Ko šodien nozīmē būt aktierim?

Teātra vide mainās līdzi laikam. Bet ko tas nozīmē cilvēkiem, kas tajā strādā? Ko nozīmē būt aktierim šodien? Un kā skatītājam orientēties teātru skandālos? "Šņorbēniņos" par darbu teātrī, pensijām un talantu diskutē aktrise, dramaturģe, viena no neatkarīgās teātra trupas "Kvadrifrons" dibinātājām Ance Strazda, Latvijas Nacionālā teātra aktrise, Latvijas Teātra darbinieku savienības fonda "Rampa" valdes locekle Daiga Gaismiņa, kā arī Jaunā Rīgas teātra aktieris, dramaturgs un režisors Gerds Lapoška, kurus uz sarunu aicinājusi teātra zinātniece Zane Radzobe. Pārraides producente – Sandra Ņedzvecka.  Zane Radzobe: No vienas puses, aktieris ir ļoti publiska, bet no otras – arī noslēpumaina profesija, jo no tā, ko darāt, publika redz tikai pašu aisberga smaili. Vai tas ir labi, vai arī tā ir problēma? Ance Strazda: Tas ir ambīciju jautājums. Šī profesija var būt tik publiska, cik tu pats izvēlies to iznest publiskajā telpā, un tā var būt tieši tik privāta, cik tu vēlies to saglabāt.  Daiga Gaismiņa: Ļoti labi atceros mirkli, kad apmēram trīsdesmit gadu vecumā man bija lielas pārdomas, vai gribu tādu publicitāti, kādu vajadzētu, lai es savā profesijā attīstītos. Izvēlējos iet to ceļu, kurā varu sadzīvot ar sevi un savu ģimeni.  Gerds Lapoška: Man šķiet, ka skatītājam jāredz un jāzina viss tikai par un ap izrādi un to, kas notiek uz skatuves, nevis aizkulisēs vai aktieru grimētavās. Un turos pretī visiem, kuri grib filmēt rullīšus "tiktokiem" vai "instagramiem" par to, kas un kā notiek aizkulisēs. Tas ir nevajadzīgi – pazūd brīnums. Kā aktieri vispār nonāk savā profesijā? Cik daudz jaunietis, kurš tikai sāk studēt, vispār nojauš, kāda ir šī profesija. Vai atceraties, no kurienes jums radās priekšstats par to, kas ir aktieris, un vai tas ir mainījies, reāli strādājot? Ance Strazda: Sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē. Nostrādāju tur gadus desmit, un tieši tur arī mīlestība pret teātri radās un izauga, un viss tālākais ceļš likās ļoti loģisks un secīgi gāja uz priekšu. Ir gan pilnīgi citādāk, nekā likās, ka būs. To jau kaut kādā mērā uzrāda arī tas, ar cik daudz cilvēkiem tu iestājies kopā [Kultūras akadēmijā], cik daudzi no viņiem pabeidz un cik daudzi pēc tam strādā profesijā.  Gerds Lapoška: Man sākumā bija citi priekšstati un fantāzijas. Tad viss lūza, bruka un veidojās no jauna.  Daiga Gaismiņa: Man līdzīgi… Kas ir tās lietas, kas fundamentāli mainījušās? Ance Strazda: Agrāk bija sajūta, ka tas nav rutinēts darbs. Bet ir! Ļoti! Rutīna gan ir jebkurā lietā, bet šajā gadījumā tā ir specifiska. It kā tu visu laiku taisi jaunas izrādes un strādā ar citu saturu, bet faktiski tu visu laiku… taisi izrādes! Viena no domām ir arī par to, ka aktiera profesija ir mainīga. Nav. Un uz to nevar paļauties. Sākot šo darbu, liekas – tagad nu gan strādāšu, bet var gadīties, ka tu diezgan ilgi sēdēsi un gaidīsi, ka varbūt tu strādāsi.  Daiga Gaismiņa: Uzreiz pēc Teātra fakultātes beigšanas ir dažādas ilūzijas par to, kas būs, jo muskuļus esi uztrenējis dažādās jomās: esi iemācījies dziedāt, dejot, dažādos veidos performēt. Kad nokļūsti darba attiecībās, tas, ko un cik no tevis prasa… Viss kļūst savādāks. Nonākot uz lielās skatuves, sākas pilnīgi jauna skola, kas jāapgūst turpmāko gadu laikā. Ance Strazda: Tāpēc aktiera profesija no ārpuses noteikti izskatās daudz savādāka, nekā patiesībā. Tā ir ļoti liela pašdisciplīna. Ir diezgan skarbi jāstrādā ar sevi un jāveido savs tēls, lai tu šajā profesijā noturētos. Gerds Lapoška: Sākumā šķiet – katra izrāde, kurā tu piedalīsies, būs pasaulē labākā! Bet izrādās visādi. Par pašdisciplīnu piekrītu – no jauna jāsāk būvēt sava iekšējā struktūra. Bet tas ir skaisti, tur nav nekā slikta. Diskusiju pilnā apjomā lasiet portālā LSM.LV!