Ko Svētie Raksti saka par dzīvi pēc šīs dzīves?

“Cilvēka dzīve nav nekas cits kā gara, dramatiska un neizbēgama viņa attīstība, kas ir pārtapšana par Dieva bērnu. No cilvēka bērna, kas piedzimis šajā pasaule, es kļūstu par Dieva bērnu un no sava tēva un mātes, kas atstājuši mantojumā laicīgās realitātes, es otrreiz piedzimšu par debesu bērnu. Pašreiz es esmu vēl tikai pusceļā starp savu pagātni un nākotni, starp lietā, kuras pazīstu, un tām, kuras ir noslēpums. Viss kosmoss un vēsture ir kā daudzveidīgs un neizmērojams, gaišs un tumšs, viegls un grūts, kā mātes klēpis, kurā norisinās manis radīšana mūžībai. Tāda ir Dieva mīlestība, kas mani veido, uz dzīvību, nevis nāvi, uz sazināšanos, nevis vientulību, uz laimi, ne asarām. Tādēļ, kad būšu izkļuvis no šī klēpja, es paraudzīšos uz zemi, kas mani ir dzemdinājusi, un teikšu beidzot,” tā rakstījis misonārs Karlo Kareto grāmatā “Vēstules no tuksneša”. Tikko katoļu baznīcā aizvadīta Dvēseļu diena. 1. novembris bija Visu svēto diena, tad arī Dvēseļu diena, raidījumā Pāri mums pašiem saruna par dzīvi pēc dzīves. Ko Svētie Raksti saka par dzīvi pēc šīs dzīves? Sarunājas Pārdaugavas Svētās Trijādības pareizticīgo baznīcas priesteris Jānis Dravants un Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas draudzes prāvests Andris Kravalis.