Laiks, kad nav starpkrāsu. Par karu, sabiedrību un grāmatām saruna ar Ēriku Hānbergu

Katram latvietim vajadzētu sadraudzēties ar kaut vienu Latvijas krievvalodīgo, sarunāties un skaidrot notiekošo. Un sabiedrībā ir pārāk maz optimisma... pierakstiet visu labo! Šāds ieteikums ir rakstniekam un publicistam Ērikam Hānbergam. Par karu, sabiedrību un grāmatām saruna ar Ēriku Hānbergu Laikmeta krustpunktā. "Šis ir laiks, kad nav starpkrāsu, ir tikai divas krāsas - melns un balts. Jo tuvāk ir šis apdraudējums pasaulē, jo vairāk es atgriežos bērnībā," atzīst Ēriks Hānbergs.  "Toreiz man bija 10 - 13 gadu, es piedzīvoju to karu, es piedzīvoju mūsu saimniekošanas, vecāku māju zaudējumu, es piedzīvoju bēgļu gaitas Kurzemē. Toreiz tā bija zēna romantika." Tagad jo vairāk to atceras ar šausmām un to, kā paši riskēja. "Katru pieredzi, kas toreiz bija, var atcerēties ar šausmām, un šīs šausmas tuvojas tagad, un pasaule cenšas šīs šausmas novērst, saprast un apjēgt. Es arī cenšos apjēgt, kā tas viss ir manas dzimtas, manas tautas, manas Eiropas, manas pasaules kontekstā," vērtē Ēriks Hānbergs. "Es apbrīnoju šo patriotismu un varonību un šausminos līdz ar pasauli par šo slepkavnieciskumu. Es domāju, ka pasaule tieši tagad, Ukrainas kara laikā, sāk apjēgt, kas ir Krievija. Pasaule faktiski ir bijusi un joprojām ir sadalīta divās sfērās – viena, kas veicina demokrātismu, un otra, kuras priekšgalā ir Krievija, kas veicina pakļaušanu," analizē Ēriks Hānbergs.  "Pasaule sākt apjēgt, ko nozīmē Krievija, kas ir bijusi varmācīga vienmēr," atzīst Ēriks Hānbergs, atsaucoties arī uz Staļina pārrunām ar Ruzveltu un Čerčilu Jaltā 1945. gadā. "Neviens nevar pateikt, kad tas beigsies, bet kaut kad tam ir jābeidzas, kad Krievija kā nācija kaut kad taču attapsies, bet attapšanās nevar būt no sevis, tātad ir mums jāpalīdz attapties. Nezinu, kā tur var palīdzēt. Kļūst žēl tos krievus, kuri ir lādzīgi cilvēki, bet tā nozombēti, ka viņš pilnīgi ģībst par Putinu," vērtē Ēriks Hānbergs. Kā uzrunāt krievu ļaudis un kā paskaidrot, ka 9. maijs mums nav Uzvaras diena, bet okupācijas diena, un savus kritušos mēs pieminām 8. maijā? Ēriks Hānbergs atgādina domu, kas viņam radusies jau padomju laikā, kad bija jātiekas ar darba kolektīviem, it sevišķi tiem, kur vairāk ir krievu tautības cilvēki. "Ja mēs katrs apņemtos kaimiņu, vai citādā veidā kādu paziņu, vai iepazīstoties no jauna ar vienu krievu, neatkarīgi no tā, kāda gadagājuma viņš ir un kādā sakarā mēs esam tikušies vai kā, tā būtu nevis draudzības uzturēšana, bet saikņu uzturēšana. Neatkarīgi no uzskatu stingrības nemitīgi ar viņu būt kaut kādā saiknē. Varbūt, ka tā ir utopija, varbūt, ka tagad vēl to var izdarīt? Iespējams, ka jā, bet varbūt tas ir pārāk naivi, kā Ēriks Hānbergs iedomājās," stāsta Ēriks Hānbergs.