Krievijā atceras tos, kas nosmērējušies ar blakus tautas asinīm. Saruna ar Edvīnu Inkēnu

Atceras tikai tos carus, kuri ienāk vēsturē ar asiņainām rokām - tā par Putina motīviem domā bijušais žurnālists un politiķis, viens no leģendārajiem "labvakariešiem". Raidījumā Laikmeta krustpunktā saruna ar Edvīnu Inkēnu. Atmodas gados viņa vārdu zināja visi. 1988. gada laikraksta "Padomju Jaunatne" lasītāju aptaujā viņš tika atzīts par otru populārāko žurnālistu televīzijā. Pirmo vietu ieguva viņa kolēģis Ojārs Rubenis. „Es esmu pensionārs. Kā rezultātā mans dzīves veids ir slinks un man viņš patīk. Ar radošo darbu, ko es pamatā nodarbojos, varu darīt lēni. Vārds pamatīgi tam tāpat piestāv,” par savu ikdienu stāsta Edvīns Inkēns. Pēdējos 10 - 20 gadus, kad beidzās regulārie raidījumi televīzijā, viņš bija pievērsies filmu veidošanai, tie bija stāsti par latviešiem dažādās pasaules vietās. Pēdējā filma bija leģendāro latviešu uzņēmēju Šteinhaueru. Tagad Edvīns Inkēns strādā pie nākamā projekta. Vai ir interese mediju darbu šodien? „Dažkārt man ir skeptiska attieksme. Manuprāt, izglītība nav kļuvusi labāka, līdz ar to jaunie, kas atnāk, ir mazāk sagatavoti. Bet varbūt tā ir tāda vecu cilvēku burkšķēšana, to arī nevar zināt,” vērtē Edvīns Inkēns. „Ja paskatāmies uz profesionālo sniegumu, manuprāt, ir cilvēki, ko vajadzētu atlaist, bet viņus neatlaiž. Bet atkal – tā vienmēr ir bijis, jo kādam ar kādu ir labas attiecības. Ja skatāmies uz laukumu kopumā, mani priecē, ka ir izaugusi jauna paaudze ar starptautiskiem komentētājiem. Prieks ir tas, ka interneta aizpildītāji ir kļuvuši kvalitatīvāki un pamazām atsijājas galīgās sēnalas no kvalitatīvajām.” Ja būtu raidījums un būtu jāsaka ievadvārdi vai komentārs, kas būtu galvenie punkti, kurus akcentētu par pasaulē notiekošo? „Pirmkārt, es droši vien būtu tur,” atzīst Edvīns Inkēns. „Savā laikā, kad Krievijas karaspēks iegāja Baku, man tur bija "standaps". Es teicu – šeit no Baku iet divas ielas, viena uz Tbilisi, otra ... neatceros, uz kuru pilsētu es teicu. Un mēs nezinām, ko kuras nākamās pilsētas ies iela uz Rīgu. Jo pirms tam bija Tbilisi traģēdija, tad Baku, pēc tam bijām mēs un lietuvieši.” „Tas galvenais, kas ir svarīgākais pašreiz Ukrainā, un to ir teikuši cilvēki simtām reižu. Tā ir kā mazliet abstrakcija – ukraiņi karo mūsu vietā, mēs to esam pieņēmuši, bet neietērpjam to taustāmās formās. Būtība pavisam vienkārša – ukraiņi samaļ Krievijas armiju. Pat ja ukraiņi zaudēs karu, Krievijas armija būs zaudējusi spēku. Viņa būs izdvesusies uz gadiem septiņiem, desmit. Mums mierīgais periods ir paredzams ilgs uz priekšu. Un to viņi izdara ar savām asinīm,” norāda Edvīns Inkēns. „Tas vienmēr ir tā, ka sākumā visi ir līdzjūtīgi un palīdz. Lēnām tas pāriet, jo cilvēki pierod, arī pie šausmām cilvēki pierod. Tas, kas tiks atklāts tuvākā laikā pie Mariupoles, kur arī jaunie atrastie masu kapi, cilvēkus tas neaizskars tik ļoti, kā Buča. Tāpēc, ka tas ir otrais, trešais, ceturtais. Kā izdarīt tā, lai nervi paliek atkailināti un mēs jūtam to vajadzību un līdzjūtību palīdzēt katru dienu, man atbildes nav. Bet tas būtu ļoti svarīgi,” uzskata Edvīns Inkēns. Vaicāts, kāpēc Putins sāka karu, Edvīns Inkēns atzīst, ka Krievijas vadītājam bija mērķis. „Es varētu piekrist tiem, kas saka, ka viņš apzinās, ka viņa mūžs nav saules mūžs. Viņš sev ir uzstādījis uzdevumu ieiet Krievijas slaveno vadītāju plejādē. Krievija jeb visi tie cilvēki, ko Krievijā atceras, viņiem taču bijuši n-tie cari, no viņiem visiem atceras tikai dažus. Tos, kas nosmērējušies ar blakus tauta asinīm. Viņš dara tieši to pašu. Ir kaut kādi cari, kas taisīja reformas, tos neviens neatceras. Viņš grib ieiet Krievijas vēsturē un, lai ieietu Krievijas vēsturē, ir jāiekaro, jāiznīcina, jādegradē to teritoriju,” komentē Edvīns Inkēns. Kāpēc nepietika ar Krimu? „Es domāju, ka "apetīte rodas ēdot", otrkārt, viņam likās, ka šis būs tikpat viegls vai mazliet sarežģītāks uzdevums, un tad viņš ir Krievijas zemju apvienotājs, jo arī Baltkrievija pašreiz vasaļatkarībā no Krievijas. Trīs slāvu valstis. Krima bija vienkārši par mazu,” bilst Edvīns Inkēns.