Pāri mums pašiem

Saruna par Dieva vārdu. Kāpēc senatnē cilvēkiem bija tik liela bijība, pat bailes nosaukt Dievu vārdā un kāpēc mēs šodien uztveram to tik viegli un pat mēdzam piesaukt Dievu vietā un nevietā? Kā varam lasīt Vecajā Derībā, Dievs sevi ir atklājis tautai dažādos vārdos un ir bijis pat viens vārds, kuru cilvēki bijības dēļ vispār ir baidījušies izrunāt. Kas tas bija par vārdu, kā Dievs sevi dēvēja? Viņš pats arī atklāj to. Raidījuma viesi ir Rīgas Reformātu Bībeles draudzes mācītājs Alvis Sauka un draudzes vecākais Egils Šmagris.

Katra nopietna izvēle, ko izdarām mūsu dzīvē, var pilnībā izmainīt virzienu, un tieši nopietnās, svarīgās izvēles mums dažkārt nākas arī nožēlot. Ko Svētie raksti saka par izvēlēm, par lēmumiem, vai tiek doti padomi, kādā veidā izvēles izdarīt, kā pieņemt lēmumus, lai pēc tam nenāktos tos nožēlot? Gribot negribot kā pirmais piemērs no Svētajiem rakstiem nāk prātā Ievas un Ādama situācija dārzā. Vai ar Ievu tika manipulēts, tāpēc viņa izdarīja nepareizu izvēli? Raidījuma viesi ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Rinalds Grants un Katlakalna Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Andris Krauliņš.  

Pirmā svētdiena pēc Lieldienām tiek dēvēta par balto svētdienu, jo senatnē bija ierasts, ka tie, kas Lieldienu naktī bija kristīti, turpināja staigāt baltajās kristību drānās. Šajā svētdienā sveicam arī visus pareizticīgos brāļus un māsas, kas ir tikko nosvinējuši un turpina svinēt Kristus augšāmcelšanās svētkus, bet šī ir arī Dieva žēlsirdības svētdiena, kurā mēs turpinām svinēt Dieva žēlsirdības svētkus.  Mūsu raidījuma viesi ir bīskaps un Svētās Marijas Magdalēnas draudzes prāvests Andris Kravalis un teoloģijas doktors no Šveices, no Lugāno Universitātes, priesteris Andris Marija Jerumanis. 

"Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!" Šie ir vārdi, ar kuriem arī mēs šo raidījumu gribējām turpināt. Šī vēsts atskan visā pasaulē. Jā, mēs to esam dzirdējuši daudzas reizes dažādos kontekstos un katru gadu, un, protams, ka šie vārdi skan skaisti, tos mēs sakām viens otram. Un piekritīsiet, ka kaut kur dziļi sirdī tomēr arī mūsos mājo šī sajūta, ka tas vienkārši nav iespējams, ka kādā brīdī mēs beigtu eksistēt, ka mēs vienkārši tā pēkšņi vairs nebūtu. Tā ir neaptverama doma, un visa mūsu būtība īstenībā tai pretojās. Un arī visādu pierādījumu ir pietiekoši daudz. Ir cilvēku liecības tam, ka dzīve turpinās arī pēc aiziešanas. Mūsu apziņa nebeidzas, mūsu dvēsele turpina dzīvot, tikai citādāk. Bet, ja citādāk, tad kur un kā?  Par to runājam raidījumā. Meklējam atbildes, jo jau kopš senatnes ir cilvēki meklējuši atbildes uz šo jautājumu, izvirzījuši dažādas teorijas. Iespējams, ka, ielūkojoties arī šajos meklējumos, mēs varēsim labāk saprast, ko cilvēcei ir atnesis Kristus.  Raidījuma viesis ir Salaspils un Ogres katoļu draudzes prāvests priesteris Ilmārs Tolstovs. 

Tiekamies Pūpolu jeb Palmu svētdienas pašā vakarā. Daudziem mājās noteikti ir arī kāds pūpolzars. Pasaule mostas pretī jaunai dzīvībai, bet vienlaikus arī globālajos notikumos vērojama aizvien lielāka spriedze. Raidījumā pakavēsimies pie šī laika - gan pie Pūpolsvētdienas, gan pie notikumiem, kas risinājās, pirms Jēzus ieradās Jeruzālemē, kur viņu uzskatīja par ķēniņu un daži pat par pravieti. Sarunas galvenais jautājums tieši tāds arī būs - par ko tu mani uzskati? Tā mēs dažkārt vaicājam ikdienā, mēs vaicājam, kas īsti es tev esmu? Un tā ir tāda savstarpējo attiecību noskaidrošana. Bet līdzīgi tas bija arī Jēzus laikā. Piemēram, Jānis Kristītājs, sludina par Jēzu, viņš saka: "Mesija, es neesmu cienīgs viņam atraisīt kurpju siksnas." Un tad ir pirmie mācekļi, un Filips saka Nātanelam: "Mēs esam atraduši Mesiju!" Un Nātanels, saka: bet vai tad vispār no Nācaretes var nākt kas labs? Tātad no tās vietas, kur Jēzus dzīvoja. Un tā bez gala. Vai arī pirmā reakcija, kas bija Pēterim. Mierīgi zvejo zivis, dzīve rit savu gaitu. Tiesa, nav  loma nav. Tad ierodas Jēzus, viņš atiras ar laivu mazliet no krasta un saka: izmet tīklus tur un tur. Mani pārsteidz pirmā Pētera reakcija, kad viņš saprot: ahā, tagad loms ir milzīgs, tā, ka tīkls plīst, te kaut kas nav kārtībā. Viņš ir saskāries ar kaut ko pārdabisku. Un viņš saka Jēzum - ej prom no manis. Kāpēc? Liekas vajadzētu būt otrādi.  Raidījuma Pāri mums pašiem viesis ir Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkēvičs.

Raidījumā Pāri mums pašiem runājam par kristīgo kustību "Alfa", kas kristiešu vidū ir kļuvusi populāra. Temats patiešām ir gana svarīgs, un iespējams, ka pat tie, kuri dievnamā neiegriežas bieži vai arī vispār neiet pie tā durvīm vai tuvākajā apkārtnē, būs pamanījuši plakātus ar aicinājumu "Nāc uz Alfu!". Iespējams, arī kādas fotogrāfijas, kurās redzams, kā cilvēki par kaut ko priecīgi sarunājas vai arī pusdieno, vai ir kādās nodarbībās. Bet uz kādu "Alfu" tad būtu jānāk un kas tā "Alfa" īsti ir? Raidījumā Pāri mums pašiem stāsta priesteris, "Alfa" padomes priekšsēdētājs Rihards Rasnacis, nodibinājuma "Alfa" direktors Edmunds Ābelīte, viens no "Alfas" kursa vadītājiem Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā Valters Diure, kā arī "Alfas" dalībnieces, kuras pašas jau ir iesaistījušās kalpošanā, Marina Kupča un Liene Kalviša. Raidījuma viesu tiešām ir šovakar daudz. Paldies visiem, kuri atsaucās šim aicinājumam.

Raidījumā Pāri mums pašiem tiekamies vēlā svētdienas vakarā salā un spelgonī. Šim vakaram mēs izvēlējāmies tematu, kas, šķiet, aktuāls ir ikvienam neatkarīgi no ticības pakāpes. Tā ir dzimtā. Daudzi klausītāji, iespējams, ir pētījuši savus dzimtas radu rakstus un senču senčus iepriekšējās paaudzēs. Varbūt arī pamatīgi esat aplūkojuši sava dzimtas koka vēsturi un likteņus. Un tomēr vienmēr šajā pēctecībā, šajā sazarotajā dzimtas kokā ir arī pietiekami daudz noslēpumu un neatbildētu jautājumu. Piemēram, kāpēc diviem brāļiem, kuri ir saņēmuši vienādu audzināšanu vienā ģimenē, ir tik dažāds dzīves ceļš? Vienam tas ir veiksmīgs, otram - pavisam pretēji? Kāpēc viens izdara izvēles, kas nes svētību, bet otrs sabojā pat to, ko viņš ir saņēmis? Un tas ir tikai viens piemērs. Svētajos Rakstos dzimta nav tikai bioloģiska ķēde, bet tā ir arī garīga realitāte, kurā tiek nodotas gan svētības, gan arī negatīvas lietas, ko Bībele arī sauc par lāstiem. Par to arī saruna raidījumā. Kā mūsu rīcība šodien var ietekmēt nākamās paaudzes un cik lielā mērā iepriekšējās paaudzes ir varējušas ietekmēt mūsu dzīvi? Kas Bībelē ir sacīts par dzimtu? Raidījuma viesi ir Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis un Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Oskars Smoļaks.

Raidījumā Pāri mums pašiem ir četri viesi: Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles prāvests, priesteris Renārs Birkovs, komponists Māris Lasmanis, aktieris un mūziķis Mārtiņš Egliens un filmu producents un arī dažādu projektu koordinators Lūkass Mairis Marcinkevičs. Mūsu sapulcēšanās iemesls koncerts "Mīlestības pieskāriens" 31. janvārī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. Tur pulcēsies ļoti daudz mūziķu. Ja saskaitītu kopā, varbūt sanāktu pat ap 500.  Koncerts ir tradīcija, kas turpinās jau ceturto gadu, un tā ir arī iespēja piedalīties katedrāles atjaunošanas darbos. Tie ir bijuši dažādi, un daudzi no tiem ir sekmīgi veikti. Bet jau pirms gada, Svētā Jēkaba katedrāles 800 gadu jubileju svinot, mēs sapulcējāmies un runājām par to, kā dievnamā vēsturiskajam instrumentam ļoti ir vajadzīgas palīdzīgas rokas. Respektīvi, tās ir ērģeles. Un šī gada koncerts tieši ir saistīts ar nodomu piesaistīt līdzekļus ērģeļu atjaunošanai.

Raidījumā Pāri mums pašiem satiekamies janvāra vidū, kad atceramies barikāžu laiku un tos, kas aizstāvēja Latvijas brīvību. Ir pagājuši 35 gadi, kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas cilvēki nevardarbīgi aizstāvēja mūsu valsts brīvību. Sapni par brīvību ar savu pašaizliedzīgo rīcību palīdzēja īstenot sirdsapziņas liecinieki un brīvības cīnītāji Latvijā, kuru vidū Lidija Lasmane, Gunārs Astra, Bruno Javoišs un vēl daudzi citi, kuri tika tiesāti apcietināti un izsūtīti… Vienlaikus cīņa par Latvijas neatkarību notika arī citur pasaulē, kur latvieši rīkoja akcijas, piketus un demonstrācijas, visos iespējamajos veidos pievēršot preses un sabiedrības uzmanību cilvēktiesību pārkāpumiem okupētajā Latvijā. Viens no viņiem – mācītājs Māris Ķirsons (1940.-2025.), kurš 1980. gadā Madridē, protestēdams pret dzimtenes okupāciju, uz PSRS karoga no pārgrieztām vēnām lēja savas asinis. Disidents, kurš 1976.gadā pie PSRS konsulāta Vašingtonā sadedzināja padomju karogu. Viņš piedzima Latvijā 1940.gada otrajos Ziemassvētkos, bet jau pēc četriem gadiem sākās bēgļu un trimdas laiks. Māris Ķirsons 2013.gadā atgriezās dzimtene, kalpoja kā evaņģēliski luteriskās baznīcas Mērsraga draudzes mācītājs. Viņš ir bijis pazīstams arī kā Minesotas 12 soļu atkarību pārvarēšanas programmas vadītājs Latvijā, pateicoties kuram no posta izglābtas daudzas dzīves. Māris bija arī korporācijas "Ventonia" filistrs. 2025. gada 19.janvārī viņš devās mūžībā, bet piemiņa par Māri Latvijā joprojām dzīva. Latvijas Okupācijas muzejā notika viņam veltīta konference un atklāta izstāde ar zīmīgu nosaukumu „Sveiks, Māri!”. Atmiņās par Māra Ķirsona dzīvi un personību raidījumā dalās Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps emeritus Pāvils Brūvers, Romas Katoļu baznīcas bīskaps Andris Kravalis, Māra Ķirsona dzīvesbiedre Irēna Pujāte un hokejists NHL kausa ieguvējs, aizsargs Sandis Ozoliņš.

Šoreiz raidījumā runājam par cerību. Par cerību mēs varētu atrast ļoti daudz un dažādu notikumu gan Svētajos Rakstos, gan arī laicīgajā literatūrā, un tas šķiet ļoti ierasts vārds. Ja ielūkojamies dziļāk tā būtībā, izrādās, ka saglabā cerību, iemantot cerību, nepazaudēt cerību dažkārt nemaz nav tik vienkārši. Tāpēc arī šovakar pirmām kārtām sūtām sveicienus tiem, kuri iet cauri grūtībām un tomēr cenšas saglabāt cerību un to nepazaudēt. Bet kā to vairot, kā nenonākt līdz izmisumam, kā nenonākt līdz bezcerībai? Un arī ko par to saka Bībele? Raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir Rīgas Reformātu Bībeles draudzes mācītājs Alvis Sauka un draudzes vecākais Egils Šmagris. 

Satiekamies šī gada pirmajā raidījumā Pāri mums pašiem, lai dotos gaismas virzienā. Pasaule mūsdienās aizvien vairāk ir izslāpusi pēc gaismas šī vārda visdažādākajos aspektos: pēc gaismas ap mums, jo dzīvojam gadalaikā, kad pēc tās ļoti ilgojamies; pēc gaismas, kas nes cerību; un arī pēc gaismas mūsos, pēc tās neredzamās gaismas, kas atklāta Jāņa evaņģēlijā, raksturojot Dievu un sakot: "Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma." Par ko psalmists Dāvids, uzrunājot Dievu, saka: "Jo pie tevis ir dzīvības avots, un tavā gaismā mēs redzam gaismu." Kā piedzīvot šo neredzamo gaismu, kā doties gaismas virzienā, kas palīdz labāk saprast gan savu dzīvi, gan pasaules norises, par to mēs runāsim raidījumā ar cilvēkiem, kas gaismu cauri savai dzīvei ir nesuši jo spoži un dara to joprojām. Par to saruna ciemojoties pie brīvības cīnītājas un sirdsapziņas liecinieces Lidijas Lasmanes, kur pie viņas svētku galda pulcējās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps emeritus Pāvils Brūvers, vēstures doktors Jānis Šiliņš un publicists Arnis Šablovskis.

Mēs esam nonākuši līdz šī gada noslēdzošajam raidījumam. Ir noiets kāds ceļa posms gada garumā, un par ceļa un laika dotajām iespējām saruna šajā raidījumā Pāri mums pašiem, kurā piedalās dziedātāja Aleksandra Špicberga un viņas mamma un koncertu producente, arī teoloģe Māra Špicberga, kā arī ģitārists Vladimirs Kudrins.  Ne velti mēs satiekamies šādā sastāvā, jo par ceļu un laiku īpaši domā arī raidījuma viesi un ne tikai šos jēdzienus apcer paši, bet arī caur mūziku uzrunā mūs. Daudzi noteikti labi atceras koncertu ciklu "Laiks. Tu.  Lūgšana", un jau nākošā gada sākumā tas turpināsies ar jaunu programmu "Es esmu ceļš". Par to runājam raidījumā. Bet vispirms par to, kāds ir bijis jūsu ceļš šajā gadā - piedzīvotais un iegūtās atziņas?

Satiekamies ceturtajā adventes svētdienā, jo pavisam drīz klāt būs svētvakars un Rīgas Domā, tāpat kā daudzos citos Latvijas un arī visas pasaules dievnamos, atskanēs vēsts par Kristus dzimšanu. Tas ir laiks, kad mēs tomēr meklējam brīnumu, jo gribas, lai svētvakarā līdzās Ziemassvētku dziesmām un piparkūkām atmirdz vēl kaut kas. To varbūt varētu saukt par debesu pieskārienu, par kaut ko neparastu, neapjaustu. Vismaz bērnībā es vienmēr vēlu vakarā gaidīju šo brīnumu, kad pasaule jau pieklususi, bet Ziemassvētku rīts vēl ir tikai ceļā. Tajās dažās klusajās stundās pirms gulētiešanas vienmēr šķita, ka jānotiek kaut kam īpašam, jo tā taču ir īpaša nakts.  Raidījuma Pāri mums pašiem viesis ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps emeritus Jānis Vanags. 

Satiekamies trešajā adventes svētdienā. Ja pirms nedēļas runājām par to, cik sarežģītos apstākļos savu ticību nākas piedzīvot kristiešiem daudzviet pasaulē, konkrēti tas bija stāsts par Pakistānu. Šoreiz atgriežamies Latvijā un ielūkojamies tās vēsturē, saglabātajā un arī zudušajā garīgajā mantojumā, lai, iespējams, spētu izvērtēt, ko šodien un ko pirms nepilna gadsimta šeit, Latvijā, cilvēkiem nozīmēja sargāt un arī kopt savu ticību kā lielāko vērtību.  Raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir vēsturniece un arhitekte Helēna Dekante un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Rīgas Svētā Pāvila un Jaunciema draudžu mācītājs Ģirts Prāmnieks. Viņi ir bijuši daudzās ekspedīcijās, pētot gan mūsu dievnamu vēsturi un likteņus, gan arī izzinot cilvēku dzīves stāstus. Skanēs arī apjomīgs raidījumu cikls Kristīgajā radio "Zudusī baznīca". Šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā iepazīstam dažus no šiem vēsturiskajiem dārgumiem, ko esat izpētījuši un atklājuši. Bet vispirms - kāpēc jums abiem tās bija nepieciešamas un kā jūs nonācāt līdz domai, ka ir jābrauc pa Latviju un jāmeklē baznīcu drupas, šīs vēsturiskās zīmes, no kurām dažkārt tiešām tikai akmeņu kaudzīte ir palikusi pāri un ko nemaz nav tik viegli sameklēt.

Satiekamies Adventes otrajā svētdienā, kas visā pasaulē iezīmē virzienu uz Kristus piedzimšanas svētkiem. Tomēr pasaulē šie svētki tiek gaidīti ļoti dažādi. Eiropā mums ir pierasts, ka ir Ziemassvētku tirdziņi. Filipīnās tiek gatavotas krāsainas zvaigznes formas laternas un īpaši uzsvars ir uz dievkalpojuma nozīmi. Indijā arī, izrādās, šis laiks ir nozīmīgs, bet tieši Goā un Kerolā, kur acīmredzot ir visvairāk kristiešu. Tur baznīcas rotā ar ziediem un lampiņām, un papīra zvaigznēm. Bet tās ir tikai ārējas zīmes, jo realitātē jūs, kuri nesen esat atgriezušies arī no kādas zemes Dienvidu Āzijā, piedzīvojāt varbūt, ko pa īstam nozīmē Kristus gaidīšana.  Raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkēvičs un mācītāja Baiba Ozolinkēviča, kā arī Madonas baptistu draudzes mācītājs un biedrības "Baltijas Globālā iniciatīva" vadītājs Pēteris Eisāns.  Raidījuma viesi ir atgriezušies no Pakistānas, kur bija misijā.

Ir sācies adventes laiks, tātad arī ar jauns Baznīcas gads. Doma laukumā jau iedegta egle un darbošanos sācis Ziemassvētku tirdziņš. Un nepaies ilgs laiks, kad jau visās malu malās skanēs dziesma "Klusa nakts, svēta nakts, Jēzus silītē dus". Ir tik patīkami un mājīgi iztēloties šo ainu - zvaigznes pār Betlēmi, eņģeļu koris, miers pār šo zemi un Jēzus silītē dus. Tas ir tik jauki un tik mīlīgi, un to taču mēs gaidām - šo Klusās nakts noslēpumu. Bet ir aizritējuši jau vairāk nekā 2000 gadi, kas ir nesuši līdzi vēl daudzus citus notikumus gan Jēzus, gan arī cilvēces vēsturē. Tāpēc šīvakara jautājums ir: kādu Jēzu mēs pazīstam? Un kādu Jēzu mēs iepazīsim, kad  sekos Viņa otrreizējā atnākšana? Ja esam apstājušies vienīgi pie silītes Betlēmē, tad tas nav pilns Jēzus portrets. Ja atceramies viņa darbus šeit, virs zemes - sludināšana, dziedināšana, atbrīvošana no ļaunajiem gariem - tas pasaka par Jēzu ļoti daudz. Protams, krusts, Golgāta un visbeidzot augšāmcelšanās varenā spēkā. Bet tālāk - kas tad ir tālāk? Vai mēs varam pēc tām liecībām, kas ir atrodamas Svētajos Rakstos, atrast vēl pilnīgāku Jēzu, jo, piemēram, arī Atklāsmes grāmata runā par Jēzu? Raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir Rīgas Reformātu Bībeles draudzes mācītājs Alvis Sauka un draudzes vecākais Egīls Šmagris, kā arī Rīgas Reformātu draudzes mācītājs Ungars Gulbis.

Visapkārt "Staro Rīga". Latvija gatavojas 18. novembrim, mūsu valsts dzimšanas dienai, un gadiem ilgi bijām pieraduši, ka arhibīskaps savā svētrunā Rīgas Domā izgaismo aktuālākās lietas sabiedrībā. Varētu sacīt, arī šī brīža "garīgo temperatūru", ka viņš uzrādīs bīstamās zonas un sāpīgākās problēmas, kā arī iespējamos risinājumus, par ko mēs kā tauta varētu domāt. Tā tās bija līdz šim. Tagad jau pavisam tuvu atkal ir 18. novembris, un no Rīgas Doma, protams, būs tiešraide pulksten 9, un jaunajam arhibīskapam Rinaldam Grantam būs daudz kas svarīgs un nozīmīgs mums sakāms noteikti. Bet pirmssvētku laikā saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu emeritus Jāni Vanagu. Kā jūs jūtaties šajā pirmssvētku laikā? Jānis Vanags: Es jūtos kā jau Latvijas patriots pirms valsts svētkiem. Gaidu to ar prieku, ar tādu lepnuma apziņu izliku pie savas mājas Latvijas karogu patriotiskajā nedēļā. Jāatzīstas, ka es jūtos drusku atvieglots, ka man šoreiz nav tik liela atbildība jānes. Man nav jāgatavo uzruna valsts svētku atklāšanas dievkalpojumā, bet es varu gaidīt, ko man dos svētkos? Ko es saņemšu? Ko es iegūšu? Un es domāju, ka tas būs skaisti. Uzruna jums nav jāgatavo, tomēr jūs par Latviju domājat un nevar būt nemaz citādāk. Jums ir arī savs vērtējums, skatījums, piemēram, par šībrīža situāciju Latvijā. Ja jums būtu jārunā 18. novembrī no kanceles, kas būtu tas, ko jūs būtu gribējis teikt? Jānis Vanags: Parasti jau es mēdzu ļoti gatavoties 18. novembra sprediķiem, tāpēc es tā vienā šāvienā nevarēšu atbildēt uz tādu jautājumu. Man būtu nopietni jāpadomā, ja jūs man to jautājat. Tā sajūta, protams, ir zināms apbēdinājums par to, kas ir piedzīvots pēdējā laikā. Es jau bieži esmu par to runājis, ka mums vajadzētu meklēt to, kas mūs vieno. Pēdējā laikā, taisni pirms valsts svētkiem, man liekas, mēs esam tā sanīdušies un tik daudz visādus vārdus cits par citu teikuši, ka pēc tādu vārdu noklausīšanās liekas pat dīvaini kaut kā runāt, ka mums ir kopīga Latvija, vai kopīgas vērtības, kaut kādi kopīgi ideāli. Tas bija tā diezgan dramatiski.  

Raidījumā Pāri mums pašiem divas viešņas, kuras savā ikdienā daudzus gadus veic ļoti svarīgu un nozīmīgu darbu, var pat teikt, pilda savu misiju. Esam runājuši šajos raidījumos ar kapelāniem bruņotajos spēkos un Zemessardzē, bet šoreiz pie mums viesojas Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas kapelānes Inese Lūse un Liena Apšukrapša.  Katrai no viešņām ir sava pieredze. Inesei Lūsei tā ilgus gadus ir saistīta ar cilvēkiem Latvijā, savukārt Lienai Apšukrapšai - apmēram 20 gadus Amerikas Savienotajās Valstīs. Lai kur arī nedzīvotu cilvēki, ļoti pārtikušos vai arī mazāk pārtikušos apstākļos, tik un tā mūsu pamatvajadzības un pamata ilgas, un arī grūtības un cerības, un prieki visiem tomēr ir līdzīgi. Visiem kādā brīdī ir nepieciešama arī palīdzība. Bet vispirms par izvēli - kā jūs nonācāt līdz domai, ka jūsu aicinājums ir kalpot cilvēkiem un kalpot kā kapelānēm slimnīcā? 

Sarunai tiekamies 2. novembrī, dienu pēc Latvijas Radio simtās dzimšanas dienas, kas bija patiešām ļoti skaisti svētki. Mums vajadzētu arī lepoties ar to, ka radio ir sācis raidīt tieši 1. novembrī, kas ir Visu svēto diena, tātad mums ir pamats arī uzskatīt, ka visi svētie šo 100 gadu laikā mums tiešām ir palīdzējuši. Arī šovakar tāda īpaša sarunas tēma, jo 2. novembrī katoļu baznīcā mirušo piemiņas diena, to arī dažkārt sauc par Dvēseļu dienu. Notiek arī lūgšanas, kā arī tas bija šovakar un jau no rīta arī baznīcā. Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, mēs zinām, ir Mūžības svētdiena, kas tiks svinēta 23. novembrī, Atceres svētdiena, kas ir svētdiena pirms Adventes iesākšanās. Tās ir īsumā tādas dažas tēzes, kuras gribēju iezīmēt.  Tāpēc mēs šovakar runāsim par dvēseli. Ko mēs saprotam ar dvēseles drošību un ko mēs saprotam ar to mūsu esības daļu, kas ir nemirstīga. Zinām, cik trausls ir cilvēka mūžs, un diemžēl arī mūsu kolēģis pēkšņi, tieši pirms svētkiem aizgāja mūžībā. Bet tā ir tikai šī viena mūsu esības daļa, ko mēs pavadām šeit, virs zemes. Toties ir sacīts, ka dvēsele ir nemirstīga. Un kā tad parūpēties par dvēseles drošību? Jo par materiālās pasaules drošību, par mūsu materiālajām vajadzībām, kas sagādā drošību, mēs daudzmaz mākam parūpēties. Mēs mākam parūpēties arī par to, lai mums ir droša vide apkārt, lai patīkami cilvēki būtu, tātad par psiholoģisko drošību. Bet kas dvēseles drošība? Lai varbūt saprastu, cik sarežģīti jau kopš senatnes cilvēki dažādās kultūrās un ticībās ir uztvēruši dvēseli, minēšu kaut vai tikai Ēģiptes piemēru, kur tika uzskatīts, ka dvēsele sastāv no pieciem elementiem. Un katram no šiem elementiem ir arī savs vārds.  Raidījuma Pāri mums pašiem viesi bīskaps Svētās Marijas Magdalēnas draudzes prāvests Andris Kravalis un Garkalnes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Aigars Vančenko. 

Pēc nedēļas, 1. novembrī, baznīca visā pasaulē svinēs Visu svēto dienu, kurai sekos arī Mirušo piemiņas diena jeb Dvēseļu diena. Tāpēc sarunā vispirms pievēršamies Visu svēto dienas tradīcijai. Mēs jau jūtam 31. oktobrī, ka šur tur parādās dažādi izdobti ķirbji un sveces, un kaut kāda rosība ielās, bet ir skaidrs, ka 1. novembris iezīmē Visu svēto dienu sākumu.  No kurienes ir šīs tradīcijas par Visu svēto dienu? Par to raidījumā Pāri mums pašiem saruna ar Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču.

Ir Misiju svētdiena, kas ir veltīta misiju darbības atbalstam visā pasaulē. Varētu šķist, kāda tur misija, jo Bībele tagad ir pieejama visā pasaulē visdažādākajos formātos, tai skaitā taču pastāv internets, būtu tik vēlēšanās to lasīt un uzzināt. Ko īsti nozīmē mūsdienās misija? Ko nozīmē 21. gadsimtā būt par misionāru un vai tas tiešām gluži tā, kā slavenajā Rolanda Žofē filmā "Misija" notiek arī šodien, kad misionārs tēvs Gabriēls iegūst guarani cilts iedzīvotāju uzticību, viņš sludina Dievu viņiem, aizstāv no verdzības. Vai tiešām tā notiek arī mūsdienās, vai tās ir pilnīgi citas evaņģelizācijas formas, un nav vairs arī tādu reģionu, kur tad nu būtu jādodas misijās? Raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir Madonas baptistu draudzes mācītājs, biedrības "Baltijas globālā iniciatīva" vadītājs Pēteris Eisāns un pāvesta misiju darba Rīgas diecēzes direktors, EWTN direktors un priesteris Rihards Rasnacis.

Šoreiz raidījumā Pāri mums pašiem runājam par skaitļu nozīmi Svētajos Rakstos. Kādu simbolisku nozīmi ietver Bībelē minētie skaitļi? Jo ir taču skaitļi, kas atkārtojas vairākkārt un īpaši zīmīgā veidā. Vai ir iespējams to kaut kādā veidā izskaidrot? Un, ņemot vērā arī, ka ebreju valodā skaitlis tika apzīmēts arī ar burtu, nevis ar ciparu, kas mums šķiet kaut kāda fantastika, ja vien nepārvalda ebreju valodu. Varbūt varam izdarīt arī vēl kādus citus interesantus secinājumus. Jā, Svētie raksti - tas ir Dieva vēstījums cilvēkam, taču, tos lasot, mēs varam ievērot kādas interesantas kopsakarības. Un tad sāk rasties jautājumi: kāpēc daži skaitļi atkārtojas ļoti bieži un konkrētās situācijās? Piemēram, kaut vai skaitlis 40. Varbūt mēs to visvairāk asociējam 40 dienu gavēni, ko daudzi tā vai citādi ievēro. Bet skaitlis 40 taču nav pagrābts no zila gaisa, tam ir absolūti konkrēts pamats Bībelē, pie tam dažādās vietās un dažādos kontekstos. Par skaitļiem un skaitļu simboliku stāsta teoloģijas doktors, Latvijas Universitātes profesors un priesteris Jānis Priede.

Raidījumā Pāri mums pašiem satiekamies vakarā, kad baznīca ir svinējusi Pļaujas svētkus. Bet kāda ir šo svētku nozīme, jo par sēšanu un pļaušanu Svētajos Rakstos mēs atradīsim ļoti daudz norāžu un ir arī slavenais teiciens - ko sēsi, to pļausi. Cik lielā mērā tas darbojas arī garīgā līmenī? Bet vispirms par pašiem svētkiem, par Pļaujas svētkiem - kādi ir pirmsākumi šai tradīcijai? Skaidro Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Krists Kalniņš.

Raidījumā Pāri mums pašiem svinam svētkus. Skaistus un nozīmīgus svētkus, kas notika 13. septembrī Sārnates baptistu baznīcā par godu Latvijas karoga iesvētīšanai. Mūsu sirdsapziņas lieciniecei Lidijai Lasmanei bija sapnis, svinot savu simto dzimšanas dienu, lai pie viņas mīļās Sārnates baptistu draudzes dievnama plīvotu Latvijas karogs. Apliecinot savu dziļo ticību Dievam un arī mīlestību pret Latviju un Sārnates draudzi, jūlija beigās Lidija aicināja savas dzimšanas dienas dāvanu vietā labāk ziedot līdzekļus karoga masta un karoga iegādei, lai pie nelielās, bet vēsturiski nozīmīgās Sārnates baptistu baznīciņas varētu plīvot lepni Latvijas karogs. Un īsā laikā, atbalstot šo ieceri, tika saziedoti 2148 eiro, un pirms divām nedēļām, 13 septembrī, īpašā svētbrīdī, piedaloties gan pašai gaviļniecei, gan arī viņas domubiedriem un draugiem, arī diezgan kuplam garīdznieku pulkam, mastā pie baznīcas tika uzvilkts Latvijas karogs. Šo notikumu rīkoja Sārnates baptistu draudze sadarbībā ar Latvijas Okupācijas muzeju, un to atbalstīja arī Ventspils novada pašvaldība un Sārnates iedzīvotāju biedrība. Bet kāpēc un ar ko Sārnate ir tik īpaša gan vēstures līkločos, gan arī ļaužu atmiņās, par to pirms sarunas studijā stāsta šīs draudzes garīdznieks Normunds Zariņš. Iespaidos par šo notikumu Sārnatē dalās bīskaps emeritus Pāvils Brūvers, mācītājs, brāļu draudžu vadītājs un arī vēstures zinātņu doktors Gundars Ceipe. 

Pirms nedēļas, septembra otrajā svētdienā, svinējām Tēva dienu. Bija patīkami lasīt sociālajos tīklos bērnu sūtītos apsveikumus ar tekstu "Tēti, tu man esi vislabākais!". Raidījuma Pāri mums pašiem studijā ir sapulcējušies četri tēvi, un runājam par to, kā vīrieši šodien izprot un nes šo misiju - būt par tēvu. Kā tas izdodas vai neizdodas, kādas ir grūtības, kā vīri tiek tam pāri un arī kas sagādā vislielāko prieku.  Sarunājas Mārcis Zīverts, Jelgavas baptistu draudzes mācītājs un piecu bērnu tētis, Valters Siksna, Jelgavas novada Jaunatnes lietu nodaļas vadītājs un arī trīs bērnu tēvs, Māris Mengis ir no Āgenskalna draudzes un viņš ir divu dēlu tētis, Matīss Babrovskis, Rīgas Mateja baptistu draudzes mācītājs un divu bērniņu tētis. Vārdam tēvs ir dziļi simboliska, sociāla un arī garīga nozīme. Tas ir kaut kas tik liels un arī šīs lomas. Gandrīz visās kultūrās tēvs tradicionāli tiek uzskatīts par ģimenes aizstāvi, par ģimenes apgādnieku, autoritātes, disciplīnas un vadības simbolu un arī vērtību un identitātes nesēju. Starp citu, mākslīgais intelekts nosauc šos tēva funkciju galvenos balstus.  Protams, ka tā ir ļoti liela atbildība. Un acīmredzot daudz kas ir atkarīgs arī no ģimenes, ko es esmu redzējis savā dzīvē. Ja man ir bijis vectēvs - stabils, kārtīgs, to es esmu redzējis tālāk no sava tēva, tad arī man vieglāk ir šo lomu uzņemties.  Raidījuma viesi dalās savā pieredzē.

Šobrīd pati daba mums atklāj daļu no Dieva godības, no viņu radītās kārtības, varam justies samīļoti caur dabu, caur ziediem, caur laiku, caur atvasaras smaržām. Bet, protams, šobrīd neiegrimsim poētiskās apcerēs, jo galvenais jautājums būs - kāpēc tik daudzus šajā pasaulē neinteresē, kas ar viņiem notiks pēc šīs dzīves? Un daudzkārt nāk prātā kādas cienījamas deviņdesmitgadīgas kundzes sacītais, ka viņa par garīgām lietām neinteresējas, viņai drīzāk interesē, kāda kleita bērēs būs mugurā. Bet runa jau nav par vecumu, drīzāk par attieksmi pret sevi, jo mēs taču apdrošinām mājas, mašīnas, veselību. Mēs apdrošināmies, kad dodamies ceļojumā. Bet nez kāpēc dziļāk painteresēties, kā apdrošināt dvēseli vai kas būs ar mani pēc šīs dzīves, tas it kā nešķiet svarīgi. Kādi būtu jūsu priekšstati par to, kāpēc tā notiek? It sevišķi lielpilsētās, kad tu ej, piemēram, metro stacijā, kur ir cilvēku straumes, dažkārt ienāk prātā jautājums: nez cik no viņiem šodien ir padomājušas par Dievu vai padomājuši par Jēzu? Kāpēc tā ir? Raidījuma Pāri mums pašiem viesi  ir Reformātu Bībeles draudzes mācītājs Alvis Sauka un draudzes vecākais Egils Šmagris.   

30. augustā svinīgā dievkalpojumā amatā ievests jaunievēlētais luterāņu arhibīskaps Rinalds Grants. Viņš nomainījis iepriekšējo arhibīskapu Jāni Vanagu pēc amatā pavadītiem 32 gadiem.  Raidījumā tiekamies ar abiem kungiem. Bet vispirms atgriežanies pie divām notikumiem piesātinātām dienām: 29. augustā arhibīskaps Jānis Vanags svinēja pateicības dievkalpojumu, noslēdzot savu 32 gadus ilgo kalpošanu arhibīskapa amatā un simboliski uz altāra atstājot savu zizli. Jau dienu vēlāk amatā stājās Rinalds Grants. Runājam ne tikai par amata pienakumiem, bet arī par sajūtām, Jānim Vanaga atstajot amatu un Rinaldam Grantam sākot veikt jaunos pienākumus.

Raidījumā Pāri mums pašiem no Salaspils līdz Aglonai tālo ceļu mērojušie Svētceļnieki jaunieši priestera Ilmāra Tolstova vadībā. 

Aizvadītajā nedēļā ar vairākiem koncertiem Jelgavā tika svinēta Latvijas baptistu Dziesmu svētku simtgade - notikums patiešām ar bagātu vēsturi, par ko arī runājam raidījumā Pāri mums pašiem. Dziesmai un mūzika Latvijas Latvijas baptistu draudzēs ir ierādīta ļoti liela loma jau kopš pašiem pirmsākumiem. Sarunājas Rīgas Mateja baptistu draudzes muzikālais vadītājs un arī Latvijas Baptistu draudžu savienības muzikālās kalpošanas apvienības vadītājs Māris Dravnieks, Ventspils baptistu draudzes muzikālā vadītāja un Baptistu Dziesmu svētku mākslinieciskā vadītāja Rudīte Tālberga un Mežgalciema baptistu draudzes mācītājs un vienlaikus arī Liepājas simfoniskā orķestra mežradznieks Aivars Vadonis. Bet iesākumā ieraksts no Rīgas Domā, kur šodien, 27. jūlijā, piedaloties cilvēkiem no dažādām konfesijām un draudzēm, notika dievkalpojums par visiem Latvijas mocekļiem, ko vadīja arhibīskaps Jānis Vanags un kurā godinājām arī pretošanās kustības dalībnieci un sirdsapziņas liecinieci Lidiju Lasmani simtajā dzimšanas dienā. Rīt, 28. jūlijā, Lidija būs sasniegusi savu simtgadi, sūtam jo sirsnīgus sveicienus!       

Par galveno moto šīvakara sarunai esam izvēlējušies vārdus no Jāņa evaņģēlija, kur sacīts: "Jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus." Šī izvēle par brīvību un patiesību nebūt nav nejauša, jo 28. jūlijā svinēsim simto dzimšanas dienu sirdsapziņas lieciniecei Lidijai Lasmanei, kura savas pārliecības dēļ 14 gadus ir pavadījusi apcietinājumā un padomju lēģeros, bet vienmēr ir uzsvērusi, ka nav varējusi rīkoties pret savu sirdsapziņu, jo pirmajā vietā vienmēr ir bijis Dievs, Latvija un tad sava ģimene. Nākošnedēļ Lidijas svētki tiks svinēti ar vērienu un ar mīlestību, un tieši tāpēc raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir cilvēki, kas aktīvi iesaistījušies šo svētku rīkošanā: Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, māksliniece Ieva Jurjāne un publicists Arnis Šablovkis. Sazināmies arī ar dzejnieci Ivetu Šimkus.  Cilvēku, kas gatavo šos svētkus ir daudz vairāk. Tie ir mūziķi, aktieri, rakstnieki, dzejnieki -tāda domu biedru kopā, kuriem patiesība ir svarīgāka, un, protams, arī Lidija kā šīs patiesības vēsts nesēja. "Lidijas vasara" - tik skaists un poētisks nosaukums ir piešķirts notikumiem, kas risināsies nākošās nedēļas nogalē. Bet Lidijas svētki jau ir sākušies un vairāki notikumi jau ir aizvadīti.

Daudzi no jums varbūt šajā brīdī vēl atgriežas no Mežaparka Lielās estrādes, no Sidraba birzs, kur izskanēja Skolēnu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerts. Patiesībā visas šīs nedēļas garumā un īpaši šovakar noslēguma koncertā "Te-aust" mēs visi kopā svinējām arī mūsu valsts brīvību un svinējām to dziesmās, un visskaistākais, ka to darīja jaunākā paaudze, kas jau ir dzimusi neatkarīgā Latvijā.  Arī raidījums Pāri mums pašiem saistīts ar brīvību un tiem cilvēkiem, kas vēl 80. gados cīnījās par Baltijas valstu neatkarības atgūšanu. Tieši pirms 40 gadiem jūlijā notika Baltijas brīvības un miera kuģa brauciens pa Baltijas jūru, uz kuģa notika toreiz politiskas diskusijas, kultūras pasākumi, bet kuģu pieturvietās Stokholmā un Helsinkos - arī politiskas demonstrācijas. Ar šī brauciena palīdzību baltiešu trimdinieki toreiz centās pievērst pasaules uzmanību Baltijas valstu politiskajam stāvoklim. Studijā ir divi šī Brīvības kuģa brauciena dalībnieki - bīskaps emeritus Pāvils Brūvers un arī viens no šī brauciena iniciatoriem, šobrīd Latvijas politiķis un pasniedzējs Māris Graudiņš, kā arī publicists Arnis Šablovskis. Viņš bija arī viens no šī raidījuma idejas iniciatoriem ar domu, ka  ir nepieciešams atgādināt, kas toreiz notika, kas tas bija par Baltijas brīvības kuģi un kāpēc mēs svinam šī notikuma nozīmīgu gadadienu. 

Rīgas Domā izskanēja Dziesmusvētku garīgās mūzikas koncerts. Un tā ir tāda īpaša sajūta, ka gan lielie Dziesmu svētki, gan arī skolēnu dziesmu svētki tiek iesākti ar pateicību Dievam. Tā, kā tas ir bijis arī pašos pirmsākumos, tā, kā tas bija Dikļos, kad 1864. gadā mācītājs Juris Neikens sapulcēja vairākus draudžu korus, tur bija seši vīru kori un arī bērni dziedāja, 120 bērni, un visi šie dalībnieki kopā slavēja Dievu, un tas notika Vasarsvētkos.  Arī slavējot Dievu dziesmās, mēs saņemam svētību. Arī Modris to zina, jo Modrim draudzē notiek slavēšana, slavēšana un pateicība caur dziesmu, un līdz ar to svētībaarī šai Dziesmu svētku nedēļai, kas jau ir iesākusies.  Savukārt raidījumā Pāri mums pašiem saruna par kādu tematu, kas līdz šim nav īsti bijis apskatīts, bet par kuru ir ļoti daudz atziņu un padomu, un arī brīdinājumu. Šo tematu mēs varam atrast Tēvreizē vienā vienīgā frāzē, kad mēs sakām: "Piedod mums mūsu parādus! Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem."  Parāds. Vai vienmēr šis vārds ir ar negatīvu nozīmi? Ko par to saka Svētie Raksti? Ko saka par likumsakarībām, kas ar to saistās? Un iespējams, varbūt, ka Svētie Raksti dod arī kādus padomus, kā vajag vairot kaut vai mūsu materiālo labklājību parādu sakarā. Nu,  Raidījuma viesis ir Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkēvičs.

Pētera un Pāvila svētkos, ko tautā mēdz saukt par Pēterdienu, ir vesela virkne laika vērojumu par to, ja Pēterdienā līst, tad līs līdz pat Annas dienai un citi. Bet raidījumā ne par meteoroloģiskām prognozēm, bet to cilvēku dzīvēm, kuri bija Kristus mācekļi, un viņu vidū arī Pēteris un Pāvils. Mēs viņus saucam vārdā 'apustuļi'. Kas ar viņiem notika pēc Kristus augšāmcelšanās, kurp viņi devās, ko pieredzēja un kādu mantojumu viņi mums ir atstājuši? Pārsvarā vislabāk zinām Pēteri un Pāvilu, bet bija arī Jēkabs, Jānis, Andrejs, Filips, Bartolomejs, Matejs, Toms. Kādas šajā pasaulē ir viņu atstātās ticības zīmes? Studijas viesi šajā vakarā ir Rīgas Reformātu bībeles draudzes mācītājs Alvis Sauka un draudzes vecākais Egils Šmagris, kā arī Rīgas Reformātu draudzes mācītājs Ungars Gulbis. 

Raidījuma Pāri mums pašiem viesis ir teoloģijas doktors, Latvijas Universitātes profesors, priesteris Jānis Priede.  Ja rīta pusē bijāt Vecrīgā, varbūt pamanījāt, ka pa Vecrīgas ielām dodas vērienīgs gājiens, procesija, godinot Jēzu Vissvētākajā sakramentā, kas ir īpašs noslēpums un vienlaikus arī iespēja tuvoties Dievam un Viņu piedzīvot. Bija pamatīgs vējš un aukstums, un karogus pluinīja uz visām pusēm. Arī raidījuma viesis Jānis Priede piedalījās šajā notikumā. Jau vakarpusē saule sāka iezīmēt tādu vasaras virzienu. Kaut tā būtu, jo pavisam drīz ir Jāņi, un par šo vārdu un arī par vairākiem citiem vārdiem saruna raidījumā. Vēl jo vairāk - arī pašam mūsu viesim ir dots šāds vārds - Jānis. Kāda ir izcelsme un skaidrojums tieši bibliskā kontekstā vārdam Jānis? Kādiem cilvēkiem tika dots šis vārds? Ko tas skaidrojumā nozīmē un arī kādu uzdevumu tas sevī ietver? Un galu galā, kāpēc tieši šis vārds ir tik ļoti populārs pasaulē? Visā pasaulē, jo mēs taču zinām, ir Jānis, Johans, Džons, Žans, Jans, Džovanni, Juhans. Un tā vēl varētu turpināt. Kāpēc tieši šis vārds ir kļuvis tik svarīgs un populārs, vai tam ir kāds skaidrojums?

Vissvētās Trīsvienības svētkos raidījuma Pāri mums pašiem studijā ir arī īpaši viesi - divi arhibīskapi - Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un nupat ievēlētais jaunais arhibīskaps elektus Rinalds Grants. "Elektus nozīmē, ka vēl var gatavoties savai kalpošanai kādu laiku, proti, kad sinode ir izteikusi savu gribu, ir ievēlējusi, un līdz brīdim, kad arhibīskaps Jānis Vagags, kas kalpo, līdz brīdim, kad viņš noliek zizli, kas ir arhibīskapa viens no kalpošanas simboliem, tad līdz tam brīdim es esmu tādā starpstāvoklī, kur es vēl varu gatavoties tam, tai kalpošanai, kas ir priekšā," skaidro Rinalds Grants.  

Sveicam mūsu klausītājus Vasarsvētkos – Svētā Gara nosūtīšanas svētkos, un sveicam arī jaunievēlēto Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Rinaldu Grantu. Šajā reizē raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir teoloģijas doktors, Lugano universitātes profesors no Šveices, arī ārsts un priesteris Andris Marija Jerumanis un Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas mācītājs Krists Kalniņš. Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcā ir bijuši īpaši svētki, jo jaunais arhibīskaps kalpo šajā draudzē.

Ar dažādiem koncertiem un aktivitātēm 1. jūnijā Latvijā nosvinēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Bet raidījuma Pāri mums pašiem studijā ir viesi, kuri sen jau izauguši no bērnu vecuma un daudz ko dzīvē ir pieredzējuši un ir gatavi arī ar to dalīties. Tie ir vīri no Starptautisko lietišķo un aktīvo vīru apvienības, kas angliski skanētu gana sarežģīti – „Full Gospel Businessmen Fellowship International”. Studijā ir šīs vīru kustības koordinators Latvijā Gints Rūtenbergs, no Aknīstes pie mums ir atbraucis Ilmārs Svikša, Voldemārs Visockis ir ieradies no Bauskas un mācītājs Semjons Kiseļovs ir atbraucis no Jēkabpils.

Šīvakara tikšanās reizei esam izvēlējušies tematu, ko varētu noformulēt vienā vārdā - liecība. Ne tā liecība, protams, ko izsniedz skolā par labām vai sliktām atzīmēm, bet gan liecība, ar ko būtu jādalās tiem, kas ir piedzīvojuši Dieva spēku, Dieva brīnumu savā dzīvē, ar to dodot Dievam godu un, iespējams, arī citiem palīdzot nonākt pie ticības. Un patiesībā laikam visnesenākā pieredze un arī visskaistākā - tie bija cilvēku stāsti Krusta ceļā Lielajā piektdienā šeit, Vecrīgā. Tie bija atklāti stāsti liela cilvēku pūļa priekšā, atklāti, patiesi, nebaidoties no nosodījuma un šī tik raksturīgā – ko par mani padomās? Bet šie cilvēki apliecināja Dieva varenos darbus savā dzīvē, un tieši tāpēc arī radās doma: ja jau reiz var tur, Vecrīgā, stāstīt cilvēkiem un dalīties, tad noteikti to var darīt arī radio studijā. Raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir ģimene - Evita Zoltnere un Raimonds Zoltners no Dobeles, Jānis Biķis no Siguldas novada un bīskaps Andris Kravalis un Gunta Ziemele, kas ir viena no Lielās piektdienas Krusta ceļa organizētājām.

Aizvadīta gadskārtējā Baznīcu nakts. Visu Latviju vienā naktī nav iespējams aptvert, bet, ja būtu tāda iespēja un mēs no augšas varētu palūkoties, kā vakar un visas dienas garumā izskatījās Latvija, cik daudz ir bijis dievnamu, kuros tika dziedātas dziesmas, varēja iepazīt arhitektūru un arī vēsturi, kopā tika dzerta tēja, zīmēti zīmējumi un risinātas diskusijas. Tā būtu viena ļoti varena pieredze! Raidījumā Pāri mums pašiem sarunājas Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs un arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhidiecēzes palīgbīskaps Rinalds Grants, priesteris Renārs Birkovs no Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles un ikgadējā un jau daudzus gadus iecienītā un iemīļotā notikuma Baznīcu nakts koordinatore Sintija Jozēna. Vispirms par to, kā Baznīcu nakts izskatās vairāku gadu griezumā , kas notiek ar draudzēm, cik lielā ir vēlme iesaistīties un piedalīties?

Sveicam Mātes dienā visas māmiņas un, protams, arī vecmāmiņas! Maija otrā svētdiena ir patiešām viena no skaistākajām dienām pasaulē, jo godina dzīvības glabātāju un devēju. Bet šobrīd mēs dzīvojam notikumiem tik ļoti piesātinātā laikā, gan garīgi, gan ģeopolitiski ir daudz svarīgu notikumu katru dienu, un tomēr īpašs, protams, bija notikums, ko piedzīvojām 8. maijā, kad pasaule uzzināja jaunā pāvesta vārdu. Tātad Roberts Frensiss Prevosts, kurš ir pieņēmis vārdu Leons XIV. Raidījuma Pāri mums pašiem viesis ir teoloģijas doktors no Šveices, Lugano universitātes, profesors, arī ārsts un priesteris Andris Marija Jerumanis. Vai jums tas bija pārsteigums, kaut vai ņemot vērā, ka jaunais pāvests tikai pirms diviem gadiem tika iesvētīts par kardinālu?

Raidījuma Pāri mums pašiem viesis 4. maijā vakarā ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Sveicu visus šajā svētku dienā, nu jau jāteic, ka svētku vakarā, un sveicienus sūtām arī bīskapam Andrim Kravalim. Tieši šajā dienā pirms sešiem gadiem Rīgas Domā tika konsekrēts par bīskapu. Lūk, tāda mums ekumēniskā sadraudzība, par ko arī prieks. Un arī šorīt mūsu valsts svētki sākās ar ekumēnisko dievkalpojumu Rīgas Domā, ko radioklausītāji varēja dzirdēt arī tiešraidē. Un gluži tāpat kā 18. novembrī, arī 4. maijā cilvēki gaida, ko sacīs Vanags, ko sacīs pārējie konfesiju vadītāji, un vēlēsies saprast vai atšifrēt no sacītā mūsu šī brīža realitātes raksturojumu no garīga skatu punkta. Tātad – kādā teritorijā mēs atrodamies, kas ir tās aktualitātes? Par to arī sarunājamies. Taču vispirms - kāds jums pašam ir bijis 4. maijs 1990. gadā, kad neatkarība mūsu valstī tika atjaunota ar šo tiešām leģendāro balsojumu?

Raidījums Pāri mums pašiem veltīts Romas pāvesta Franciska piemiņai, kā arī viņa atstātajam garīgajam mantojumam gan pasaulē, gan arī Latvijā. Raidījuma viesi priesteri Kārlis Miķelsons, priesteris jezuīts un radio „Marija” programmu direktors Jānis Meļņikovs. Bet īpašs viesis mums šovakar studijā ir Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš nupat ir ieradies no Romas, kur piedalījās pāvesta Franciska bērēs, un tieši no lidostas ir ieradies Latvijas Radio studijā. Sazināmies arī ar bīskapu Andri Kravali.

Sveicam klausītājus Lieldienu vakarā! Jau kopš vakardienas visā pasaulē atbalsojas Lieldienu sveiciens - Kristus augšāmcēlies! Un skan atbilde – patiesi augšāmcēlies! Tā mēs sakām viens otram, un droši vien, ka arī mācītājam nācās daudzkārt gan pašam tā sacīt, gan arī atbildēt uz šo sveicienu. Kāda ir Lieldienu diena mācītājam? Raidījuma viesis ir Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozoliņkēvičs.

Mēs satiekamies Pūpolu jeb Palmu svētdienas pašā vakara stundā. Daudziem mājās noteikti ir kāds pūpolzars, un, kā jau mēs to šodien arī piedzīvojām dabā, pasaule mostas pretī jaunai dzīvībai. Taču pakavēsimies pie šī laika – gan pie Pūpolsvētdienas, gan arī pie Klusās nedēļas, lai atklātu gan vēsturisku, gan arī dziļi simbolisku šo dienu nozīmi. Iedomāsimies šo neparasto gājienu - cilvēks uz ēzelīša tuvojas Jeruzalemei, ļaudis viņu sveic tā, it kā savā priekšā redzētu ļoti augstdzimušu personu. Kamēr daži prāto, vai Jēzus atnāks uz svētkiem Jeruzalemē, tikmēr citi jau viņam uzgavilē un saprot, ka beidzot viss mainīsies. Ar šī cilvēka ienākšanu Jeruzalemē beidzot sāksies laimīga dzīve, beidzot tiks nokratīts romiešu jūgs. Bet viņu cerības nepiepildās, un jau pēc nedēļas tas pats pūlis sauc: Sit viņu krustā! Varbūt, ka pat jums daudzkārt ir nācies atbildēt uz šo jautājumu, kā tas ir iespējams, ka tauta, kura seko Jēzum, kuru viņš ir dziedinājis, kuras dēļ pat farizeji jau tur, Jeruzalemē, neuzdrīkstas Jēzum neko darīt tieši tāpēc, ka viņi baidās no tautas? Un tad pēkšņi tāds pavērsiens… Raidījumā Pāri mums pašiem sarunājas bīskaps un arī Svētās Marijas Magdalēnas draudzes prāvests Andris Kravalis un Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Oskars Smoļaks.

5. martā sācies gavēņa laiks – laiks, kad pat tie, kuri nav regulāri dievnamu apmeklētāji dažkārt izdara izvēli, ievērojot zināmu atturību, visbiežāk no gaļas ēdieniem, jo kaut kā katram gribas, lai šis laiks ir nedaudz atšķirīgs no cita laika ritējuma. Versijas par to, kā gavēt, cik gavēt un arī kāpēc gavēt, ir ļoti dažādas. Bet gavēnis tiek uzskatīts par ļoti spēcīgu garīgu ieroci, un ne tikai kristietībā. Arī musulmaņi ļoti nopietni gavē, gavēnis ir pazīstams arī jūdaismā. Par to, kāpēc gavēšana ir spēcīgs garīgs instruments, runājam ar Ādažu Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Ivaru Jēkabsonu un Salaspils un Ogres, un vēl citu draudžu prāvestu Ilmāru Tolstovu.  

Raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir Madonas baptistu draudzes mācītājs, akcijas „Zvaigzne Austrumos” un biedrības „Baltijas globālā iniciatīva” vadītājs Pēteris Eisāns un „EWTN Latvija” vadītājs, pāvesta misiju darbu Latvijas nacionālais direktors, kā arī priesteris Rihards Rasnacis. Ir daudz un dažādi trauksmaini notikumi risinājušies šajā nedēļā, bet jau šīs nedēļas sākumā mēs nolēmām palūkoties, kas notiek ar kristietību tādā globālākā skatījumā, kas notiek ar kristiešiem, kas dzīvo Austrumu zemēs, jo kristietība ir tieši no Austrumiem arī nākusi un sākusi izplatīties. Galu galā tieši Vidusjūras dienvidu krasts un Tuvie Austrumi, tur sludināja Kristus un tur veidojās pirmās draudzes, un līdz pat Svētā Pētera došanās brīdim uz Romu pirmais kristietības centrs bija Antiohija, kas atrodas tagadējās Sīrijas teritorijā. Ja mēs runājam par laiku, tad gandrīz vai dīvaini šķiet, ka ir pagājuši jau 10 gadi, kopš 2015. gada 12. februārī pasauli pāršalca šokējoša ziņa un arī video par to, kā islāmistu teroristi Lībijas Vidusjūras piekrastē ir nogalinājuši 21 kristieti – 20 no tiem bija Ēģiptes koptu piederība, bet viens bija viesstrādniekus no Ganas. Toreiz teroristu veidotajā propagandas video kā vienīgais šo nevainīgo koptu civiliedzīvotāju noziegums bija minēta viņu piederība naidīgajai Ēģiptes baznīcai, piederība kristietībai. Kā viņi arī paši uzsvēra, ka šie bija „krusta cilvēki” un tieši par to viņiem toreiz arī tika nogrieztas galvas. Bet liecība pasaulei tā bija toreiz ārkārtīgi spēcīga, jo es redzēju arī tādu videomateriālu, kur žurnālisti pēc tam brauca pie šo koptu radiniekiem, ģimenes locekļiem, un arī šie cilvēki bija pilnā pārliecībā, ka viņi nav velti zaudējuši savu dzīvību un nav nodevuši savu ticību. Katrā ziņā tāda ļoti spēcīga kristietības apliecināšana. Arī Pēteris Eisāns ir ticies ar šiem cilvēkiem.

Raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir Rīgas vecās Svētās Ģertrūdes draudzes pārstāvji - mācītājs Krists Kalniņš, tulkotāja Elva Klotiņa un aktrise un režisore, un arī projektu vadītāja Ieva Glika. Mums ir vairāki iemesli tikties tieši šādā sastāvā, jo pagājušā gada nogalē ir izdota Henrija Nouvena grāmata “Dzīve kā Mīļotajam”, par ko Krists Kalniņš ir sacījis, ka tā ir viena no īpašākajām un viņam nozīmīgākajām grāmatām, pie kuras izdošanas ir strādāts vairāk nekā divus gadus. Un ir vēl otrs iemesls – tās ir mīlestības liecības, kas atrodamas Ģertrūdes draudzes "youtube" kanālā. Vismaz divas reizes manā tekstā ieskanējās vārds mīlestība, bet aiz tā slēpjas arī tik daudz novazātu un triviālu pieņēmumu. Tāpēc sarunā mums vajadzētu atklāt, pirmkārt, ko nozīmē dzīvot kā mīlētam vai kā mīļotajam, kā raksta Henrijs Nouvens. Un kāpēc tev, Krist, ar tavu dziļo garīgo pieredzi, šī nebūt ne tik biezā un arī viegli izlasāmā grāmata ir tik svarīga. Taču vispirms noskaidrosim, kas tad ir Henrijs Nouvens.

Raidījumā Pāri mums pašiem saruna par ticību un šaubām, kā arī par uzticēšanās krīzi un spēju uzticēties. Šaubas, protams, ir daļa no dzīves, un šobrīd vēl jo vairāk, kad mēs dzīvojam tik nestabilā pasaulē, kurā pat rūdītākajiem prātiem nav viegli prognozēt tālāko virzību. Šaubas skar gan mūsu ikdienu, gan garīgo dzīvi. Un tāpēc parunāsim, kāds tad ir šaubu raksturs. Svētajos Rakstos ļoti daudz piemēru, kur cilvēki ir šaubījušies. Un, ja tā padomā, pirmkārt, nāk prātā Jānis Kristītājs. Viņš redzēja Jēzu, viņš sludināja par Jēzu, viņš redzēja, kas notiek Jēzus kristību brīdī, viņš zināja, ka tas ir Mesija. Un tad Jānis nonāk cietumā un savus mācekļus sūta, lai Jēzum viņi pavaicātu: Vai tu tiešām esi tas, kam jānāk vai mums citu gaidīt? Patiesībā ļoti pārsteidzoša vieta Bībelē. Kā tas var būt? Mēs neesam skatījuši vaigu vaigā Dievu, viņam bija tā privilēģija, un tajā pašā laikā šādas šaubas… Raidījuma viesi ir Rīgas Reformātu Bībeles draudzes mācītājs Alvis Sauka un draudzes vecākais Egils Šmagris.

Dodamies tālā ceļā uz Dienvidāziju, uz Pakistānu jeb oficiālā nosaukumā Pakistānas Islāma Republiku, uz valsti, kas robežojas ar Irānu, ar Afganistānu, Ķīnu un Indiju, uz valsti, kur nebūt ne vienkāršos apstākļos dzīvo arī kristiešu kopienas. Raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkēvičs un Modra dēls Kristiāns Ozolinkēvičs, draudzes „Dzīvības avots” administrators.

Raidījumā Pari mums pašiem saruna par sirdi. Būtu iemesls runāt par sirdi arī no medicīniskā skatu punkta, jo pēc savas pirmās profesijas raidījuma viesis ir ārsts, bet šovakar tomēr pakavēsimies pie garīgā aspekta, ko tad īsti sirds nozīmē no garīgā viedokļa un kāpēc tieši sirds un tās stāvoklis ir tik bieži minēts Svētajos Rakstos. Raidījuma viesis ir teoloģijas doktors no Šveices, Lugano universitātes profesors, priesteris Andris Marija Jerumanis.