāt - to vajadzēja izdarīt jau daudz ātrāk, un tas ir jūtams uzreiz ar pirmo dienu, kā sociālo tīklu saturs ir papildinājies ar būtiskām, kvalitatīvām, vienībām, kas tiek radītas tepat, uz vietas. (..) Ja mums no Krievijas spiež pāri robežai, mums ir jāspiež pretī!" uzsver Platacis. "Mēs kā Latgale esam tas buferis, kas paņems to triecienu uz sevi, ja tāds notiks. Bet mēs negribam būt vienkārši tauku slānis, kas ir kaut kā jāaizpilda. Mēs gribam būt muskulis, kas ir spējīgs reaģēt kopā ar visiem, vienotā organismā!" Pētniece Ieva Bērziņa norāda uz 2016.gadā veiktu pētījumu, ka tiem, kuriem dzimtā valoda ir latgaliešu, ir visaugstākais atbalsts Latvijas dalībai NATO un Eiropas Savienībā. "Tas bija ļoti vērtīgs atklājums par Latgali," uzsver Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pētniece. Taču viņa uzsver arī kāda cita pētījuma atziņu: Latvijā ir liels pilsoniskā patriotisma deficīts, īpaši jaunieši neizprot demokrātijas vērtību. Vai to ir iespējams vairot caur mākslu un kultūru? Un vai Latvijas valstij vajadzētu tajā ieguldīt? "Viens ir komunikācija, filmas, kampaņas, bet otrs fundamentālais bloks ir izglītība," stingri uzsver pētniece.  Raidījuma "Meistars Knehts" turpinājumā spriežam gan par medijpratību un vēstures izglītību, par uzrunāšanas mehānismiem, bailēm, par valodu un sabiedriskā medija lomu kontrpropagandā, un beigās nonākam līdz pat improvizētai stratēģiskai sapulcei par X stundas mārketingu. Pilnu raidījuma "Meistars Knehts" ierakstu klausieties audioformātā! Raidījuma producente – Anda Buševica.

"Meistars Knehts" turpina janvārī aizsākto sarunu par to, kādam būtu jābūt ideālam valstsvīram, un šoreiz vērš skatu plašāk: kādas prasmes nepieciešamas harmoniskam cilvēkam mākslīgā intelekta laikmetā? Kas ir cilvēkprasmes, kā tās mainās un vai izglītības sistēma tiek tam līdzi? Kādus apdraudējumus mūsu prasmēm rada mākslīgā intelekta piedāvātie ērtie īsceļi un kā trenēt smadzenes laikā, kad kļūst arvien vieglāk to nedarīt?  To apspriežam ar četriem dažādu jomu profesionāļiem: * tradicionālās kultūras pētnieci, starpnozaru mākslas grupas "Serde" vadītāju Signi Pucenu * filozofu, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Ventu Sīli * psihologu, pētnieku Edmundu Vanagu * Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošo pētnieku Gunti Bārzdiņu Sarunu sākam ar to, ko vispār saprotam ar vārdu "cilvēkprasmes"; nodalām domāšanas un sociālās prasmes no fiziskajām. Filozofs Vents Sīlis piedāvā šādu definīciju: "Cilvēkprasmes nav vienkārši "sociālās iemaņas". Tā nav pieklājība, prasmīgas pārdošanas vai politiskās komunikācijas tehnika, tā nav empātijas imitācija par labu sociālajai vēlamībai un biznesa interesēm. Cilvēkprasmes ir emocionālā intelekta un apzinātības iemaņas, spēja orientēties iekšējās pretrunās, nozīmēs, attiecībās, nenoteiktībā un saglabāt uzticību savām vērtībām (ētikai). "Cilvēkprasmes ir mūsu cilvēcības patiesais mērs," norāda Sīlis. Viņš min tādus piemērus kā pieredzes refleksija; spēja analizēt notikušo un mācīties no savas pagātnes pieredzes (kļūdām), lai atbilstoši koriģētu savu rīcību nākotnē; spēja izturēt neviennozīmību; spēja noturēt sevī vairākas pretējas jūtas vai impulsus vienlaicīgi; spēja uztvert otru kā subjektu, nevis kā funkciju (cieņa); lēmumu pieņemšana bez algoritma (ētika); emocionālā pašregulācija (piemēram, apzinātība); spēja savienot uzvedību ar emocijām,diferenciācija jeb robežu; spēja sērot (nenest pagātnes nastu); spēja paskatīties uz savu uzvedību no malas; noturība pret neaizsargātību (ievainojamības spēks); spēja spēlēties (radošums, prāta elastība un pašironija); empātija (spēja iejusties otra cilvēka jūtās un pārdzīvojumos).  * Ar Venta Sīļa sagatavoto cilvēkprasmju uzskaitījuma tabulu aicinām iepazīties šeit! Šis cilvēkprasmju komplekts mākslīgajam intelektam nepiemīt, bet cilvēkam ļauj eksistēt sadarbībā ar citiem un pašam ar sevi. Bet arī šīs prasmes dzīves laikā ir jāatīsta. Ar ko riskējam, ja ļaujamies arvien bagātīgāko mākslīgā intelekta rīku šķietamajam komfortam, kas arī izglītības procesā piedāvā kārdinošus īsceļus un ļauj apiet līdz šim humanitārajās zinātnēs pielietotās metodes cilvēkprasmju trenēšanai, ieskaitot lasīšanu un rakstīšanu?  Tradicionālās kultūras pētniece Signe Pucena norāda – dažādas savas saimnieciskās prasmes esam atdevuši tehnoloģijām vēl krietni pirms mākslīgā intelekta izgudrošanas: "Agrāk mēs šīs prasmes pārņēmām, dzīvojot ģimenēs, saimniecībās, viensētās vai kopienās, mācījāmies no vecākiem un vecvecākiem, bet tagad tā vairs nenotiek. Tas nav mākslīgais intelekts, bet tiešsaistes platformu būtība jau pirms tam: mēs varam pajautāt jebkuru lietu un atrast risinājumu." Savukārt amatu prasmes mūsdienās palikušas amatu meistaru pārziņā vai ir dārgi hobiji. “Ja jautājat man par mākslīgo intelektu, man šķiet, ka ilgtermiņā tā tomēr varētu būt mūsu ilūzija, bet šobrīd tas ir labs veids, kā varam dokumentēt un saglabāt savas tradīcijas. Ja mūsu vairs nebūs, bet mākslīgais intelekts būs, tad es gribētu ticēt, ka tā būs atmiņa par mums kā par tautu vai kādu prasmi," saka Pucena, kura kopā ar LUMII pētnieku Gunti Bārzdiņu pirms pāris gadiem apmācīja mākslīgo intelektu darbam ar "Serdes" tradīciju burtnīcās apkopoto informāciju. "Šis ChatGPTveidīgais mākslīgais intelekts, kuram pašlaik ir tikai nepilni četri gadi - domāju, ka viņa ietekme ir drusku pārspīlēta," sarunas ievadā saka pētnieks un LU pasniedzējs Guntis Bārzdiņš, kurš mākslīgo intelektu pēta jau kopš 20.gadsimta 80.gadiem. "Bija domas, ka viņš pārņems pasauli un tā tālāk, bet tā nav. Viņš ir diezgan asprātīgs, bet tai pašā laikā diezgan viduvējs. Un, ja cilvēks viņu nepieskata, viņš pats par sevi nespētu eksistēt un darīt ne labu, ne sliktu. Mākslīgo intelektu es pārāk augstu neliktu un teiktu, ka ilūzijas vārds ir pareizs." "Pievienojos idejai, ka šobrīd mēs vairāk dzīvojam ilūzijā vai, angliski sakot, haipa fāzē, kur mākslīgā intelekta ienākšana rada mums cerības, ka beidzot varēsim kaut ko ilgi nerisinātu izglītībā atrisināt vai nodot kādas funkcijas šai mašīnai," papildina psihologs un pētnieks Edmunds Vanags. Viņš atgādina 20. gadsimta 60. gados īstenoto eksperimentu ar automatizētajām "jautājumu un atbilžu" mašīnām, kas darbojās ar perfokartēm. "Tas bija milzīgs vilnis, iekārtas bija gandrīz katrā Latvijas skolā, bet tas vilnis noplaka, jo nebija, kas sagatavo kvalitatīvu saturu. Otrs iemesls – mašīna nespēja aizvietot skolotāju. Un ilūzija, ka tiks atrisināts laika jautājums vai mūžīgais skolotāju trūkums, izrādījās nerisināma. Domāju, ka šobrīd mēs piedzīvojam kaut ko līdzīgu, tikai ar jau šķietami daudz gudrākām mašīnām," vērtē Vanags. Vents Sīlis kā pasniedzējs oponē: "Mēs jau nespriežam, vai mākslīgais intelekts var sacensties ar skolotāju un būt labāks skolotājs nekā dzīvais. Bet mākslīgais intelekts jau kopš 2023. gada atrodas cilvēku viedierīcēs, un izglītībā notikušās izmaiņas ir graujošas: esam pārgājuši atpakaļ uz mutiskajiem un rakstiskajiem eksāmeniem, jo testos studenti kā negudri izmanto mākslīgo intelektu." "Tā vienmēr būs, ka pastaigāsim pa maldu ceļiem, tomēr mums pašiem vien būs jāvienojas un par to jāvienojas, ka mums ir jāmācās pašiem," uzskata Signe Pucena. "Ja kāds galīgi neklausās un viņam ir ērti iet šos īsceļus, tad viņam tie ir jāiziet. Bet būs sabiedrības daļa, kas tomēr atgriezīsies un gan lasīs, gan pētīs. Neesmu tik pesimistiska." Taču jau šobrīd pirmie pētījumi, kādu gan vēl nav daudz, rāda, ka studenti, kas mācību procesā izmanto mākslīgā intelekta palīdzību, ir mazāk aktīvi, mazāk kritiski domājoši un vēlāk mazāk atceras no it kā apgūtā, norāda psihologs Edmunds Vanags: "Citiem vārdiem sakot, rodas zināšanu ilūzija. Ja es zinu, ka manā telefonā ir kalendārs, kurā sarakstītas visas nākamo dienu lietas, es domāju, ka tā ir mana atmiņa. Bet patiesībā tas ir manas atmiņas mākslīgs paplašinātājs. Tāpat arī augstskolā es varu nodzīvot visus trīs gadus ar ilūziju, ka daudz ko esmu mācījies pie foršiem pasniedzējiem, lai gan patiesībā manas zināšanas ir kaut kur failos un Silīcija [ielejas] platēs." Raidījumā arī apspriežam, kā mākslīgā intelekta sistēmas mēģina integrēt izglītībā citviet pasaulē un kā tas izdodas; vai izglītība nākotnē atkal varētu kļūt par elitāru nelielas sabiedrības daļas pieredzi, kas balstīta meistaru un mācekļu sarunās, bet pārējiem paliks "maize un cirka izrādes"?  "Es vispār domāju, ka lielā transformācija, kas pašlaik notiek, ir saistīta ar cilvēku sadalīšanos tajos "maizi un izrādes" cilvēkos, kuri faktiski nepratīs neko un kuru nodarbināmība vēl būs liels jautājums, un tad tajos, kuri būs ārkārtīgi smalki sevi kultivējuši un pieder pie tā saucamās gara aristokrātijas. Jautājumu apzināti radikalizēju, cerot uz interesantu opozīciju," raidījumā saka filozofs Vents Sīlis.  Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio versijā!   Raidījuma "Meistars Knehts" producente – Anda Buševica *** Gunta Bārzdiņa un "Serdes" izstrādātie "ChatGPT" paplašinājumi jeb tēli Suitu sieva Ručs Bārtas saimniece Erna Aizputes Kārlis Gaujas plostnieks Mitrais

Saeimas vēlēšanu gada pirmajā raidījumā "Meistars Knehts" drosmīgi dodas ārpus kultūrpolitikas komforta zonas un iestūrē politikas kultūras lauciņā. Gana daudz zemas politiskās kultūras piemēru pēdējā laikā esam piedzīvojuši, tāpēc šoreiz vēlamies izprast politikas kā profesijas nianses un studijā aicinām četrus erudītus politologus un filozofus: domnīcas "Providus" vadošo pētnieci Līgu Stafecku, filozofi un politikas teoriju pasniedzēju Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē Elvīru Šimfu, Latvijas Universitātes profesoru un domnīcas "LaSER" vadītāju Dauni Aueru un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Einaru Semani, kuru pazīstam kā savulaik ilggadēju diplomātu, bet viņa pieredzē ir arī politikas zinātnes studiju izveidošana Latvijas Universitātē 20. gadsimta 80. gadu beigās. Kopā meklējam atbildes uz jautājumiem, ko mūsdienās nozīmē būt profesionālam politiķim, vai mums tādi ir vajadzīgi, kā par tādiem kļūst un kā pie mums ar to veicas; kādas prasmes politiķim ir vajadzīgas, ko no viņa šodien vajadzētu sagaidīt un pieprasīt vēlētājam; kāpēc politiķa profesijas prestižs Latvijā ir tik zems un ko lai ar to iesāk.  Sarunu sākam ar izglītību: vai labam politiķim ir jāorientējas politikas zinātnē, padziļināti jāizprot dažādas politiskās sistēmas un valsts administrācija? Latvijā šādas zināšanas piedāvā apgūt augstskolu politikas zinātnes studiju programmās. "Programma, kas toreiz tika izveidota [Latvijas Universitātē] un uz ko politikas zinātne arī šobrīd virzās, bija simbioze starp skandināvu un amerikāņu politikas zinātnes modeli," atceras Einars Semanis, kurš savu darbu pie politikas zinātnes studiju izveides Latvijā uzskata par vienu no svarīgākajiem savā mūžā. Viņš atceras, ka jau tolaik tika ielikti pieci politikas zinātnes studiju virzieni: politikas teorija, salīdzinošā politika, starptautiskās attiecības, publiskā administrācija un pētniecības metodes, kas arī šodien ir politikas zinātnes studiju pamatā. "Ja jūs man jautājat kā cilvēkam, kurš bija pie politikas zinātnes studiju tapšanas Latvijā, vai šādas zināšanas politiķiem ir nepieciešamas, es saku: jā! Tā ir svarīga daļa, viens no priekšnoteikumiem veiksmīgai politiskajai darbībai. Un būtu vērts, ka būtu ne tikai zināšanas, bet arī gudrība!" pasmaida politologs un ilggadējais diplomāts.  "Daļa [studiju biedru] varbūt nonāca arī politikā, bet tā bija pavisam neliela daļa," par politikas zinātnes studijām kā iespējamu "jauno politiķu kalvi" saka politoloģe Līga Stafecka, kura pašlaik atgriezusies šajā studiju programmā jau doktorantūras līmenī. Lielākoties programmas absolventi nonāk valsts pārvaldē, ārlietu dienestā vai kļūst par pētniekiem. "Tā ir ļoti interesanta nozare, un kaisle, par ko runā Makss Vēbers [1864 - 1920, vācu sociologs, priekšlasījuma "Politika kā profesija" autors], ir vajadzīga arī pētniekiem, lai nenogurstoši sekotu līdzi un nekļūtu rūgts." "Politikas zinātne nav svarīgas zināšanas politiķiem," saka Apvienotajā Karalistē dzimušais politikas zinātnieks Daunis Auers, kurš studējis Londonas Ekonomikas augstkolā un Londonas Universitātes koledžā, un jau kopš 90. gadiem pasniedz Latvijas Universitātē. Viņaprāt, mūsdienās pārāk daudz tiek sagaidīts no politiķa - deputāta vai ministra - individuālā līmenī. "Patiesībā modernā politika ir ļoti sarežģīta. Kad Vēbers rakstīja savas atziņas par politisko sistēmu vai mazliet pirms tam, pirms Pirmā Pasaules kara, valsts izdevumi bija viens līdz divi procenti no iekšzemes kopprodukta. Mūsdienās tie ir 40 – 50 procenti, valsts nodarbojas ar visu. (..) Un viens cilvēks ar to visu nevar tikt galā. Tāpēc ir svarīgi veidot atbalsta struktūru ap jebkuru deputātu. Un šeit ir Latvijas lielā problēma: mēs neesam izveidojuši šādu sistēmu. Visspēcīgākie likumdevēji pasaulē ir tādi, kur ir spēcīgs, neatkarīgs analītiskais dienests un politiķim ir komanda, kas palīdz ar politikas veidošanu un sedz tās zināšanas, kas pašam politiķim nav. Bet Latvijā mēs uzskatām, ka politiķim ir jāzina viss un pašam ar visu jātiek galā. Viņam ir tikai deputāta palīgs ar nelielu algu, un Saeimas Analītiskajā dienestā strādā četri, pieci cilvēki, kas gatavo garus pētījumus, kuri bieži nav saistīti ar deputātu ikdienas darbu," kritisks ir Auers. Bet kas tad būtu jāprot pašam politiķim? "Viņam būtu jābūt analītiskām spējām un vīzijai par to, kādā valstī viņš grib dzīvot, par ārpolitikas un drošības politikas virzieniem." "Manuprāt, ir gandrīz neiespējami atbildēt uz jautājumu, kādas zināšanas ir vajadzīgas politiķiem. Ir pamatzināšanu līmenis, kas vajadzīgs jebkurā demokrātiskā sabiedrībā, kura stipri paļaujas uz diezgan augstu cilvēku izglītības līmeni. Bet vai politikā drīzāk vajadzētu iet intelektuāļiem, plaši izglītotiem cilvēkiem, vai pragmatiskiem cilvēkiem no biznesa vides, ar uzņēmēja ķērienu? Visdrīzāk vajadzētu iet abu tipu cilvēkiem, jo abiem tur radīsies pielietojums un viņi spēs apmierināt noteiktas vajadzības," vērtē filozofe Elvīra Šimfa. Arī viņa pievērš uzmanību kādai Maksa Vēbera idejai: nošķīrumam starp prāta spējām, kas vajadzīgas mērķu noteikšanai un lai atrastu līdzekļus, kā sasniegt jau iepriekš noteiktus mērķus. "Tas ir būtisks nošķīrums tieši ierēdniecības un politiķu kontekstā. Ierēdniecība nenosaka nekādus politiskus mērķus, bet viņiem jāatrod labākais risinājums to sasniegšanai. Bet politiķi kā reiz nosaka mērķus, un tur nav nekādas rokasgrāmatas. Mērķis, pirmkārt, ir jautājums par interesēm un vērtībām, un tikai tad – par zināšanām." Tam, ka Latvijas politiķiem nereti pietrūkst spējas orientēties dažādajās un nereti specifiskajās likumdošanas iniciatīvās un pat valsts budžeta veidošanā, un tam pietrūkst atbalsta, piekrīt arī "Providus" pētniece Līga Stafecka: "Bet man šķiet, ka tā nav lielākā problēma Latvijas politikā pēdējos gados. Pietrūkst tā, par ko mēs te daudz atsaucamies uz Maksu Vēberu - pietrūkst kaisles un spējas domāt mērķos valstiskā līmenī. Mums nav šo līderu, vizionāru, kas redz, uz kurieni vest to mūsu ierēdņu darbu." Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio versijā!   

Raidījuma "Meistars Knehts" decembra laidienā jautājam: kam pieder Dziesmu svētki? Kas ir tauta, un kas ir "viņi", kas nav tauta? Vai varam runāt par revolucionāru situāciju, un vai joprojām spējam dejot lietū? Sarunai atsperamies no spraigās diskusijas ap režisora Alvja Hermaņa neseno ierakstu sociālajā medijā "Facebook", ka būtu jāmaina Dziesmu svētku sagatavošanas kārtība, jo "svētku režija ir ierēdņu, nevis tautas rokās". Raidījumā par to domājam un diskutējam kopā ar filozofi, tradicionālās kultūras eksperti un Valsts izglītības attīstības aģentūras Nemateriālā kultūras mantojuma nodaļas projektu koordinatori Māru Mellēnu, Latvijas Nacionālā kultūras centra Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības nodaļas vadītāju Sarmīti Pāvulēnu, režisoru Juri Joneli un arhitektu Reini Liepiņu. "Skaidrs, ka ir mīts par "vidējo ierēdni", un mums katram ir priekšstats, kas tas varētu būt. Bet tas nav viens cilvēks. Es vairāk to redzu kā kādu sistēmu, kurai jāiziet cauri," saka režisors Juris Jonelis, kurš ar Dziesmu svētku režiju ir "uz tu": viņš bija gan 2023. gada Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku koru lielkoncerta "Tīrums" radošajā komandā, gan režisēja šovasar izskanējušo Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertu "Te-aust". "Savā profesionālās dzīves procesā es domāju, ka Dziesmu svētki ir koncentrēti uz sabiedrību, uz tautu, nevis uz ierēdņiem," uzsver režisors. "Un svētku tradīcijas kopsajūta var piedzimt, tieši izejot no dalībnieka. Ja mēs radīšanas procesā to ignorējam, tad riskējam to padarīt par formālu satikšanās punktu. Tāpēc man tas liekas ļoti svarīgi: komunicēt ar cilvēkiem, kas kaut ko veido."  "Dziesmu svētki ir tradīcija, (..) kas šobrīd ir gan valsts, gan sabiedrības rokās," saka Sarmīte Pāvulēna, kura svētkos ir gan koristu rindās, gan pārstāv rīkotāju ierēdniecības pusi. "Mēs kā ierēdņi organizējam šo procedūru – iepirkumus un dažādas lietas, ko mums nosaka Dziesmu un deju svētku likums. Bet saturu un māksliniecisko veido mākslinieki, kurus esam pieaicinājuši un izkonkursējuši. Tas ir līdzsvars." Viņa arī atgādina, ka pirms 2023. gada Dziesmu svētkiem dalībnieki varēja balsot gan par dziesmām, no kurām populārākais desmitnieks tika iekļauts repertuārā, gan par dejām. "Savukārt pēc svētkiem dalībniekiem tika uzdoti jautājumi gan par apmierinātību, gan noslodzi, naktsmītnēm, visu," teic Pāvulēna. Un šīs aptaujas dalībnieku neapmierinātību ar procesu neesot uzrādījušas. "Par deju repertuāru kādi 87% bija pozitīvi, arī par koru repertuāru. Bet nekad nebūs tā, ka visiem patiks viss." Bet kas raisa rūgtumu tajos, kuri uzskata, ka arī Dziesmu svētku process ir "ierēdņu, nevis tautas rokās"? "Runājot par rūgtuma sajūtu, droši vien ir dažādas realitātes Latvijas cilvēkiem," secina arhitekts Reinis Liepiņš. "Un tas ir fenomenāli, ka Dziesmu svētkos esam liela, vienota tauta, bija burvīgi koncerti, bet tas ir kontrastains process: Dziesmu svētkos spējam būt vienoti un piedalīties šādā sarežģītā procesā, bet ikdienas dzīvē ir savādāk." Viņš svētkus vēro kā skatītājs un atgādina, ka Dziesmu svētkus, tāpat kā citus kultūras notikumus, būtībā veido visi: gan tie, kas tajos piedalās, gan tie, kas nodrošina svētkus ar saviem nodokļiem.  "Tomēr jāņem vērā, ka tas nav četru cilvēku pasākums, tie ir 40 tūkstoši," piebilst Māra Mellēna, kura Dziesmu svētkos pārstāv nelielo, bet svētku tradīcijas pamatā esošo folkloras nozari. "Un ir ļoti, ļoti mākslinieciski izaicinoši šajā lielajā mērogā nepazaudēt folkloras specifiku un smalkumu, un vienlaikus piedzīvot to kopības sajūtu," teic Mellēna, uzsverot, ka šīs vasaras Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta radošajai komandai tas īpaši izdevies. Bet viņa atgādina politologa Benedikta Andersona jau pirms vairākām desmitgadēm formulēto tēzi, ka nācija patiesībā ir iedomāta kopiena un ka sabiedrība veidojas no ļoti dažādām kopienām, kas savstarpēji sadarbojas.  Raidījumā runājam arī par to, kas ir meistari un kāpēc ne katra radošā izpausme ir pelnījusi sarkano paklāju; ka Latvijā noderētu profesionālas skolas ne vien amatniekiem, bet arī politiķiem; par kaimiņos notiekošā kara ēnu un nospiedumiem svētku un ikdienas sajūtā; diasporas spēku Dziesmu svētkos un svētkiem kā ceļu atpakaļ uz Latviju – ja ne fiziski, tad emocionāli.  Pilnu sarunu klausieties raidījuma audioierakstā! Precizējums. Arhitekts Reinis Liepiņš raidījumā min atsauci uz vārda "amatniecisks" skaidrojumu Latvijas enciklopēdijā. Domāta nevis Nacionālā enciklopēdija, bet skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca "Tēzaurs", kas tiek izstrādāta LU MII Mākslīgā intelekta laboratorijā (AiLab).

Kad pirms mēneša Lietuvā sākās plaši kultūras nozares protesti pēc galēji labējās partijas "Nemūnas rītausma" pārstāvja Ignota Adomaviča (Ignotas Adomavičius) iecelšanas kultūras ministra amatā, notikumiem līdzi sekojošie pauda izbrīnu, ka Latvijas mediji pievērš tik maz uzmanības kaimiņos notiekošajam. "Meistars Knehts" savu iespēju robežās vēlas to labot un šajā raidījumā pārrunāt ne vien notikumus Lietuvā, kur kultūras ministrs gan atkāpās vien pēc nedēļas amatā, tomēr Lietuvas kultūras nozare izsludināja mēnesi garu protestu, lai panāktu partijas "Nemūnas rītausma" atteikšanos no Kultūras ministrijas pārvaldības. Tieši raidījuma ētera dienā, 10. novembrī, Lietuvas prezidents paziņoja, ka kultūras ministra amatam nominēs Sociāldemokrātiskās partijas pārstāvi Vaidu Aleknavičieni (Vaida Aleknavičienė). Bet mēs raudzīsim uz Lietuvā notiekošo paraudzīties plašākā kontekstā, mēģinot saprast, kāpēc populistiem tā interesē kultūras nozare un vai centieniem to savažot ir universāls raksturs, vai arī dažādu valstu piemēri tomēr būtu skatāmi katrs par sevi. Mūsu sarunbiedri: Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Rūta Muktupāvela Dramaturģe Rasa Bugavičūte-Pēce Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis Grāmatu redaktors Vents Zvaigzne Sākam ar jautājumu, kāpēc mums vajadzētu zināt un saprast, kas notiek Lietuvā. "Maigā atbilde droši vien būtu tāda, ka būtu gudri mācīties no citu kļūdām, nevis pieļaut tās pašiem un tad saprast, ka kaut ko esam paveikuši ne gluži pareizi," saka Rasa Bugavičūte-Pēce, kuras lietuviešu valodas zināšanas un kontakti ļauj nepastarpināti sekot līdzi plašajiem kultūras nozares protestiem kaimiņvalstī. Viņa un tulkotāja Dace Meiere bija vienas no pirmajām, kas par to cēla trauksmi arī Latvijas informatīvajā telpā. Redzot, cik ātri Lietuvas kultūras nozare mobilizējās protestiem, kas sekoja Adomaviča nominācijai (īsā laikā tika savākti vairāk nekā 65 tūkstoši parakstu pret kultūras nozares nonākšanu "Nemūnas rītausmas" pārvaldībā un notika plašas protesta akcijas vairākās Lietuvas pilsētās), Bugavičūte-Pēce saprata: nozares bailes ir lielas. "Kultūra Lietuvā pašlaik ir labā, pamatīgā plaukumā, arī starptautiskā līmenī. Un, ja nāk pie varas politiskais spēks, kas grib to ietekmēt un diktēt savas prasības, tas ir baisi jebkuram radošam prātam," atzīst dramaturģe. Ar līdzīgu satraukumu dzimtajā Lietuvā notiekošajam sekojusi arī LKA profesore Rūta Muktupāvela: "Ir liela loma arī personības faktoram, jo šis kultūras ministrs patiešām bija bēdīgi slavens ar savu uzvedību, attieksmi un nespēju formulēt domas. Tas nebija tikai politiski angažēts jautājums." Adomaviča partijai gan tas nav traucējis viņu pēc demisijas iecelt par "Nemūnas rītausmas" vadītāja padomnieku kultūras jautājumos. "Lietuviešu spēja mobilizēties ir diezgan pazīstama arī no dažādām tradicionālās kultūras liecībām, bet es domāju, ka obligāti ir jāseko notikumu attīstībai, jo nozare ir pieteikusi streiku un notiek manifestu lasīšana par to, kas var notikt ar kultūras nozari un diemžēl – arī visas valsts neatkarības pastāvēšanu," saka Muktupāvela. Vents Zvaigzne gan atzīst, ka pēc Latvijas medijos un sociālajos tīklos atrodamajām skopajām ziņām par Lietuvā notiekošo nevar izdarīt pārliecinošus secinājumus par protestu iemesliem un pamatotību. "Jutos pārsteigts, ar cik mazu un skopu informāciju pietiek, lai domātu, ka cilvēkiem jau viss ir kļuvis skaidrs. Jo patiesībā tas, ko es atradu, ir tas, ka Lietuvā ir sociāldemokrātiska valdība, kas ir paņēmusi koalīcijā arī vienu izteikti populistisku labējo partiju, kas tagad pretendē uz kultūras ministra vietu. Un partijas vadītājs ir izcēlies ar skandaloziem izteikumiem, turklāt arī tur valdīja pretrunas," norāda redaktors.  Bet LĀI direktors Kārlis Bukovskis secina, ka Lietuvā notiekošais ir daļa no plašākas tendences. "Amerikas prezidents ir tas, kurš šo konservatīvo vilni lielā mērā ir papildus iedrošinājis. Un ir diktatori, kuri šo konservatīvismu mēģina piedēvēt arī savai politikai. Putins, protams, ir viens no pirmajiem, kas uzskata, ka tikai Krievijā ir pareizā kultūra," atgādina starptautiskās politikas pētnieks. Taču viņš norāda, ka jautājums nav tik daudz par populismu kā konkrētas politiskās ideoloģijas izpausmi, "jo populisti ir gan liberālajā, gan konservatīvajā pusē. Populisms ir forma, (..) kam ir raksturīgi mēģinājumi noķert visus vēlētājus". Kultūru sadursme, viņaprāt, aizsākās vēl pirms Trampa nākšanas pie varas 2016. gadā, jo liberālās domas apšaubīšana gājusi plašumā jau ilgstoši. "Ne tikai liberālajai domai ir tiesības pastāvēt, bet arī konservatīvajai domai ir tieši tādas pašas tiesības. Bet uz vienādiem noteikumiem," atzīmē Bukovskis.  Pilnu sarunu klausieties audio ierakstā!

"Meistars Knehts" rudens sezonas sākumā atgriežas pie tēmas par kultūras mecenātismu. Pērnā gada pavasarī tikāmies ar  vairāku kultūras institūciju vadītājiem, bet šoreiz turpinām sarunu ar tiem, kuri ziedo un dara to ļoti dažādos veidos – proti, ar uzņēmējiem. Izzinām viņu motivāciju atbalstīt kultūras procesus, uzklausām idejas, kā kultūras nozares spēlētājiem labāk aizsniegt uzņēmējus, un pārrunājam, vai augoša valsts aizsardzības budžeta apstākļos varētu mainīties privāto atbalstītāju loma kultūras nozares finansēšanā.   "Meistara Knehta” studijā viesojas zvērinātā advokāte, "BDO Law" un "BDO Latvia" vadošā partnere Vita Liberte, Komunikācijas vadības aģentūras "Deep White" partnere un valdes locekle Krista Grasberga, Koksnes nozares uzņēmuma "Stiga RM" īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Andris Ramoliņš un zvērinātais advokāts, "COBALT" advokātu biroja vadošais partneris un LU fonda valdes loceklis Lauris Liepa.  Ierakstos dzirdam arī "G. Vīksnas arhitektu biroja" valdes locekļa Gundara Vīksnas un Latvijas Nacionālās operas ģildes ASV prezidenta, advokāta Ivara Slokenberga pieredzes stāstus. Sarunas gaitā pieskaramies dažādiem atbalsta veidiem – gan sponsorēšanai, gan mecenātismam. "Es vadu uzņēmumu, kas regulāri tieši vai netieši atbalsta dažādus kultūras pasākumus, un tur motivācija visbiežāk ir saistīta ar biznesa mērķiem un uzdevumiem. Tas ir kolektīvs, racionāli izsvērts lēmums, kāpēc mēs to darām," nošķīrumu iezīmē Vita Liberte. "Un otrs veids, kā es atbalstu kultūru, ir personīgs – to es laikam varētu nosaukt par mecenātismu. Tas ir absolūti privāti vadīts un racionāli neizskaidrojams. Arī tiem, kas man pārmet, ka es kādu neesmu atbalstījusi, es nevarēšu atbildēt, kāpēc." Lauris Liepa dalās ar savu pieredzi Latvijas Universitātes fonda valdē, atbalstot ne vien izglītības, bet arī kultūras procesus: "LU fonds ir viens no tiem, kam ir ļoti veicies: tas nav kā bizness, kas mums, šeit pie galda sēdošajiem ir radies pirms gadiem 20 – 30. Mums bija iespēja atjaunot Kristapa Morberga pirms Otrā pasaules kara ziedotos nekustamos īpašumus, no kuriem daļa tika pārvērsta naudā. Gribētu aicināt padomāt – ja šie procesi, kas bija, Latvijai nodibinoties 20.gadsimta sākumā, nebūtu pārtrūkuši okupācijas gadu dēļ, mums Latvijā būtu diezgan daudz institūciju ar vairāku miljonu kapitālu. LU fonds var operēt ar pietiekami solīdiem naudas līdzekļiem, kas katru gadu palielinās. Pārējās mūsu ieceres lielā mērā balstās nevis uz stratēģiju un plānošanu, bet bieži vien – taktisku tūlītējas palīdzības nepieciešamību. Pie tevis kāds atnāk, un tu redzi: fantastiska ideja, dīvaini, ka tas jau nav kaut kā institucionalizējies atbalstā! Tā ir tāda diezgan izmisīga nepieciešamības sajūta, jo tu nedotu, ja redzētu, ka bez tevis var iztikt – ka tam ir valsts, pašvaldība vai kāds cits finansētājs." Sava uzņēmuma izvēles atbalstīt dažādus izglītības, sociālus vai kultūras procesus Liepa sauc par "vērtību manifestācijas aktu", bet kā privātpersona par atbalstu lemj subjektīvi, balstoties savās un sev tuvāko cilvēku simpātijās. Andris Ramoliņš, kura uzņēmums pārsvarā atbalsta sociālus projektus, atklāj, ka palīdzēt Dailes teātrim viņu pārliecinājis direktors Juris Žagars. "Viņš uzrunāja mani personīgi, mēs tikāmies, un viņš izstāstīja, ka Dailes teātrim ir jāmaina grīda. Likās izcili, ka mēs kā koksnes nozares uzņēmums varam būt iesaistīti – ka 20 gadus uz Dailes teātra skatuves būs mūsu sponsorēta grīda! Tāpēc es ar lepnumu šo sponsorēšanas piedāvājumu pieņēmu. Bet sarunā ar Juri aizgāja tēma, ka viņiem ir arī pirmais kurss ar dziedošajiem aktieriem, kuriem pirmajā gadā nav budžeta finansējuma. Man likās, ka šajos laikos, kad apkārt ir tik daudz nedrošības, šī kara smaka, mums ir vajadzīgs patriotisms un tā foršā dziesma. Man ļoti patīk, kad ir dziedoši aktieri, mani tā ideja aizrāva, un tāpēc mēs iesaistījāmies arī tur." Ramoliņš atklāj, ka uzņēmums arī agrāk sponsorējis dažādus kultūras projektus, kas pašiem likušies būtiski – piemēram, filmu "Nameja gredzens". Reizēm gan nākoties saskarties ar negatīvu pieredzi, kad, atbalstot vienu, jāsaņem pārmetumi no citiem, kas nav atbalstīti: "Katrs no mums dods savu privāto naudu, neesam valsts iestāde vai Kultūrkapitāla fonds, kas sadala budžetu. Un mēs tiešām ik palaikam saskaramies ar šausmīgām negācijām: kāpēc tu tam iedevi, mums ir svarīgāks projekts! Bet mēs dodam pēc savas sapratnes, tā brīža aktualitātēm un tā, kas mums tajā brīdī ir svarīgi. Es aicinātu tomēr neapvainoties, ja kādu nespējam atbalstīt. Jo diemžēl tās vajadzības kopā ir lielākas par mūsu uzņēmuma gada apgrozījumu." Sponsorēšanu un ziedošanu visbiežāk saprotam kā finansiālu atbalstu, bet nekomerciāliem spēlētājiem ne mazāk būtisks var izrādīties arī atbalsts pakalpojumu veidā, ko šajā sarunā iezīmē komunikācijas speciāliste Krista Grasberga. "Mēs kā samērā neliels uzņēmums kultūru un citas nozares vairāk atbalstām nevis finansiāli, bet ar mūsu darbu. Ar to, ko protam vislabāk – veidot komunikācijas kampaņas, sniegt komunikācijas konsultācijas. Tas sākās pirms nu jau vairāk nekā 10 gadiem, kad pie mums vērsās producentu kompānija "Mistrus Media" ar lūgumu palīdzēt veidot komunikācijas kampaņu filmai "Melānijas hronika". Mēs tam atsaucāmies, jo mums ir ļoti būtiski dot ieguldījumu sabiedrībā, ar savu darbu palīdzot labas lietas vērst plašumā." Kopš tā laika uzņēmums bez atlīdzības vai par simbolisku samaksu pielicis "komunikācijas roku" vairāk nekā 10 Latvijas kinofilmu projektiem, bet šogad atsaucies palīdzēt Latvijas rakstnieču rosinātam lasīšanas veicināšanas projektam, radot kampaņu „#LaiksLasīt”.  Pilnu sarunas ierakstu klausieties audio formātā! *** 2024. gada 15. aprīļa raidījums   

Sabiedrībā lielu popularitāti iemanto viedokļi, kas postulē, ka Latvijā viss ir slikti. Kopīgi paskatāmies uz šo jautājumu ar piecu Latvijā dzīvojošu citzemnieku acīm. Kā viņi redz Latvijas veiksmes un neizdošanās? Kas viņus šeit piesaista un kas neliekas īsti labs? Ar ko mēs, viņuprāt, varam lepoties, kā pietrūkst un ko varbūt neprotam novērtēt? Un galu galā — ko mēs vispār saprotam ar izdevušos vai neizdevušos valsti? Māras Rozenbergas un Oresta Silabrieža vadītās sarunas dalībnieki: - Alina Igoševa, pedagoģe, pārcēlusies uz Latviju no Maskavas Krievijā 2014. gadā, strādā vienā no Rīgas skolām par sākumskolas un angļu valodas skolotāju; dzīvojot Maskavā, dziedāja Maskavas Latviešu biedrības korī “Tālava”, šo tradīciju turpina arī Latvijā — dzied RLB kamerkorī “Austrums”; - Kristofers Volšs-Sinka ir amerikāņu kordiriģents, dziedātājs un uzņēmējs, kurš dzīvo Latvijā kopš 2015. gada; vada Rīgas Projektu kori un ir Latvijas Radio kora mākslinieks; - Alberto Sadu ir ģimenes ārsts, lektors un padomnieks no Libānas; studējis medicīnu Libānā, Zviedrijā un Latvijā; Rīgā dzīvo 33 gadus; - Aleksandrs Tomass Matjusons ir bulgāru un skotu izcelsmes Latvijas komponists un mūziķis; piecas viņa operas ir iestudētas, toskait Minhenes biennālē; rada daudzveidīgu mūziku dažādiem ansambļiem, sākot no solo instrumentiem līdz lieliem orķestriem — 2022. gadā viņa Pirmo simfoniju atskaņoja Čehijas Nacionālais kamerorķestris Tomasa Brauna vadībā; kopš 2023. gada Latvijas Nacionālā teātra Mūzikas daļas vadītājs; - Maiks Koljers ir rakstnieks un žurnālists; Latvijā dzīvo kopš 2007. gada; autors romāniem “Ceturtais lielākais Latvijā” (2014), “Iz Baltikas” (angļu valodā 2017, tulkojums 2018), “Stārks” (2024), kā arī stāstu krājumam Baltic Byline (“Baltijas paraksts”, 2016).    

Vārdu savienojums "mākslīgais intelekts" pēdējos gados tiek intensīvi locīts visdažādākajos kontekstos – no informātikas līdz medicīnai, no militārās rūpniecības līdz mākslai un kultūrai. Lai gan mākslīgā intelekta pirmsākumi meklējami jau 20. gadsimta vidū, tā uzplaukuma laiks ir tieši pēdējā desmitgade, kad internetā pieejamās informācijas apjoma un tehnoloģiju attīstības saplūsme izraisījusi neskaitāmu mākslīgā intelekta rīku lavīnu. Un tam līdzi – daudz pārdomu un minējumu par mākslīgā intelekta lomu cilvēces nākotnē, tai skaitā – mākslā. Arī "Meistars Knehts" 2023. gadā diskutēja par ētiku mākslīgā intelekta rīku izmantošanā, jau toreiz apjaušot, cik ātri tehnoloģijas turpinās attīstīties un ka katrā nākamajā sarunā jau nonāksim pie arvien jauniem secinājumiem. Tā nu 2025. gada maijā "Meistars Knehts" atgriežas pie sarunas par mākslinieka un mākslīgā intelekta attiecībām tieši pašlaik. Spriežam par to, ko šodien uzskatīt par cilvēka radītu mākslu, par autorības jēdzienu un radošuma demokratizāciju, par MI rīku ietekmi uz realitātes izpratni un interpretāciju. Sarunbiedri: Ineta Sipunova – videomāksliniece, pēdējā laikā daudz interesējusies par mākslīgā intelekta rīkiem, strādājot pie operas "Salome" videoprojekcijām. AI radīts "cilvēkēdāja" tēls ir arī viņas veidotajās videoprojekcijās tikko tapušajai izrādei "Runcis zābakos" Latvijas Leļļu teātrī.  Goran Gora – mūziķis un Ziedoņa muzeja vadītājs. Nesen vadīja koncertu "Simfoniskais hits ar Goran Gora. Ravela "Bolero" un mākslīgais intelekts", bet Imanta Ziedoņa mājās Murjāņos tagad dzirdami stāstījumi par dārzu, kur Ziedoņa balsī runā mākslīgais intelekts. Rūdis Bebrišs – filozofs un publicists, īpaši interesē estētikas un mākslas filozofijas tēmas. Andris Teikmanis – Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Profesionālās doktora studiju programmas direktors, aizrautīgs AI rīku pētnieks.  

"Meistara Knehta" uzmanības centrā šoreiz – Amerika un amerikāņu kultūra. Šī saruna top laikā, kad piedzīvojam radikālu ASV ārpolitikas kursa maiņu mūsu dzīves telpai nedraudzīgā virzienā. Vai un kā politika ietekmē mūsu attieksmi pret kultūru? Cik liela ir amerikanizācijas ietekme mūsu kultūrtelpā, kā tā veidojusies un vai tagad esam potenciālu pārmaiņu priekšā? Viens no sarunas aizmetņiem ir martā notikusī ASV Kinoakadēmijas balvu jeb "Oskaru" pasniegšana, kas nesa nebijušus panākumus Latvijai, bet notika vien pāris dienu pēc ASV prezidenta Donalda Trampa un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska dramatiskās tikšanās Baltajā namā, kas daudzos raisīja šoku un pazemojuma sajūtu no agrāk uzticamā sabiedrotā – ASV.  Raidījumā sarunājamies par to, kādas ir kultūras un varas attiecības; cik daudzslāņaina ir ASV kultūra un vai spējam atšķirt graudus no pelavām; kā kultūra vēsturiski bieži vien atradusies pretrunā varai; ko iesākt ar emocionālo diskomfortu pret konkrētu kultūru un kas ir tās kvalitātes, ko sev atklāt vai nepazaudēt šajā ģeopolitisko pārmaiņu un nenoteiktības laikā.  Mūsu sarunbiedri: * tulkotāja un publiciste Ieva Lešinska-Geibere, kura nokļuva ASV vēl Latvijas okupācijas laikā 1978.gadā un nodzīvoja tur līdz 1987. gadam; * komponists Krists Auznieks, kurš dzimis pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un ASV pavadīja septiņarpus gadus, studējot Jeila universitātē; * ASV dzimušais latviešu žurnālists un žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps, kurš studējis Hārvarda universitātē un kopš 1990. gada dzīvo Latvijā;  * kultūrpētnieks Deniss Hanovs, kura interešu lokā ir globalizācijas procesi, kultūras vēsture un mākslas politika.

Raidījuma "Meistars Knehts" jaunākajā laidienā runāsim par radošā darba novērtējumu skolā, balvu žūrijā, konkursā. Punkti, procenti, kompromisi, plusi un mīnusi... Ingas Saksones un Oresta Silabrieža sarunbiedre ir komponiste un skolotāja Evija Skuķe, kura citstarp uzsver: "Ciparu rezultāti būs līdzīgi, bet satura rezultāti atšķirsies. Tātad, manuprāt, to nemaz nav iespējams izmērīt pēc vienādotas skalas ar kaut kādu vienlīdz lielu jēgu." Tikām pusaudžu psihoterapijas speciālists Nils Konstantinovs novērojis: "Tas, kas Latvijā ir pilnīgi absurdi, ir tas, ka ministrijā pieņem lēmumu par to, kā katrā konkrētajā skolā mācīs katru konkrēto bērnu. Jebkurš skolotājs savus bērnus zina un saprot daudzkārt labāk nekā ministrijas ierēdnis, kurš viņus nekad dzīvē nav redzējis, varbūt pat klasē nav bijis!" Vēl sarunā piedalās komponists un diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Andris Vecumnieks, kurš nekautrējas atzīt: "Es nevaru atrast tos kritērijus, lai pateiktu – draugs, tu spēlē neinteresanti..." Bet literatūrfilozofe Ieva Kolmane diskusijas gaitā saka tā: "Vērtēšana vienmēr notiek no varas pozīcijām, un tas, ka tu nodod varu audzēkņiem, lai tie vērtē cits citu – tas ir adrenalīns."

Šoreiz “Meistara Knehta” uzmanības centrā – mūzikas klausīšanās un paradumu maiņa laikmetā, kad aktualitāti zaudē fiziskie datu nesēji. Kompaktdiski daudziem kļuvuši par suvenīru bez pielietojuma, kasetes mājās ir tikai retajam, vinila plates atgriežas kā stilīgs, tomēr nišas produkts, un kurš vairs atceras minidiskus un datu kasetes? Tikai pusotru gadsimtu garajā skaņu ierakstu vēsturē esam piedzīvojuši daudz pārmaiņu, bet pēdējās divās desmitgadēs straumēšanas platformas arvien vairāk izspiež no mūsu ikdienas fiziski taustāmus skaņu ierakstus. Kāda ir straumēšanas platformu vara pār mūsu gaumi un attieksmi pret mūzikas vērtību? Kā mainās albumu dramaturģija? Un kā nākotnei tiek glabāti tie ieraksti, kas fiziskā formātā nav izdoti? Savos paradumos un pārdomās par straumēšanas laikmeta un fizisko skaņu ierakstu plusiem un mīnusiem dalās mūzikas menedžere un Latvijas Mūzikas informācijas centra eksperte Aleksandra Line, diriģents Kristofers Volšs-Sinka, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Audiovizuālās lasītavas vadītāja Zane Grosa un mūziķis un komponists Edgars Šubrovskis.   Apskatām datus no Starptautiskās Mūzikas ierakstu federācijas (International Federation of the Phonographic Industry) 2023. gada pētījuma par mūzikas klausīšanos 26 pasaules valstīs. Aptaujājot vairāk nekā 43 tūkstošus cilvēku, 63 % atbildējuši, ka klausās mūziku audio vai video straumēšanas platformās, 17 % klausās mūziku pa radio, un tikai 9 % klausās iegādātu mūziku (CD, vinila platēs, digitālās lejuplādes).  Pieminam arī izraēliešu profesora Ofera Bergmana 2023. gada pētījumu par saistību starp mūzikas kolekcionēšanu un klausīšanās prieku straumēšanas laikmetā. Viņu interesēja, kā mūsu klausīšanās prieku ietekmē tas, ka mums tagad ir pieejamas teju bezgalīgas mūzikas klausīšanās iespējas, arī to speciāli nepērkot un neveidojot savu kolekciju, bet vienkārši ļaujoties algoritmam.  Apspriežam arī kādu rakstu britu izdevumā “The Guardian” par to, kā straumēšanas laikmets ietekmē vēl pavisam mazu bērnu attieksmi pret mūziku: autors Olivers Kīns raksta, ka tā ir kļuvusi gandrīz nepieejama, ja tev vēl nav sava telefona. Tev katru reizi jālūdz palīdzība vecākiem – jo vairs nevari uzlikt savu kaseti, disku vai plati. 

Runājam par intelektuālo slinkumu. Tieši tādu virsrakstu savai nesen publicētajai esejai vācu teātra žurnālā Theater Heute ir likusi ukraiņu teātra zinātniece, režisore un tagad arī Ukrainas Bruņoto spēku kareive Olena Apčela.  Viņas eseja Māras Poļakovas tulkojumā nesen tika publicēta arī portālā "Satori”, un, domājot par nesen apritējušajām, stindzinošajām tūkstoš dienām kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, mēs kopīgi lasām šo Olenas Apčelas ļoti būtisko tekstu par Rietumu nespēju un nevēlēšanos arī trīs gadus pēc kara sākuma mainīt savu postimperiālistisko optiku.  Mūsu sarunbiedri: esejas tulkotāja Māra Poļakova, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, mākslas zinātņu doktore Nadežda Pazuhina, mākslas kurators un teorētiķis Kaspars Vanags un kinorežisors Juris Kursietis. Sarunas gaitā pieskaramies arī paši saviem kompleksiem un augstprātībām, savām paviršībām un savai identitātei: vietai pasaulē.  

Šoreiz sarunājamies par kultūras mantojumu pilsētvidē, un šo sarunu rosinājuši gan pēdējā laika notikumi ap Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja atklāto vēstuli pret nepārdomātām izmaiņām Rīgas vēsturiskajā centrā, gan arhitektu atbalsta vēstule pārvaldes ilggadējam vadītājam Jurim Dambim.  Mūsu pamattēma — kā pilsētā sadzīvot pagātnei, tagadnei un nākotnei, kā līdzsvarot vēsturiskā mantojuma aizsardzību ar vēlmi attīstīt pilsētu un atdzīvināt Rīgas vēsturisko centru.  Sarunbiedri: Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs, arhitekts Juris Dambis, kurš amatā ir beidzamo nedēļu; arhitekts, arhitektu biroja NRJA dibinātājs Uldis Lukševics; arhitekts un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs; Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta eksperts UNESCO Pasaules mantojuma pārvaldības plānošanas jautājumos, arī arhitekts, pilsētplānotājs Aigars Kušķis. Runājam par vēsturisko zemesgabalu apvienošanas un arhitektūras konkursu atcelšanas bīstamību, mēģinām noteikt Rīgas vēsturiskā centra faktisko status quo, meklējam lielākās pilsētbūvnieciskās kļūdas vēsturiskajā centrā pēdējos 35 gados, atsaucamies uz Zaigas Gailes teikto TV raidījumā “1:1”, interesējamies par baisās birokrātijas potenciālo mazināšanu, atceramies 2005. gada “Šlesera spiedienu” un ieskatāmies Sofijas Annas Kozlovas un Robertas Atrastes intervijā ar holandiešu pētnieku un kritiķi Renē Būru portālā punctummagazine.lv, kur runa par gludajām pilsētām. Pieskaramies Rātslaukuma “kapa piemineklim”, krastmalas “cukurtraukam” un Triangula bastionam, apspriežam tukšo vecpilsētu un tās iespējamo apdzīvošanu, salīdzinām Rīgu ar Tallinu un Viļņu. Noslēgumā — sapnis par bulvāru loka atjaunošanu pilnā apmērā.

Meistars Knehts sāk jauno sezonu ar paškritisku skatu uz sabiedriskajiem medijiem. Kāda patlaban ir sabiedrisko mediju vieta Latvijas kultūrtelpā? Cik lielu uzticību baudām un kas to nosaka? Cik pamatoti ir pārmetumi par viedokļu līdzsvara trūkumu? Raidījuma sarunbiedri: filozofe Skaidrīte Lasmane, socioloģe Inta Mieriņa, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošais pētnieks Jānis Juzefovičs un sabiedrisko mediju ombuds Edmunds Apsalons.

"Meistara Knehta" uzmanības lokā šajā reizē – saruna par digitālajām spēlēm kā mūsdienu kultūras formu. Runājamies ar tiem, kuri izauguši ar spēlēm, un tiem, kuri nespēlē nemaz. Spriežam, vai un kādas digitālās spēles ir māksla, cik pamatoti ir pret tām vērstie aizspriedumi un kā šīs radošās industrijas attīstībā izskatāmies salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm. Apspriežam igauņu Disco Elysium un poļu The Whitcher panākumus, runājam par spēli Papers, Please kā morāli ētisku dilemmu trenažieri un pieminam vēl virkni nosaukumu, kas daļai sarunbiedru liek piekrītoši māt ar galvu, bet citiem – neizpratnē raustīt plecus. Šī saruna turpina publiskajā telpā aizsākto diskusiju par kultūras ministres Agneses Loginas ("Progresīvie") rosināto valsts atbalstu digitālo spēļu nozarei.  Raidījumā piedalās mākslas zinātniece un kritiķe Santa Hirša, spēļu dizaineris Aleksandrs Priedītis, datu zinātnieks un pedagogs Linards Kalniņš, un ierakstā – arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, mākslas vēsturniece un izstāžu kuratore Inese Baranovska, kura cita starpā uzsver: "Datorspēles nav mans formāts, bet es akceptēju, ka tas ir izklaides veids. Un ja ir kvalitatīva datorspēle, tad tā ir arī kvalitatīva izklaide. (..) Pirmkārt, tā ir mākslu sintēze. Tur ir gan skaņa, gan attēls, vizuālais kods… Tas noteikti ir dizains. (..) Vairāk nekā pirms septiņiem gadiem redzēju izstādi par datorspēļu dizainu ļoti prestižā muzejā – Viktorijas un Alberta muzejā Londonā. Tā tiešām ir mūslaiku kultūra, ar kuru mums ir jārēķinās. Labāk iepazīt, jo tas ir mūsu laiks un tam nevar pretoties." Ja jūs interesē šī tēma, iesakām noklausīties: sarunu ar Ekonomikas un kultūras augstskolas studiju programmas "Datorspēļu dizains" direktori Kseniju Miļču raidījumā "Kāpēc dizains?" :   Gustava Terzena sarunu ar Spēļu izstrādātāju asociācijas vadītāju Jāzepu Rutki un starptautiski atzītās datorspēles "The Case of the Golden Idol" izstrādātājiem Andreju un Ernestu Kļaviņiem LR1 raidījumā "Kultūras rondo":        

Šoreiz diskusija par tādu mūžvecu un mūžam aktuālu lietu kā kultūra un mecenātisms, kultūra un sponsorēšana. Publiskajā telpā šī tēma ik cilāta ik palaikam, atkal un atkal secinot, ka mecenātisma tradīcija pie mums ir vāji attīstīta un kultūra nav privāto finansētāju prioritāšu augšgalā, bet mūsu saruna šoreiz vairāk būs par to, ko darīt, lai to mainītu. Vismaz – kā to redz pašas kultūras nozares pārstāvji. Studijā – Dailes teātra direktors Juris Žagars, Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis Sandis Voldiņš, Ģertrūdes ielas teātra producente un Laikmetīgās kultūras NVO asociācijas vadītāja Maija Pavlova un kinorežisors, Latvijas Kultūras akadēmijas prorektors (šobrīd jau – jaunievēlētais rektors) Dāvis Sīmanis.  Spriežam par to, kāpēc nozares ieskatā aplams ir patlaban spēkā esošais ziedošanas regulējums, kas neļauj ziedotāju ne pieminēt, ne uz koncertu uzaicināt; pārrunājam kultūras iestāžu attiecību veidošanu ar sponsoriem un to, kā tiek izvērtēti potenciālo naudas devēju reputācijas riski; dzirdam dažādas interesantas idejas par to, kā veicināt mecenātisma kultūras attīstību Latvijā un vairot tā prestižu, un runājam arī par to, cik būtiska ir arī pašu kultūras iestāžu un privāto naudas devēju atklātība naudas izlietojumā un gatavība bez augstprātības diskutēt par finansējuma piesaistes ētiskajām robežām ar tiem, kuri domā citādi.  

“Meistara Knehta” uzmanības lokā šoreiz jautājumi, kas turpina gruzdēt un uzliesmot dažādās diskusijās arī divus gadus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā – par to, kā šajos apstākļos attiekties pret krievisko un padomju kultūras mantojumu, ko šie divi kara gadi mūsos ir mainījuši un likuši pārvērtēt. Kā sadzīvot ar savām dažādajām saknēm un pieredzēm, iekšējām pretrunām un ārējiem apstākļiem? Diskutējam par to, vai būtu jāpārvērtē padomju laika kultūras mantojums un personības; pieskaramies Rīgas ielu pārdēvēšanai un dzirdam arī alternatīvus ierosinājumus, spriežam par šķelšanos starp krieviem un krieviem Latvijas sabiedrībā, un jautājam, vai šis laiks mums liek skaidrāk nonākt pie vienas pareizās atbildes – kaut vai par to, kādas mūzikas atskaņošana būtu vēlama vai nevēlama. “Domāju, ka tas, ka mums nav vienas atbildes, ir skaistākais, kas var būt. Jo Krievijā ir viena atbilde,” raidījumā saka teātra zinātniece Edīte Tišheizere. “Mēs varam izteikt dažādus viedokļus un nekļūt tāpēc par ienaidniekiem. Varbūt māksla ir tieši tā joma, kurā mēs vēl varam atļauties to greznību – nedomāt tikai melnbalti. Māksla var atļauties pētīt šo pelēko zonu un tāpēc netikt uzreiz nosodīta, kā tas būtu, ja to izteiktu, piemēram, politiķis.” “Meistara Knehta” sarunbiedri šajā reizē – arī Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra direktore un aktrise Dana Bjorka, mūzikas vēstures pētnieks un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš un vēsturnieks Andrejs Gusačenko, kurš nesen aizstāvēja doktora disertāciju par krievu pretboļševistisko kustību Latvijā 20.-40. gadā.

Šīmēneša "Meistara Knehta" diskusijai mūs rosinājis raksts portālā ir.lv ar ironisko virsrakstu "LOL nau vērc". Tas ir rakstnieces Ilzes Spergas pieredzes stāsts, pērnruden pirmoreiz kļūstot par Latvijas Universitātes (LU) docētāju, lai pasniegtu kursu "Ievads latgalistikā", un caur traģikomiskiem piemēriem parādot, kur prioritāšu skalā LU vadībai ir humanitārās zinātnes un cik birokrātiska un neieinteresēta var būt sistēma, kas aicina viņu strādāt. Dienu iepriekš turpat portālā ir.lv bija publicēta LU Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) Latvistikas un baltistikas nodaļas docētāju diskusija ar skumīgo nosaukumu "Kur palikusi jaunā paaudze?", kas no ilggadēju nodaļas pasniedzēju viedokļa skatījās uz to, kāpēc tādi pasniedzēji kā Ilze Sperga un arī vēl jaunākas paaudzes pārstāvji nepaliek darbā šajā fakultātē. Gaidot jauna LU rektora ievēlēšanu 1. martā, "Meistars Knehts" šoreiz uzaicinājis abus rektora amata kandidātus — Signi Bāliņu un Gundaru Bērziņu — laukuma vienā pusē un trīs humanitāro zinātņu pārstāvjus — dzejnieci Ilzi Spergu, literatūrzinātnieci Māru Gruduli un Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu, kurai drīzumā beigsies noslēdzošais termiņš amatā, — laukuma otrā pusē uz diskusiju par humanitāro zinātņu vietu gan LU ekosistēmā, gan Latvijas sabiedrībā kopumā. Mūsu uzmanības lokā ir gan mūžsenais jautājums par humanitāro un eksakto zinātņu pretnostatīšanas viltus dilemmu, gan par lietderības pierādīšanu un humanitārajām zinātnēm kā nacionālās drošības pamatu, gan ļoti praktiski finansējuma jautājumi un risinājumi tam, kā celt šo zinātņu prestižu, ko vismaz vārdos apņēmīgi sola abi LU rektora amata kandidāti. Klausāmies arī ilggadējās LU profesores Māras Grudules pieredzes stāstu, kāpēc viņa vairs nestrādā universitātē kā pamatdarbā, un arī visnotaļ skaudrus vērojumus šodienas darbā ar topošajiem skolotājiem, daži no kuriem viņas lekcijās lūdz — mums, lūdzu, stāstiet vieglāk un vienkāršāk, jo mēs būsim TIKAI skolotāji.    

Raidījuma tēma šoreiz – politkorektums. Un uzreiz jautājums: politkorektums vai cenzūra? Vai arī abi. Atsperamies no igauņu mākslinieka Marka Mēetamma bažām un vokeisma; runājam par jaunās paaudzes garīgo nebrīvību un studentu sasaistītību, labas izglītības trūkumu, cilvēku informācijas krājuma nepietiekamību, ģimeni, skolu un domstarpībām ar bērniem; pieļaujam jokošanas robežu nospraušanu; apspriežam drosmi, empātiju, stereotipus; piesaucam cenzūras pakāpes, mākslas provokācijas un laikabiedru spēju uztvert mākslasdarbu. Sarunbiedri ir režisors Elmārs Seņkovs, dzejniece Ingmāra Balode, komponists, cenzūras pētnieks Edgars Raginskis un filozofs Haralds Matulis.  

Pēdējā desmitgadē Latvijā īpaši aktīvi attīstījusies džeza mūzika – šobrīd to var apgūt teju katrā mūzikas vidusskolā, vairāk nekā desmit gadus – arī Mūzikas akadēmijā. Daudzi mūziķi, kas mācījušies ārvalstīs, ar savu pieredzi atgriezušies Latvijā, daudz aktīvāk džezs skan koncertzālēs un neformālākās kultūrtelpās, džezu pamana arī Lielās mūzikas balvas žūrija, top aizvien jauni ieraksti, turpinās ilggadēji festivāli, džezs dažādās formās tiek atbalstīts ar valsts finansējumu, un šī gada 29. jūnijā nodibināta arī Latvijas Džeza asociācija. Kāda ir aktuālā situācija šobrīd – to mēģinām noskaidrot šīs reizes raidījumā "Meistars Knehts". Runājam par džeza pārstāvniecību valsts līmenī, par finansējumu, meistarklasēm, eksportu, savstarpējo un starptautisko sadarbību, kā arī par darāmo tuvākajā nākotnē. Anete Ašmane-Vilsone un Inga Saksone uz diskusiju aicinājušas fonda "Mūsdienu mūzikas centrs" valdes locekli, festivāla "Rīgas ritmi" rīkotāju Māri Briežkalnu, JVLMA Džeza katedras vadītāju, profesoru, VKKF Mūzikas nozares komisijas locekli, mūziķi Indriķi Veitneru, Latvijas Džeza asociācijas valdes locekli, LRBB izpilddirektoru, mūziķi Dāvi Jurku, mūzikas menedžeri, JVLMA pedagoģi, džeza žurnāla JAZZin.lv līdzdibinātāju Aleksandru Lini, kā arī mūziķi, komponistu un pedagogu Tomu Rudzinski.  

Raidījumā "Meistars Knehts" šoreiz atskatāmies uz šīs vasaras Dziesmu un deju svētkiem un tikko notikušo svētku izvērtēšanas konferenci. Svētki uzdod neskaitāmus jautājumus, liek karsti diskutēt un pārspriest piedzīvoto vēl ilgi pēc tam. Ciktāl svētku tradīcija spēj mainīties līdzi laikam? Kas ir nepieciešamā tradīcija un kas būtu ikreiz grozāms? Kā labāk sadalīt atbildību svētku tradīcijas uzturēšanā starp valsti, pašvaldībām un pašiem dalībniekiem? Vai virsdiriģentu ir par maz vai par daudz? Vai 60 pasākumu svētku nedēļas laikā ir par daudz, par maz vai tieši laikā? Kāpēc drošības pasākumi? Ko iesākt ar skatītāju staigāšanu koncerta laikā un izmestajām dalībnieku ēdiena porcijām: cik daudz tā ir rīkotāju un cik – mūsu pašu atbildība? No saturiskajām virsotnēm un lejām līdz pašiem praktiskākajiem jautājumiem – savās pārdomās šoreiz dalās četri aizrautīgi sarunbiedri: žurnālistes Anete Ašmane-Vilsone un Lauma Spridzāne, kuras vadīja divas no konferences diskusijām, radio "Naba" raidījuma "Dziesmusvētku tīklos" vadītājs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras koledžas docētājs Linards Kalniņš un ļoti zinātkārais un asredzīgais svētku vērotājs –aktieris un svētku uzzīmētājs Vilis Daudziņš.

Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā atgriežas raidījums "Meistars Knehts", un sezonu sākām ar sarunu par kultūras nozares politisko pārraudzību. Kādi bija 12 gadi "Nacionālās apvienības" vadībā, kādas izmaiņas varētu notikt tagad, kad vadības grožus pārņēmuši „Progresīvie”, ko vispār sagaidām no kultūrpolitikas un kā mums pietrūkst. Raidījuma viesi -  Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, filozofs Artis Svece, biedrības New East vadītājs Jorens Dobkevičs, teātra režisore Māra Ķimele un grāmatu redaktors Vents Zvaigzne.

Sezonas noslēguma raidījumā vēršam skatu Dziesmu un deju svētku virzienā. Dziesmu svētku 150. gadskārta atnākusi ne bez viļņošanās dažādos virzienos, parādot gan savas stiprās, gan vājās puses, un noteikti apliecinot, ka Dziesmu svētki joprojām ir ļoti svarīga un spēcīgas emocijas raisoša tradīcija lielā sabiedrības daļā. Kopā ar šī raidījuma viesiem – Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāju Signi Pujāti, sociālantropologu Viesturu Celmiņu, diriģentu Kasparu Putniņu un horeogrāfi, dejas pedagoģi Baibu Ķesteri – mēģinām no putna lidojuma paraudzīties uz amatierkustības ideāliem, realitāti un pārmaiņām, kas tajā notiek. "Būtiskā atšķirība starp 2018.gadu un laiku, kurā esam pašreiz: jautājums par Latvijas nācijvalsti ir daudz aktuālāks nekā pirms pieciem gadiem, un arī Dziesmu svētkiem ir politiskāka nozīme," saka Viesturs Celmiņš, kurš piedalījās Latvijas Kultūras akadēmijas pētījuma "Tradīcijas anatomija" tapšanā pirms pagājušajiem svētkiem. "Mums nepatīk par to runāt, tomēr ir neiespējami [izvairīties]: mēs dzīvojam informācijas kara apstākļos, un tas, kādā veidā tiek veidots latviskums, Latvijas valsts, vēsture, pilsoņi – Dziesmu svētkiem tajā ir liela nozīme. Dziesmu svētki nevar būt savrups, ēterisks pasākums, kur mēs dzīvojam 19. gadsimtā. Tos nevar atslēgt nost no sociāli politiskās realitātes." Tādēļ, viņaprāt, "ja lielākais sabiedriskais notikums valstī nekādā veidā nereflektē par to, ka mēs dzīvojam kara apstākļos, tad tā ir, maigi sakot, neparasta un pat provinciāla pieeja". Celmiņa ieskatā tas neko nelaupītu svētku tradīcijai, ja Noslēguma koncertā izskanētu arī kāda dziesma ukrainiski. LNKC direktore Signe Pujāte norāda, ka par to tiek domāts Atklāšanas koncerta un Sadziedāšanās nakts kontekstā. Raidījumā runājam arī par to, ko šodien saprotam ar jēdzienu "Dziesmu svētku process" un kā tas mainās vai nemainās līdzi laikam. "Situācija mainās, tomēr man gribētos ticēt, ka skatuviskajā dejā mums ir izdevies saglabāt stabilitāti," vērtē Baiba Ķestere. "Nevaram norobežoties no globālajām pārmaiņām, kā strādā autoritārais un demokrātiskais modelis. Šī situācija, kas nāk līdzi paaudzēm – mēs nevaram izkāpt no tā ārā, tomēr mēs maināmies līdzi. Un šajās pārmaiņās ir izdevies saglabāt skatuviskās dejas amatierkustības pamatdarbību. Neejam prom no tradīcijām, bet cenšamies mainīties kopā ar tām." LNKC direktore Signe Pujāte norāda: tradīciju veido cilvēki, un tieši no cilvēciskā faktora daudz kas ir atkarīgs. "Tā viļņošanās, ja skatītos vēsturiski, bija arī 1880. gadā, kad, kādam korim ienākot spēles laukumā, bija kādi, kas iebilda… Uģis Brikmanis allaž teica, ka Dziesmu svētki ir sabiedrības spogulis. Man pašai ir sajūta, ka notiek globālas izmaiņas, kas stāv lielās krustcelēs. Mainoties laikiem un attiecību modelim, mums ir jāmainās līdzi. Cilvēciski man lielākās bažas ir par to, lai mēs, tradīcijā iesaistītie, nekļūtu senili citu acīs, kuri arī ir tradīcijā klātesoši. Nedrīkstam būt tik augstprātīgi, ka sakām, ka esam kaut kādi izredzētie un veidojam Dziesmu svētku tradīciju," uzsver svētku rīkotāja. Līdzīgi kā citos "Meistara Knehta" raidījumos, arī šajā nonākam pie viena no atslēgas jautājumiem: prasmes cieņpilni sarunāties un uzklausīt atšķirīgus viedokļus. Zviedrijas Radio kora galvenais diriģents Kaspars Putniņš, kurš savulaik kā Igaunijas Filharmonijas kamerkora vadītājs ir bijis Dziesmu svētku virsdiriģents Igaunijā, bet ne Latvijā, kā problēmu vērtē tieši sarunāšanās kultūru par šo nācijai svarīgo fenomenu: "Ko saprotam ar terminu "profesionālisms"? Es to uztveru tā, ka tie ir cilvēki, kas orientēti uz rezultāta radīšanu ārpus sevis, lai tas būtu vajadzīgs apkārtējiem. Pēc pagājušajiem Dziesmu svētkiem, iespējams, vairāk kā pēc jebkuriem citiem izjutu: ja kāds izrāda kāda cita veida sajūtas, izņemot to, ka viņš ir bezsamaņā no tā, cik viss ir labi, tad šādi viedokļi tika uzreiz noslaucīti no galda." Putniņš piekrīt, ka mums kā sabiedrībai vēl daudz jāmācās arī formas, kā paust savu viedokli, taču "reakcija bija diezgan neadekvāta". "Ja neesam uzbūvējuši cieņpilnu un draudzīgu diskusiju, kas esam Dziesmu svētku sakarā, ir ārkārtīgi grūti nonākt pie labākā potenciāla, kā paust mūsu "šeit un tagad" sajūtas Dziesmu svētku formā. Dziesmu svētki ir tik svarīgi mūsu identitātei, ka mēs mazliet bērnišķīgi baidāmies par to runāt. Savā pieredzē darbā citur esmu pieradis, ka cilvēki draudzīgā un cieņpilnā formā var uzdot jautājumus par jebko, arī par lietām, kas ir šķietami tabu. Par visu var būt viedoklis un var runāt cieņpilnā, gudrā formā. Tā ir viena no lietām, kāpēc izvērtās šis konflikts [par Rīgas projektu kori]: pēkšņi uzrodas jauns formāts, jaunas idejas, un mēs vispār neesam gatavi tās normālā veidā apspriest." Baiba Ķestere piebilst, ka deju nozarē pēc svētkiem tiek analizēts repertuārs un iespējamās izmaiņas nākotnē, piemēram, šoreiz ir ņemts vērā ieteikums veidot novadu programmas. "Vai ir iespēja visiem izteikties un vai visi līdz galam tiek sadzirdēti – tā ir cita lieta," viņa norāda. "Manuprāt, viss atduras pret veidu, kā komunicēt, diskutēt, rast risinājumu un vienkārši akceptēt dažādus viedokļus. Jo tas, ka ir dažādi viedokļi, ir labi. Tas veicina progresu. Un ideālajā variantā mēs no šiem dažādajiem viedokļiem iegūtu pašu labāko modeli, galarezultātu koncertprogrammās katros piecos gados." Pilnu raidījuma "Meistars Knehts" ierakstu klausieties audio formātā!

Visupirms "Klasikas" kolēģi vēlreiz sveic raidījuma "Meistars Knehts" veidotājus Orestu Silabriedi un Māru Rozenbergu ar godam nopelnīto Latvijas Radio "Gada balvu 2022", kas gūta kategorijā "Labākais vērtīborientētais raidījums 2022". Atgādināsim, ka "Meistars Knehts" ir viens no senākajiem Latvijas Radio raidījumiem, un balva piešķirta par tā saglabāšanu, par atgriešanos laikos, kur problēmu ir pārpārēm, par vēlmi radīt sabiedrībā plašāku izpratni par aktuāliem un samilzušiem kultūras un izglītības procesiem, rosināt kritisko domāšanu un iesaisti... Un nu arī klāt visjaunākais "Meistara Knehta" izlaidums. Raidījumā šoreiz turpinām jau iepriekšējās "Knehta" epizodēs aizskartas, bet acīmredzami joprojām neizrunātas un droši vien līdz galam neizrunājamas lietas. Atgriežamies pie sarunas par krievu kultūras vietu mūsu kultūrtelpā, par atcelšanas kultūru, mākslas cenzūru un bieži vien neglītajiem veidiem, kā mēs par visu to sarunājamies. Šīs reizes sarunbiedri studijā ir režisore Krista Burāne, sociālās psiholoģijas profesors Ivars Austers, komponists Arturs Maskats un filozofs Igors Gubenko. Runājot par savu personīgo iekšējo kompasu un "sarkanajām līnijām", Krista Burāne saka: "Sev esmu atradusi atbildi, ka svarīga ir motivācija, kādēļ konkrētais darbs vai mākslinieks parādās latviešu vai Latvijas kultūras telpā. Jebkuram mākslas darbam ir savs mērķis un vēstījums, un ir svarīgi, kā mēs to par to runājam un kādas atbildes sniedzam uz jautājumu: kāpēc tieši te un tagad šim māksliniekam un mākslas darbam ir jāparādās? Ja mērķi ir saistīti ar apzinātu cieņas izrādīšanu Ukrainai vai tai pasaules daļai, kas iestājas pret Krieviju, tad ir vienalga, kurš ir radījis šo darbu vai kādā valodā tas notiek. Manuprāt, mērķis un cieņa ir tie aspekti, kas jāņem vērā, runājot par krieviski notiekošiem kultūras notikumiem Latvijā." Arī Arturs Maskats piekrīt Burānei, ka sākotnējais šoks radījis vēlmi norobežoties no krieviskā. Tomēr, viņaprāt, katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi. "Man ir tāda kā iekšējā lampiņa: tiklīdz jūtu, ka norobežošanās notiek tikai nacionalitātes pēc, tas man uzreiz rada iekšēju pretestību. Ja kāds mākslinieks vai mākslas darbs tiek nošķirts no pārējā tikai tā izcelsmes dēļ, tas man liekas nepieņemami arī šodien." Igors Gubenko stāsta, ka pētnieciskos nolūkos patērē arī tādu Krievijā ražotu saturu, kas pauž atbalstu Krievijas sāktajam karam un ar to saistītajam neprātam. "Man ir pretīgi, tomēr interesanti redzēt, kā ļaunuma banalitāte pārņem sabiedrību. Likās, ka cilvēki nav tik nozombēti, bet izrādās, ka ir. Arī kultūras elite mērķtiecīgi pieliek savu artavu. (..) Tā ir viņu absolūta atbildība, un mums tas ir jāņem vērā, vērtējot jebkādu sadarbību ar šiem cilvēkiem nākotnē. (..) Būdams krievvalodīgs, es nejūtu nekādas morālas tiesības aizstāvēt nekādus Krievijā ražotus kultūras produktus un autorus un teikt: nē, paturēsim taču tos dižos komponistus apritē. Absolūti nē. Mana nostāja ir: jāpiestrādā, lai izkoptu šo jauno kritisko lasījuma spēju, kuras mums nav; kritiski pārvērtētu šo pasaules kanonu, kurā krievu kultūra ir pārstāvēta, saskatītu šos "ļaunuma ziedus" tajos lielajos vēstījumos, ko ilgstoši esam uzskatījuši par centrāliem, tomēr individuāli es neiestājos par atcelšanu. Bet ja kāds pašlaik nespēj dzirdēt krievu valodu un tas viņam rada personīgus pārdzīvojumus, es to respektēju un saprotu." Bet Ivars Austers savu atbildi par iekšējām sarkanajām līnijām iesāk ar atkāpi, ka mūsu prāti neizbēgami veido vienkāršotus pasaules modeļus, lai pasargātu sevi no nemitīgas jaunu viedokļu būvēšanas. "Un, veidojot šos pieturpunktus, mums ir hroniski veidi, kā kategorizēt pasauli. Etniskā/nacionālā piederība ir viens no tādiem. Automātiski rodas vēlēšanās visu, kas asociējas ar vienu grupu, likt vienā maisā un neredzēt niansēto atšķirību. Man gribas papildināt Kristas teikto par jēgu un nozīmi: man šķiet, ka daudzos gadījumos runājam par situācijām, kur īsti nezinām, kāda bija jēga un kāda bija nozīme. Runa ir par vēsturi. Nesenais skandāls ap orķestri "Sinfonietta Rīga" – cik redzēju dažas replikas televīzijā par šo tēmu, tur nevienā brīdī netika runāts par, manuprāt, ļoti svarīgu elementu: kaut kādā veidā, translējot kultūras telpā noteiktus muzikālos skaņdarbus, kas automātiski asociējas ar Krieviju, tu kaut ko dari arī šodienas Krievijas kontekstā. Un man šis skatpunkts uzmanības perifērijā ir visu laiku."    

Šoreiz runājam par mākslīgā intelekta arvien straujāko ienākšanu mūsu dzīvē un ar to saistītajiem ētikas aspektiem. Sarunas impulss – ideja par Imanta Ziedoņa balss sintezēšanu tekstiem, kurus viņš pats nekad nav runājis. Tas jau rosinājis diskusijas un pretējus viedokļus par to, cik ētiska ir miruša cilvēka balss "pārradīšana" ar tehnoloģiju palīdzību. Proti, Imanta Ziedoņa muzejs iecerējis sadarbībā ar tehnoloģiju uzņēmumu "Tilde" un Bulduru tehnikumu radīt tekstus par augiem, kas veidos Ziedoņa muzeja dārzu Murjāņos. Izmantojot reālus Ziedoņa balss audio ierakstus, tiktu sintezēta viņa balss, kurā "virtuālais Ziedonis" varētu stāstīt arī par dārzu. Par tekstu redaktoru aicināts dzejnieka dēls Rimants Ziedonis. Telefonsarunā pirms raidījuma viņš pauda viedokli, ka "šādi tēli ir robežu un gaumes jautājums – ko var un ko nevar". Rimanta Ziedoņa ieskatā tēva balss izmantošana šajā konkrētajā gadījumā būtu pieņemama, taču tam būtu jāpaliek strikti daiļrades ietvaros. "Nav domas, ka viņš tagad runātu par politiku," uzsvēra dzejnieka dēls. Taču – kā nodrošināt, lai šādas tehnoloģijas ar laiku nesāktu dzīvot savu dzīvi, tiekot izmantotas arī nelāgiem mērķiem? Vai šāda balss sintezēšana nemaldina klausītāju un nerada jaunas dilemmas par autentiskuma nozīmi plašākā kontekstā? Par to raidījumā "Meistars Knehts" sarunājas uzņēmuma "Tilde" līdzdibinātājs Andrejs Vasiļjevs, aktieris, režisors un dramaturgs Kārlis Krūmiņš, bioētikas pētniece, Latvijas Universitātes asociētā profesore Signe Mežinska un publicists Eduards Liniņš. "Interesantais eksperiments, ko mēs uzņēmāmies pēc Imanta Ziedoņa muzeja lūguma, ir iemācīt mākslīgajam intelektam Imanta Ziedoņa balss intonācijas un īpatnības un šādā veidā ļaut šim Ziedoņa tēlam turpināt dzīvot un runāt arī par jautājumiem, kas aktuāli šodienas kontekstā," stāsta Vasiļjevs. Viņš gan uzsver, ka tā ir un paliek tikai imitācija, un klausītājus par to nedrīkst maldināt – tas ir viens no svarīgākajiem ētiskajiem principiem šādas tehnoloģijas izmantojumā. "Ziedoņa paša balsī varēja runāt tikai Imants Ziedonis. Mākslīgais intelekts cenšas tikai imitēt, līdzīgi kā aktieris. Bet lietojumos, kur šī sintezētā balss tiek izmantota, ir ļoti svarīgi, lai cilvēki zina, ka tas nav Ziedoņa balss oriģināls, bet viņa balsī runā mākslīgais intelekts." Tam, ka jābūt skaidrām robežām, piekrīt arī Eduards Liniņš. "Ciktāl tas paliek mākslas fakta ietvaros, nepretendējot uz īstenības imitēšanu, man šķiet absolūti pieņemams," viņš saka, velkot paralēles ar "analogiem piemēriem" Latvijas teātros, kā Kaspara Znotiņa iejušanos Ziedoņa tēlā un Baibas Brokas atveidoto Aspaziju. Taču robežu definēšana praksē var izrādīties sarežģīts uzdevums, jo šādas sintezētas balss pielietojumam var būt ļoti plašs spektrs – no "balss protēzes", kas ļautu runāt tiem, kuri slimības dēļ balsi ir zaudējuši, līdz viltvāržiem, kas ticami spēj izlikties par tavu tuvinieku, norāda bioētikas pētniece Mežinska. "Un šim spektram pa vidu ir ļoti daudz mums vēl neiedomājamu pielietojumu, kur būtu jānovelk tā līnija. Taču tā ir ļoti kontekstuāla: daudz kas ir atkarīgs no tā, vai mēs spēsim atpazīt situāciju, kurā šī tehnoloģija tiek pielietota. Par to man ir mazliet bažas. Teātri mēs pazīstam, tajā spēles noteikumi ir skaidri. Bet cik plaši šobrīd var pielietot mākslīgo intelektu, rada vairāk šaubu," norāda eksperte.  "Nezināmais ir biedējošs, un aiz šīs tehnoloģijas slēpjas ļoti daudz nezināmā," piebilst Kārlis Krūmiņš, kurš mākslīgā intelekta tehnoloģijas jau paguvis integrēt savā mākslinieka darbā: pērn viņš saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu par gada jaundarbu, izrādi "Frankenšteina komplekss", ko gandrīz pilnībā bija uzrakstījis mākslīgais intelekts. Viņaprāt, mākslīgā intelekta radītā ilūzija par realitāti kļūs arvien spēcīgāka. "Vislielākās bažas ir nevis par to, kā mēs varam spēlēties ar šo tehnoloģiju mākslās, bet kā šī ilūzija var ienākt mūsu dzīvē un tikt izmantota," uzskata Krūmiņš. Andrejs Vasiļjevs no "Tildes" uzsver, ka kompānijai ir ļoti strikti ētikas, privātuma un izmantošanas mērķu noteikumi, piemēram, radio diktores Sandras Glāzupas sintezētajai balsij, kas pašlaik skan tādās vietās kā Rīgas starptautiskā autoosta un Latvijas Nacionālā bibliotēka. Signe Mežinska savukārt norāda: lielākais izaicinājums ir nevis radīt ētikas regulējumu, bet izglītot profesionāļus, kuri ar to strādās. "Svarīgi, lai viņiem īstajā laikā rastos īstie jautājumi par to, vai tas ir vai nav ētiski, un lai viņi gribētu īstenot šos noteikumus. Tas ir jauns izaicinājums izglītībai," viņa uzsver. "Cilvēce mums zināmajā attīstības gaitā otrreiz ir nonākusi situācijā, kad mūsu rokās ir iedots tekstu radīšanas un pavairošanas instruments, kura iespējamos efektus mēs vēl neapzināmies. Pirmā reize bija apmēram pirms piecsimt gadiem, kad Eiropas civilizācijai rokās nonāca Gūtenberga drukājamā mašīna," paralēles velk Eduards Liniņš. "Un cilvēce līdz galam neapzinās, ko ar to var izdarīt un ko šīs tehnoloģijas darīs ar pašu cilvēci." Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio versijā! Iesakām Latvijas Radio arhīvā uzmeklēt arī citiem mākslīgā intelekta aspektiem veltītas sarunas šogad LR1 raidījumā "Kultūras rondo" un "Zināmais nezināmajā".        

Šoreiz sarunājamies par valodu un gaisotni. Māras Rozenbergas un Oresta Silabrieža sarunu biedri ir reklāmiste Vladislava Romanova, dzejniece un publiciste Liāna Langa, portāla "Delfi" žunāliste Alina Lastovska un publicists Māris Zanders. Sarunājamies par integrācijas veiksmēm un neveiksmēm, Liānas Langas ierosināto kampaņu "Atkrievisko Latviju", vērtējot ideju un tās īstenojumu, piesaucam Vladislavas Romanovas dokumentālo filmu "Daugavpils - iespēju vai nespēju pilsēta", un konstatējam nesaprašanās bezdibeņus arī vienā un tajā pašā frontes pusē.     Raidījumu iesākam ar Māra Zandera neseno publikāciju "Par ko strīdēsimies šogad?" portālā "Satori", kurā viņš raksta: "(..) Mana, iespējams, diezgan viegli nojaušamā ironija var rosināt pamatotu jautājumu: vai tad šī teksta autors nepiekrīt tam, ka norobežošanās no totalitārisma un impēriskuma ir nepieciešama? Piekrītu, piekrītu. Tiesa, es īsti nesaprotu, kas virknei šodienas dedzīgāko "Latvijas atkrieviskotāju" to traucēja darīt pirms diviem, trim vai pieciem gadiem, kad latvju nācijas labākie dēli un meitas bez iebildumiem pieņēma savām radošajām izpausmēm visnotaļ krieviskas izcelsmes naudiņu. Tomēr pats galvenais iebildums un vienlaikus novēlējums – lai šis pārvērtēšanas process notiktu bez histērijas." Pāris mēnešu pēc šīs publikācijas Māris Zanders raidījumā "Meistars Knehts" secina, ka "histērija" tomēr ir sākusies. "Bet tas arī ir normāli. Ir paaugstinātas emocijas, un tad, protams, krēsli un galdi iet pa gaisu. Mana cerība saistās ar to, ka, tā kā mēs ātri aizmirstam to, ko viens otram sarunājam, tad pēc laika vairs nebūs tik traki," saka Zanders. Tomēr viņš atgādina, ka tas nemaina cilvēku iepriekš pateikto: dažu politiķu retorika par Krieviju un krievu valodu pirms dažiem gadiem vēl bijusi pavisam citāda. "Domājot par šo gadu, man pirmais vārds, kas nāk prātā, ir tieši "histērija," atzīst Vladislava Romanova. "Mēs esam nonākuši krīzes situācijā, kurā agrāk neesam bijuši, un ir normāli, ka cilvēkiem notiek ļoti svarīgas pārdomas. Un šo pārdomu laikā ir normāli gan kļūdīties, gan pārteikties, taču ir svarīgi atzīt savas kļūdas un saprast, kāpēc tu kļūdījies." Žurnāliste Alina Lastovska vērtē, ka par "histēriju" lielā mērā varam runāt sociālo tīklu kontekstā, kur emocijas nereti ir daudz sakāpinātākas un tiek izvēlēti asāki izteicieni nekā diskusijās aci pret aci televīzijā, radio vai interneta medijos. "Bet man liekas, ka 24. februāris tiešām daudziem lika mainīt domas," viņa piebilst. Zanders gan oponē, ka acīm vajadzēja atvērties jau krietni agrāk – pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā un Krimas okupācijas. Savukārt dzejniece Liāna Langa nepiekrīt, ka sarunu tonis publiskajā telpā par nacionāliem jautājumiem būtu histērisks. "Es domāju, ka tā transformācija, kas pašlaik notiek sabiedrībā, ir kaut kas daudz nopietnāk vērtējams nekā kaut kāda vienkārša histērija, ko parasti piedēvē sievietēm. Attiecībā uz sevi varu teikt, ka pret Krievijas pretlatvisko politiku, Latvijas rusifikāciju un valodas jautājumiem esmu rakstījusi vismaz pēdējos desmit gadus. (..) Rusifikācijai seko okupācija un pēc tam – genocīds. To mēs tagad redzam Ukrainā, un tas nevar neatvērt acis jebkuram saprātīgam cilvēkam," uzsver Liāna Langa. Daugavpiliete Vladislava Romanova, kura intervijās atklāti stāstījusi par augšanu pilnīgi krieviskā vidē, Putina uzrunu klausīšanos Jaunajā gadā un savulaik vājajām latviešu valodas un kultūras zināšanām, tagad saka: latvieši ir bijuši pārāk iecietīgi pret krieviem attiecībā uz valodas politiku, un uzskata, ka reizēm ir jārunā augstos toņos. "Taču ir jāskatās, kas ir apakšā šiem augstajiem toņiem. Jo skaļāk runās cilvēki, kuri atbalsta Krieviju, jo skaidrāk mēs redzēsim, cik aprobežoti viņi ir un kurā brīdī viņi patērēja kādu informāciju. Un jo vairāk un dedzīgāk runās tie, kuri atbalsta Ukrainu, īpaši krievvalodīgie, jo vairāk arī latvieši redzēs, ka mēs tomēr esam vienā pusē," uzsver Romanova. Tomēr, par spīti šim vēlējumam, "Meistara Knehta" pieredzē šī izvēršas par vienu no asākajām domu apmaiņām. Uz Oresta Silabrieža jautājumu, kādas uzskatu atšķirības neļauj saprasties Vladislavai Romanovai un Liānai Langai, ja idejiski abas ir vienā "ierakumu" pusē, Romanova atbild: "Droši vien tas ir attieksmes jautājums. Ja runājam par sociālajiem tīkliem [un kampaņu "Atkrievisko Latviju"], mērķis jau ir labs, izpildījums – tā ne pārāk. Ir svarīgi, kā tu runā ar cilvēkiem. Man ir svarīgi meklēt savējos neatkarīgi no tautības. Tajā brīdī, kad kāds sāk būtībā kaunināt cilvēkus, kuri ar tevi ir vienā informācijas kar frontē, man tas neliekas labi. Tad neveidojas saruna." Savukārt Langa norāda, ka līdzšinējie integrācijas mēģinājumi ar maigām metodēm ir cietuši neveiksmi. "Karš piešķīla kampaņai "Runāsim latviski! Atkrievisko Latviju!" daudz spēcīgāku retoriku, kura izrādījās iedarbīga," viņa uzsver un nepiekrīt, ka kampaņas un viņas ierakstu tonis sociālajos tīklos būtu agresīvs vai aizskarošs. "Es nevaru atbildēt par to, kā un ko citi izlasa un par viņu sajūtām, piedodiet. Es aicinu cilvēkus Latvijā runāt latviski, jo divvalodība ir šķeļoša. Kampaņa ir uzrunājusi ļoti tiešā veidā, aicinot ministrijas, institūcijas, uzņēmumus izņemt Krievijas valsts valodu no savām tīmekļa vietnēm, un ir liels saraksts ar tiem, kas to ir izdarījuši," norāda Langa. Raidījumā runājam arī par to, ciktāl šāda kampaņa spēj mainīt ne vien sarunas valodu publiskajā telpā, bet pretlatvisku domāšanu; atklājam pieredzes, kas krieviski runājošās ģimenēs augušajām skolas ar krievu mācību valodu beigušajām Vladislavai un Alinai ļauj justies piederīgām Latvijai un iestāties par latviešu valodu, un daudz diskutējam par sarunas toni valodas jautājumos un spēju ieklausīties atšķirīgos viedokļos par to, kā nonākt līdz vienotai Latvijas sabiedrībai. Pilnu sarunu klausieties raidījuma audio ierakstā!

Raidījuma uzmanības centrā šoreiz – Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF), un "Meistara Knehta" studijā – finanšu ministrs Arvils Ašeradens ("Jaunā Vienotība"), VKKF direktors Edgars Vērpe un Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova, kura pašlaik vada Latvijas Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociāciju. Ierakstos skan arī Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieces Baibas Tjarves, Kuldīgas novada pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītājas Daces Reinkopas un Rēzeknes koncertzāles “GORS” vadītājas Diānas Zirniņas viedoklis. Pērnā gada pašās beigās valdība apturēja "Latvijas valsts mežu" (LVM) gadiem piekopto ziedojumu politiku, un tas trāpīja arī VKKF budžetam. Fonda plānotais 2023. gada finansējums saruka par 1,2 miljoniem eiro jeb 10%. Tā bija LVM ziedojuma tiesa, kas tradicionāli finansēja fonda programmas reģioniem un daļēji arī - arī Dziesmu un deju svētku tradīcijas attīstību. "Šis ziedojums jau sāka izskatīties pēc tādas valdības dotācijas, lai gan ziedojums parasti ir vienreizējs akts. Tāpēc mums ir jāskatās, kā no valsts budžeta finansēt šos jautājumus, nevis uzlikt valsts kapitālsabiedrībām vēl pienākumus," valdības lēmumu raidījumā skaidro Ašeradens. "Valsts tagad ir sistēmiski nokārtojusi līdzšinējo finansēšanas modeli, pārceļot to no ziedojumiem uz valsts budžetu." Proti, janvārī valdība nolēmusi grozīt VKKF likumu, lai beidzot pilnībā atgrieztos pie savulaik jau eksistējušās, bet 2003.gadā nogrieztās sistēmas, ka fonds tiek finansēts 3% apmērā no plānotajiem akcīzes nodokļu ieņēmumiem par alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem, gan arī no plānotajiem izložu un azartspēļu nodokļu ieņēmumiem. Tas gan stāsies spēkā tikai nākamgad, bet jau šajā gadā likme būs 2,5% un tātad – VKKF budžets par 1,37 miljoniem lielāks. Ja Saeima grozījumus atbalstīs, tad tās būs labas ziņas Kultūrkapitāla fondam. Bet konkursu reģionu atbalstam varēs izsludināt ne agrāk kā pēc valsts budžeta pieņemšanas pavasarī. "Ja budžetā nauda būs, tad, protams, varēsim izsludināt," apliecina VKKF direktors un atgādina, ka VKKF  budžets ir būvēts vienam gadam ar triju gadu perspektīvu, bet kultūras jomā daudz kas jāplāno ilgtermiņā, un ar šādu budžeta būvēšanu nav gana. Protams, nav nekādu garantiju, ka VKKF likums atkal netiks grozīts, kad būs cita valdība, bet vismaz pagaidām situācija ir daudzsološa. Taču finanšu ministrs raidījumā atklāj, ka viens no Saeimas valdošās koalīcijas pārstāvjiem izteicis vēlmi uzzināt, kā vispār šāds fonds darbojas. "Neatkarība no politiķu lēmumiem un tā, vai viņiem patīk vai nepatīk kultūra un kāda kultūra viņiem patīk – šis ir tas būtiskais rokas stiepiena attāluma princips, kas ir ne tikai Latvijas un Igaunijas kultūrkapitāla fonda, bet daudzu kultūras fondu finansēšanas mehānisma pamatā, lai mēs izvairītos no situācijas, kur politiķi lemj par kultūras saturu," atzīmē producente Maija Pavlova. Lai gan arī viņu iepriecina, ka VKKF atvēlētais finansējums pieaugs, tomēr pie LVM ziedojumu vietā piešķirtās budžeta naudas kultūras ļaudis varēs tikt, ticamākais, tikai gada otrajā pusē. "Skaidrs, ka kultūras darbinieki ir ļoti entuziastiski un vienmēr atradīs iespēju kultūru uzturēt. Bet, ja mēs runājam par cilvēku atalgojumu un spēju vispār kaut ko plānot un paredzēt, man sāp, ka kultūras nozarē vienmēr ir attieksme – tā taču ir jūsu sirdslieta!" teic Pavlova. Viņa novērojusi arvien lielāku cilvēku izdegšanu kultūras nevalstiskajā sektorā, kuriem galvenais finansējuma avots ir VKKF. Tikmēr kaimiņvalstī Igaunijā kultūrkapitāla fonds pērn programmās un radošajam procesam 2022. gadā tika atvēlēti par 4 miljoniem eiro vairāk nekā Latvijā. Pērn pirms vēlēšanām kultūrpolitikas diskusijās Latvijas Radio 3 ēterā Arvils Ašeradens pauda viedokli, ka būtu jāpilnveido VKKF atskaitīšanās par savu darbu un ka VKKF nevajadzētu finansēt infrastruktūru, bet gan kultūras procesu. Šodien jau kā finanšu ministrs Ašeradens saka, ka domas nav mainījis, taču saistībā ar VKKF finansējuma maiņu nekādi noteikumi attiecībā uz fonda darbību un tās izvērtēšanu nav nākuši klāt. Raidījumā – arī diskusijas par to, cik labi finansēta Latvijā ir kultūra un vai būtu jāmaina resursu sadalījums nozares iekšienē; cik objektīvi vispār var būt lēmumi kultūras finansējuma konkursos; kā vairot kultūras patēriņu un apmeklētāju skaitu, kā arī – kādēļ finanšu ministrs neplāno atgriezties pie agrākās kārtības, kad privātuzņēmējiem bija finansiāli izdevīgāk ziedot kultūrai nekā pašlaik. Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio formātā!  

Šoreiz ar mākslas filozofi Zani Ozolu, mākslas zinātnieci Ingu Šteimani, teologu Induli Paiču un režisoru Mārtiņu Eihi runājam par mākslas cenzūru, ētiku, estētiku un tās apgūšanu mākslu profesionāļu izglītības ceļā; par robežām (sevišķi kristietības zonā) un ticīgo jūtu aizskārumu; par gaumi, prasmi saprast mākslas simbolisko iedabu un muzeja lomu sabiedrības mākslas izpratnes veidošanā, kā arī par māku vai nespēju nostāties principiālā pozīcijā.

Raidījumā "Meistars Knehts" šoreiz runājam par atcelšanas un aizliegšanas jautājumiem. Karš Ukrainā un krievu kultūra pasaulē: krievu komponisti, krievu mūziķi, krievu literatūra, ielu nosaukumi, jā, arī siers... Māras Rozenbergas un Oresta Silabrieža sarunbiedri ir tulkotāja Māra Poļakova, kura sarunas gaitā cita starpā atzīst, ka "tā nesamērīgā uzmanība, kas mūsu postpadomju valstī ir bijusi pievērsta tieši krievu rakstniekiem, nav ļāvusi mums kaut ko zināt par citiem", žurnāliste Olga Dragiļeva, kura neslēpj, ka "dažreiz no rīta pamostos, izlasu ziņas, kas Ukrainā pa nakti ir noticis, un man ir vēlme pašai aizmirst krievu valodu", kā arī Ukrainas vēstniecības Latvijā vēstnieka asistente kultūras un preses jautājumos Viktorija Prituļaka, kura ir pārliecināta, ka "Ukrainai visupirms ir jāuzvar frontē, un tad arī visā pasaulē varēs uzvarēt šo politisko režīmu arī politiski". Uzklausām arī Ukrainas vēstnieka Latvijā Oleksandra Miščenko viedokli.

Māra Rozenberga un Orests Silabriedis sarunājas ar mākslas kuratori Solvitu Kresi, kinorežisoru Dāvi Sīmani, komponistu Kristu Auznieku un rakstnieku Vili Kasimu.  Raidījuma tēma: Rietumeiropas maigais koloniālisms un attieksme pret Austrumeiropas mākslu un māksliniekiem, pašapziņa, pielāgošanās, vēstures pārrakstīšana un mūsu pašu skats attiecībā uz tautām, kas mīt no mums uz austrumpusi. Kas notika 80./90, gadu mijā; kā un kad mūsu zemē ienācās modernisms; vai mēģinām izpatikt Rietumu producentiem un kuratoriem; ko māca Lailas Pakalniņas radošā gaita vai Skujas/Braden fenomenālie panākumi Venēcijas biennālē; kā paši raugāmies uz mazām tautām kaut kur Krievijā vai Āfrikā – lūk, daži no jautājumiem, ko skaram raidījumā.

Sezonas noslēguma raidījumā runājam par pieminekļiem, to jēgu un likteņiem pasaules vēsturē.  Mūsu uzmanības lokā: pieminekļi kā varas sabiedrisko attiecību instruments ideoloģijas nostiprināšanai; pieminekļu nojaukšanas, pārdefinēšanas un pārvietošanas piemēri, veiksmes un neveiksmes; sabiedrības atmiņas veidošana vai pārrakstīšana un atbrīvošanās no padomju mantojuma. Māras Rozenbergas un Oresta Silabrieža sarunbiedri - vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, rakstnieks un filozofs Haralds Matulis, kā arī tēlnieks un Rīgas domnieks Ivars Drulle.

Pagājuši astoņi gadi, kopš Eiropas kultūras galvaspilsēta bija Rīga, un nupat ir pienācis brīdis, kad uzzināsim, kura no Latvijas pilsētām stafetes kārtībā šo statusu pārņems nākamā, un tas notiks 2027. gadā. Savu kandidatūru sākotnēji pieteica deviņas pilsētas: Cēsis, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Kuldīga, Liepāja, Ogre un Valmiera.  Finālam žūrija izvirzīja četras: Daugavpili, Jūrmalu, Liepāju un Valmieru. Bet galu galā sacenšas tikai trīs, jo Jūrmala no spēles izstājās 2021. gada rudenī. Kāpēc tā, arī tas būs viens no mūsu sarunas jautājumiem. Uzklausām fināla trijnieka dažādos piedāvājumus Eiropas kultūras galvaspilsētas gadam un meklējam atbildes – kāds no tā visa ieguvums, ko varam mācīties no Rīgas un citu pilsētu pieredzes.  Sarunbiedri ir triju finālistpilsētu māksliniecisko programmu vadītāji: Baiba Bartkeviča Liepājā, Māris Čačka Daugavpilī un Reinis Suhanovs Valmierā. Raidījumā ar viedokli piedalās arī kādreizējā Rīgas komandas pārstāve, vairāku starptautisku žūriju eksperte Aiva Rozenberga un Jūrmalas domes Kultūras nodaļas vadītāja Agnese Miltiņa.

Šoreiz par domāšanas sakārtošanu laikā, kad karš ir netālu no namdurvīm. Mūsu uzmanības lokā: mākslas un politikas iespējamā vai neiespējamā nošķiršana, mākslinieka devums un pienākums mūslaikos, uzskatu deklarēšanas pieprasījumi, krievu kultūras ignorēšana, mītu kultivēšana un nojaukšana, visubeidzot arī izglītības problēmas Latvijā. Kopīgi ieskatāmies Kristas Burānes esejā "Māksla kara apstākļos" (https://satori.lv/article/maksla-kara-apstaklos) un īru teologa un rakstnieka Klaiva Steipla Lūisa sprediķī "Mācības kara laikā", ko viņš teica Oksfordas Svētās Jaunavas Marijas baznīcā 1939. gada rudenī īsi pēc Hitlera iebrukuma Polijā un Anglijas pieteiktā kara nacistiskajai Vācijai (https://telos.lv/macibas-kara-laika/), kā arī atsauksim atmiņā Undīnes Adamaites sagatavoto publikāciju "Kultūras Dienā" par tēmu, kur velkama robeža, kad māksla vairs nevar būt apolitiska. Māras Rozenbergas un Oresta Silabrieža sarunbiedri: kultūras žurnāliste Undīne Adamaite, režisors Mārtiņš Eihe un filozofs Igors Šuvajevs. *** Māra Rozenberga: Nu jau vairāk nekā mēnesi esam vadījuši citādākā realitātē nekā pirms 24. februāra. Nenoliedzami – tas skāris ikvienu no mums. Tāpēc iesākumā jautājums par jūsu pašu personīgo, subjektīvo sajūtu – kā šajos jaunajos apstākļos esat atraduši iespēju eksistēt, domāt, pie kā tveraties laikā, kad karš ir gandrīz tepat aiz namdurvīm un daudzi sev jautā – kāda jēga no tā, ko es daru, jūtoties vainīgi par to, ka nevar izdarīt neko vairāk? Undīne Adamaite: Domāju, Māra, ka tu savā pieteikumā absolūti precīzi raksturoji to, kā vairums labas gribas cilvēku šobrīd jūtas. Ko vēl varu piebilst? Skatos uz ukraiņu varonību, jūtu viņu gara spēku, redzot, ka neraud pat mazi bērni, stāstot visšausmīgākās lietas. Domāju, ka nemaz nedrīkstu sabrukt un vaimanāt savā līdzjūtībā, man jāatrod kādi citi veidi. Atzīšos – laikam pirmo reizi savā dzīvē par kaut ko, kas it kā ir tik tālu no manis, tik personīgi pārdzīvoju. Varbūt tas ir personības briedums. Nezinu. Ir bijuši citi kari, bet šis satriec kaut kā ļoti personīgi. Pieķeros pie savas avīzītes, iznāku no savas čaulas un glābjos pie citiem kultūras cilvēkiem, vaicājot viņu domas, klausoties, ko viņi saka un daloties kopīgā šokā, apjukumā un vēlmē sakārtot prātu – ja tas vispār šobrīd iespējams. Domāju, ka vēl nav pienācis tāds brīdis, lai varētu mierīgi kaut ko reflektēt, pavilkt svītru sajūtās un vismazāk – dot kādus padomus.  Orests Silabriedis: Neraugoties uz to, tev ir izdevies vairākus cilvēkus aicināt uz ļoti atklātām un bieži vien konstruktīvām atbildēm. Pateiksim klausītājiem, ka runa ir par publikāciju, kurā runā Imants Lancmanis, Signe Baumane, Andrejs Verhoustinskis, Māra Ķimele un Renārs Kaupers. Igor, jums vienmēr ir citāds skatījums nekā pārējiem. Igors Šuvajevs: Tā jau nemaz nav, ka citāds, tikai gribētu teikt, ka principā jau kopš 2014. gada nekas nav mainījies. Tāpēc, ja saka, ka šobrīd ir kaut kas īpašs noticis, man tas šķiet dīvaini. Tas pirmkārt. Otrkārt, tas laikam saistīts ar manu profesionālo darbu – ka nepieciešams vienkārši darīt savu darbu. Un es paskaidrošu. Epiktēts – tas ir otrais gadsimts – ataino kādu sarunu. Viens jautā: ko es varu darīt dzimtenes labā, ko es varu darīt tēvijas labā? Es taču esmu tikai kalējs. Atbilde ir ļoti vienkārša: dari savu darbu! Precīzi, profesionāli dari savu darbu.  Mārtiņš Eihe: Ja runājam par to, ko daru, principā nav mainījies nekas. Turpinu darīt to, ko es esmu darījis. Tas, kas šobrīd gan notiek – pārvērtēju kaut kādas attiecības ar cilvēkiem. Jā, tas ir diezgan liels punkts, kas notiek manā dzīvē, kurā es mēģinu saprast, kā tālāk strādāt kopā ar vieniem vai otriem cilvēkiem, kā to darīt, kur virzīties. Emocionālie šoki bijuši divi. Neteiktu, ka tas ir pats pirmais iebrukuma sākums 24. februārī – laikam gan 2014. gadā šoks bija daudz lielāks nekā šobrīd. Mēs pat mājās turējām benzīnkannas, lai būtu mierīga sirds, apzinoties, ka tāpat nekur tās neizmantosi un aizbraukt nebūs iespējas, ja kaut kas pie mums notiks, ņemot vērā mūsu ģeopolitisko vietu. Otrais šoks bija vakar, kad parādījās Bučas fotogrāfijas. Tas tiešām bija diezgan liels šoks par to... Man nav nekādu ilūziju par cilvēka dabu, it sevišķi jau par vīrieša dabu. Bet gūt tam kārtējo apstiprinājumu ir diezgan briesmīgi, un tas liek arī domāt par to, kādas zvērības varbūt slēpjas manī pašā. Orests Silabriedis: Šī ir baisa doma, bet zinu, ka prātīgi cilvēki pie tās ik pa brīdim atgriežas. Skaidrs, ka tu nevari par to nereflektēt. Bet, neattīstot šo tēmu, Mārtiņ, es pieķēros pie citas: tu saki, ka pārvērtē attiecības ar cilvēkiem – kas domā tā, kas domā citādi. Un te ir tāda diezgan smaga problēma attiecībā uz to, ko mēs vispār varam gaidīt no cilvēka – kādas deklarācijas, kādus izteikumus, kādus publiskus atzinumus: vai mums ir tiesības to pieprasīt no citiem? Es nerunāju par gadījumiem, kad cilvēki paši nāk ar savu uzskatu un paziņojumiem. Mārtiņš Eihe: Šīsdienas pārliecība man saka, ka nē. Ka tā ir pašu cilvēku izvēle, bet mēs varam analizēt to, ko kāds ir teicis. Piemēram, Alvis Hermanis, kurš pirms pāris gadiem pēc Gorbačova iestudējuma visiem skaļi stāstīja, ka viņam ir draugi Maskavā, kuri pazīst Putinu, tāpēc viņš izņemts no melnā saraksta, tagad ir pirmajās rindās ar sacīto par to, kā te ir. Tad man liekas, ka viens no veidiem ir vienkārši skatīties, ko cilvēki dara, nevis klausīties, ko viņi runā. Tas ir lielāks izvērtējums: nevis klausīties uz to, ko mēs deklarējam, bet skatīties, kāda ir rīcība šajā kontekstā.  Māra Rozenberga: Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra trupā šobrīd uzņēmis aktrisi no Krievijas. Mārtiņš Eihe: Jā, bet mēs arī dzirdējām, ko viņš feisbukā atbildēja Gundegai Laiviņai.  Orests Silabriedis: Te vajadzētu paskaidrojumu klausītājiem.  Mārtiņš Eihe: Gundega Laiviņa aicināja – ja jau Alvis ir tik progresīvs, lai savā trupā uzņem kādu ukraiņu mākslinieku, uz ko viņš atbildēja, ka tad jau viņam būtu jāuzņem arī – es teikšu rupji – visi nēģeri un tie, kas birst no turienes iekšā. Skaidrs, ka tā bija kaut kāda veida ironija, bet, manuprāt, tas diezgan skaidri liecina par viņa izvēlēm –viņš izvēlas savā trupā uzņemt gandrīz labāko un slavenāko Krievijas aktrisi Čulpanu Hamatovu, kas vienkārši ir arī ļoti labs mārketinga gājiens. Māra Rozenberga: Man likās, ka savā atbildē Gundegai Laiviņai – es arī šo saraksti lasīju – viņš mēģina ironizēt par tā saukto „Vatabautismu (no angļu valodas “what about…” – “bet kā ar…”), piedāvājot vēl dažādus alternatīvus variantus, kā vēl vajadzētu rīkoties. Bet jautājums varbūt plašāk par šo Čulpanas Hamatovas gadījumu. Jā, protams, šī ir viena ļoti slavena aktrise, kura iepriekš spēlējusi Raisu Gorbačovu Alvja Hermaņa izrādē, un šāds gājiens no Hermaņa puses tādā gadījumā ir arī saprotams. Bet vai jūs sagaidītu, ka arī kādas citas Latvijas kultūras iestādes vai kultūras ministrijas līmenī būtu kāda proaktīva, izlēmīga rīcība šajā jautājumā – proti, ne tikai par melnajiem sarakstiem, bet arī par tiem, kuri meklē patvērumu? Kādas ir jūsu sajūtas? Mārtiņš Eihe: Es varu atgādināt to, ko mēs izdarījām kultūras galvaspilsētas sakarā priekš Daugavpils. Vēl pirms kara saasinājuma veidojām vienu no līnijām, kurā jau iekļāvām virkni iespēju izteikties skaļi māksliniekiem, kas ir emigrējuši no Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas politisko iemeslu dēļ, tādā veidā dodot šim reģionam iespēju dzirdēt ne tikai to, ko tanī brīdī stāstīja Krievijas televīzija. Es domāju, ka arī valsts sektorā - esmu runājis ar Dailes direktoru [Juri Žaaru], un arī viņš piedāvā iespējamos sadarbības partnerus, kas šobrīd ir emigrējuši. Tas jau notiek. Tas nenotiek publiski, tas notiek, vairāk savstarpēji satiekoties, runājoties. Vai ministrijai vajag kaut kādu īpašu rīkojumu? Nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Diskusijas teksts pilnā apjomā drīzumā būs lasāms portālā lsm.lv.

Vētrainos laika griežos parasti ticam, ka viss nostāsies savā vietā.  Februāra raidījumā "Meistars Knehts" runājam par Rīgas domes rīkoto kultūras projektu konkursu, kas joprojām nav izsludināts, taču nu jau teju redzama rītausma. Runājam ar cilvēkiem, kas cieši iesaistīti Rīgas kultūras dzīvē un tās plānošanā. Rīgas domi šajā sarunā pārstāv Rīgas domes Kultūras pārvaldes priekšniece Baiba Šmite, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Iveta Ratinīka ("Latvijas attīstībai"), Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas pārstāve Agnese Logina (frakcija "Par! / Progresīvie") un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas pārstāvis Oļegs Burovs ("Gods kalpot Rīgai"), savukārt radošās jeb kā sarunas laikā tās nosauca - trešās personas - ir Laikmetīgās mākslas centra vadītāja un Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes priekšsēdētāja Solvita Krese un Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Zane Kreicberga, kura vienlaikus ir Valsts Kultūrkapitāla fonda padomes vadītāja. Audita lēmums: nepieciešams augstākā līmeņa normatīvais dokuments   Orests Silabriedis: Nenoliegsim, ka arī mūsu raidījumu, tāpat kā dažus citus, kas izskanējuši citos medijos, ierosinājusi vēstule, kas tika izsūtīta ar pavisam vienkāršu jautājumu: vai šogad Rīgā būs kultūra? Mūsu uzmanības lokā ir gan kultūras projektu konkurss, gan paspēsim pieskarties arī Rīgas attīstības stratēģijai kā tādai, jo šeit ir klātesoši cilvēki, kuru uzmanības lokā šis jautājums ir aktuāls. Sāksim ar šo pavisam vienkāršo jautājumu – vai Rīgā būs kultūra? Runa ir par kultūras projektu konkursu, kas notika ieplānotajā laikā, jau vairākus mēnešus ir aizkavēts, un gaisā virmo runas, ka visi iepriekšējie, kas līdz šim ir rīkoti, ir nepietiekami oficiāli noformēti. Rīgas domes Kultūras pārvaldes priekšniece Baiba Šmite varētu sākt. Kas līdz šim bija nepareizi, kas šobrīd ir jāmaina un kādēļ? Baiba Šmite: Pagājušā gada rudenī departamentā bija Rīgas domes audits, kas atzina, ka trūkst augstākā līmeņa normatīvā dokumenta – saistošo noteikumu, kuru pašvaldības departamenta rīkotajiem konkursiem arī nekad nav bijis. Bet bez šo saistošo noteikumu pieņemšanas process nevar turpināties. Ļoti nedaudzās Latvijas pilsētās kultūras projektu finansēšanas jomā  saistošie noteikumi ir – to var pārbaudīt interneta datu bāzēs, bet daudzas lielās pilsētas joprojām ir bez šiem noteikumiem, un, kā sarunās atzina arī mani kolēģi – šobrīd esam tāds kā placdarms, kas nākotnē sagaida arī citas pilsētas. Tā nu novembra beigās saņēmām vadības uzdevumu izstrādāt saistošos noteikumus, savu darbu esam izdarījuši, taču jau tobrīd, gada beigās, sapratām, ka šī konkursa izsludināšana iekavēsies.  Orests Silabriedis: Ar ko saistošie noteikumi atšķiras no vienkāršiem noteikumiem? Baiba Šmite: Tie ir Rīgas domes līmeņa noteikumi, kurus apstiprina Rīgas domes deputāti. Tie ir darbības principi, kas nosaka, kā piešķirt līdzekļus trešajām personām – organizācijām un nodibinājumiem, kādās kategorijās tiek atbalstīta līdzfinansējuma piešķiršana, tātad – kas nosaka galvenos finansējuma piešķiršanas principus. Māra Rozenberga: Bet iepriekš taču arī katru gadu finansējums konkursos tika piešķirts. Kāpēc līdz šim it kā viss notika kā notika, festivāli naudu dabūja, bet tagad vairs esošā kārtība nav iespējama? Baiba Šmite: Valstī mainījusies likumdošanas bāze. Līdz šim strādājām ar departamenta izdotajiem nolikumiem un vērtēšanas kritērijiem, bet nepieciešami augstāka līmeņa dokumenti – tā dēvētie jumta dokumenti, saistošie noteikumi. Tāda ir Vides un reģionālās attīstības ministrijas prasība. Tikko šo dokumentu apstiprināja Rīgas domes deputāti, un tālāk tas ir izskatīšanā VARAM. Un tikai apmēram pēc mēneša būs fināla rezultāts. Māra Rozenberga: Tas nozīmē, ka konkurss var tikt izsludināts aptuveni maijā? Iveta Ratinīka: Nē, konkursi tiks izsludināti marta beigās, un būtībā nākamnedēļ, aiznākamnedēļ notiks aktīvs darbs ar nolikuma mainīgās daļas precizēšanu. Respektīvi, tiks precizēti visi kritēriji un matemātika, kas būs nolikumos. Būtībā galvenais iemesls zināmā mērā ir politisku akcentu maiņa, jo, pirmkārt, koalīcijā esam piecas partijas, vēl trīs ir opozīcijā, un rezultātā varbūt arī beigtos visas šīs politiskās diskusijas, abpusējās aizdomas par dažādiem principiem, kā tiek attīstīta kultūrpolitika pilsētā kopumā vai kāpēc notiek – vai nenotiek – kādi atsevišķi pasākumi. Vienkārši šis dokuments ļaus dažādu pasākumu lobētājiem viennozīmīgāk pateikt, ka – nē, šobrīd mums ir saistošie noteikumi un principi, kā mēs atbalstīsim vai neatbalstīsim kādus pasākumus. Tas arī visas lobēšanas sarunas padarīs krietni godīgākas, pārskatāmākas, tiešākas. Orests Silabriedis: Iveta, kas ir lobēšanas sarunas?  Iveta Ratinīka: Atnāk pilsonis X vai Y pie mēra, vicemēriem, vēl kādām nozīmīgām politiskām figūrām un mēģina vienoties par atbalstu atsevišķiem pasākumiem. Māra Rozenberga: Burova kungs, jūs bijāt iepriekšējās domes vadībā, bet tagad esat opozīcijā. Kāds ir jūsu viedoklis? Oļegs Burovs: Jā, Rīgas dome ir politizēta struktūra, dažreiz pat pārāk politizēta, bet tad, kad mēs pirms gada dalījām naudu kultūras projektiem, pamatojoties uz dokumentiem, kurus izstrādāja departaments, tur piedalījās arī domes deputāti, pa vienam deputātam no katras frakcijas. Un es jums teikšu, kolēģi, ka absolūti neredzēju šo politizāciju! Mums nebija domstarpību. Man kā opozīcijas deputātam nebija nekādu pretenziju par līdzekļu sadali. Manā mazajā apakšgrupā piedalās divi eksperti, savas jomas profesionāļi – Dita Rietuma un Edgars Vērpe – un es respektēju viņu viedokli. Un, ja es izvirzu kādu savu priekšlikumu, bet viņi atzīmē, ka varbūt labāk summu šeit samazināt, bet tur – palielināt, es viņiem piekrītu. Domāju, arī Iveta un Agnese var piekrist, ka mums nebija politisku diskusiju – vai dot labējiem vai kreisajiem, vai konservatīvajiem vai liberāļiem. Bet gribētu pajautāt jums, Baiba –teicāt, ka uzdevumu gatavot Rīgas domes saistošos noteikumus no domes vadības saņēmāt novembra beigās un ka esošo situāciju vajadzētu mainīt, pamatojoties uz audita atzinuma. Kurā datumā dome saņēma audita ziņojumu?  {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="281624" layoutid="0" layout="" static=""} Baiba Šmite: Audita datums ir 25. novembris.  Oļegs Burovs: Par ko ir pretenzijas no kultūras cilvēkiem, šaubu nav. Ir pareizāk pamainīt normatīvo bāzi no departamenta uz domi, tas ir normāls process. Bet ja departaments uzdevumu izstrādāt saistošos noteikumus saņēma novembra beigās, visiem bija skaidrs, ka tas nav iespējams – izstrādāt no jauna un apstiprināt mēneša laikā. Arī man ir pretenzijas pret to – vai nu par to vajadzēja domāt ātrāk, vai izstrādāt saistošos noteikumus, kuri – kā A variants – stātos spēkā no 2023. gada. Par to arī uzreiz vienoties un pateikt godīgi: ka plānojam darboties atbilstoši saistošajiem noteikumiem, piemēram, no pirmā maija, no pirmā jūnija, bet atsevišķi risinām jautājumu par atbalstu kultūrai un sportam pirmajiem mēnešiem. Tas nebija izdarīts, par to nebija padomāts. Konkursi negarantē līdzekļu saņemšanu  Iveta Ratinīka: Te gribētu piebilst par vēl dažiem ļoti būtiskiem aspektiem. Tā daļa, ko mēs tagad sadalām pēc šiem saistošajiem noteikumiem, ir salīdzinoši neliela visas kultūras kopējā budžeta daļa. Ļoti liela daļa kultūras budžeta tāpat tiek piešķirta - pēc cita principa, uz dotācijas pamata, līdz ar to tas teksts par to, ka kultūrā šobrīd nekas nenotiek, ir stipri neprecīzs. Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts – naudas sadale trešajām personām ir konkursi. Un tajā brīdī, kad jebkādu pasākumu organizatori domā par saviem pasākumiem, ir jāsaprot, ka neviens konkurss – ne Valsts Kultūrkapitāla fonda rīkotais konkurss, kurā arī es esmu bijusi eksperte, ne arī šis Rīgas domes konkurss negarantē līdzekļu saņemšanu.  Māra Rozenberga: Bet ir festivāli, kuri daudzus gadus pēc kārtas ir pieteikušies un rēķinājušies [ar piešķirto finansējumu], un viņiem, piemēram, jau pavasarī ir paredzētais festivāls... Vai dome ir plānojusi un izvērtējusi to, kas varētu notikt, noraujot stopkrānu līdz jauno saistošo noteikumu izstrādes pabeigšanai? Iveta Ratinīka: Jau rudenī bija runa par to, ka būs izmaiņas festivāla programmā, un Kultūras komisijā tika iezīmēts, ka šogad šis process tiks attiecināts tikai uz vienu gadu, nevis trijiem, un ka pēc šī gada notiks padziļinātāka izvērtēšana un zināmā mērā – dokumenta papildināšana, īpaši attiecībā uz festivāliem un triju gadu programmu, kas būs pēc tam. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="281625" layoutid="0" layout="" static=""} Profesionālā vai amatiermāksla? Orests Silabriedis: Paiesim vienu soli atpakaļ. Kas ir Rīgas domes uzmanības lokā kultūras jomā? Iveta, jūs teicāt – konkursi ir tikai neliela daļa. Iveta Ratinīka: Lielākā daļa kultūras finansējuma pirmām kārtām ir no valsts dotācijas, kas mums ir kultūrizglītībai, kultūras centriem. Kultūras centri pastiprinātā režīmā nodrošina tradicionālos pasākumus, kas saistīti ar gadskārtu ieražām, svinamajām dienām un tamlīdzīgi – īpaši jau pirmajā pavasara posmā. Tāpat ņemam vērā arī to, ka ir pandēmija, pulcēšanās ierobežojumi. Līdz ar to mēs tāpat apzināmies, ka līdz vēlam pavasarim lieli masveida pasākumi nenotiks citādi kā vien zaļajā zonā. Oļegs Burovs: Nepiekrītu! Piemēram, festivālam "Artdokfest", kas notiek "Splendid Palace", finansējums ir nulle, bet pilna zāle varētu būt no 1. marta. Tāpēc šobrīd runāt par tiem ierobežojumiem… Ir absolūti otrādi: tas ir budžets mūsu pašvaldības iestādēm, bet ne kultūrai, par ko mēs šobrīd runājam. Orests Silabriedis: Drīkst mazliet primitivizēt? Te uzreiz ir jautājums - profesionālā māksla vai amatiermāksla, jo faktiski rodas iespaids, ka Rīgas domes uzmanības lokā prioritāte ir amatiermāksla. Iveta Ratinīka: Nepiekritīšu! Tikai tagad aktualizēts komitejas vadītāja izvērsts vairāku stundu ziņojums, kādā virzienā mēs dodamies. Apzinoties, ka mums ir divas izteikti konservatīvas, viena – mēreni konservatīva un divas liberālas vai progresīvas partijas, saprotam, ka mūsu virziens ir līdzsvarota tradicionālās un profesionālās mākslas attīstība un arī līdzsvarota amatiermāksla un virziens uz izcilību, jo mums nav iespējams šis variants, ka mēs tagad grasāmies doties tikai un vienīgi, piemēram, profesionālās mākslas virzienā. Tai pašā laikā es gribētu arī akcentēt, ka tīri procentuāli profesionālajai mākslai, ja nekļūdos, atbalsts ir pieaudzis. Baiba var precizēt. Baiba Šmite: Jā, ir pieaudzis, bet tas saistīts arī ar to, ko šobrīd dara. Jo kultūrā krīzes nav – izņemot to, ko izraisījusi pandēmija. Darbojas mūsu 26 bibliotēkas, un bibliotēka mūsdienās nav tikai vieta, kur cilvēki dodas lasīt grāmatas vai internetā apskatīties jaunākās ziņas: bibliotēkas ir arī platformas kultūras norisēm, diskusijām un mūsu sabiedriskā bibliotēka patiešām strādā ļoti labā līmenī, sadarbojoties ar Helsinku bibliotēku un citām Eiropas bibliotēkām. Mums ir profesionālais orķestris "Rīga", kurš sācis savu 50. jubilejas sezonu ar koncertiem, mums ir Rīgas Mākslas telpa, par kuru gan ir daudz diskutēts, bet kurā arī tagad ir tikko atklāta Māra Čačkas izstāde. Darbība notiek. Un nav arī tā, ka kultūras centros ir tikai amatiermākslas kolektīvi – piemēram, Ziemeļrīgas kultūras apvienībā "VEF Kultūras pils" ir ļoti veiksmīgi profesionālās mākslas cikli – kā "Džeza klubs" un vēl citi. Tāpat arī kamerkoris "Ave Sol", kas ir Rīgas profesionālais koris. Nav tā, ka būtu tikai amatiermāksla. Protams, amatiermākslai ir ļoti liela nozīme, jo Rīgā būtībā koncentrēta lielākā daļa no visiem Latvijas kolektīviem. Rīga ir spēcīga šajā ziņā, šeit ir koncentrētas augstskolas un šeit ir augstskolu kolektīvi.  {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="281629" layoutid="0" layout="" static=""} Vēstule neradās vienā dienā Māra Rozenberga: Šķiet, ka neviens no mums, šeit klātesošajiem, neapstrīd to, ka Rīgā kultūras dzīve ir aktīva, un iespējams, ka šīs atklātās vēstules viens no tiem virsraksta fokusiem – vai Rīgā būs kultūra – bija vairāk uzmanības piesaistīšanai. Tomēr esam šeit sanākuši tāpēc, ka bija šāda atklāta vēstule, ko parakstījušas vairākas kultūras organizāciju apvienības. Gribētu dot vārdu vēl tiem, kas nav šobrīd izteikušies – Kultūras komisijas līdzvadītājai Agnesei Loginai un arī nozares pārstāvēm – Solvitai Kresei un Zanei Kreicbergai. Kāpēc vispār nonāca līdz šādai situācijai, ka jāraksta šāda atklāta vēstule? Man bija iespaids, ka viens no Rīgas domes jauno pārstāvju uzstādījumiem bija arī komunikācija ar nozari. Kāpēc nonāca līdz tam, ka īsti tomēr netika nokomunicēts tas, ka būs šāds pārrāvums un būs problēmas? Orests Silabriedis: Varbūt varētu sākt Agnese. Agnese Logina: Tas, ka netika skaidri nokomunicēts, ka būs šādas pārmaiņas – tā varētu būt mūsu nopietnākā kļūda šī procesa ietvaros, bet vienlaikus, padomājot par to, par ko mēs runājām priekšvēlēšanu laikā un par ko es pati runāju priekšvēlēšanu laikā – konkursa sakārtošana bija viena no galvenajām lietām, par kuru mēs vispār runājām. Orests Silabriedis: Bet sakiet, kas īsti nebija kārtībā? Gan Zane Kreicberga ir bijusi komisijā, gan arī es pats esmu bijis komisijā – esam redzējuši, kā tiek pieņemti lēmumi, un lēmumi tiek pieņemti profesionāli.  Agnese Logina: Tas nav par to, ka profesionāli vai neprofesionāli. Stāsts ir par to, vai lēmumi ir izskaidrojami un izsekojami. Respektīvi, vai mums ir skaidrs, kāpēc konkrētajā komisijā ir eksperts "x", nevis eksperts "y".  Orests Silabriedis: Bet kā to ir iespējams paskaidrot? Kā var paskaidrot, piemēram, Valsts Kultūrkapitāla fondā, kāpēc komisijā ir tas cilvēks, nevis tas? Agnese Logina: Esošajos noteikumos ir punkts, ka kultūras nozares pārstāvji deleģē savus pārstāvjus. Nolikumā ir uzdevums atstrādāt, atrunāt sistēmu, kā nozare deleģē savus pārstāvjus. Visiem lēmumiem jābūt izsekojamiem, jo mēs tomēr runājam par publiskās naudas sadalīšanu un jābūt saprotamai loģikai, kāpēc saņem šis, nevis tas. Orests Silabriedis: Tātad līdz šim izveidotās konkursa vērtēšanas komisijas bija neuzticamas? Agnese Logina: Nē. Vienkārši ir jābūt izsekojamai loģikai, kāpēc notiek šādi, nevis citādi. Orests Silabriedis: Tātad tā ir laikmeta tendence – visu mēģināt izmērīt, visu mēģināt noteikt, kas ir neiespējami. Es saku savu vērojumu, jo diemžēl tāda ir šī laikmeta tendences. Solvita, Zane? Solvita Krese: Vēstule radās ne jau vienā vakarā un ne jau vienā dienā. Tas bija ilgs un pamatīgs rūgšanas process, līdz kuram nonāca nozare. Vienkārši sajutāmies tā, ka šis ir strupceļš un mums jānāk klajā ar šo vēstuli. Pirmkārt, pagājušā gada rudenī mums notika sarunas vairāku stundu garumā – piedalījos  vairākās Kultūras komisijas sēdēs, kur apspriedām jaunās tendences Rīgas domes kultūrpolitikā. Runājot tieši par festivāliem un kultūras projektiem, izskanēja tendence, ka jauno domes sasaukumu vairāk interesē atbalstīt lielizmēra pasākumus un kaut kādā veidā nesaredzēt to pienesumu, ko sniedz  ilggadīgie festivāli, kas darbojas Rīgas kultūras telpā. Un tad nāca minētais audits, kas apturēja visu šo juridisko situāciju un saistošo noteikumu izstrāde aizkavējās. Mēs arī vairākkārt vērsāmies gan pie departamenta, gan pie deputātiem, sakot, ka situācija kļūst kritiska, jo projektu organizatori festivālus plāno ilgtermiņā. Tā kā festivāli ir starptautiski notikumi ar plašu starptautisku rezonansi, arī visi šie cilvēki jāielūdz laicīgi un viss šis jāplāno. Kā Ratinīkas kundze norādīja, protams, tas ir konkurss – mēs nevaram zināt, cik tieši [finansējuma] mēs šim festivālam saņemsim, bet, ja šie festivāli ar Rīgas domi un sadarbojas jau ilgus gadus un [parasti] finansējums ir, visiem ir arī pamats savā festivāla budžetā ieplānot kādu daļu no Rīgas domes finansējuma. Runājot tieši par līdzsvaru starp tradicionālo un profesionālo mākslu – mēs arī ļoti bieži esam cēluši dienaskārtībā tieši šo jautājumu, runājot par to, kādi tad ir instrumenti šai profesionālās mākslas atbalstīšanai un kāda vispār ir Rīgas kultūrpolitika, kur ejam ar šo kultūrpolitiku un kā mēs pilsētu gribam redzēt. Protams, ir izcili, ka mums ir daudz pašdarbības pulciņu, nodarbību un lielisko platformu, kurās darboties profesionālajai mākslai, bet nav arī noslēpums, ka Rīgas Mākslas telpā tie, kas veido izstādes, arī meklē finansējumu no tā paša Rīgas domes konkursa un vēl citiem projektiem. Tas nav tā, ka Rīgas dome finansē šo profesionālo mākslas segmentu. Protams, nevaru noturēties, klausoties par izsekošanas iespējām un ko Ratinīkas kundze vairākkārt ceļ galdā, runājot par šo lobēšanu – mums nesen bija diezgan gara saruna ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi, un diemžēl mēs nesagaidījām atbildi uz jautājumu, kādā veidā, piemēram, tika iedalīts finansējums festivālam "Positivus". Kur ir šis izsekošanas caurspīdīgais mehānisms? Kā tas nonāca līdz tam? Jo vairāku festivālu rīkotāji uzdeva jautājumu, vai viņiem bija iespēja pieteikties uz šo īpašo, peļņu nesošo pasākumu programmu – kur tas bija pieejams? Diemžēl Rīgas mērs uz šo jautājumu atbildēt nevarēja. Mums bija ļoti nopietns arī otrs jautājums: ja Rīgas domes kultūrpolitiskā stratēģiskā līnija ir virzīties uz peļņu nesošajiem festivāliem, tad kādā veidā tiek mērīta peļņas nešana? Vai tas patiešām ir no izdzertajām alus pudelēm vai viesnīcu numuriem? Kāpēc netiek rēķināts, kāda ir ilgtermiņa ietekme festivāliem, kas darbojas jau vairāk nekā 20 gadu garumā gan izglītības jomā, gan sociālajā jomā, gan pilsētas ģentrifikācijas jomā? Ir festivāli, kuri apgūst gan pamestas teritorijas un dodas uz rajoniem, gan piesaista pasaules klases dalībniekus jau daudzu gadu garumā: viņi tiek tā kā palikti zem sitiena. Un vienā brīdī bez kāda caurspīdīguma, bez kādas izsekojamības pēkšņi tiek izcelts festivāls "Positivus". Man tiešām nekas nav pret šo festivālu – tas ir brīnišķīgs, bet runa vienkārši ir par to mehānismu, kā tas tiek darīts.  {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="281626" layoutid="0" layout="" static=""} Zane Kreicberga: Varu piebilst tikai to, ka, klausoties iepriekšējo sarunu, izklausās tiešām tā, ka Rīgā viss ir kārtībā ar kultūru, viss brīnišķīgi darbojas, un vienīgā problēma bijusi projektu konkursi. Tātad vienīgā zona, kurā darbojies kaut cik atklāts princips un trešās personas ir konkurējušas, tagad ir lielākā problēma. Otrs – man arī līdzīgi kā Solvitai ir jautājums par to. Akūtā problēma ir tā, ka tas viss ir aizkavējies, bet skaidrs – tur vairs neko nevar darīt, tagad process ir jāpabeidz, saistošie noteikumi jāapstiprina, un tad atkal process aizies. Bet tas, kas man liekas tiešām problemātiski – ka tiek jaukts ārā ļoti progresīvs mehānisms. Viss, kas likās, ka ir nokārtots un ļauj tiem kultūras operatoriem, kuri Rīgā strādā jau ļoti, ļoti ilggadīgi un ir pucējuši tās vārdu arī starptautiski – kino festivāli, teātra festivāli, vizuālās mākslas festivāli, Dzejas dienas, Prozas lasījumi un tā tālāk… Jūs sakāt – trešās personas, kaut kādi svešie, kas nāk pēc Rīgas naudas – bet faktiski šīs trešās personas ir Rīgas kultūrā un attīstībā ļoti ieinteresēti cilvēki, kas savu laiku par pusvelti veltījuši tam, lai šie kultūras notikumi tiktu īstenoti! Tie lielā mērā ir entuziasti. Ja mēs mēģinātu šo cilvēku laika, prāta un ideju ieguldījumu pārrēķināt naudā, ticiet man, tie budžeti nebūs  mazi. Budžeti ir mazi tāpēc, ka mēs nekad nevaram atļauties saņemt tik, cik par visu ieguldījumu pienāktos saņemt. Tāpēc budžeti šiem festivāliem nav mērāmi miljonos, bet principā – ja visu to atbalstu, ko šie festivāli savāc paralēli no citiem avotiem arī graudā, nevis naudā – ja mēs to visu pārrēķinātu, mēs ieraudzītu pilnīgi citus ciparus. Un man liekas, ka tas šobrīd izskatās diezgan nesaprotami. Un man šķiet, ka Rīgas domei būtu vairāk jāizseko kultūras veidotājiem citā nozīmē – ieklausīties, paskatīties un izmantot savā kultūrpolitikā un politikā šos principus un idejas. Solvita runāja par ģentrifikāciju – es varu teikt, ka 2001. gadā festivāls "Homo novus" bija pirmais, kurš lielo notikumu uztaisīja Daugavgrīvas cietoksnī. Mēs redzam, kā šī vieta tālāk jau ir pārņemta, attīstījusies. Tā ka vajadzētu būt drīzāk otrādi – jāskatās līdzi idejām un jāmēģina uz tām lielā mērā balstīt kultūru. Vēl par "Positivus" Orests Silabriedis: Un tad mēs nonākam līdz Rīgas stratēģijai un līdz loģiskam jautājumam, kādēļ gan šo visu jau automātiski neiekļaut Rīgas kultūras plānā. Bet nu – tas droši vien ir pārāk augstu plauktu jautājums.  Iveta Ratinīka: Atļaušos būt nekorekta un teikt, ka neticu "Positivus" kā veiksmes stāstam un esmu iekšējā opozīcijā pozīcijai, jo, manuprāt, izaugušu koku nevar pārstādīt, netraumējot tā saknes, turklāt vēl pandēmijas apstākļos to pārcelt no mazpilsētas uz lielpilsētu. "Positivus" zināmā mērā bija tāda hipsteru Vudstokas lokalizācija, kur viņi vienkārši aizbrauc, dzīvo zaļi un tā tālāk. Un nesaprotu, kā šādu formātu var pārcelt uz Rīgu. Tieši tāpēc esmu vairāk nekā laimīga, ka no sadalāmā festivālu mazumiņa automātiski netika atdalīta nauda "Positivus" bez jebkādiem kritērijiem – tika atrasta iespēja "Positivus", tāpat kā lielos sporta pasākumus, zināmā mērā novirzīt citā programmā – kā pasākumu, no kura primāri tiek gaidīts ekonomiskais pienesums un tamlīdzīgi aspekti. Jo sākotnējā pozīcija daļai no kolēģiem diemžēl bija tāda, ka "Positivus" iet kopējā katlā ar pārējiem festivāliem, kas, manuprāt, patiešām iznīcinātu ļoti daudzas labas tradīcijas. Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts ir tas, ka ļoti daudz lēmumu notiek sadarbības padomes formātā, un tas ir frakciju vadības līmenis un maz saistīts ar kultūras vai sporta ekspertīzi, drīzāk ar kādām tieksmēm uz lielu vērienu – piemēram, maratons.  Māra Rozenberga: Būtībā personisks projekts. Iveta Ratinīka: Pārpersonisks! Vai ideoloģisks – sauc to, kā gribi. Manuprāt, arī zinot, ka mēs virzām šos saistošos noteikumus, bija nepareizi paralēli atbalstīt "Positivus", kam šie saistošie noteikumi nav saistoši. Piedodiet, bet es to pateicu, jo man vienkārši tas visu laiku sāp, ka man jāaizstāv ne savs politiskais redzējums. Tas nav mans formāts, kurā festivālam "Positivus" jāatrodas Rīgā. Ja lems politiķi    Orests Silabriedis: Tomēr "Positivus" ir tikai viena mūsu sarunas daļa.  Zane Kreicberga: Jā, jo mani daudz vairāk šajos jaunajos saistošajos noteikumos aizķēra tas, ka visos konkursos katrai politiskajai frakcijai būs iespēja deleģēt arī savu pārstāvi līdzās ekspertiem. Pie sevis domāju – vai tādā gadījumā, zinot, ka Rīgas domē ir astoņas frakcijas, nenozīmēs, ka beigu beigās atbalstu gūs tādas remdenas kultūras iniciatīvas, kas visiem glauda pa spalvai?  Iveta Ratinīka: Varbūt, bet arī tam esmu pret. Arī man tas liekas nedaudz nepareizi, bet mums atkal jārēķinās, ka mums ir liberālie, progresīvie, konservatīvie bloki, kas nervozi uztver, piedodiet, lentītes, strīpiņas, puķīšu krāsu un tamlīdzīgus elementus un domā, ka šiem konkursiem ir kāds sakars ar vizuālo noformējumu… Kolēģu kompetence, tai skaitā racionālā un politiskā, arī ir dažāda. Piemēram, ja daļa no šiem politiķiem, kas būs konkursa komisijās, zināmā mērā ir respektējami nozaru profesionāļi, tad par pārējiem nevaru tā teikt. Pārējie ir vienkārši politiķi. Agnese Logina: Godīgi sakot, par šo punktu – par deputātu piedalīšanos konkursu komisijās – mums bija vētrainas diskusijas pusotru vai divas nedēļas. Pati balsojumā par šo jautājumu es atturējos, kas praktiski nozīmē, ka esmu pret, jo tīri pēc pārliecības esmu ļoti pret domu, ka politiķiem jābūt šajās konkursa komisijās tieši šī iemesla dēļ, par ko jūs sakāt. Mana personīgā pārliecība – ka šis ir vēlēšanu gads un ir mums kolēģi, kuri daudz tramīgāk uztver viļņošanos sabiedrībā un kuriem liekas, ka šobrīd progresīvā dome nez ko viņiem atņem – faktiski viņi vienkārši nevēlas pieļaut vēl vienu murāli. Tā ir mana personīgā interpretācija, mans lasījums. Un tad vienkārši mēģina to novērst, sēžot šajās komisijās. Un tad ir tas milzīgais risks, ka var būt visādi tie lēmumi.  Iveta Ratinīka: Tieši tāpēc tagad ir tik svarīgi izstrādāt kritērijus ciparu formātā, kur tas ir summa, nevis bļaušanas intensitāte.  Agnese Logina: Un ļoti būtiski arī vienoties, kas ir pārējie cilvēki komisijās, jo deputāti šeit nedrīkst būt vairākums. Burova kungs iepriekš teica, ka bija no katras frakcijas, bet faktiski nebija – tur, kur konkursiem deleģēja frakciju pārstāvjus, tur plus mīnus bija viena trešdaļa no komisijas. Divi vai trīs. Un šobrīd, ja katrai frakcijai ir tiesības deleģēt savu pārstāvi, tad tikpat daudz, ja ne vairāk, ir jābūt ekspertiem.  Orests Silabriedis: Tātad komisijā būs 20 cilvēku? Iveta Ratinīka: Jo vienkāršāks konkurss, jo ātrāk tiek pieņemts lēmums. Pēc savas būtības, struktūras un loģikas atbalsts, piemēram, radošajiem kvartāliem ir  vienkāršs: neliels pretendentu loks, skaidra loģika, kāpēc un kā, un tas pilnīgi noteikti tiks ātri pieņemts. Tieši tāpat ar nevalstiski akreditētajiem muzeji: neliels pretendentu loks un skaidri saprotama loģika. Bet lielie konkursi kā projektu konkursi ir vissarežģītākais process, jo tur vienmēr no vairāk nekā trīssimt pretendentiem saņem kāda desmitā daļa.  Baiba Šmite: Mēs arī apzināmies, ka divdesmit cilvēku komisija… Nezinu komisijas vadītāju, kurš to varētu novest veiksmīgi līdz galam, bet zinu vienu labu praksi. Savulaik darbojos Rīgas Filmu fonda komisijā kopā ar Ditu Rietumu un citiem ekspertiem, un šī komisija darbojās tā, ka bija trīs eksperti kino jomā, kas jau bija izdarījuši savu darbu un izvērtējuši [konkursā iesniegtos] darbus.  Tie bija algoti eksperti, nozares profesionāļi, un viņi komisijai un balsotājiem piedāvāja savu redzējumu. Varbūt tas ir viens no virzieniem, kurā varam darboties, jo tiešām – ja ir astoņi deputāti un astoņi eksperti, ir ļoti grūti dabūt kādu rezultātu. Tā ka mēs vēl diskutēsim ar politiķiem. Esam izpildvara, piedāvāsim savu redzējumu. Oļegs Burovs: Nedomāju, ka "Positivus" veidotu ekonomisko pienesumu Rīgas pašvaldībai. Tas ir patiešām ļoti labs konkrētajai vietai, piekrītu Ivetai, bet, kā mēs labi zinām, uz "Positivus" brauc arī rīdzinieki, kuri, es ļoti atvainojos, alu sāk dzert mājās un pēc tam aizbrauc uz šo festivālu, un Rīgas domei vajadzētu iztērēt vairāk līdzekļu, lai kontrolētu, uzturētu visu kārtībā un pēc tam sakoptu teritoriju. Tāpēc šeit ekonomiskā efekta nav. Un, ja visi ir vienādi, tad visi ir vienādi – spēles noteikumiem visiem dalībniekiem jābūt vienādiem. Ja runājam par politiķu dalību – lai politiķi piedalās komisijas darbā! Kā cilvēks, kurš ļoti ilgi nostrādājis izpildvarā, es, protams, no vienas puses viennozīmīgi esmu pret, ka politiķi kaut kur piedalītos – politiķiem vajadzētu dot uzdevumu un izpildvarai dot iespēju normāli strādāt. Bet lieta ir tāda, ka ne vienmēr politiķi dod iespēju izpildvarai normāli strādāt. Un šobrīd, pēc vēlēšanām, opozīcijā esošā pozīcija ir ļoti noilgojusies pēc varas. Šie cilvēki parāda, ka viss, kas bija pirms tam, droši vien no Armitsteda laikiem, bijis ļoti slikti. Un esošajā situācijā es biju viens no tiem cilvēkiem, kurš, atšķirībā no Ivetas un Agneses, balsoja par deputātu piedalīšanos komisijā, jo sapratu – ja deputāti nepiedalīsies, tad tādi paši politiskie uzdevumi tiks doti Baibai Šmitei no mēra biroja. Mēs ļoti labi zinām, ka domes priekšsēdētāja birojs mēģina kontrolēt vairākas lietas, tai skaitā kultūras jomu. Tikai tāpēc piedāvāju balsot par to, lai piedalītos citas partijas. Nākamais – par katras frakcijas piedalīšanos: nevaru piekrist Ivetas piedāvājumam, ka komisijā jābūt vienam deputātam no trim opozīcijas frakcijām. Mēs esam absolūti dažādi! Man, piemēram, ir absolūti cita pozīcija nekā "Saskaņai" vai Krievu savienībai – ne tikai ideoloģiski. Mēs nekad nevarēsim vienoties un parakstīt kopēju līgumu par opozīciju un izvirzīt kopā kaut vienu pārstāvi. Tāpēc uzskatu, ka [komisijā vajadzētu būt] pa vienam deputātam no katras frakcijas, bet uzskatu, ka tur arī politika beidzas. (..) Man personīgi kultūras joma ir ļoti tuva un zināma, bet taisnība ir Baibai un Agnesei par to, ka politiķiem nevajadzētu būt vairākumam. Runājot par komisijas vadīšanu – es pats ilgus gadus vadīju komisiju 35 cilvēku sastāvā. Visus lēmumus pieņēmām pēc konsensus principa. Tas nav nekas tāds – vienkārši vajadzētu normāli organizēt darbu un viss.  Kāda ir kultūrpolitikas nākotne Rīgā? Māra Rozenberga: Gribētu mazliet plašāk parunāt par to, kāda ir kultūrpolitikas nākotne Rīgā pie jaunas politiskās varas. Sakiet, vai Rīgas dome plāno apmierināt lūgumu no kultūras organizāciju puses, kas bija pausts arī atklātajā vēstulē? Proti, iekļaut Latvijas Radošo savienību padomes un Laikmetīgās kultūras NVO asociācijas deleģētus pārstāvjus dalībai Rīgas domes Kultūras komisijas sēdēs, lai sazobe turpmāk būtu ciešāka, komunikācija – labāka, un arī kultūrpolitikas tālākās prioritātes tiktu veidotas vairāk rakstā ar to, kā jūtas arī pati nozare? Agnese Logina: Protams, jā! Solvita Krese ir pietiekami bieži piedalījusies mūsu komisiju sēdēs, līdz šim tas parasti bijis uz kādu konkrētu tēmu. Bet tas ir tikai, manuprāt, brīnišķīgi, ka šīs komisijas sēdes tagad ir atvērtas – tajās piedalās arī deputāti, kas nav komisijas dalībnieki. Manuprāt, tā ir brīnišķīga vieta, kur diskutēt un apmainīties ar domām. Arī no nozares puses iegūt ieskatu tajā, kā tiek pieņemti politiski lēmumi. Jo skaidrs, ka esošā Rīgas domes koalīcija ir ļoti dažāda – to jau Iveta arī pieminēja. Bet tas ļoti precīzi parāda to, kāda ir Rīga. Rīga nav viendabīga un tikai vienā virzienā ejoša. Rīga vienlaikus iet vairākos virzienos un Rīgā dzīvo dažādi cilvēki, kuri savēlējuši visnotaļ pretējus politiskos spēkus. Kaut kā mums ir jāatrod līdzsvars. Es ticu sarunām un diskusiju formātam, beigās tiešām iespējams panākt kādu konsensus un izpratni, kas nav viena cilvēka pieņemts lēmums. Bet gribēju gan arī vēl teikt – man pašai ļoti patīk visādas atklātas vēstules, jo, pirmkārt, nozarei tas liek sakopot domas un ieņemt skaidru pozīciju, jo citādāk vienkārši ir tā: ja tu runā ar dažādiem atsevišķiem cilvēkiem, bieži vien izskan dažādas domas, dažādi viedokļi. Bet tad, kad nozares sanāk kopā un vienojas par kādu konkrētu pozīciju, tad mums ir daudz skaidrāka tēma. Šāda atklāta vēstule ir ļoti labs atskaites punkts, no kā iet uz priekšu.  Māra Rozenberga: Solvita, Zane, kā jūs redzat šīs sarunas turpināšanos? Solvita Krese: Jā, ir prieks, ka "sausais atlikums" no vēstules ir tas, ka mums būs iespēja regulāri piedalīties šajās sēdēs, un, kā sapratu arī no departamenta cilvēkiem, no politiķiem, mums būs iespēja ieņemt konsultatīvo lomu šī konkursa nolikuma izstrādē. Iveta Ratinīka: Mīļie draugi, tikai apzinieties, ka tie, kas piedalās, pēc tam principā nevar piedalīties konkursā, jo tas ir interešu konflikts – tu nevari veidot visus kritērijus pašam sevis vērtēšanā. Solvita Krese: Mēs droši vien atradīsim kādu, kurš nepiedalās konkursā. Bet gribētu vērst uzmanību uz to, ka mēs, vēstules parakstītāji, diezgan kritiski izteicāmies par šo noteikumu redakciju, kas tagad gāja uz domes balsojumu. Jo mums likās, ka ir pilnīgi ačgārni ielikts tas kritērijs, kur festivāli tiek grupēti trijās grupās, un vienīgais kritērijs, pēc kā tie tiek grupēti, ir pēc budžeta apjoma. Kas tas ir par kritēriju?! Un arī tas, ko minēja Zane – ja mēs saskaitām, cik ir ilgtermiņā spēcīgo spēlētāju Rīgas kultūras dzīvē, kāds ir viņu budžets un cik patiesībā tur ir ieguldītā darba – ja to visu pārrēķina naudas ziņā, jūs varbūt būsiet pārsteigti, redzot, cik ir atdeve no viena eiro salīdzinoši mazam festivālam pret festivāliem, kas nāk iekšā Latvijā ar miljonu budžetiem. Mums likās, ka tas ir ļoti apšaubāms kritērijs un kā pēc tāda varētu sadalīt, kurš tad ir A, B vai C kategorijas festivāls. Domāju, ka mūsu pārstāvim būs iespēja komentēt šo nolikumu, lai kaut kas tāds, pret ko iestājas visa nozare kā pret kaut ko aplamu, neparādītos. Jo arī pagājušogad mums vairākkārt notika sarunas gan par festivāla programmu, gan arī par atbalstu nevalstiskajām organizācijām. Jo tā nu  vēsturiski tas ir izveidojies, ka laikmetīgās kultūras procesu, kas ir viens no redzamākajiem kultūras procesiem, kas valstī notiek – jo tas ir gan starptautiski orientēts, gan arī orientēts uz sadarbību ar iedzīvotājiem – to Latvijā nodrošina nevalstiskais sektors, un mēs aicinām domāt par programmatisku ilgtermiņa atbalstu šiem nopietnajiem spēlētājiem, kas gadu no gada šo procesu virza. Mums bija vairākas sarunas, bet nekur tas nerezultējās. Īstenībā jau tas iet roku rokā ar festivāla programmu, un tad es skatos: ir atbalsta programma nevalstiskajiem muzejiem, ir radošajiem kvartāliem, kas ir brīnišķīgas lietas. Bet kādi ir tie [atbalsta] mehānismi – kāpēc no visa šī nevalstisko organizāciju segmenta izsegmentēt ārā, piemēram, nevalstiskos muzejus vai radošos kvartālus? Tos gan vēl varētu saprast – tas būtu ar ģentrifikācijas akcentu. Tomēr gribētos saprast šī domes lēmuma loģiku, motivāciju, kā tas iekļaujas kādā lielākā redzējumā – kur mēs gribam nonākt. Un tad izdarām kādus soļus. Lai būtu kāda programmatiska vīzija, kurai mēs sekojam – un lai visiem ir skaidrs, kas tā par vīziju un kurp mēs virzāmies. Šis gads – projektēšanas, ne celšanas laiks Māra Rozenberga: Lūk, un tieši par šo vīziju mums varētu būt sarunas nākamais punkts. Rīgas domē ir dokuments – Rīgas pilsētas pašvaldības kultūras stratēģija no 2017. Līdz 2030. Gadam, un jaunākā redakcija apstiprināta pirms nepilniem pieciem gadiem vēl iepriekšējā sasaukumā. Agnese, atceros, ka pagājušogad tika rīkota diskusija bijušajā tekstilrūpnīcā "Boļševička", kur jūs izteicāties, ka, skatoties uz dokumentiem, ir skaidrs, ka mums nav lielās bildes. Vai to "lielās bildes" un ambīciju trūkumu jūs personīgi attiecināt arī uz šo Rīgas pilsētas kultūras stratēģiju?  Agnese Logina: Jā, tieši kultūras stratēģiju, jo vakar Rīgas domes sēdē tika apstiprināta arī Rīgas attīstības programma no 2021. līdz 2027. gadam. Mēs daudz strādājam pie tā, lai tur ieliktu to lielo bildi. Bet kultūras stratēģijas aktualizācija ir šī gada uzdevumu plānā arī. Baiba Šmite: Jā, pirmā pusgada plānā, tieši sasaistē ar jauno attīstības programmu. Iveta Ratinīka: Jau notika diskusija, salīdzinoši neformālā, bez protokola, ko moderēja Dāvis Stalts, ar dažādām spilgtām personībām Rīgas kultūras dzīvē. Un šo formātu paplašinās arī ar vēl neuzaicinātajiem dalībniekiem. Jo šādās diskusijās parādīsies arī vēl kaut kādi akcenti, kas mums pašiem vēl prātā nav ienākuši un kas vēl tur būtu jāpapildina. Bet šis gads mums Rīgā ir tāds projektēšanas, nevis celšanas gads, un akcents ir tieši uz šiem lielajiem dokumentiem un to izstrādi. Tieši tāds pats līdzīgs, milzu apjoma papīrs, taps arī izglītībā, paredzot ne tikai sarunu par bērnudārziem un vispārizglītojošajām skolām, bet arī mūzikas un sporta skolu vietu visā sistēmā. Un līdz ar to mazliet mainās tas redzējums no lieliem ieguldījumiem betonā uz jaunām programmām, kas vērstas uz cilvēkiem. Šogad uz izglītības budžeta rezerves rēķina tapa pirmā jaunā programma, kas vērsta tieši uz muzejiem. Ir arī doma nākamgad ieviest vēl pāris jaunu programmu, bet jāapzinās, ka nekas neliecina, ka mums ir gaidāms ļoti straujš budžeta lēciens kultūras budžetam kopumā, īpaši ņemot vērā ekonomikas apstākļus. Tagad, nedod Dievs, vēl arī politiskos apstākļus, kuru dēļ vajadzību loks pieaugs, un virzība uz kaut ko smalku, delikātu, izsmalcinātu un profesionālu… Diemžēl mēs to nevarēsim apmierināt tādā apjomā, kāds būtu lietderīgs, lai tur tiešām būtu izrāviens. Jāsaprot, ka tas joprojām būs virziens, kurā pēc iespējas ir līdzsvarotas visādu grupu vajadzības. Orests Silabriedis: Vai es pareizi saprotu, ka Rīgas pilsētas interesēs pagaidām nav iekļaut pastāvīgā finansējumā visus tos, kas šobrīd dodas uz kultūras projektu konkursiem? Iveta Ratinīka: Protams, mēs vienkārši finansiāli to nevaram pacelt. Ja Rīga arī turpmāk būs visas valsts donors, tad Rēzeknē joprojām varēs veidot neglītus dīvaina materiāla izstrādājumus pie upes, kas atgādina apgāztu piena krūzi bez estētiskas nozīmes un jebkādas loģiskas vērtības. Jo tajā brīdī, kad finansējums tika pārdalīts, tad pieci procenti no iedzīvotāju ienākuma nodokļa aizgāja kopkatlā. Un tajā brīdī mēs sākām dotēt visādus dīvainus mākslas objektus dīvainās vietās un dīvainos laikos, bet paši neko tādu nevaram atļauties. Mēs labprāt atļautos kādu skaistu dīvainību, diemžēl to mēs nevaram. Agnese Logina: Tas naudas jautājums ir ārkārtīgi sāpīgs un ārkārtīgi būtisks, un Rīgas mērs Mārtiņš Staķis ļoti daudz runā par to, ka pēdējo gadu laikā Rīga faktiski ir zaudējusi 139 miljonus – ja nemaldos, tādi bija pēdējie aprēķini. Tur jāskatās kopumā, kas ir tās funkcijas, kas jāpilda pašvaldībai. Otra komiteja, kurā strādāju Rīgas domē, ir Satiksmes transporta lietu komiteja, un tur tās sāpes, ar kurām mēs saskaramies – tas ir vienkārši ārprāts! Sanāk kaut kāda lipināšana kopā, visu laiku paralēli mums kaut ko arī atņem, kaut kas kaut kur tiek pārdalīts un joprojām ir šī attieksme, kas iestrādājusies vismaz pēdējos desmit gados – ka vajag izdarīt tā, lai Rīgai būtu sliktāk, jo Rīgā bija cita vara, nekā valdībā. Un tad vajadzēja kaut kā ieriebt, un tagad mēs redzam sekas. Mums nav naudas, lai pildītu pašvaldības pamatfunkcijas. Tas ir neizsakāmi sāpīgs jautājums. Rīgai trūkst galvaspilsētas ambīciju Orests Silabriedis: Tad es atkal drīkstu naivi interpretēt jūsu teikto – ka viens nenoticis festivāls nav nekas pret sabrukušu tiltu? Iveta Ratinīka: Tas skanēs pavisam neskaisti, bet tas, ka kultūras budžets zināmā mērā ir nosargāts un no tā nav nogriezta nauda kādam asfaltēšanas pasākumam, jau ir labi. (..) Tajā brīdī, kad mēs gaidām – nu, tagad darīsim kā Parīzē, Romā vai Londonā – nu, piedodiet… Kad būs budžets kā Parīzē, Romā vai Londonā, tad mēs tā arī varēsim darīt. Jo šobrīd tās ir vienkārši populistiskas runas. Oļegs Burovs: 28. vai 29. augustā, kad notika balsojums Rīgas domē, visi, neatkarīgi no tā, vai balsoja par opozīciju vai par pozīciju, bija pārliecināti – beidzot Rīga sāk saņemt naudu no valsts! Tā vietā mēs šobrīd redzam, ka kļuvis vēl sliktāk. (..) Iveta, runājot par ieguldījumiem betonā – jūs gribat izvairīties. Ļoti vienkārši to tagad teikt, bet iepriekšējos gados ir sakārtota Kultūras pils "Ziemeļblāzma", VEF Kultūras pils, Krievu drāmas teātris, izbūvēts Mežaparks. Un no jūsu pozīcijas cilvēkiem – ne no jums, bet jūsu pozīcijas cilvēkiem, skan – priekš kam ieguldīta nauda Mežaparkā, ja nav sakārtoti tilti! Tas ir tas pats stāsts par Nacionālā teātra piebūves projektēšanu, kas nebija mūsu iniciatīva. Mēs saņēmām rīkojumu no Ministru kabineta, un to mēs tāpēc darām. Šis projekts, ja netiktu piebremzēts, jau varēja būt gatavs šogad martā. (..) Kā šobrīd trūkst pilsētai? Pilsētai trūkst galvaspilsētas ambīciju. Mēs runājam par apkaimēm, atsevišķiem punktiem, bet neredzam un nelepojamies ar to, ka tas ir galvaspilsētā, kas ģeogrāfiski ir Baltijas centrs. Tādu ambīciju mums šobrīd nav.  Viss atkarīgs no disciplīnas  Orests Silabriedis: Oļegs Burovs jau piedāvāja raidījuma pirmo rezumējumu. Bet tev, Zane, ir vēl kāds sakāmais. Zane Kreicberga: Man šajā sarunā vairāk iznāk klausīties no malas, un man liekas, ka jums vienkārši biežāk ir jātiekas savā starpā un jārunā par to visu. Jo mēs faktiski runājam tagad vairāk par domi un domes iekšējām attiecībām. Vairākkārt šajā sarunā ir pieminēts līdzsvarotība un līdzsvars. Šobrīd izskatās, ka smaguma centrs ir pašā domē – ka jūs tā kā mēģināt paši saprast, kas vispār notiek, kā jānotiek, kādiem noteikumiem jābūt, kā sabalansēt partiju intereses un tamlīdzīgi. Bet es gribēju vienkārši piebilst klausītājiem skaidrībai – jūs runājāt par pilsētas budžetu, par ļoti lieliem cipariem, kas mērāmi miljonos. Bet, piemēram, atgriežoties pie festivālu mērķprogrammas, mēs runājam tikai par 200 tūkstošiem.  Baiba Šmite: Par 350 tūkstošiem, bet tas arī ir ļoti maz.  Zane Kreicberga: Tik un tā runājam par ļoti, ļoti nelielu summu. (..) Manuprāt, ir jāsaprot, ka kultūras dzīve lielā mērā darbojas un ir pieradusi darboties ļoti, ļoti rentabli. Tas, ko Solvita teica – no viena reāla eiro izaudzējot daudz lielāku labumu, kas no tā veidojas, salīdzinot ar kādām citām jomām.  {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="268320" layoutid="0" layout="" static=""} Orests Silabriedis: Iveta, raidījuma noslēgumā – kas notiks ar tradicionālajiem pasākumiem? Jāņu vakars, Vecgads, 18. novembris, 4. maijs? Iveta Ratinīka: Tie notiks, bet apjoms noteikti nebūs tāds, kādu savulaik esam pieredzējuši. Manā pasaules un estētikas izjūtā krastmalas Jāņi ir kaut kas tāds, kas īsti neiederas, it īpaši šādas noasfaltētas krastmalas Jāņi – utopiskajā nākotnē, kad tā būs cilvēkam un gājējam piemērota vieta, tad varbūt jā, bet ne šajā laikmetā. Tāpat es neredzu salūtus.  Orests Silabriedis: Bet salūts taču tik daudziem patīk...  Iveta Ratinīka: Nujā… Arī tad, kad tas ir aizliegts, viss Purvciems blīkšķ. Bet es kaut kā šāda taupīga budžeta ietvaros neredzu naudu salūtam. Māra Rozenberga: Vai masu pasākumiem krastmalā vispār sakāt „nē”, vai vienkārši tos rīkot citā formātā? Iveta Ratinīka: Jā, citā formātā – laikmetīgākā, cilvēkam draudzīgākā formātā, ar radošākām idejām. Mums ir tik daudz brīnišķīgu dažādu citu vietu Rīgā, kur, piemēram, Jāņu pasākumi iederas daudz dabīgāk. Orests Silabriedis: Tad, kad tiks izsludināts kultūras projektu konkurss – mēs  runājam par to, ka tās varētu būt marta beigas – tad ir tomēr cerība, ka kaut kas šogad vēl varētu notikt? Iveta Ratinīka: Protams. Un ir cerība arī nevilkt garumā, bet ļoti operatīvi pieņemt lēmumus par iesniegtajiem materiāliem – divu, triju nedēļu, nevis mēnešu apjomā. Orests Silabriedis: Tādā gadījumā mēs ar interesi sekosim notikumiem un droši vien maijā skatīsimies, kā tas ir rezultējies. Iveta Ratinīka: Tas viss būs atkarīgs no darba disciplīnas. Piektdien, 11. martā, oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" izsludināti februāra izskaņā pieņemtie Rīgas domes saistošie noteikumi, kas turpmāk regulēs kārtību, kādā galvaspilsētas dome sniedz finanšu atbalstu kultūras aktivitāšu sarīkošanai. Tagad var gaidīt, ka Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments izsludinās konkursus līdzfinansējuma saņemšanai kultūras aktivitāšu īstenošanai Rīgas pašvaldībā.

Kopā ar mūzikas apskatniekiem Ilmāru Šlāpinu, Uldi Rudaku un Normundu Vucānu runājam par mūzikas ierakstu gadabalvas "Zelta mikrofons" kategorijām, mūziķu potenciālo piederību noteiktam virzienam un žanram, viduvējībām un stāriem, mūzikas dalījumu kastās, par klasisko, neakadēmisko un indie, vērtēšanas metodoloģijām, kormūzikas īpašo statusu, kategoriju nograušanu un pārveidošanu, kā arī mazliet par Daniela Levitina piedāvāto dalījumu: prieks, draudzība, mierinājums, zināšanas, ceremonija un mīlestība. 

Šoreiz diskusijas tēma šāda: mūzikas teātris jeb muzikālais teātris mūslaiku Latvijā, pēdējo gadu tendences un dažādības, Valsts kultūrkapitāla fonda jaunizveidotās neatkarīgā muzikālā teātra mērķprogrammas rezultātu izvērtēšana. Sarunbiedri: diskusijas ierosinātājs, mūzikas teātra dramaturgs Evarts Melnalksnis, kritiķe un mūzikas teātra pētniece Lauma Mellēna-Bartkeviča, komponists, diriģents Andris Vecumnieks un producente Marta Kontiņa.

Šoreiz par Rīgas Svētā Pētera baznīcu. Nama liktenis ir Saeimas deputātu rokās: drīzumā uzzināsim, vai baznīca nonāks Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) pārziņā, vai paliks nenoteiktā statusā, bet faktiski Rīgas domes pārziņā, kā tas bijis līdz šim. Sarunbiedri: Rīgas Svētā Pētera baznīcas pārvaldes direktora vietniece Una Jansone, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, Rīgas domes deputāts Dāvis Stalts, LELB arhibīskaps Jānis Vanags, LELB virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš, mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis, dramaturgs Matīss Gricmanis. Kam īsti būtu pēc taisnības piederīga Rīgas Pēterbaznīca? Vai iespējama baznīcas un pašvaldības konstruktīva sadarbība?  Pēterbaznīca beidzamos piecdesmit gados izcēlusies ar spēcīgu, palaikam ekstravagantu māksliniecisko darbību: izstādes, koncerti, citādi pasākumi. Ja mainīsies saimnieks, droši vien mainīsies arī saturs? Vācijas Bundestāgs ieplānojis iespaidīgu naudu Pēterbaznīcas atjaunotnei — tie esot vairāki desmiti miljonu. Kas par to zināms raidījuma dalībniekiem no LELB un Rīgas domes? Vai ir pazīmes, ka salīdzinoši jaunā Rīgas dome patlaban ir ieinteresēta attieksmi pret Pēterbaznīcu mainīt uz aktīvāku? Mazliet attālinoties no šodienas, raidījuma gaitā paskatāmies uz Pēterbaznīcas pagātni — arhibīskaps Jānis Vanags dod skici par Reformācijas laikiem. Pēc tam Ojārs Spārītis īsi raksturo Pēterbaznīcas pašreizējo stāvokli.  Vai cilvēki vispār pamanīs, ka Pēterbaznīcai mainījies saimnieks? Kādas būs Pēterbaznīcas likumprojekta turpmākās gaitas? Ar interesi gaidām, ko lems Saeima.

Raidījumā šoreiz par nodokļu reformu un izmaiņām, kas stājās spēkā 2021. gada 1. jūlijā.   Sarunbiedri: finanšu ministra padomnieks Ints Dālderis, "Ģertrūdes ielas teātra" producente Maija Pavlova, laikraksta "Diena" mūzikas apskatniece Inese Lūsiņa un Pašnodarbināto mūziķu biedrības padomes loceklis Aivars Hermanis.  Runājam par regulām, noteikumiem un to interpretācijām VID un citu speciālistu lasījumā, par komunikācijas birokrātiju, par kompensāciju mehānismu pilnveidošanu; apskatām pašnodarbinātā un mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu (kādas priekšrocības, kādi pienākumi) un mēģinām noskaidrot, kā mazināt radošo cilvēku bailes no institūcijām. Pieskaramies arī pretrunām starp kapitālsabiedrības ideju un tirgus principiem, bet šo tēmu atstājam citiem raidījumiem.

Sarunas atspēriena punkts ir T. S. Eliota teksts par Rietumu kultūru un pūli, Anda Sedlenieka intervija ar Islandes kādreizējo ārlietu ministru Jonu Baldvinu Hanibalsonu ("Diena") un vēlēšanu rezultāti Norvēģijā. No neoliberālisma un populisma pamazām tiekam pie Kristiana Brektes sienas gleznojuma un tā rezonanses sabiedrībā.  Vai izraisītā ažiotāža attiecināma uz mākslu? Kas ir īstais sarunas priekšmets? Kā reaģēt uz tikumības aizstāvjiem? Kāpēc parādās krūtis? Kā vērtēt Latvijas izglītības kvalitāti kopš 1990. gada? Kā māksla spēj sazināties ar mums un kā mediji sazinās ar mums par mākslu? Kādos informācijas tuneļos dzīvojam? Par šo visu diezgan dzīvīgi sarunājamies ar mākslas kritiķi Ievu Lejasmeijeri, rakstnieku Haraldu Matuli, komponistu Kristu Auznieku un Liepājas Simfoniskā orķestra direktoru Uldi Lipski. Diskusija teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.  

Raidījuma sākumā — īsi par to, kāpēc tomēr vajadzētu šovasar rīkot Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Sarunbiedri: svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs Romāns Vanags, svētku virsvadītāja Dagmāra Bārbale un svētku virsdiriģents Gints Ceplenieks. Turpinājumā pieskaramies anonīmās anketēšanas sistēmai Latvijas augstskolās. Par šo tēmu runā Latvijas Studentu apvienības jaunievēlētais prezidents Kristafers Zeiļuks, Latvijas Universitātes students Edvarts Krusts un Latvijas Universitātes profesors Harijs Tumans. Ar Hariju Tumanu turpinām sarunu nu jau par citu tēmu, ko varētu apzīmēt ar Ciceronam piedēvēto izsaucienu o tempora, o mores!, un līdzīgās noskaņās rit domu apmaiņa ar dzejnieci Liānu Langu un režisori Margo Zālīti, kuras iedvesmai lasīja divus rosinošus tekstus: Kirila Kobrina rakstu “Apsardze. Atcelt!” portālā arterritory.com, Arta Sveces komentāru komentāru “Vēstures pārrakstīšana” portālā satori.lv .

Šīsreizes raidījumā runājam par cilvēku attieksmes un izteiksmes temperatūru sociālajos tīklos, sabiedrības toleranci un spriestspēju, izvēli paust publiski savu viedokli vai nepaust, arī par liberāļiem un konservatīvajiem un par portāliem satori.lv un telos.lv. Sarunbiedri ir mārketinga komunikācijas plānotāja Digna Degtjarova, rakstnieks un kultūrpolitikas pētnieks Haralds Matulis, tīmekļa žurnāla telos.lv redaktors Krišjānis Lācis un tīmekļa žurnāla satori.lv galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners. Raidījuma ievadā — Latvijas prezidenta Egila Levita teiktais uzrunā "Lielās mūzikas balvas 2020" pasniegšanas ceremonijā. Raidījuma turpinājumā — vai telos.lv un satori.lv polarizēs dažādu uzskatu nometņu pārstāvjus, vai kas mainījies sociālo tīklu saturā kopš 2020. gada jūlija, kad par līdzīgām tēmām runājām ar Dignu Degtjarovu un Haraldu Matuli, ko sarunbiedri domā par politkorektuma, runas brīvības tēmu un sabiedrības spriestspēju. Raidījuma sākumā — īsi par Kultūras ministrijas izstrādāto dokumentu KULTŪRPOLITIKAS PAMATNOSTĀDNES 2021.–2027. GADAM, kura apspriešana notiek līdz 23. martam.  Šajā dokumentā izvirzītas 4 prioritātes (te īsinātā veidā): kultūras resursu pieejamība visiem; sabiedrības līdzdalība kultūras procesos – kā prioritāti nosakot iedzīvotāju iesaisti Dziesmu un deju svētku kustībā, nemateriālā kultūras mantojuma kopšanā un lokālo kultūrtelpu savdabības un latvisko tradīciju un dzīvesziņas saglabāšanā; kultūras nozaru ilgtspējīga attīstība; talantu ataudze un kultūras darbinieku profesionālā izaugsme – tai skaitā atverot durvis uz kultūras pasauli ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kurš to vēlas, – it īpaši bērniem un jauniešiem, tostarp īstenojot Latvijas skolas somas programmu. Šo dokumentu izlasījusi un raidījumā komentē diriģente un mūzikas vēstures pētniece Kristiāna Vaickovska.

LR3 “Klasika” ēterā atgriežas “Meistars Knehts” – sarunas par kultūrpolitiku. Raidījums dzima 90. gadu vidū un nu pēc pārtraukuma atgriežas pie klausītājiem, godinot Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēles” galveno varoni Jozefu Knehtu, kurš, būdams spēles maģistrs, zināja visu par to, kā spēlēties ar kultūras saturu un vērtībām. Šīsreizes sarunas tēma – kā kultūras jomā kvalitatīvi sadzīvot ar Covid-19 pandēmijas situāciju, un atspēriena punkts ir otolaringologa Dina Sumeraga teiktais sarunā ar Gundu Vaivodi pērnā gada beigās – mazāk biedējošu ziņu virsrakstu un nāves lapiņu, vairāk mākslinieciska mierinājuma visiem. Raidījumā sarunājamies ar “Hanzas perona” vadītāju Ievu Irbinu, Latvijas Muzeju biedrības valdes locekli Elīnu Vikmani, Dailes teātra direktoru Juri Žagaru un Rīgas kamerkora Ave Sol diriģentu Andri Veismani. Mūsu sarunbiedres ir arī Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone un Slimību profilakses un kontroles centra Komunikācijas nodaļas vadītāja Ilze Arāja. Laikā, kad klātienes sarunas nav iespējamas, mēģinām inscenēt diskusijas sajūtu attālināti. Galvenās saruntēmas – resoru sadarbība ar kultūras jomas cilvēkiem, lietišķu diskusiju ierosināšana, ātro (antigēnu) testu iespējamā izmantošana teātros un koncertzālēs, simtprocentīga paļaušanās uz epidemiologu ieteikumiem, muzeji kā viena no visdrošākajām kultūras vidēm, iespējamu izņēmumu nepieļaušana, kultūras cilvēku prioritāra vakcinēšana.  Raidījumu veido Māra Rozenberga un Orests Silabriedis.