Latvijas mediķe Sarmīte Cīrule Ukrainas frontē: Karš ir ļoti dārgs un nepiedod kļūdas

Uz nelielu mirkli vēl oktobra beigās mediķe Sarmīte Cīrule, kura sniedz palīdzību ievainotajiem Ukrainas frontē, bija atbraukusi uz mājām – uz Latviju. Tad arī tapa šī saruna ar mērķi nedaudz paskatīties it kā no malas - kā mēs - te, Latvijā dzīvojam, vai un cik labi esam gatavi krīzes situācijai, vienlaikus cerot, ka nekad nepiedzīvosim to, kas notiek tagad Ukrainā.  Esot uz vietas Ukrainas frontē, daudzas lietas redzat pavisam citādāk. Mums, šeit dzīvojot, ir ļoti grūti iztēloties, ko nozīmē, ja blakus sprāgst lādiņš, ko nozīmē, ja paliec bez palīdzības, bezspēcīgs, ievainots? Taču arvien vairāk runājam, ka mums vajag būt gataviem dažādām situācijām. Kā jums šķiet – vai paliekam gatavāki kara situācijai, vai mācāmies, vai lietas iet uz labo pusi? Sarmīte Cīrule: Es ļoti uzmanīgi sekoja tam līdzi, kas notiek Latvijā, jo es esmu no Latvijas un latviete. Ja kaut kas notiek te, tad, protams, es pametu Ukrainu un braucu uz Latviju. Protams, esmu dzirdējusi par 72 stundu somu, kas tur jābūt. Manā uzskatā frontes līnijā nevajadzētu būt civiliedzīvotājiem. Un es saprotu, ka ir šādā situācijā visgrūtāk ir ar vecākiem cilvēkiem - šīs ir manas mājas, šī ir mana zeme, te ir manas vistas un govis, un tā tālāk. Protams, arī Ukrainā ir cilvēki, kas ar visām savām vistām un govīm gāja projām. Bet varbūt kaut kā tomēr var palik? Uz laiku paslēpties un palikt. Sarmīte Cīrule: Ko sarunāt? Tur bumbas lido apkārt. Krievijas orki bliež pa civiliedzīvotājiem. Viņi paņem viņus kā aizsargus. Jautājums arī ir par civiliedzīvotājiem, kas atrodas tuvu frontei - vai šie cilvēki ir pret vai par iebrucēju? Palikušie var arī ienaidniekam nodot ziņas? Vajag rēķināties arī ar nodevību. Tas ir bijis visos laikos. Vienmēr būs cilvēki, kas būs godīgi, kas aizstāvēs savu valsti. Un protams, būs tādi, kas bēgs. Es viņus nenosodu, tad labāk, lai bēg un nevis traucē vai pat nodod savu valsti.