Ko gaidām no Dieva un kā lūgt, lai nepieviltos savās cerībās

Raidījumā Pāri mums pašiem satiekamies Pūpolu jeb Palmu svētdienā. Daudziem mājās noteikti ir kāds pūpolzars kā šī notikuma vai varbūt pavasara vēstnesis. Taču pakavēsimies pie šī neparastā gājiena. Cilvēks uz ēzelīša tuvojas Jeruzālemei, un ļaudis viņu sveica tā, it kā redzētu savā priekšā augstdzimušu personu. Kamēr daži prātoja, vai Jēzus atnāks uz svētkiem Jeruzālemē, tikmēr citi jau gavilēja, viņu ieraugot, jo saprata: viss mainīsies, viss tūlīt tiešām mainīsies. Beidzot sāksies laimīga dzīve, beidzot tiks nokratīts romiešu jūgs, jo nāk Glābējs, viņš atjaunos valsti, viss notiks. Bet viņu cerības nepiepildījās, un jau pēc nedēļas pūlis bija mainījis savas domas un sauca: „Sit viņu krustā!” Šī vakara jautājums raidījumā ir: kāda tad ir mūsu reakcija, ka Dievs nepiepilda mūsu vēlēšanās vai mūsu cerības, ko par to mums saka Svētie Raksti, ko galu galā mēs no Dieva gaidām, ja vispār kaut ko gaidām, un kā lūgt, lai nepieviltos savās cerībās? Par šo jautājumu, kā arī Klusās nedēļas notikumiem saruna ar Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītāju Edgaru Maži un Salaspils Romas katoļu draudzes prāvestu Ilmāru Tolstovu. Svētajos Rakstos mēs varam atrast gana daudz cilvēciskas vilšanās, kad kādā no cilvēkiem valda neizpratne: kāpēc, par ko, kā tas var būt? Es no visas sirds, un viņš nekā nereaģē. Es nesaņēmu atbildi! Droši vien jums kā garīdzniekiem šad un tad nākas sastapties ar šādiem jautājumiem, ka cilvēki pie jums atnāk un saka: es nesaprotu, kā tas tā var būt. Ko jūs šādās reizēs atbildat?