Kur saulīte noslēpusies? (stāsta Pēteris Liepiņš)

Slovāku tautas pasaku "Kur saulīte noslēpusies?" 1983. gada 13. janvārī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Pēteris Liepiņš. Kad saulītei priekšā aizlien milzīgs, draudīgs un tumšs mākonis, lauku sētā sākas panika. Jau veselas trīs dienas no saulītes nav ne vēsts! Kur viņa, nabadzīte, palikusi?! Visvairāk pēc saulītes skumst mazie cālēni, žēlojoties cāļu mammai, ka vajagot taču atkal dabūt saulīti atpakaļ pie debesīm! Glīti saposušies, mazie čiepstētāji dodas ceļā. Sakņu dārzā aiz kāpostgalvas ierauga gliemezi. Prasīs tam, vai nezina, kur saulīte palikusi. Gliemezis - liels, ragains, savu māju uz muguras uzlicis, sakās, ka nezinot vis. Taču - rau, kur uz sētas tupot žagata: varbūt tā būšot ko dzirdējusi? Nē. Arī žagatai nav ne jausmas par saulītes ceļiem, taču viņa iesaka taujāt pēc padoma zaķim. Bet atkal - nekā! Saulītes meklētāju pulciņš ieintriģēts dodas tālāk. Aiziet pie strauta, kur peldas pīlīte: lai gan arī viņai nav ne jausmas, kur saulīte pazudusi, strauta viņā pusē dzīvojot ezis - viņš nu tiešām zināšot! Visi sakāpj vienkocī, pārceļas pāri strautam un dodas pie eža - vienīgās cerības! Ezis, brīdi padomājot, atbild: "Kā nu ne! Aiz dižskābarža ir liels kalns, aiz kalna - liels mākonis, aiz mākoņa - sudrabotais mēnestiņš, bet no mēnestiņa saules mājiņu ar roku var aizsniegt!" Ezis paņem nūjiņu, uzmet galvā cepuri un iet pa priekšu, ceļu rādīdams. Uzrāpušies augstā kalna galā, saulītes meklētāji ierauga: lielais, tumšais, draudīgais mākonis aizķēries aiz kalna smailes! Nu visi sakāpj tam virsū, kārtīgi sašūpo, un mākonis aizpeld tieši pie saulītes.  Taču izrādās, ka saulīte... aizgulējusies! Namiņa logi tumši, viss kluss un tumšs. Ko nu darīt? Ceļotāji saceļ tādu lērumu, ka pamodina saulīti, taču kā lai viņa rādās pie debesīm, ja trīs dienas gulējusi un tumsusi? Spēka nav paspīdēt! Visi ķeras pie darba: spodrina un sapoš saulīti spožu jo spožu. Urrā! Iziet saulīte ārā, un uzmirdz kā visīstākais zelts!