Latvijas Radio dzimšana: kāpēc to dēvēja par radiofonu un kā attīstījās programma

Latvijas Radio par savu "tēvu" dēvē inženieri Jāni Linteru, elektroinženieri, kurš savulaik absolvēja Pēterburgas Elektrotehnisko institūtu un 1924. gadā ierosināja uzbūvēt Rīgas radiofona raidītāju. Taču šim "tēvam" bija vairāki "dēli" un līdzgaitnieki, kuriem arī ir būtiski nopelni jaunā medija dibināšanā. Par moderno tehnoloģiju ieviesējiem 20. gadsimta 20. gados, par to, kāpēc mūsu mediju sākotnēji sauca par radiofonu, kā attīstījās tā programma un kuri bija labāk apmaksātie radiofona mākslinieki, stāsta Latvijas Universitātes profesore Vita Zelče. "Rīgas radiofona darbības pirmajā gadā programma bija ļoti trūcīga: viens priekšlasījums, kam sekoja koncerts. Un tā – dienu no dienas. Otrais gads jau deva šo to jaunu un ieejot trešajā pastāvēšanas gadā, programma bija jau  kļuvusi vismaz elementārām prasībām atbilstoša.  Muzikālā un vokālā programma tagad izveidota pietiekoši interesanta un pievilcīga. Pārējās nozarēs (informācija, priekšlasījumu daļā u.c.) vēl daudz kas pārkārtojams un pārveidojams, pie kam nebūtu slikti, ja šai darbā ņemtu kā paraugus lielākos Vakareiropas radiofonus." Tā 1931. gadā rakstīja izdevumā "Radio abonentu rokasgrāmata". Jā, skatoties uz mūsu radio dzimšanu, nebija tā, ka sākotnēji jauno mediju uztvēra ar gavilēm. Gan neticība, ka šāds sakaru līdzeklis varētu piesaistīt plašas ļaužu masas, gan nedaudz augstprātīga attieksme no esošajiem kultūras lauka pārstāvjiem – aktieriem, mūziķiem un dziedātājiem, un, protams, minētie pirmie neveiklie soļi ēterā. No otras puses, tolaik radiofons pavēra lieliskas iespējas jauno tehnoloģiju ieviesējiem apliecināt savas prasmes  šī medija izveidē.      Radio sākuma gados ar runātāju, dziedātāju vai citu radošu personību piesaisti tik gludi vis negāja. Pēc laikabiedru atmiņām, tas pats Arvīds Pārups – pirmais radio orķestra dibinātājs un diriģents, programmu pieteicējs un raidījumu vadītājs vienā personā, nolasījis ziņas, tad skrējis uz ielas un tur ķēris teātra vai mūzikas pasaulei piederīgus ļaudis, lai tie piedalītos radiofona programmā. Tā režisors Voldemārs Feldmanis atceras, ka Pārups viņu  angažējis Brīvības bulvārī, solot samaksāt piecus latus par uzstāšanos radio. "Vienmuļība apnīkst arī radiofonā, tāpēc saprotama abonentu vēlēšanās iespējami biežāk dzirdēt kaut ko jaunu vēl nebijušu. Radiofons necieš šablonismu – radiofonā jāvalda  brīvam, dzīvam un ideju bagātam garam. Un tur, kur šī patiesība atzīta, radiofons tiešam aug un zeļ." Šādus vārdus arī var lasīt 1931. gada izdevumā "Radio abonentu rokasgrāmata".