Rada un raida jau 100 gadus

Ziņu dienests: tā sākums, darbs reģionos un skaņas apstrāde. Nelieli momentuzņēmumi un daži mirkļi Latvijas Radio Ziņu dienestā. "Centrālā ass un mugurkauls." Tā reiz kolēģi no ziņām raksturoja savu darbu radio. Tāpēc, noslēdzot Latvijas Radio simtgades raidījumu ciklu, iepazīstam mūsu reģionālos Ziņu dienesta korespondentus Ingu Ozolu Kurzemē, Guntu Matisoni Vidzemē, kā arī skaņu operatoru Renāru Šteimani. Vēl arī saruna ar Vitu Savicku, cilvēku kas pirms aptuveni 30 gadiem izviedoja Ziņu dienestu tādu, kāds tas pastāv vēl šodien.

"Var jau jautāt sarežģītas lietas, bet tad jautājumam jābūt tādam, lai cilvēks neskumst, ja nezina pareizo atbildi, bet var uzzināt ko jaunu caur šo jautājumu." Tā par prāta spēli Lieliskais piecinieks saka tā ilggadējais veidotājs un vadītājs Ivo Krumholcs, kurš labprātāk runā par savu iemīļoto golfa spēli, ne minēto raidījumu. Savukārt Latvijas Radio 3 "Klasika" galvenā redaktore Inga Saksone stāsta, kā ideja par operu dziedājumu skaidrojumiem nonāca līdz mini pārraidēm Vai zini?. Nebūs melots, ja teikšu, ka ikviens radio raidījums ir izzinošs, tomēr, ja skatāmies uz tādiem, kas liek pašam domāt līdz un meklēt pareizo atbildi, pirms tā izskanējusi ēterā, tad tādi ir divi raidījumi. Par raidījumu „Greizie rati” jau runāju martā. Tas ir raidījums, kurā klausītāju un raidījuma iepriekšējo dalībnieku mīklas min ģimenes vai kopīga aroda vai interešu grupas cilvēki. Bet otrs raidījums jeb prāta spēle ir „Lieliskais piecinieks”, kuru kopš 1994. gada veido un  vada Ivo Krumholcs. Taču ir vēl kāds krietni jaunāks un izteikti īsa formāta, bet arī ļoti populārs izziņas raidījums, kas skan kanālā „Klasika” un tas rodams ar nosaukumu „Vai zini?”

No reklāmām 20. gadsimta 20. - 30. gados, kas tika publicētas radiofona programmās, līdz pagājušā gadsimta 50. - 60. gadiem, kad cilvēki rakstīja sūdzības par pārraižu skanējuma laiku maiņu. Kopā ar Latvijas Radio bibliotekāri Sarmu Indzeri lapojam senākās radio programmas, savukārt Latvijas Universitātes doktorants un žurnālists Raivis Vilūns stāsta par "Rīgas Viļņu" pirmsākumiem. Tā kā no radio pirmsākumiem mums ir saglabājies ļoti maz skaņas ierakstu, tad  to, kas reiz ir skanējis, var izlasīt tolaiku programmās, sākotnēji ar nosaukumu „Rīgas Radiofona Programma”, tad 30. gadu vidū „Hallo Latvija” un tad „Latvijas  Vilnis”. Pārskatot piemēram 1929. gada programmu redzam, ka Rīgas Radiofons tolaik savu skanējumu sāka tika pulksten 12 ar ziņām. Izņēmumi bija svētdienas, kas sākas pulksten 11 ar dievkalpojuma translāciju  kādā no luterāņu baznīcām. Katru dienu bija arī rakstīts, cikos lec un noriet saule, programmas pirmajā lapā parasti kāds plašāks raksts, bieži vien par radio uzbūvi un tehniskiem parametriem. Regulāri tika rakstīti operu libreti, tām izrādēm, ko atskaņoja radio, kā arī apraksti par komponistiem, diriģentiem un mūziķiem, īsumā  ziņas ap un par radio no visas pasaules un ļoti bagātīgi teju katrā lappusē bija reklāmas. Šķirstam senās programmas kopā ar bibliotekāri Sarmu Indzeri 1939. gada  „Hallo Latvija” numurā līdzas reklāmai  par „Continental” riepām un zarnām, kas ir drošas un izturīgas un pieejamas automobiļu un motociklu veikalā  Elizabetes ielā 55, ir atrodama informācija, ka 4. februārī vairakkārt ir pārraidītas Eiropas meistarsacīkstes ātrslidošanā, kas togad norisinājās Rīgā. Mūsu ātrslidotājs Alfons Bērziņš šajās sacīkstēs ieguva Eiropas čempiona un pasaules vicečempiona titulus. Un sporta tematiku turpinot, lūkojam, kā 1936. gadā radio programmā tika atspoguļotas Berlīnē notiekošās olimpiskās spēles. Turpinot šķirstīt  starpkaru Latvijas radioprogrammu, redzam, kā apspoguļota varas maiņa 1940. gadā. Tā kā programmu drukāja pāris nedēļas iepriekš, protams, ka jūnija vidū vēl nekas nav rakstīts „padomju okupantu valodā”. Jau jūlija sākumā arī šajā  programmā parādās Staļina ģīmis un komunisma ideoloģijai atbilstoši raksti. „..No vēstulēm redzams, ka 1956. gadā ir bijis sabiedrības pieprasījums pēc radioprogrammas, proti, ir saglabājušās dažas, bet visticamāk, saņemts krietni vairāk vēstuļu ar lūgumu izdot atsevišķu izdevumu, kas būtu veltīts radiofona saturam.” Tā Latvijas Universitātes pētnieku apjomīgā pētījumā, kas veltītes Latvijas Radio simtgadei un nule kā izdots grāmatā, raksta LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes pētnieks  Raivis Vilūns, kurš skatījis, kāda saikne klausītājiem ar radio bijusi pagājušā gadsimta 50.-60. gados un kā tas izpaudies drukātajā  programmā. „Lai labāk apkalpotu radioklausītājus un izbeigtu tādu stāvokli, ka daudzi radio īpašnieki savus aparātus nereģistrē, ir vajadzīgs, lai mūsu republikas radio vadība apsvērtu un drīzā laikā iespiestu katram radioabonentam žurnāla veidā  Radio programmu.” Tādu vēstuli Raivis Vilūns bija uzgājis, pētot materiālu par radio programmu.  

"Nabīgs" raidījums metinātājiem un mācītājiem, jeb daudz laimes dzimšanas dienā, radio NABA! Radio, kas skan no mūsu radio pirmās ēkas, kur raidījumu vadītājus dēvē par instruktoriem, 1. decembrī svinēs 23. dzimšanas dienu. Iepazīstam radio kanālu NABA, kas ir alternatīvs, nekomerciāls, citāds. Iepazīstam dažus NABAS cilvēkus, uzzinām, kas ir viņu klausītāji un kā radās nosaukumi raidījumiem "Subjektīvie mērījumi", „Fono-Grāfs", "Disociatīvā fūga". Radio NABA, kā rakstīts tā mājaslapā, ir "Kultūras, urbāni inteliģentās vides un alternatīvā dzīvesveida sabiedriskais medijs." Viens no sešiem Latvijas Radio kanāliem, kas 1. decembrī svin skanēšanas 23 dzimšanas dienu. Ja pat jums negaumē NABAs atskaņotā mūzika, neinteresē temati, par ko runā NABAs raidījumos, tad vismaz var izbaudīt radošuma dzirksti, kas sprēgā no raidījumu daiļskanīgajiem nosaukumiem - "Bron-hīts", "Ej apskrieties", "Bitīt matos", "Vārnu laiks", "Vārduleja", "Subharmonija" un jau iepriekš pieminētie. Vēsturiskajā radiofona mājoklī Aspazijas bulvāri 5 NABAs darba telpā līdzas maziņai studijai, šī kanāla vadītājs jeb instruktoru instruktors Madars Štramdiers ir sapulcējis vairākus darbiniekus un sākam iepazīšanos ar viņiem un viņu veidotajiem raidījumiem, precīzāk to nosaukumiem. -- Attēlā: Radio NABA vadītājs Madars Štramdiers (no kreisās), Andris Hiršs un Ainārs Kamoliņš (raidījums „Fono-Grāfs”), Anete Enikova („Kultūtas ūnijas laiks”), Raimonds Lagimovs jeb Dambis („Bitīt matos”), Viktors Dunaiskis jeb Vicis („Nabarīts”); priekšā centrā no kreisās Alise Zālīte („Studentu pietura”), Ieva Saulīte („Subjektīvie mērījumi”) un Ieva Ozoliņa („Disociatīvā fūga”).

Radio ir ne tikai tie, kas runā pie mikrofona vai veido ierakstus. Ir vesela plejāde neredzamo vai pareizāk sakot, nedzirdamo cilvēku, bez kuriem šis organisms jeb Latvijas Radio nespētu darboties. Šoreiz no šo darbinieku klāsta saruna ar vecāko datortīkla administratoru Normundu Putniņu, kurš atceras, kā radiomājā tika ieviesti pirmie datori, bibliotekāre Sarma Indzere rāda senākās grāmatas un unikālus rakstus, bet Autotransporta daļas vadītājs Normunds Taube stāsta par radio šoferu ekskluzīvajām tiesībām, vadājot žurnālistus.  Sākot no padomju laika bobikiem, kam durvis lāgā neturējās ciet, līdz mikroautubusiem RAF, kuru riteņi ziemā tika apjozti ar tādu pretslīdes līdzekli kā ķēdes, līdz folksvāgeniem, volvo un škodām – ar šādām mašīnām žurnālisti dodas komandējumos, tiek vadāta radio vadība, tiek pārvadātas radiomājai nepieciešamās saimniecības lietas un pie stūres šiem automobiļiem šobrīd ir Ēriks Baranovs, Andis Boriss Palejs, Guntis Stankevičs, Ainārs Bašķis, Kārlis Ertmanis un Uldis Rubenis. Jau vairāk nekā 20 gadus šo mobilo brigādi vada Normunds Taube.  Viņš radio nonāca 90. gadu sākumā un pirmā Normunda darba automašīna bija Volga. Saruna ar Normundu tiek ierakstīta  pa ceļam kārtēja komandējumā pa Latviju. Tikai pēc šī ieraksta atceramies vēl kādu ekskluzivitāti, ka savulaik veidojot raidījumus par dzīvniekiem, devos ar ornitologu meža biezoknī lūkot melnā stārķa ligzdu un kopā ar mums, garām beigtai mežacūkai, par kuras atrašanās vietu karstā vasaras dienā vēstīja spēcīgs aromāts, nāca arī Normunds. Gan viņam, gan pārējiem radio šoferiem nākas stundām ilgi gaidīt uz mums žurnālistiem, kuri veic savu darbu gan mežā, gan laukos, gan pilīs, gan būdiņās. Un arī  punktualitāte ir svarīga šajā darbā, to vislabāk izjūt, vadājot  Ziņu dienesta darbiniekus. Turpinām iepazīt Radio neredzamo armiju, kura, kā Normunds Taube teica, „sastāv no zobratiem, lai tas viss lielais mehānisms grieztos”. Ieskats Tehniskajā daļā, vietā, kur stiepjas vadu kilometri, 24 stundas diennaktī dūc datori, vietā, kur tiek izsniegti skaņu ierakstu aparāti un kur gadiem ilgi ar pašerpu humoru un  brīžiem  nīgri purpinot par žurnālistu nespēju apieties ar mikrofoniem un aparatūru, šo telpu pārraudzīja Vecākais datortīkla administrators Normunds Putniņš. Radio viņš gan ienāca pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā, kad vārdu dators te neviens ne zināja, ne lietoja. Toreiz Normunds bija skaņu ierakstu aparatūras mehāniķis. Pēc  ieskata radio  autovadītāju un datortehniķu darbā dodamies uz bibliotēku - palielu telpu cokolstāvā bez logiem, kur, veidojot radio vēstures raidījumus, esmu regulāra viešņa, jo zinu, ka bibliotekāre Sarma Indzere vienmēr sameklēs vecās radioprogrammas par attiecīgo laika posmu. Šoreiz dodos pie viņas, lai kopā pašķirstītu te rodamo literatūru.

Mūsu radio ēka ar savu monumentalitāti un neoklasicisma interjera detaļām, kas vēl saglabājušās no bankas laikiem, ne reizi vien ir piesaistījusi kinoļaužu uzmanību. Doma laukumā 8 ir uzņemtas gan spēlfilmas, gan dokumentāli kadri. Mūziķis un kinorežisors Aigars Grauba stāsta, kā tika uzņemta "Baigā vasara", kinodokumentālists Ivars Zviedris atcerās, kā veidojis kinoetīdi "RadiOfons", un kinorežisors un kinoscenārists Uģis Olte skaidro, kā radiotelpas viņu iedvesmoja maģiskā reālisma stāstam "RadiRaidi". „Ieeja, līdzīga baznīcas apsīdai, cēli sagaida bankas lielā nama apmeklētāju un apliecina viņa komfortablo  dzīves pozīciju. Monumentalitāte, kas raksturo ēkas fasādi, turpinās arī interjerā.”  Šādi arhitekts Jānis Lejnieks  savā jaunākajā grāmatā par Paula Mandelštama projektētajām ēkām, raksta par Rīgas Komercbanku, vēlāko kredītbanku  un tagadējo  Latvijas Radio ēku. Namā vēl arvien vēl ir sastopams to dienu cienīgais interjers, piemēram, vadības kabinetā ar tumši kasetētajām sienām. Iespaidīga ir lielā ierakstu studija, ko radio vajadzībām izbūvēja pagājušā gadsimta 40. gadu beigās. Neraugoties uz  moderno aparatūru un pēdējos gados veiktajiem studiju bloka pārbūves darbiem, mūsu darbvietā vēsture dveš teju no katra pakša, un tas, protams, ir gards kumoss kinocilvēkiem, gan kā iedvesmas avots, gan tieša vēsturiska liecība, kas labi izskatās kadrā, ja runa ir par sendienām, piemēram, par laiku pirms 85 gadiem. Un te runāju par pašiem zināmākajiem kinokadriem radiomājā, kas redzami filmā „Baigā vasara”. Kā grupas „Jumprava” mūziķis Aigars Grauba bija vairākkārt viesojies Doma laukumā 8, piedalījies ierakstos un tad, kad kopā ar citiem filmas veidotājiem pirms vairāk nekā 25 gadiem sākās darbs pie „Baigās vasaras” scenārija, Aigaram Graubam bija skaidrs, ka nams derēs vēsturiskajam stāstam par to, kā Padomju Savienība okupēja Latviju. Aigars Grauba atceras, ka toreizējais Radio vadītājs Dzintris Kolāts ir izrādījis lielu sapratni un kino vajadzību dēļ uz nedēļu izvācies no sava kabineta. Filmas tēli – radio reportieris Roberts, ko atveido Artūrs Skrastiņš, un Pētera Liepiņa tēlotais radiofona direktors – ir izdomāti tēli un tiem nav reāla prototipa  no to laiku radiofona darbiniekiem. Tāpat arī  Alda Kusiņa atveidotais radio spīkers (kā toreiz  sauca diktorus) ir scenāristu iztēles auglis, bet reklāmu, kāda it kā tolaik varētu skanēt Latvijas radiofonā, Aigars Grauba ir uzgājis tā laika presē. Runas veids, tehniskais aprīkojums, jā, tas mainās, tomēr radio gaiteņi sevī glabā  sen aizgājušo laiku vēsturi. To kā iedvesmas avotu izmantoja savam  maģiskā reālisma stāstam, kā viņš pats to nosauca, kinorežisors un kinoscenārists Uģis Olte. Nelielajā filmā galvenajā lomā ir aktieris Gerds Lapoška, viņa tēls vārdā Balss lasa ziņas, klīst pa radio gaiteņiem un, šķiet, tas notiek pagājušā gadsimta 30. gados, bet beigās izrādās, ka šis tēls ir tikai radiomājas spoks. Tikko esmu noskatījusies uz lielā ekrāna Ivara Zviedra kinociemā Liepupē viņa filmu, jeb kinoetīdi, kas tapa uz Radio 90. gadu jubileju. Daudzi redzētie kolēģi vairs nav mūsu vidū, bet Ivars Zviedris teic, ka viņi jau kaut kur sēd un noskatās mūsos. Melnajā  kinozālē pēc šāda teikuma atceros nule pieminēto Uģa Oltes filmu, ka mēs, radiodarbinieki, tiešām esam iesūkušies radio sienās saauguši ar tām un kļuvuši par daļu no šī ēteriskā produkta.

"Katru rītu - vienalga, darbdiena vai svētdiena - pulksten 7.22 mūsu radio aparātos atskan nopietna, vīrišķīga balss: "Labrīt biedri! Rīta vingrošana. Sāksim ar soļošanu..." Tā 1958. gadā sākas raksts avīzē "Rīgas Balss" par Kārli Liepiņu - radio rīta vingrošanas vadītāju. To, ka diena jāsāk ar izkustēšanos, mūsu radio ļaudis jau zināja krietni agrāk un arī Latvijas Radiofona sākuma gados ēterā tika atskaņota rīta vingrošana, ko savulaik vadīja smagatlēts un Rīgas džiu-džitsu kluba dibinātājs Aleksandrs Miezītis. Kopā ar Latvijas Universitātes profesori Maritu Zitmani apskatām rīta vingrošanas vadītāju un viņu muzikālo pavadītāju darbību radio.

"Radiofons Latvijā ir vislētākā kultūras un mākslas iestāde. Mazajā aparātā katram klausītājam ir vairāk kā burvība: tur ir tautas augstskola, koncertzāle, parlaments, avīze, deju un simfoniju orķestris, baznīca, sporta laukums - viss, kas vien viņu var interesēt." Tā ir rakstījis Jānis Akuraters, dzejnieks, rakstnieks un viens no Radio direktoriem. Latvijas Radio 100. dzimšanas dienā šajā raidījumā kā svecītes jubilejas tortē iedegšu mūsu darbvietas vērtības, cilvēkus, pārraides un notikumus. Atcerēsimies vairākus pagrieziena punktus radio vēsturē, radio darbiniekus un viņu paveikto šo 100 gadu laikā. Tā teikt, īsais kurss Latvijas Radio vēsturē: no Lintera ierosinājuma līdz raidījumam "Mikrofons", no pirmā radio seriāla līdz barikāžu laikam, akcijai "Dod pieci!" un vēl citiem raibumiem ēterā. Protams, tas zīmīgais mūsu radio ir 1925. gada 1. novembris, kad, kā jau vairakkārt ar mūsu radio jubileju saistītajos raidījumos ir pieminēts, tas sāka raidīt ar Satiksmes ministra Jāņa Pauļuka īsu uzrunu. Tad sekoja pieslēgums Nacionālajai operai, kur translēja Pučīni operu „Madama Butterlfly”. Zināms, ka par šo pieslēgumu radiofons samaksāja 500 latus. Taču pats sākums mūsu darbvietai bija Rīgā tā paša gada 1.martā, kad no Kuģu ielas radiotelegrāfa raidītāja izskanēja eksperimentālas pārraides. Tās bija īsas un neregulāras un nepārsniedza 15 minūtes. Raidījums sākās ar vārdiem „Hallo, hallo, Rīgas radio mēģina”. Interesants ir fakts, ka tā dēvētais radio tēvs, inženieris Jānis Linters, kurš  bija viens no iniciatoriem jaunā medija ieviešanai Latvijā, toreiz gāja pie Saeimas budžeta komisijas un skaidroja, un stāstīja tās pārstāvjiem, cik vienkāršs ir radiouztvērējs. Pirms balsošanas par līdzekļu piešķiršanu šim  jaunajam un nepazīstamajam sakaru līdzeklim, komisijas locekļi sīki izprašņāja Linteru, vai esot jāatver durvis un logi, lai tie radioviļņi varētu iekļūt telpā. Šajā raidījumā neskatām radio notikumus hronoloģiskā secībā, bet jauktā kārtībā, mēģinot izcelt tikai dažus spilgtus gadījumus, cik nu raidījuma hronometrāža ļauj.

YL100 LR - šādu kodu Latvijas Radioamatieru līga raidīs visās radioamatieru frekvencēs mūsu radio jubilejas nedēļā. Par radiotorņu cēlājiem Latvijas vēsturē un par "samīlēšanos radiolietās", godinot tos speciālistus, kas izveidoja un apkalpoja šo Latvijas radiotīklu, saruna ar radioamatieriem - liepājniekiem Oskaru Cēberu un Andri Rozentālu un dundadznieku Ervīnu Kristiņu un rīdzinieku Andri Bruņenieku. Raidot kodu YL100 LR Latvijas radioamatieru līga gan svinēs Latvijas Radio simtgadi, gan arī godinas tos radioamatierus, kuri, sākot no radio pirmsākumiem līdz šodienai ir palīdzējuši veidot un vēlāk apkalpot šo Latvijas radiotīklu. Savukārt informatīvs teksts par mūsu radio angļu valodā tiks publicēts starptautiskajā radioamatieru interneta vietnē "QRZ.COM". Tā stāsta Latvijas Radioamatieru līgas biedrs Andris Bruņenieks. Par šīs amatieru kustības sākumu Latvijā viņš stāstīja 13. aprīļa radio vēstures raidījumā. Šoreiz Andris Bruņenieks ir noorganizējis tikšanos ar citiem amata brāļiem, tāpēc abi dodamies uz Liepāju, lai iepazītos ar Oskaru Cēberu, Andri Rozentālu un Ervīnu Kristiņu. Ieraksts notika Oskara un Maijas Cēberu dzīvoklī. Kamēr citi radioamatieri vēl ierodas, namatēvs no skapja augšas noceļ tādu kā nelielu koferīti pārvilktu ar tumšu dermatīnu, bet šajā koferītī redzama radio staciju skala un viena puse pārvilkta ar mēbeļu  audumu, kas liecina, ka tur iebūvēts skaļrunis. Kastītes īpašnieks Oskars Cēbers un Andris Bruņenieks iepazīstina tuvāk ar šo darinājumu. Oskars Cēbers ilgus gadus strādājis Liepājas radio un televīzijas stacijā, bet ar radio konstruēšanu aizrāvies jau no bērnības, vēl tagad viņam ir saglabājušies pagājušā gadsimta 30. un 40. gadu žurnāli, kur bija drukāti praktiski padomi radioamatieriem. Oskara tēvs savulaik arī veidoja pirmos Liepājas raidītājus, un radio šajā ģimenē daudz nozīmējis arī Oskara māsai. Veidojot mūsu radio 90. gadadienas vēstures raidījumu ciklu, toreiz neko nezinot par tādu radioamatieri, intervēju mākslas zinātnieci Gundegu Cēberi, kura pastāstīja savas bērnības epizodi, kas saistīta ar radio klausīšanos. Savukārt Oskara Cēbera kolēģis, liepājnieks Andris Rozentāls uz interviju ir paņēmis līdz senu fotogrāfiju kopijas. Visi sarunas dalībnieki savulaik ir strādājuši radio stacijās vai raidtorņos. Arī Ervīns Kristiņš ir bijis saistīts ar darbu radio Dundagas radio un televīzijas stacijā. Bet netieši radioamatieru kustībā ir iesaistīta arī Oskara Cēbera dzīvesbiedri Maija.

Latvijas Radio par savu "tēvu" dēvē inženieri Jāni Linteru, elektroinženieri, kurš savulaik absolvēja Pēterburgas Elektrotehnisko institūtu un 1924. gadā ierosināja uzbūvēt Rīgas radiofona raidītāju. Taču šim "tēvam" bija vairāki "dēli" un līdzgaitnieki, kuriem arī ir būtiski nopelni jaunā medija dibināšanā. Par moderno tehnoloģiju ieviesējiem 20. gadsimta 20. gados, par to, kāpēc mūsu mediju sākotnēji sauca par radiofonu, kā attīstījās tā programma un kuri bija labāk apmaksātie radiofona mākslinieki, stāsta Latvijas Universitātes profesore Vita Zelče. "Rīgas radiofona darbības pirmajā gadā programma bija ļoti trūcīga: viens priekšlasījums, kam sekoja koncerts. Un tā – dienu no dienas. Otrais gads jau deva šo to jaunu un ieejot trešajā pastāvēšanas gadā, programma bija jau  kļuvusi vismaz elementārām prasībām atbilstoša.  Muzikālā un vokālā programma tagad izveidota pietiekoši interesanta un pievilcīga. Pārējās nozarēs (informācija, priekšlasījumu daļā u.c.) vēl daudz kas pārkārtojams un pārveidojams, pie kam nebūtu slikti, ja šai darbā ņemtu kā paraugus lielākos Vakareiropas radiofonus." Tā 1931. gadā rakstīja izdevumā "Radio abonentu rokasgrāmata". Jā, skatoties uz mūsu radio dzimšanu, nebija tā, ka sākotnēji jauno mediju uztvēra ar gavilēm. Gan neticība, ka šāds sakaru līdzeklis varētu piesaistīt plašas ļaužu masas, gan nedaudz augstprātīga attieksme no esošajiem kultūras lauka pārstāvjiem – aktieriem, mūziķiem un dziedātājiem, un, protams, minētie pirmie neveiklie soļi ēterā. No otras puses, tolaik radiofons pavēra lieliskas iespējas jauno tehnoloģiju ieviesējiem apliecināt savas prasmes  šī medija izveidē.      Radio sākuma gados ar runātāju, dziedātāju vai citu radošu personību piesaisti tik gludi vis negāja. Pēc laikabiedru atmiņām, tas pats Arvīds Pārups – pirmais radio orķestra dibinātājs un diriģents, programmu pieteicējs un raidījumu vadītājs vienā personā, nolasījis ziņas, tad skrējis uz ielas un tur ķēris teātra vai mūzikas pasaulei piederīgus ļaudis, lai tie piedalītos radiofona programmā. Tā režisors Voldemārs Feldmanis atceras, ka Pārups viņu  angažējis Brīvības bulvārī, solot samaksāt piecus latus par uzstāšanos radio. "Vienmuļība apnīkst arī radiofonā, tāpēc saprotama abonentu vēlēšanās iespējami biežāk dzirdēt kaut ko jaunu vēl nebijušu. Radiofons necieš šablonismu – radiofonā jāvalda  brīvam, dzīvam un ideju bagātam garam. Un tur, kur šī patiesība atzīta, radiofons tiešam aug un zeļ." Šādus vārdus arī var lasīt 1931. gada izdevumā "Radio abonentu rokasgrāmata".

Vairāk nekā 30 gadus mūsu korespondente Latgalē ir Silvija Smagare, kura, kā izrādās, nāk no ļoti "radiofoniskas" ģimenes. Kā ar triju mēnešu pieredzi mediju laukā var tikt darbā radio, par to Silvijas stāsts, ierakstīts viņas mājā Višķu pagastā. Savukārt Rēzeknē iepazīstam mūsu kolēģus Latgales studijā. Tur uzzinām, kur un kā studijas darbinieki apguvuši un apgūst latgaliešu valodu un cik cilvēku var ietilpt vienā nelielā studijā. Par to stāsta Latvijas Radio Latgales studijas Rēzeknē vadītāja Renāte Lazdiņa un viņas kolēģi.   9, 32, 100 – ko, jūsuprāt, varētu nozīmēt šis skaitļu virknējums? Tie ir deviņi gadi, kopš darbojas Latvijas Radio Latgales studija Rēzeknē; 32 gadi, kopš mūsu radio strādā Latgales korespondente Silvija Smagare, un mūsu kopējās darbavietas simtgade. Sākotnēji domāju ilggadējo kolēģi Silviju Smagari uzrunāt Rēzeknes studijā, bet tā kā šodien daļa žurnālistu strādā no mājām, arī Silvija sižetus montē mājā un aicina pie sevis ciemos. Ir saulaina rudens pēcpusdiena, kad ciemojos Višķu pagastā pie Silvijas un Aigara Smagariem: mielojamies ar Silvijas ceptajiem biezpiena plācenīšiem, tos bagātīgi pārlaistot ar Aigara vārīto zemeņu zapti, un klausos Silvijas stāstījumā par to, kā ar triju mēnešu pieredzi žurnālistikā viņa nonākusi Latvijas Radio un kādi nopelni un kāpēc sižetu tehniskajā inovācijā bijuši viņas vīram. Kultūras sižeti un ieraksti ar lauku ļaudīm Silvijai Smagarei ir sirdij tuvākie, bet līdztekus šiem ierakstiem Silvijai nākas arī būt tādai kā reģionālai Krustpunktu Mārai Jansonei vai  Aidim Tomsonam. Turpinot iepazīt kolēģus Latgalē, nākamais pieturas punkts ir Rēzekne, kur kopš 2016. gada darbojas Latgales studija. Tās vadītāja Renāte Lazdiņa, izrāda redakcijas telpu un studiju, salīdzinot ar Doma laukumā esošo tiešā ētera  telpu, te studija nav pārāk liela, viens pusloka formā pārvietojams galds ar mikrofoniem, turpat arī skaņu operatora pults. Iepazinusi studijas izmērus, turpinu iztaujāt te strādājošos. Tā kā ir beidzies kārtējais raidījuma „Kolnasāta” ieraksts, mūsu sarunai pievienojas šī raidījuma producente Guna Zvīdre. Abas kolēģes stāsta, kā savulaik izveidojas Latgales studija.

"…Ar 1969. gada 1. janvāri raidījums "Latviešiem svešumā" tiek pārveidots par programmu "Dzintarkrasts". "Dzintarkrasta" uzdevums ir stāstīt ārzemes dzīvojošajiem latviešiem par dzīvi Padomju Latvijā, iepazīstināt viņus ar mūsu sasniegumiem ekonomikā un kultūrā, plaši atspoguļot ekonomiskas un kultūras saites ar brālīgajām padomju republikām." Šis ir citāts no B.Hiršfelda grāmatas "28 stundas diennaktī". Raidījumi tautiešiem ārzemēs un zviedriem domāta programma, tāpat arī iekšpolitiskie un ārpolitiskie raidījumi - tie visi skanēja ar mērķi propagandēt padomju dzīves "jaukumus" un sasniegumus un parādīt mūsu klausītājiem rietumu pasaules dekadenci. Kopā ar vēsturnieku Kasparu Zelli analizējam, kā padomju laikos Latvijas Radio raidījumos izpaudās šī propaganda. "Marksistiski ļeņiniskā pasaules uzskata propaganda ir  kļuvusi kaujinieciskāka, uzlabojusies ārzemju naidīgās propagandas atmaskošana, pilnveidojušās raidījumu formas un žanri.  Klausītāju uzmanību iemanto Propagandas raidījumu redakcijas raidījumi  „Aiz robežstaba – kapitālisms” un „Notikumu orbītā”." Arī šis ir citāts no B.Hiršfelda grāmatas "28 stundas diennaktī". Ne tikai šajās konkrētajās pārraidēs, bet teju visos raidījumos tolaik izskanēja paradigma par padomju dzīves jaukumiem un sasniegumiem pretstatā Rietumu pasaules dekadencei. Raidījums "Dzintarkrasts" sākotnēji ar nosaukumu "Raidījums latviešiem ārzemēs" sāka skanēt jau 1947. gadā, un kā raksta Boriss Hiršfelds, "raidījums latviešiem svešumā izraisa dzīvu interesi un atbalsi". Raidījumā arī izskan aicinājumi tautiešiem atgriezties dzimtenē. Kaspars Zellis stāsta, ka atgriezās diezgan daudzi, aptuveni trešā daļa no Otrā pasaules kara beigās aizbēgušajiem: vieni  atbrauca pakaļ, jo dzīve bēgļu nometnēs nebija viegla, citiem te palika ģimenes un vēl daļa  atbraucēju bija propagandas upuri. Vēlākajos gados minētajā raidījumā dzirdam īsas intervijas ar latviešiem, kas šeit ieradušies viesos un uzdodot parastos jautājumus, kā patīk Rīga, kādi ir spilgtākie iespaidi, dzirdam arī  slavinājumus padomju iekārtai. Analizējot to laiku pārraides, Kaspars Zellis bilst, ka tās arī tika veidotas ar mērķi šķelt trimdas latviešu sabiedrību, nereti „Dzintarkrastā” tika piesaukti latvieši, kas piedalījušies ebreju iznīcināšanā un tas izraisīja polemiku klaida latviešu vidū. Zviedru valodā skanošais raidījums ēterā parādījās 1960. gadā. Raidījumu vadīja zviedru komunists Hildfings Karlsons un Aldona Tepfere, pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmeita, kura Rīgā  no Zviedrijas atgriezās vien 18 gadus veca, mīlestības dēļ viņa sekoja līdz savam vīram Leonam Reiteram, diriģenta Teodroa Reitera dēlam. Darbu radio atrada, jo tolaik Latvijā bija ļoti maz zviedru valodas pratēju. 

"…Vismazākā ir spīkeru studija, tā ir istabiņa, kurā lasa ziņas un spēlē skaņuplates. Jau lielāka ir lektoru studija priekšlasījumiem, tur telpa ir klāta ar grīdsegu, popētiem griestiem, sienas ar priekškariem, galds ar mikrofonu un pulksteni un ērts krēsls." (V. Veldre. laikraksts „Zemnieku Domas" 1937. g.) Kopā ar arhitektu Jāni Lejnieku un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sabiedrisko attiecību speciālistu Gunti Rozenbergu dodamies lūkot telpas, kuru vairs nav. Klausoties senos atmiņu stāstos, mēģināsim "restaurēt" Latvijas Radiofona gaisotni ēkā Aspazijas bulvārī 5 pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Laika posmā no 1902.- 1904. gadam pēc Rīgas arhitekta Jūlisa Pfeifera un Pēterburgas inženiera Leontija Novikova projekta toreizējās Suvorova ielas sākumā pie Teātra bulvāra uzcēla trīs stāvus augstu Pasta un telegrāfa ēku. Paiet laiks, un še esošās sakaru iestādes paspārnē dzimst  jaunais sakaru līdzeklis – Rīgas Radiofons. Kamēr vēl notiek radio ierīkošanas darbi, tiek lemts par vārda došanu  mazajai ieliņai starp pasta ēku un pilsētas kanālu. 1925. gada 2. septembrī „Rīgas Ziņas” raksta: „…Ierosināts jautājums dot nosaukumu ielai, kura sākas no pasta virsvaldes nama un iet līdz prefektūras namam kanāla malā. Iesniegti priekšlikumi šo ielu nosaukt vaj nu par jauno Pasta vaj Radio ielu.” Un tā līdz šai baltai dienai iela nes Radio nosaukumu. Ēku sagrāva vācu karaspēks, atkāpjoties 1944. gada rudenī, bet tā tika atjaunota un daļēji pēc iepriekšējā plānojuma. Tagad namā darbojas LU Ekonomikas un Sociālo zinātņu fakultāte un dodamies meklēt telpas, kur reiz atradies radio. Esam iegājuši Gunta Rozenberga kabinetā trešajā stāvā un mēģinām iedomāties, kur tad atskanēja pirmās radiofoniskās skaņas, jo sākotnēji  jauna medija vajadzībām bija atvēlētas tik pāris telpas un viena  pavisam neliela studija. Toties mēs zinām kā šī studija bija iekārtota "Telpā nav logu. Visas sienas un griesti apklāti ar biezu raibas drānas kārtu, kura brīvi krītošās krokās neatstāj nevienu vietiņu kailu. Zem drānas vēl nāk polsterējums apmēram 10 cm biezumā. Grīdu sedz biezs tepiķis, kurš apslāpē katru soli. Tamdēļ šinī telpā ir neparasts klusums, jo te atrodas visjūtīgākā auss — mikrofons, kurš uztver arī vismazāko troksnīti. Ir pienācis laiks uzsākt programmas noraidīšanu. Tūlīt pēc pa­rei­zā laika noraidīšanas radiofona  runātājs pie­sē­žas pie gal­­diņa apm. 1,5 m attālumā no mik­ro­fona, atver muti un saka: „Rīga – ra­dio­fons. Lab­­vakar...” Tiek nolasīti jaunākie no­tikumi, tirgus un bir­žas ziņas. Šai laikā, protams, visiem pārējiem, kuri atrodas studijā, jā­izturas mie­rī­gi. Kad runātājs savu daļu pabeidzis, tad parasti pēc 3 min. pārtraukuma sākas priekš­­nesumi – dzie­­dātāji pēdējo reizi uzsit uz klavierēm pareizo „toni”; priekšne­su­ma da­ļas vadītājs vi­su ātri vēl pārskata, tad dod zīmi, ar kuru mikrofons atkal tiek ie­slēgts un mūzi­ka, dzie­dāšana jeb kas cits klausītājiem liek atkal aizmirst apkārtni." Paiet tikai viens gads, un jau 1926. gadā pirmā radiostudija izrādās par mazu. Uzbūvēja otru, lielāku, bet drīz vien arī tā neapmierināja radiofona programmu pārraides vajadzības. Pēc plašām diskusijām tika nolemts uzbūvēt pasta ēkai vēl divus  stāvus. To arhitekts bija Dāvids Zariņš. Pasta ēkas divu stāvu izbūvi pabeidza 1933. gadā un radiofona vajadzībām tika iekārtotas piecas studijas: divas bija paredzētas orķestriem un koriem, pārējās – priekšnesumiem ar  mazāku dalībnieku skaitu.

Ja ēterā viss skan un nav dzirdamas tehniskas kļūmes, tad viņu darbs ir labi padarīts. Vēl viņu uzdevums ir uzstādīt mikrofonus, austiņas un datorus studijā, nodrošināt telpā piemērotu akustiku, "saradināt tehniku ar lietotāju". Viņi remontē visu aparatūru, kas saistīta ar uztveršanu un raidīšanu, ķibinās ap mazmazītiņām detaļām un vadiem, un izgudro, kā veiksmīgāk uzbūvēt un iekārtot radio studiju. Un no ēterā raidītā viņi dzird ne vārdu vai mūziku, bet trokšņus, ko neuztver parastais klausītājs. Iepazīstinām ar mūsu inženieru brigādi – vecāko studiju apkalpošanas inženieri Māri Skurbu, komunikāciju apkalpošanas inženieri Dzintaru Dreimani, vecāko studiju apkalpošanas inženieri Induli Mekšu un IT resursu apkalpošanas inženieri Edgaru Jackeviču. Inženieris Māris Skurba urbj, jo veido korpusu ierīcei, kas kalpos kā indikators  skaņas traktam. Skan gana sarežģīti, un ja vēl sāktu izskaidrot, kas tā par ierīci, ko tā uzrādīs un pa kurieni plūdīs signāls, droši vien nepietiku ar šī raidījuma laiku, lai ienirtu tehniskās niansēs, ko pārzina mūsu radio inženieri. Labāk nedaudz iepazīsim viņus pašus un nedaudz ieskatīsimies viņu darba aizkulisēs. Ja Māris Skurba un Dzintars Dreimanis bija mēreni viegli pierunājami sarunai pie mikrofona, tad citi viņu kolēģi  diezgan paskābu sejas izteiksmi ļaujas intervijai. Bilst, ka labāk dara savu darbu, nevis stāsta par to, bet es apsolu, ka process būs īss. Dodos pie Induļa Mekša, kurš vairakkārt saņēmis balvas par savu  paveikto. Indulim ir vairāk nekā 30 gadus ilga darba pieredze būvējot, veidojot, uzlabojot skaņu studijas dažādos radio, darbojies arī kā skaņu režisors koncertierakstos un mūsu radiomājā Induļa redzamākais darbs ir viņa inženiertehniskie risinājumi stikla studijā, kas tiek uzstādīta, sākoties LR5 labdarības  maratonam „Dod Pieci”. Bet uzrunājot intervijai visādi citādi ļoti atsaucīgu un izpalīdzīgu kolēģi, IT resursu apkalpošanas inženieri Edgaru  Jackeviču, viņš aizbildinās ar pēkšņām zobu sāpēm. Kā sendienu zobārsts Edgaru mierinu, ka tas būs ātri, tik drusku pasāpēs, lai kolēģis šo iztaujāšanu piecieš, jo vēlos klausītājus iepazīstināt ar telpu, kur vēl arvien atrodas lenšu magnetofons, un līdztekus citiem darbiem Edgara pienākumos ir senos lenšu ierakstus pārvērst datu formātā, lai pēc tam tie iegultu mūsu digitālās fonotēkas plauktos. Pirms sarunām ar kolēģiem jāpiemin tie tehniskie darbinieki, ar kuru palīdzību pirms 100 gadiem sāka skanēt mūsu radio. Pirmkārt, tas bija  radioelektronikas  inženieris Jānis Linters, dēvēts par radiofona dibinātāju, radiofona tēvu. Viņš bija tas, kurš 1924. gada pavasarī Saeimas budžeta komisijas pārstāvjiem demonstrēja pašdarinātu radiouztvērēju un izskaidroja šī medija darbību, tādejādi pārliecinot komisijas locekļus piešķirt naudu jaunā radio būvei. „Linteram arī bija skolotu kolēģu brigāde – vācbaltietis Rolands Valters allaž bijis labi informēts par visjaunāko elektrotehniskas teoriju, bieži apmeklēja ārzemju raidstacijas un visus redzētos jaunumus ieviesa Rīgas radiofonā, Valdis Ziemelis izskaidroja veicamo visos sīkumos, projektēja pirmo pašu spēkiem būvēto Madonas raidstaciju. Cēsīs dzimušais Harijs Bauers, kurš kopā  ar Laimoni Ozoliņu uzbūvēja visus jaunākos raidītājus un modernizēja visas citas elektroniskās ierīces, tuvinot to kvalitāti vislabākajiem Eiropas valstu radiofoniem,” tā atmiņās par šiem pirmajiem radio tehniskajiem prātiem radio vēstures grāmatā pirms 25  gadiem rakstīja inženierzinātņu doktors un telekomunikāciju vēstures muzeja dibinātājs Jāzeps Ločmelis.

1995. gada janvārī Latvijas Radio darba dienās sāka skanēt jauns radījuma formāts - žurnālisti un raidījuma viesi runāja tiešajā ēterā. Kā raidījuma pieteikumā rakstīja tā autore jaunā žurnāliste no ziņu un politisko raidījumu redakcijas Santa Lauga: „Studijai ir pieslēgts tālrunis un klausītājs uzreiz saņem speciālista atbildi uz viņu interesējošu jautājumu." Kopā ar studijas "Kāp-nes" izveidotājām Santu Laugu un Mairitu Znotiņu atceramies pašus pirmos "pakāpienus" pirms 30 gadiem, savukārt ar vienu no "Kāpņu" veidotājām, žurnālisti Māru Variku, runājam par viņas ilggadējo specifiku radio - raidījumiem lauku ļaudīm. Sarunā arī pieminām Māras gaiļus, kas reiz raidījuma signālu iedziedāja. „Mēs sakām – Kāpnes, bet var taču teikt: Kāp – Nes! Un vārdam rodas citāda jēga – kāpt un nest. Nest var ne tikai savu dzīves krustu, nest var arī otram prieku, labu vārdu.” Tā var lasīt  jaunā raidījuma scenārijā, kas  datēts ar 1995. gada 10. janvāri. Pagājušā gadsimta 90. gadu vidus, radio apraides tīklā  jau kādu laiku skan  jaunas komercradio stacijas, kuras piedāvā ko nebijušu – sarunu šovus, brīvas nepiespiestas sarunas tiešajā ēterā. Latvijas Radio arī skan kas līdzīgs, bet tikai nakts stundās un šajā laikā toreizējās politisko raidījumu redakcijas žurnāliste Santa Lauga nāk klajā ar ideju jaunam raidījumam, kurā tiešajā ēterā uz sarunu tiks aicināti dažādu jomu speciālisti, klausītāji varēs zvanīt un uzdot jautājumus. Vieni viņas ideju uzskata par traku, citi priecīgi piebiedrojas jaunam formātam. Par „Kāpņu” pirmsākumiem stāsta idejas autore  Santa Lauga, kura tagad ir raidījuma „Kultūras rondo” producente, un viņas pāriniece šajā raidījumā - Mairita Znotiņa, kuru šobrīd pazīstam kā „Ģimenes studjas” vienu no vadītājām. No šiem raidījumiem, kas skanēja 90. gadu vidū, nav saglabājušies ieraksti, bet ir viens ļoti īpašs ieraksts mūsu arhīvā - Mairitas Znotiņas sarunā pieminētā „Kāpņu” sadaļa „Viesu grāmata”, kur pirms 30 gadiem Santa Lauga sarunājās ar dzejnieci, rakstnieci un tulkotāju Vizmu Belševicu. Ar laiku raidījuma vadītāju pulkam pievienojās ar Aidis Tomsons, Jānis Tomels, uz īsu brīdi Ineta Meimane un no pieredzes bagātajiem radio kolēģiem arī lauku raidījumu veidotāja Māra Varika. Vēlāk „Kāpnes” transformējās uz  garāku raidlaiku un šo radījumu vadīja gan Ingrīda Ābola, gan  Lia Guļevska, gan Ivars Svilāns, palielinājās arī ierakstīto sižetu autoru kolektīvs un, skatot uz šodienas raidījumiem „Krustpunktā”  un „Kā labāk dzīvot”, var teikt, ka tās ir atvases jeb jauni pakāpieni no sākotnējā raidījuma. Lai arī pirms 30 gadiem daudzi radio darbinieki bija skeptiski noskaņoti pret minēto jauninājumu ēterā, ar lielu labvēlību ”Kāpnēs”  savus sižetus piedāvāja  lauksaimniecības raidījumu žurnāliste Māra Varika. Māra Varika radio nostrādājusi aptuveni 40 gadus, allaž veidojusi raidījumus ap un par  lauksaimniekiem, kā pati reiz atzinusi ar lauciniekiem sarunas viņai  raisās vieglāk nekā ar pilsētniekiem. Pati cēlusies no laukiem - dzimusi Gulbenes novada Rankā, bet kopš jaunības saimnieko Ķekavas pusē un zina visus darbus, kas saistīti ar zemi un mājlopiem. Savulaik studējusi ekonomiku, radio nonākusi  nejaušības pēc un  labāk izvēlējusies radio žurnālista darbu, nevis vadītājas posteni kādā ar ekonomiku saistītā resorā.

"Latvijas PSR radiofons ir ievedis savā programmā skolu pusstundas. Otrdienās raidīs pamatskolām, bet piektdienās – vidus un arodskolām piemērotus priekšnesumus. Radiofons sāks raidīt 1. skolas dienai piemērotu programmu, kas visai skolai kolektīvi jānoklausās. Visiem skolu priekšniekiem ir uzdots rūpēties par radioaparātu uzstādīšanu," tā drukāts 1940. gada Jēkabpils reģionālajā laikrakstā „Brīvā Daugava". Sākoties jaunajam mācību gadam pārskatīsim kādi radioraidījumi dažādos gados bija domāti skolu jaunatnei un kas bija šo raidījumu veidotāji. Tāpat uzzināsim, kā, skolēni būdami, darbu radio sāka Latvijas Radio 5 galvenais redaktors Toms Putniņš un raidījuma „Pēcpusdiena" vadītājs Tālis Eipurs.  Sadaļā „Radio regālija" ieskatīsimies līdz šim senākajā uzietajā diplomdarbā par Latvijas Radio, to 1939. gadā rakstīja toreizējais radio apgādes daļas vadītājs Ervīns Gorkšs. Kāpjoties atpakaļ uz mūsu radio pirmajiem darbības gadiem, ziņas par  skolēniem domātiem raidījumiem ir rodamas pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, kad kā grāmatā „Latvijas radio 75” rakstīja radio režisors Andrejs Migla: „Parādījās jauns radiodramaturģijas žanrs – literārās pēcpusdienas, kad pie mikrofoniem aicina arī skolēnus. Notiek tiešraides no  skolām un skolu audzēkņi deklamē latviešu dzejnieku darbus.” Trīsdesmito gadu otrajā  pusē Radiofonā reizi nedēļā skanēja tā dēvētas „skolu pusstundas”, domātas atsevišķi 5. un 6.klašu audzēkņiem, vidusskolēniem un tiem, kas mācās arodskolās. Programma tika  izstrādāta kopā  ar Izglītības ministriju. Un šajās pusstundās skolu jaunatne dzird zinātnieku, rakstnieku kā arī valstsvīru vērtējumus  un atzinumus. Kā  teikts  Ervīna Gorkša diplomdarbā par radio, kam pievērsīsimies mazliet vēlāk, tad „…šajās pārraidēs  zināmas tēmas apskata galvenos vilcienos, lai modinātu jauniešu gara lidojumu, interesi par parādību vai notikumu. Skolu jaunatne še manto to, ko citādā ceļā tai grūti vai pat neiespējami gūt.” Plašs skolēniem domātu raidījumu klāsts Latvijas Radio ir pagājušā gadsimta  otrajā pusē, kad ēterā  bērnu un jauniešu raidījumi skanēja sešas stundas nedēļā, stāstot par skudru dzīves pētīšanu, gan Otrā pasaules kara varoņiem. Skolas ziņas, raidlugas, humoreskas,  izzinoši, pamācoši un izklaidējoši – tādi  bija raidījumi „Jānonkulis piktojas”, „Radiožurnāls  oktobrēniem – Tuk – tuk – tuk”, „Pionieru radioavīze” „Atbildam jums, Kāpēcīši” „Ar jums runā Kaspars” „Caur likuma prizmu” „Trešais tēvadēls” un vēl daudzi citi. Skatot uz jaunākiem laikiem, 90. gadu nogali un 2000. gadu sākumu, tad mūsu radio neskanēja pārraides, kas domātas tādiem, kas ierindojas vecuma grupā “pusaudži gados un jauni jaunieši”, bet bija jaunākā skolas vecuma bērniem domāti  raidījumi „Raibā otrdiena” un „Skaitāmā piektdiena”, un tā veidotāji Kaspars Rūklis un Inta Ancāne  lūkoja pēc jauniešiem, kas palīdzētu   gatavot ierakstus. Un tā radio nonāca vidusskolēns Tālis Eipurs, kurš iepazinis darbu šajā  medijā, bija gatavs darīt jebko, lai tik varētu te strādāt. Tālis Eipurs  tālāk pieteicās darbam radio ziņu dienestā, savukārt minēto bērnu raidījumu vadītāji pieaicināja talkā vēl dažus  aktīvus jauniešus un vidusskolēnus, un nolēma, ka jāveido savai mērķauditorijai domāts raidījums. Pirmais šī raidījuma nosaukums bija „Akadēmiskā pankūka”, kas diezgan drīz mainīja nosaukumu uz „Radiobumba”. Atsevišķus stāstus par Radio bērnu un jauniešu raidījumiem dažādos laikos un intervijas ar to veidotājiem interesenti var atrast  tīmekļa pārlūkprogrammā ierakstot vārdus „ Reiz radio”: Skolēnu balsis radio un Pirmā darba vieta - Latvijas Radio. Esam nonākuši līdz mūsdienām, kad jau 12 gadu ēterā skan LR 5, jauniešu auditorijai domāta radio stacija. Viens no tā darbiniekiem ir Toms Putniņš, ienācis te kā vidusskolēns, sācis darbu visneklausītākajā šī kanāla ētera laikā, padarījis to par diezgan klausāmu, kļuvis par ētera producentu, studē tieslietas un nu vairāk nekā gadu pilda galvenā redaktora pienākumus šajā kanālā.

„Omonieši ienāca radiomājā un mūs, vairākus darbiniekus, nostādīja vestibilā pie sienas, bakstīja ar automātiem mums mugurās, ņirgājās… Nevaru apgalvot, vai viņi bija piedzērušies, bet bija agresīvi noskaņoti," tā 1991. gada augusta puča dienu notikumus atceras toreizējais Latvijas televīzijas un radio raidījumu komitejas priekšnieka vietnieks Jānis Ozols. Uzklausām viņa atmiņas par tajā laikā notiekošo radio. Par raidīšanu no slepenās studijas Salaspilī atmiņās dalās toreizējais skaņu inženieris Aigars Semēvics, bet Ingvilda Strautmane atminas, kā tolaik viņa kā ziņu korespondente devās uz citu slepenu studiju raidīt jaunumus tūlīt pēc puča izgāšanās.

Skaniska rosība ris telpā, kur sēd Latvijas Radio 1 ētera operators, šajā gadījumā tā ir Iveta Zvejniece – viena no tiem klausītājam nedzirdamajiem starpniekiem, kas gādā par to, lai raidījuma veidotāja darbs izskanētu ēterā. Gan Iveta, gan viņas kolēģis Aleksis Šaicānovs stāsta par dinamisko darbu pie skaņu pults, vadot pārraides tiešajā ēterā, bet no arhīva materiāliem klausāmies, kā noritēja skaņu operatora darbs agrāk, kad no magnetofona lenšu graizīšanas un līmēšanas pirksti kļuva jēli. Par to stāsta Aija Keizika un Inga Bēdele. Operatora pultij, salīdzinot ar agrākiem laikiem, ir nākušas klāt vairāk pogu, un apkārt pultij rindojas datoru monitori, kur redzams, kādi gabali cik gari ēterā ir spēlējami, kā kosmosa kuģa kapteinis visas šīs uzpariktes uzmana un  kontrolē operators. "Tagad mums ir sēdošs darbs," saka Iveta Zvejniece, bet bija laiks, kad tiešā ētera operators ar cirka žongliera cienīgu prasmi ziņu laikā zibenīgi mainīja lenšu ruļļus un bija kaujas gatavībā labot un tīt kopā vaļā pasprukušo lenti. Iveta radio ir nostrādājusi teju 40 gadus, sākusi kā sekretāre, bet drīz vien pievērsusies operatores darbam.  Gtavojoties kārtējam ziņu izlaidumam, no Ivetas uzzinām, kā precīzajam radio pulkstenim tiek pieskaņota ik sekunde un kas ir „zirgi”, kas palīdz šo precizitāti ievērot. Skaņu operators Aleksis Šaicanovs savukārt darbu pie ētera pults sāka 1992. gadā. Ar viņu runājam par to, kā viņam šķiet, cik ļoti ir mainījušies viņa darba apstākļi kopš magnetofonu, kompaktdisku un minidisku ēras laikiem, tagad darbojoties tikai ar pulti un datoru. „Tiešajā ēterā ir kā hokeja laukumā – situācija var manīties sekundes laikā,” pēc mūsu sarunas Aleksis vēlāk atsūta šādu ziņu telefonā, un ir skaidrs, ka radio ētera operatori ir rūdīti šādiem gadījumiem. Pirms aptuveni 30 gadiem un, protams, arī krietni agrāk puspagraba telpās montāžas studijās raidījumus montēja uz lenšu magnetofoniem. Savulaik tādas meistares  Latvijas Radio bija vairākas, viena no viņām – Inga Bēdele, kura šobrīd strādā radio jau 48 gadus un vēl aizvien nu jau  protams datorā montē radio raidījumus, otra – Aija Keizika, kas 2016. gadā aizgāja mūžībā. Tagad, redzot skaņu datora monitorā, kas izskatās kā trekna kardiogrammas līkne, ir viegli izķert skaņu „blusas” ierakstītajā materiālā, bet agrāk tikai graizot un līmējot magnetofona lentu, bija ļoti jāuztrenē auss un pirkstu veiklība, lai kvalitatīvi samontētu raidījumu. Neraugoties uz šo tolaik smago darbu, tas vilinājis, piemēram Inga Bēdele radio valdzinājumam nodevusies pamatīgi un apzināti mēģinājusi iekarot šo iestādi, lai darītu savu sapņu darbu, proti, montētu raidījumus.

Teodors Lācis un Ludmila Špīlberga bija tie aktieri, kuru balsis visvairāk izmantoja radioteātra vajadzībām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Tā stāstot par populāriem skatuves māksliniekiem, kas savulaik darbojušies Latvijas Radiofonā, teic teātra zinātnieks E.Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Sarunā ar Jāni Siliņu lūkojam, kā tolaik veidoja iestudējumus un kas tajos piedalījās. Klausāmies senus un retus ierakstus minēto aktieru balsīm. „Jaunāko lugu, interesantāko fragmentu lasīšana autoru izpildījumā kļuva par tradīciju Latvijas Radio. Klausītāji dzirdēja paša autora balsi, iepazinās ar labu dramaturģiju un bez šaubām, kļuva rosīgāki  teātra izrāžu apmeklētāji. Par patiesu radioteātra mākslas notikumu kļuva 1927.gada 17. augustā speciāli  radiopārraidēm rūpīgi sagatavotais Rūdolfa Blaumaņa viencēliens „Pēc pirmā mītiņa. (..)Tā sākās mūsu Radioteātris, tā pamazām veidojās arī oriģinālā radio dramaturģija.” Šādus vārdus par Radioteātra pirmsākumiem Latvijas Radio 75. gadskārtas grāmatā rakstīja radio režisora Andrejs Migla. Bet kopā ar Jāni Siliņu lapojam pagājušā gadsimta periodiku, radioprogrammu „Hallo, Latvija” , kur ir runa par aktieru piedalīšanos radio uzvedumos. Diemžēl nav ierakstu no tiem laikiem, arī pieminēto aktieru biogrāfijas nav aplūkots fakts, ka, piemēram, pats Teodors Lācis vai Ludmila Špīlberga būtu darbojušies Latvijas Radiofonā. Vienīgā informācija ir, kā min Jānis Siliņš, tolaiku radio programmas.

"To ko mēs gribam, lai klausītājs dzird, to mēs viņam uzburam," tā savulaik teica Radioteātra skaņu režisors Ungars Savickis. Raidījumā Radioteātra skaņu meistars Valdis Zilveris stāsta par saviem paņēmieniem audio efektu ierakstīšanā. Kā top raidījumu signāli, atklāj Latvijas Radio 1 galvenais mūzikas redaktors Ģirts Bišs. Kā senāk ar skaņām tika "būvētas dekorācijas" Radioteātrī, par to saruna no arhīva ar skaņu režisoriem Ungaru Savicki un Maigoni Ozolu. Reiz sensenos laikos, kad vēl nebija izgudroti datori, kuros vajadzības  gadījumā varēja atrast ikvienu skaņu, lai uzburtu fantāzijas pasauli  klausītājiem, radio skaņu režisori lika lietā izdomu un gluži kā īstā teātrī veidoja dekorācijas, lai aktieri ieraksta laikā iejustos radioteātra vidē. Viens no šiem skaņu meistariem bija Maigonis Ozols. Viņa meistarstiķi bija ieraksti ārpus radiostudijas sienām, pie jūras, uz ielas, mežā, pilīs vai muižās. Izcilais skaņu režisors devas mūžībā 2019. gadā, bet jūsu uzmanībai  piedāvājam ieraksta fragmentu, kas tapa 2015. gadā. Laikrakstā „Rīgas Balss” 1971. gadā intervijā Maigonis Ozols stāsta: „…uz skatuves jūs redzat kā varonis pariet no vienas situācijas, no viena stāvokļa uz citu. Kā viņš ar izteiksmīgu žestu izsaka savu noskaņojumu, turpretim mums pa radio jāpārraida gan kustības, gan žesti, gan jācenšas ar skaņu efektiem klausītāju iztēlē izveidot varoņu ārējo izskatu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka skaņa pati par sevi spēj atrisināt visas problēmas – nē! Ir nepieciešami apvienojumi, ir vajadzīga visa skaņu gamma, kā arī prasme to izmantot.” Savukārt par to, kā mūsdienās raidlugas tiek ietērptas skaniskās dekorācijās, stāsta komponists, mūziķis un šobrīd Radioteātra skaņu režisors Valdis Zilveris. Bet kā ir ar tiem mazās formas audiodarbiem – raidījumu signāliem,  kas kalpo kā skanisks virsraksts, kā ceļvedis klausītājam, lai viņš saprastu, ka tūlīt skanēs Krustpunktā, Ģimenes studija, Monopols vai kāds cits no daudzajiem Latvijas radio raidījumiem? Par to stāsta komponists un Latvijas Radio 1 galvenais mūzikas redaktors Ģirts Bišs, kurš jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās sāka darbu audio reklāmas laukā. Visi  LR1 radījumu signāli ir Ģirta pārziņā un viņa veidoti.  Līdzīgi kā Valdis Zilveris, arī viņš atzīst, ka internetā pieejamā ļoti plašā skaņu bibliotēka vai šodien jau pielietojamais mākslīgā intelketa ražojums nav tas labākais un ērtākais risinājums īstenam skaņu māksliniekam.

Kopā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči lapojam 60 gadus senus un jaunāku laiku studentu diplomdarbus, kuros pētīts Latvijas Radio. Tuvāk ielūkojamies bijušā Latvijas Radio Reklāmas un mārketinga daļas vadītāja Andra Morkāna maģistra darbā „Radio dzimšana un iekļaušanās sabiedrības dzīvē" un bijušā Ziņu dienesta producenta Jāņa Juzefoviča bakalaura darbā par klātbūtnes efektu radio reportāžās. Tostarp arī uzzinām, kādās vietās tagadējie žurnālistikas studenti klausās radio. „Nekad iepriekš civilizācijas vēsturē ne­bija bijis me­dijs, kas bū­tu pārraidījis tik daudz informācijas tik plašai auditorijai. Radio gluži kā pasta sistēma sa­­­sniedza sa­biedrību pat visattālākajā vietās „Nāk ra­diodrudzis! Veļas pār pasauli radiodrudža vilnis. Kur tas nonāk, tur visi sa­slimst.[…] Esiet uz­ma­nīgi! Arī mums tuvojas radiodrudzis.”  Ar šo metaforu sabiedrībai tika no­­do­ta ziņa, ka būt par radioklausītāju ir moderni un reizē – neizbēgami.” Tādas rindas var lasīt Latvijas Radio bijušā Reklāmas un mārketinga daļas vadītāja Andra Morkāna maģistra darbā "Radio dzimšana un iekļaušanās sabiedrības dzīvē: radio diskurss Latvijas presē (1921-1934)". Plašāk par to kā savulaik radio ietekmēja savus klausītājus sarunā ar Andri Morkānu. "Radio  ar savu izteiksmes līdzekļu palīdzību spēj rosināt iztēli, katram klausītājam  pašam iedomājoties savu neatkārtojamo attēlu." Tā  2004. gada bakalaura darbā "Klātbūtnes efekta veidošana radio raidījumos" rakstīja toreizējais komunikācijas zinātņu students un Latvijas Radio ziņu dienesta producents Jānis Juzefovičs, tagad - Rīgas Stradiņa universitātes vadošais pētnieks mediju un komunikācijas nozarē. Viņš bija arī tas, kurš tolaik, tā teikt, atdzīvināja reportāžas žanru radio ziņās.

Nopietns darbs, liela patika uz tekstu ierunāšanu, draudzīga attieksme no pieaugušajiem aktieriem, Antas Klints nestās šokolādes konfektes mazajiem kolēģiem, aktrises Veras Singajevskas pedagoģiskais darbs. Bijušie „radio-bērni": pianiste un koncertmeistare Helēna Laukmane, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Ilze Rūmniece un aktieris un režisors Edmunds Freibergs atceras laikus, kad viņi, skolēni būdami, darbojās arī radio. „Savā mūžā esmu sastapusi daudzus no viņiem – mazus, biklus, vienreizīgus. Nu jau viņi ir daudzināti žurnālisti, apbrīnoti aktieri, respektēti skolotāji, ārsti…,” – tā savulaik radio 75. jubilejas gadā izdotajā grāmatā rakstīja ilggadējā radio režisore Herta Naudiņa, kura strādāja tieši ar iestudējumiem bērniem. Režisore noskatīja mazos ķiparus, kuru runā varēja just talanta dzirksti, un tādus viņa ņēma radio savā paspārnē, lai mācītu un ļautu šīm pērlēm augt un pilnveidoties: aktieri Lolita Cauka, Arnis Līcītis, Rūdolfs Plēpis, kino cilvēki- Juris Podnieks, Vija Beinerte, Ilona Brūvere, žurnālisti Raitis Kalniņš, Daina Oliņa… un vēl daudzi citi spalvas, vārda un kadra meistari sevi sauca par radiobērniem. Viens no viņiem bija mazais Edmunds, kuru šodien zinām kā aktieri un režisoru Edmundu Freibergu. Tā 1965. gada iestudējumā „Kaķīša dzirnavas” Princeses Ilzītes lomu ierunāja llze Vēze, kura paaugoties turpināja darboties Hertas Naudiņas režisētajos „Pionieru radioavīzes” iestudējumos, bet tagad viņa zināma kā sengrieķu valodas speciāliste, Latvijas Universitātes humanitāro zinātņu klasiskās filoloģijas profesore Ilze Rūmniece. Radio viņa ienāca, pateicoties dalībai bērnu dziedāšanas ansamblī. Veru Singajevsku droši vien vairāku paaudžu teātra skatītāji zina kā pasaules labāko vīreli ar propelleru uz muguras, proti, runa ir par aktrises  vispopulārāko lomu – Karlsonu, kas dzīvo uz jumta, bet paralēli darbam Jaunatnes teātrī aktrise darbojās arī kā radio bērnu drāmas ansambļa „Pūpolītis” vadītāja un režisore. Klausāmies fragmentu no 1985. gadā tapuša iestudējuma, kur kopā ar Veru Singajevsku Raiņa dzeju ierunājusi Helēna Laukmane, šodien zināma kā pianiste un koncertmeistare. Uzklausām Helēnas atmiņas par darbošanos šajā drāmas ansamblī.

Gluži kā daudzkrāsainus ziedus Jāņu vainagā liksim kopā fragmentus no tā, kā dažādos gados šie svētki skanēja un skan ēterā, kā vasaras saulgriežiem gadiem ilgu neatņemamo sastāvdaļu - lugu "Skoderdienas Silmačos" savulaik radio raidījumā vērtēja teātra zinātniece Rita Melnace un kura dziesma, runājot par Jāņu laiku, tīk maestro Raimondam Paulam.

"Radiofonā visu krievu gadu valdīja sīkumains birokrātisms un milzu piesardzība. Radio direktora Arveda Smilgas vietā tiek iecelts kreisi noskaņotais Indriķis Lēmanis taču daudz lielāka ietekme uz radio darbību ir bijusi Maskavas ieliktenim - PSRS laikraksta „Pravda" korespondentam Vasilijam Ardamatskim. Liela noteikšana piederēja arī no Krievijas atsūtītajam latvietim Apsītim, kas bija cēlies no Rīgas Jūrmalas un tagad Radiofonā ieņēma kadru daļas vadītāja amatu. Faktiski Apsītis bija čekas pilnvarotais mūsu iestādē." Tā var lasīt "Jāni Mediņa grāmatā "Toņi un pustoņi" 1940. gada jūnijā Latviju okupē PSRS. Krasas pārmaiņas notiek visā valstī un, protams, arī radio kā masu saziņas līdzeklī īsā laikā tiek nomainīta programma un darbinieki. Par Latvijas Radiofona satura un kadru maiņu saruna ar vēsturnieku Kasparu Zelli, no arhīva materiāliem par tā laika mūzikas repertuāru stāsta muzikologs Arnolds Klotiņš.

Latvijas Radio pārvadājamā ierakstu studija parādījās 1936. gadā. Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas tekstu un skaņas ierakstīja vaska platēs. Kopš tā laika skaņu pārraides tehnika ir attīstījusies milzu soļiem, taču vēl arvien ir blakusfaktori - mušas, vējš vai tas, ka koncerts, kas nesākas laikā, un tad gan skaņu vīriem translācijas busiņā, gan tiešraižu vadītājiem nākas pasvīst, lai ēterā nevaldītu klusums. Elvis Jansons, Gita Lancere un Ilga Auguste atceras situācijas, kad kāds pasākums nesākas laikā vai cilvēks neatnāk uz interviju. Savukārt no arhīva apcirkņiem paklausīsimies skaņu inženieru Aivara Štengeļa un Jāņa Finkenfūsa atmiņas par translāciju draudiem - mušām un vēju. Pirmā pasākuma pārraide tiešajā ēterā bija tad pat, kad piedzima Latvijas Radio, proti, 1925. gada 1. novembrī notiek pieslēgums operas namam, kur radiofons translē Pučīni operu „Madame Butterfly”. Radiofona dibinātājs, inženieris Jānis Linters vēlāk savās atmiņās raksta, ka par šo pieslēgumu radiofons samaksāja 500 latu un līdz ar to krājumi no iekasētas abonēšanas maksas bija izbeigušies. Radio pārvadājamā ierakstu studija parādījās 1936. gadā. Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas tekstu un skaņas ierakstīja vaska platēs. Interesanti, ka pagājušā gadsimta 50. - 60. gados dažu sporta spēļu translācija  nenotika vis tiešajā ēterā, bet gan ierakstā. To atceras  toreizējais tehniskās daļas inženieris un remontu daļas vadītājs ldis Mazvērsītis, kad 2000. gadu sākumā  šīs atmiņas  ierakstīja Ulda meita –mūzikas žurnāliste un Latvijas Radio 2 darbiniece Daiga Mazvērsīte. Uldis Mazvērsītis atceras, ka šīs translācijas toreiz tika ierakstītas pa telefona vadiem. Tagad jau vairāk nekā divdesmit gadu radio rīcībā ir satelīta uztvērēji un visi skaņas signāli nāk, tā teikt, no kosmosa. Translāciju busiņā, kas aprīkots ar satelīta uztvērēju pie nelielas pults, ar skaņu līmeņa monitoriem un datora  ekrānā ar skaņu spektra līkni veras skaņu inženieris Jānis Finkenfūss, kurš teju 50 gadus rūpējas par to, lai skaņa no translācijas vietas nonāk pie radio klausītājiem. Translācijas  brigāde darbojas sazobē ar žurnālistu, kurš  vada konkrēto pasākumu un viens no tādiem ir raidījuma kā „Kā labāk dzīvot” vadītājs Elvis Jansons. Uzrunāju viņu par tiem gadījumiem, kad, neraugoties uz modernu tehniku, labiem laika apstākļiem un komandas darbu, tomēr ir vēl citi faktori, kas var traucēt translāciju. Turpinājumā kolēģi dalās ar stāstiem, kā aizpildīt ēteru tiešraidēs, ja translējamais pasākums nenorit pēc scenārija. Elvim Jansonam ir stāsts par pagājušo gadu, bet pasaules tautu mūzikas raidījuma „Odiseja” veidotāja un mūzikas žurnāliste Gita Lancere atzīst, ka „reizēm cilvēki domā, ka radio pietiek ar labu balsi, taču tiešraidēs ļoti liela un glābjoša nozīme ir tavām zināšanām un sagatavotībai”. Viņa atceras, kā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā kā jauna radio darbiniece vadīja folkloras festivāla „Baltica” noslēguma koncertu. LR kanāla „Klasika” raidījumu veidotāja, cilvēks ar bagātīgu  pieredzi tiešraižu vadīšanā Ilga Auguste arī uzsver, cik būtiski ir izpildīt mājas darbu, proti, apbruņoties ar informāciju par konkrētu pasākumu un tajā iesaistītajām personām, taču reizumis nākas arī improvizēt un meklēt savā zināšanu bagāžā papildu resursus.  

"Ieejas vestibils joprojām atgādina Rīgai pagājušā gadsimta sākumā raksturīgo bagātīgo arhitektūru. Ienākot ēkā, cilvēks var just iedvesmu darbam. Pretī galvenajai ieejai ir majestātiskas kāpnes. Tās veda uz lielo kases operāciju zāli un turpina saistīt visus stāvus, piešķirot ēkai lielmēroga celtnes statusu." Tā raksta Jānis Lejnieks grāmatā "Arhitekta Paula Mandelštama trešais stils" Kopā ar arhitektūras pētnieku Jāni Lejnieku staigājam pa arhitekta Paula Mandelštama projektētās bijušās Rīgas Komercbankas (vēlāk Latvijas Kredītbankas) telpām un skatām, kādus vaibstus te ienesa Latvijas Radio, kad šeit ienāca 20. gadsimta 40. gadu nogalē. Kas ir saglabājies no bankas laikiem un kas - mainījies? Kā arī uzzinām, ko uz viena no šī nama dēļiem savulaik ir uzrakstījis kāds vācu karagūsteknis. Saruna par Jāņa Lejnieka grāmatu "Arhitekta Paula Mandelštama trešais stils" arī raidījumā Radio mazā lasītava. Namu eklektisma stilā, kur kopš 1949. gada mājo Latvijas Radio, projektēja ebreju arhitekts Pauls Mandelštams. Dzimis turīga tirgotāja  Hirša Mandelštama ģimenē Žagarē, skolojies Rīgā Politehniskajā institūtā, kur vispirms ieguvis mehāniķa un pēc tam arhitekta izglītību.  Mūsu galvaspilsētā ir ap 50 namiem, ko projektējis šis arhitekts, likumsakarīgi, ka šoreiz tuvāk iepazīsim ēku Doma laukumā 8. Kopā ar Jāni Lejnieku esam iegājuši vestibilā, kur daļējs grīdas flīzējums, kupolveida griesti un plašās kāpnes ir saglabājušies no nama pirmsākumiem. Dodamies uz grāmatā piesaukto bijušo kases operāciju zāli. Jānis Lejnieks bruņojies ar senā projekta kopijām skatās, kas tolaik ir ierakstīts un iezīmēts bankas būvniecības pIānā. (..) Tur, kur tagad cokolstāvā ir kafejnīca, padomju laikos dekoratīvo kolonnu kapiteļus greznoja piecstaru zvaigznes, atbilstoši tā dēvētajam Staļina barokam, ideoloģija tika pausta arhitektūrā. Ievērības cienīgs ir fakts, ka 1946. gadā, kad bankas ēku sāka pārveidot radio vajadzībām, pārbūves darbus veica vācu armijas karagūstekņi. Grāmatā "Latvijas Radio- 75" ilggadīgs radio inženieris un Radio tehniskas daļas maiņas priekšnieks Ilmārs Ūlands rakstīja: "Celtniecības darbos bija norīkoti vācu  armijas  karagūstekņi. Radio ēkas pusstāvā celtnieki vairāku mēnešu garumā kala durvju ailes vienā no bijušās bankas seifiem. Šim seifam bija dubultas dzelzsbetona sienas ar aptuveni 80 centimetru platu eju starp tām, kuru vajadzības gadījumā drošības nolūkos varēja piepildīt ar ūdeni.  Šāda sistēma radio namam, protams, nebija vajadzīga. Gūstekņi būvēja arī studijas pirmajā stāvā un tehniskās telpas otrajā." Un pirms gada, pārbūvējot tiešā ētera studiju, Radio saimniecības daļas vadītājs Andis Balodis uzgāja dēli, kur uzrakstu vācu valodā atstājos kāds no šiem gūstekņiem.

"Kad Latvijas valsts radiofons agrā 16. maija rīta stundā, gadu atpakaļ tautai darīja zināmus lielos vēsturiskos notikumus, vēstīdams Vadoņa, ministru prezidenta Ulmaņa, un armijas virspavēlnieka ģen. Baloža uzsaukumu latviešu tautai, tad Latvijas pilsētas un lauki modās jaunam darbam, jaunai dzīvei." Tā rakstīts izdevuma "Latvijas Radiofons" 1935. gada 12. maija numurā. 1934. gada 15. maijā, nākot pie varas Kārlim Ulmanim, radio lieti noder kā vadoņa ideju paudējs. Vēsturnieks Kaspars Zellis stāsta par tā laika režīma ietekmi caur radio, un kopā Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva darbiniekiem šķirstām greznu fotogrāfiju albumu, ko Rīgas radiofona darbinieki dāvināja prezidentam Ulmanim vadoņa 60 gadu jubilejā. Protams, ka 30. gados modernais saziņas līdzeklis – radio – ir laba platforma, kur izskanēt Ministru prezidenta un vēlāk arī Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa paustajām idejām, un lai to nodrošinātu, ir vajadzīgi valdošajam režīmam lojāli darbinieki. Tas gan nenozīmē, ka radiofonā tiek ņemti darbā pārliecināti   ulmanisti, vairāk gan tiek skatīts, lai radiofonā, un arī citās darbavietās nestrādātu politiski neuzticami ļaudis. Vairāk par to stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēsturnieks Kaspars Zellis. Literātam, politiķim un toreizējam radiofona direktoram Jānim Akurateram piespiež uzrakstīt atlūgumu. Un par to viņš savā dienasgrāmatā raksta, ka no radiofona izvadīts atriebīgā kārtā – bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu, un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā! ”Tā nu šis laikmets ir ievadīts: ar lielu sajūsmu, ar visskaistākiem lozungiem un solījumiem. Un arī ar to lozungu, ka izrēķināšanās nenotiks ar pretējo partiju piederīgajiem. Par nožēlošanu... Vārdi un darbi... cik tie pretēji viens otram.” Tādas rūgtas rindas lasāmas Akuratera pierakstos. Bet tā laika presē, konkrēti avīzes „Pēdējā Brīdī” 1934.gada 1.jūnija numurā rodams šāds teksts: „Kā jau vakar ziņojām. Rīgas radiofona vadītājs dzejnieks Jānis Akuraters atlūdzies no amata. Šai amatā viņu iecēla 1930. gada 9. maijā, toreizējais satiksmes ministrs Frīdrihs Ozoliņš. Pēdējais valdībā reprezentēja Demokrātisko centru. Arī Akuraters bij visai redzams Demokrātiskā centra darbinieks un „Jaunāko Ziņu” redakcijas loceklis. Daudzi cerēja, ka Akuraters, kā nacionālais dzejnieks, arī radiofonā plašākos apmēros piekops nacionālo mākslu un kultūru. Izrādījās, ka tas tomēr nenotika. Radiofonā gan biežāk varēja dzirdēt Demokrātiskā centra biedrus varēja dzirdēt demokrātiskā centra biedrus vaj arī tur reprezentējās centram tuvu stāvošās personas, bet redzamāka nacionālās propagandas darba tur nevarēja saskatīt. Sevišķi no laukiem ne vienreiz vien pacēlās balsis, kas protestēja pret internacionālajiem „šlāgeriem” radiofona programmā un prasīja latvisku programmu. Cerams, ka šīs balsis tagad tiks vairāk ievērotas.” Vēl raidījumā ieskats unikālā fotoalbumā, kas glabājas Latvijas valsts kinofotofono dokumentu arhīvā. Kopā ar dokumentu saglabāšanas nodaļas galveno  fondu glabātāju Santu Blumbergu lapojam palielu albumu, gaiši brūnos ādas vākos, ko rotā  valsts karogs sudrabainu saules staru fonā un  apakšā sarkanbaltiem sarkaniem burtiem uzraksts „Latvijas Radiofons”. -- Visi pielikumā aplūkojamie fotoattēli no Latvijas Radiofona dāvinātā albuma Latvijas Valsts un Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim 1937. gada 4. septembrī.

"Neviens karalis nevienā zemē nekad tik ilgi valdījis, neviens karalis nevienā tautā nekad nav tā cienīts un godāts kā Viņa augstība Miljonu karalis…" Tā skan fragments no Gunāra Jākobsona veidotā sporta raidījuma 1964. gadā. Raidījumā, kurā runājam gan par futbolu, gan hokeju un sportu vispār radio ēterā, Gunārs Jākobsons atcerās savu iecienītāko translāciju 1965. gadā, Mārtiņš Kļavenieks stāsta par intervijām ar hokejistiem, kā arī izzinām, kā sporta pārraides veidoja Latvijas Radio pirmsākumos. Gluži tāpat kā sporta spēlēs sportisti arī to komentētāji un žurnālisti sacenšas, kurš pirmais ar savu mikrofonu tiks klāt sportistam, kurš būs izturīgākais, lai sagaidītu piemērotu brīdi atlēta intervēšanai, kuram tiks tas gods un reizē arī darba smagums atainot ēterā olimpiskās spēles un kuram ir pietiekami veikla mēle un valoda, lai komentētu sporta laukumā notiekošo. Mārtiņš Kļavenieks Latvijas Radio ienāca 2013. gadā, kad bija nostrādājis te deviņus mēnešus, Mārtiņam izteica piedāvājumu sporta žurnālista statusā braukt uz ziemas  olimpiskajām spēlēm Sočos. „Tas bija mans pirmais ārzemju komandējums un mani kā kaķēnu iemeta ūdenī un man bija jāpeld,” atceras Mārtiņš. Jautāju viņam par sajūtām, gan satiekot pasaules klases atlētus olimpiādēs, gan tagad, raidījuma skanēšanas laikā, esot kārtējā Pasaules čempionātā hokejā. „Neviens  karalis nevienā zemē nekad tik ilgi valdījis, neviens karalis  nevienā tautā nekad nav tā cienīts un godāts kā Viņa augstība Miljonu karalis… „- tā skan fragments no Gunāra Jākobsona  veidotā sporta raidījuma 1964.  gadā. Esmu ciemos pie  žurnālista, diktora, un radio sporta komentētāja un ar saimnieka laipnu atļauju, lapoju nodzeltējušu eksemplāru, kur mašīnrakstā uzdrukātas minētās rindas. Ne tikai futbols, bet sports kopumā ir bijis Gunāra Jākobsona, kā viņš pats saka, tādā pat pārinterešu līmenī, savukārt sporta komentēšana tikko darbā pieņemtajam radio diktoram 1954. gadā šķita neaizsniedzams sapnis. Pagāja daži gadi un sapnis īstenojās, un Gunārs Jākobsons vadīja savulaik pirmo tiešo translāciju no ārzemēm, tas notika 1966. gadā, kad hokeja komandas „Daugava” spēlētāji pārspēja Rumānijas izlasi ar rezultātu 6 pret 5.

"Salīdzinot ar "Brīvā mikrofona" pirmsākumiem, mūsu klausītāji ir sapratuši, ka gadījumos, kad viņi kļūst rupji vai pauž rasu, reliģisko vai seksuālo neiecietību, tad mēs atslēdzam šādus zvanus," saka viens no raidījuma "Brīvais mikrofons" vadītājiem Aidis Tomsons. Kā saprasties ar klausītājiem, kuri zvana uz minēto raidījumu, kā jūtas paši žurnālisti, saskaroties ar negācijām no klausītāju puses, par to saruna ar Aidi Tomsonu, Eviju Unāmu un savulaik skanošā raidījuma "Vārds tiek dots Jums" vadītāju Kārli Streipu. Cik ilgi pastāv radio, tik arī klausītāju viedoklis par tur skanošo informāciju. Sākot no pretenzijām par pārraidīto mūziku, diktoru balsīm, līdz sašutumam par valdību, tā tās bija gan radio pirmsākumos, gan ir arī šobaltdien. „Ak, šīs abonentu vēlēšanās! No vienas galējības otrā! Kā lai samierina klausītājus, ja viens lūdz divreiz dienās „Laša kundzi”, bet otrs solās atteikt abonementu, ja vēl kaut reizi dzirdēšot to. Viens Zāru Leanderi sauc par  dievišķu,  otrs – par neciešamu,” tā reiz atmiņās par radiofona programmu  Latvijas pirmās brīvvalsts laikā rakstīja ilggadējs Radio Mūzikas redakcijas darbinieks, mūzikas arhivārs Oļģerts Šusts. Pārlapojot  20. – 30. gadu presi, lasāms, ka klausītāji sūdzas par vāju radio uztveršanu un tādas pašas sūdzības bija arī vēlākos gados, pagājušā gadsimta 50.- 60. Gados, un arī vēl šodien saņemam neapmierinātus zvanus par  nepietiekamu tīkla pārklājumu attālākos Latvijas rajonos. Pakāpjoties atpakaļ 20. gs 30. gadu sākumā, laikrakstā „Vēstnesis” ar virsrakstu „Vai radiofons iestājies ulmaniešu kalpībā” rodama šāda informācija: „Radiofonā pēdējā laikā, reizē ar jaunākām ziņām, bieži vien tiek nolasīti ari vairāki „Brīvās Zemes" artiķeli. Turpretim nav gadījies dzirdēt citu laikrakstu citējumus, kas būtu vērsti pret Zemnieku savienību un reakcionāro Celmiņa valdību. Tas skaidri pierāda, ka ulmaniešu kungi izlieto pat valsts radio savu mērķu sasniegšanai, kaut arī lielam klausītāju vairumam viņu melīgos artiķeļus dzirdēt nav nemazākās patikas.” Spriežot pēc teksta, minētais laikraksts toreiz pārstāvēja vai nu sociāldemokrātus vai kādu citu Zemnieku savienībai, kuras līderis bija Kārlis Ulmanis, opozīcijā esošu partiju. Bet ieskatāmies arī jaunāko laiku vēsturē un mūsdienās, kad runa ir par   jautājumiem un problēmām, ko radioklausītāji izsaka tiešajā ēterā. Tagad tas notiek četras reizes nedēļā raidījumā „Brīvais mikrofons”, savukārt pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 90. gadu nogalē, kad ēterā skanēja raidījums „Vārds tiek dots Jums”, ko vadīja žurnālists un tulkotājs Kārlis Streips. Tolaik raidījuma producenteLoreta Bērziņa sēdēja kopā studijā ar Kārli Streipu un  studijas tālruņiem vēl nebija numuru noteicēju, tāpēc bieži bija situācijas, kad klausītāji piktojās, ja Kārlis Streips nepieļāva garus vārdu plūdus ēterā. Tāpat viņi dusmojās un bieži pārmeta raidījuma vadītājam viņa seksuālo orientāciju. Nav saglabājušies ieraksti no raidījuma „Vārds tiek dots Jums” skanēšanas laikiem, bet fonotēkā ir rodami 2000. gadu sākuma raidījumi jau ar nosaukumu „Brīvais mikrofons”, kuros tolaik klausītāju zvanus uzklausīja Kārlis Streips. Klausītāju zvani tāpat kā šodienas raidījumos mijās ar studijas viesa iztaujāšanu, proti, kad uz raidījumu tika uzaicināts kāds viesis, viņu intervēja gan raidījuma vadītājs, gan klausītāji varēja uzdot jautājumus un Kārlis Streips atceras, kā savulaik viņam izgājis tieši ar aicinātajiem runātājiem. Šodiena raidījumu „Brīvais mikrofons” vada Aidis Tomsons vai Māra Jansone, bet ārpus mikrofona to producē Evija Unāma. Evija atceras kā viņa pirms vairākiem gadiem uzsāka producentes gaitas raidījumā „Krustpunktā” un tā pielikumā „Brīvais mikrofons”. Problēmzvanu amplitūda ir ļoti plaša un  var tikai apbrīnot kolēģus, kuri  sazinās ar klausītājiem tiešajā ēterā un allaž ir gatavi sniegt atbildes. Aidis Tomsons atklāj, kā viņš saglabā mieru un visai bieži arī smaidu šajās sarunās.

Lieldienu rītā lūkojam, kā par Bībeles tekstiem un garīgumu runāja agrāk un tagad, kā kristīgas vērtības caur dažādiem runātājiem un dažādos raidījumos ir paustas Latvijas Radio. Uzklausām raidījuma Pāri mums pašiem un Svētrīts redaktori Intu Zēgneri, Āgenskalna baptistu draudzes mācītāju Edgaru Maži un atcerēsimies, kas skanēja Radio Svētdienas skolā. „Lieldienas ir ilgu piepildījuma svētki. Te jūtam, nomanām un redzam piepildītas ilgas, kas kopš cilvēces sākuma mitušas cilvēku krūtīs. Dzīvība uzvar dabā. Tādēļ tur viss top atkal auglīgs, sāk zaļot un briest. Dzīvība uzvar cilvēkā. Lieldienas saka, ka nav nāves ne dabā, ne cilvēkā.” Tā skan fragments no  Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesora Alberta Treija raksta kas tika publicēts 1935. gada „Radiofona” programmā. Tajos  gados pārraidēs  atrodam, ka Lieldienu svētdienā radio sāka skanēt vai nu no pulksten 5  vai 6 rītā ar dievkalpojuma translāciju no Doma baznīcas, vēlāk bija pieslēgums Jēkaba katedrālē katoļu dievkalpojumam, reizumis tika translēts arī dievkalpojums luterāņu draudzei vācu valodā. Starpkaru periodā ik svētdienu ēterā tika raidīti dievkalpojumi no luterāņu vai katoļu dievnamiem. Vēlāk 30. gadu otrajā  pusē radio programma katru rītu pulksten 6 :40 sākas ar korāli. Situācija krasi mainījās padomju okupācijas laikā. 1941. gada 2. aprīļa programma lasām, ka pulksten 19 Antireliģiskā propaganda - ēterā V.Sokolova raksts „Lieldienas: to izcelšanās un reakcionārā loma”. Visus padomju varas gadus pēc II Pasaules kara teoloģiska rakstura informācija nedrīkstēja izskanēt plašsaziņas līdzekļos. Teiksim tā, oficiāli bija aizliegts sludināt Dieva vārdu, bet radioļaudis to atļāvās darīt caur mūziku. Par to stāsta kolēģe no LR3 „Klasika” un raidījumu „Svētrīts” un „Pāri mums pašiem” redaktore Inta Zēgnere. Sākoties Trešajai atmodai arī radio atsākas garīga rakstura raidījumi un ierosmi tam deva nu jau aizsaulē aizgājusī radiožurnāliste, tolaik bērnu un  jauniešu raidījumu redaktore Dzintra Krašauska. Raidījums, kurš tagad saucas „Pāri mums pašiem” skanējumu sāka tiešajā ēterā vēlās vakara stundās īsi pirms Lieldienām. Par to turpina Inta Zēgnere. Turpinot skatīt, kādi vēl kristīgie raidījumi ir skanējuši Latvijas Radio, jāmin „Vārds un mūzika”, ko sāka veidot Sendija Burka, tagad Sendija Burka-Šaicanova, ilggadīga radio darbiniece, tagad arī viena no Latvijas TV raidījuma „4. studija” veidotājām. Jāpiebilst, ka Sendija bija arī viena no  raidījuma ”Radio svētdienas skola” redaktorēm. Šāds bērniem domāts raidījums sāka skanēt jau 1991. gadā, toreiz atkal tā bija Dzintras Krašauskas iniciatīva, un to vadīja Vera Volgemute-Rozīte, tolaik LELB svētdienas skolu darba vadītāja un vēlāk  Kristīgas ģimnāzijas izveidotāja un direktore. Vēlāk radās ideja raidījumā arī piepulcināt klāt bērnus, un gadu gaitā ar viņiem runājās Jānis Bitāns, Guntis Dišlers, Dita un Aldis Pavloviči, Ruta Dzalbe un Edgars Mažis. Redaktores amatu ar Dzintras svētību pārņēma Sendija un pēdējos gadus tas ir līdz 2005. gadam svētdienas skolas skolotāja lomā iejutās Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis. Paralēli  radio svētdienas  skolas vadīšanai mācītājs Mažis nāca un arvien vēl turpina nākt uz „Svētrīta” ierakstiem, kas allaž skan svētdienu rītos.

Par radio aparātu būvi, nelegālajiem radio klausītājiem jeb "zaķiem" un par to, kā šodien sazinās radioamatieri visā pasaulē stāsta Latvijas Radio amatieru līgas biedrs Andris Bruņenieks. Kā  telegrāfa raidīts Morzes kods, tāds izklausījās radio pašos pirmsākumos vēl pirms radio pionieri, izgudrotāji Tesla, Markoni un Popovs veica savus eksperimentus elektromagnētisko viļņu pārraidē un uztveršanā. Šogad ne tikai Latvijas Radio atzīmē  savu simtgadi, bet arī Starptautiskā  radioamatieru apvienība tieši aprīļa mēnesī svin šādu pašu apaļu jubileju un tāpēc dažādās radioamatieru frekvencēs var dzirdēt gan šādas skaņas, gan ciparu kodos raidītus tekstus saziņai un savstarpējiem apsveikumiem. Latvijā Radio biedrība tika nodibināta jau 1924. gadā, kad tolaik jaunais saziņas līdzeklis mūsu valstī vēl tika testēts. Ņemot vērā, ka pirmie radioaparāti tika būvēti turpat Pasta un telegrāfa virsvaldē, kuras paspārnē arī dzima mūsu radio, aparāti bija dārgi, maksāja aptuveni 140 latus, to cena bija vienas mēnešalgas apmērā. Lai popularizētu jauno mediju un atpelnītu Latvijas Radiofona darbību, Radio biedrība rīkoja izstādes, lasīja lekcijas un izglītoja  tehniski apsviedīgus ļaužus, lai viņi paši varētu uzbūvēt sev radioaparātus. Nepietika tolaik ar radioaparātaiegādi vai uzbūvi vien. Kā Andris Bruņenieks  min, lai legāli varētu klausīties radio, vajadzēja iegādāties abonomentu, bet, kā zināms, cilvēkam piemīt tāda indeve, ja vien ir iespēja, tad likumu apiet ar līkumu. Un tā tas bija arī radio abonēšanas gadījumā, kad tolaik palielinoties  oficiālo radioklausītāju skaitam, palielinājās arī tā sauktie radio „zaķi”, kuri bez maksas  ausījās jauno mediju. Andris Bruņenieks arī stāsta, ko radioamatieri dara šodien. Intervija notiek  radioamatiera mājās. Istabā, kur var aplūkot gan senus radioaparātus un to uzbūvētas replikas, Andris Bruņenieks arī demonstrē, kā un par ko radioamatieri sazinās savā starpā, jo īpaši tagad, kad Starptautiskā radioamatieru apvienība IRU svin savu 100 pastāvēšanas  gadadienu.

Atskats uz diviem populāriem seriāliem Latvijas Radio vēsturē. 1963. gadā Radio sāka raidīt Voldemāra Sauleskalna raidlugu "Māras Silenieces dienasgrāmata". Divus gadus reizi mēnesī cilvēki pielāgoja savas darba gaitas, lai varētu sekot līdzi zootehniķes Māras darba un mīlas dzīvei. Savukārt 2002. gadā radio ēterā katru sestdienas rītu gluži kā realitātes šovā rosījās radio ģimene - mamma Helēna, tētis Filips, meita Madara un mazais brālītis Enriko, radot klātbūtnes sajūtu un runājot par tiem pašiem jautājumiem, kas ikdienā nodarbina ikvienu ģimeni. 1963. gada 16.febrāra  laikrakstā „Rīgas Viļņi” publicēts pieteikums „Māras Silenieces dienasgrāmata”. „Ar šādu virsrakstu 24. februārī plkst.16.10 Literāro raidījumu redakcija uzsāk ciklu, ko turpmāk dzirdēsit katra mēneša pēdējā svētdienā. Māra Sileniece ir pavisam parasta meitene, tādu mums ir tūkstošiem republikas kolhozos un padomju saimniecībās. Māra vēl aug un veidojas, tāpēc viņas domas un rīcība var izraisīt auglīgus strīdus.” Par auglīgiem strīdiem vēsture klusē, bet stāsts par jauno zootehniķi un viņas attiecībām ar kolhoza agronomu bija ļoti auglīgs radio iestudējums divu gadu garumā. Tas radies dramaturga Voldemāra Sauleskalna un teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes kopdarba rezultātā. Galvenajā Māras Silenieces lomā tika  izvēlēta aktrise Antra Liedskalniņa, viņas iemīļoto Pēteri Bērzāju tēloja Arnolds Liniņš. „Neatceros, kurš tieši iemeta mūsu smadzenēs sēklu par raidlugu sēriju, bija dzirdēts, ka ārzemēs radiofonā un televīzijā tādus seriālus taisot.” Tā biogrāfiskajā grāmatā „Antigones likums” par savu darbu radio literāro un dramatisko raidījumu redakcijā atceras Valentīna Freimane. Tolaik Valentīna Freimane strādāja Radio un bija šī iestudējuma redaktore. Viņa arī atminas, ka sižetus par kolhoza  ikdienu un sadzīviskām nebūšanām Sauleskalns nolūkojis reģionālajos laikrakstos. Seriāls, kā jau minēju, bija ļoti populārs. Kā lasāms Valentīnas Freimanes atmiņās, tad ražas novākšanas periodā no kolhoziem rakstīja lūgumus uz radio ielikt raidījumu vēlāk, jo pirms septiņiem vakarā cilvēki vēl strādāja uz lauka. Un lai arī Valentīna Freimane teikusi, ka viņi abi ar dramaturgu Sauleskalnu bijuši dievi, jo varējuši savus raidlugas varoņus ielikt dažādās situācijās, tomēr bija reize, kad klausītāji nepieļāva  nežēlīgu agronoma Pētera Bērzāja aiziešanu, jo šīs lomas tēlotājam Arnoldam Liniņam parādījās iespēja stažēties vienu gadu režisoru kursos Maskavā. Raidluga skanēja divus gadus un pēdējā sērija beidzas uz gaišas nots – Māra ar mīļoto Pēteri svin kāzas. „Seriāls bija komunikācijas materiāls mākslas formā. Un, ja uztrāpi iespējai pieskarties dzīvām klausītāja vai skatītāja jūtām, tas jāuztver nopietni kā nozīmīga sabiedriska parādība.” Tā skan Valentīnas Freimanes  grāmatā rakstītā atziņa un to var pilnā mērā attiecināt uz kādu citu radio seriālu, kas skanēja no 2002. līdz 2005. gadam, kad katru sestdienas rītu tiešajā ēterā rosījās Selgu ģimene. Sākotnēji bija doma raidījuma vadīšanu trīsstundu garumā uzticēt īstai ģimenei, bet ātri vien raidījuma veidotāji saprata, ka elastīgāks scenārijs būs ar izdomātiem tēliem, kuri studijā uzvedas kā reāli personāži. Un tā Selgu ģimene raidījumu gaitā kļuva kuplāka, viņiem pievienojās mazais brālītis Enriko, kas radio studijā bija redzams lelles veidolā, bet ēterā dzirdams kā radiokolēģes mazbērna ierakstītā balss. Uzradās arī Selgu  vecvecāki, kaimiņi, krustvecāki, kuru lomās iejutās paši Rradio darbinieki. Selgu ģimene izspēlēja situācijas no reālās dzīves, bet tā kā raidījums skanēja ēterā trīs stundas, tad šajā laikā žurnālistu komanda, kurā toreiz bija Anitra Tooma, Liega Piešiņa, Māra Krontāle, Danute Bēdele, Arta Skudra un arī šī raidījuma autore Zane Lāce-Baltalskne, veidoja sižetus par notikumiem, aktualitātēm, brīvā laika pavadīšanas iespējām, stāstus par dabu, par ģimenes paradumiem un  tradīcijām, kā arī tika rīkoti konkursi klausītājiem un studijā allaž tika aicināts kāds viesis. Tā sestdienu rītos neskaitāmas ģimenes varēja saklausīt jautājumus un rast atbildes par lielām un mazām dzīves norisēm, kas skar ikvienu mammu, tēti, vīru un sievu, bērnus un vecvecākus. Seriāls beidzās ar to, ka Selgas pārceļas dzīvot ārzemēs un pēdējā raidījumā  visi  radio ģimenes rīta dalībnieki ņēma dēli un naglas, aiznagloja Selgu mājas logus ciet un izteica savu novēlējumu aizbraucējiem.

Jūnijā sākumā Latvijas Radio 2 ar vērienīgu koncertu „Radio cauri laikiem” atzīmēs 30 gadu jubileju. Bet skanēt šis Latvijas Radio kanāls sāka 1995. gada pavasarī. Tāpēc raidījumā Rada un raida jau 100 gadus atskatāmies, kā tapa šis radio. To atceras kanāla pirmais vadītājs Arnis Blodons un savulaik populārā jauniešu raidījuma "TAX FREE" veidotājs Elvis Jansons. Par mūzikas formātu Latvijas Radio 2 stāsta ilggadīga šī kanāla darbiniece, muzikoloģe Daiga Mazvērsīte, bet kāds klausītāju visbiežāk uzdotais jautājums celtniecībai un remontdarbiem veltītajā raidījumā "No pamatiem līdz jumtam" atklāj raidījuma veidotāji Inese Štrāla un tehnisko zinātņu doktors Juris Biršs. Ja šodien LR2 ir latviešu mūzikas zīmols, tad pirmsākumos  dziesmas dzimtajā valodā nebūt nebija pārsvarā. Sākotnēji te valdīja izpausmes brīvība studijā, autorraidījumu raibums, daudz un dažāda mūzika  un tam pa vidu  neziņa un taustīšanās pēc noteikta formāta. Tā tas viss sākās jau krietni agrāk, 1992. gadā, kad atbrīvojas bijušās raidstacijas „Majak” frekvence un toreizējais reklāmas daļas vadītājs Dzintris Kolāts ierosināja pārcelties uz šiem raidvilņiem komandai no jauniešu un mūzikas redakcijām. Un tā uz frekvenci 99,5 pārceļoja mūzikas daļas darbinieki Gunārs Freidenfelds un Daiga Mazvērsīte, bijušie jauniešu programmas „Dzirkstele” veidotāji Olga Rimšāne, Indira Ozola, Andra Žaleiko, tagad Alksne, programmas “Tax Free”  vadītāji Arnis Blodons un Elvis Jansons un tā brīža visampelīgākie ētera runātāji Arnis Kundziņš, Roberts Gobziņš un Ēriks Loks no  “Zvaigznīšu brīža”. Tolaik lielu popularitāti gados jauno klausītāju vidū iemantoja Elvja Jansona veidotais dziesmu tops raidījumā „TAX FREE”. Par to stāsta pats Elvis, tagad  raidījuma „Kā labāk dzīvot” vadītājs. Par to, kur un kā radās iedīgļi regulārai latviešu dziesmu atskaņošanai, raidījumā, ko veidoju pirms desmit gadiem, stāsta žurnālists un pirmais Radio2  vadītājs Arnis Blodons. Viena no  ilggadīgām Latvijas Radio 2 darbiniecēm ir muzikoloģe, vairāku grāmatu par latviešu estrādes mūziku un mūziķiem autore Daiga Mazvērsīte, šobrīd raidījumu "Zelta graudi", un "Nošu atslēga" veidotāja. Lūk, Daigas atmiņas par LR2 rašanos. Pārmaiņas turpinās, un 1998. gadā sakarā ar pāreju uz jaudīgāku frekvenci tiek nomainīts radio nosaukums. Tas vairs  nav 99,5 ar saukli „Kam vēl nav 100, tas var!”, bet iegūst nosaukumu „Radio 2” un vadības groži tiek uzticēti tolaik radio skaņu ierakstu producēšanas daļas vadītājam un arī  “Saulkrastu kapellas” mūziķim Uldim Dukam. Šis kanāls turpina mainīties, tomēr saglabājot savu sākotnējo uzstādījumu un pamatu – atskaņot dziesmas latviešu valodā. Arī vairāki raidījumi ir ierindojušies ilgdzīvotāju statusā, pirmām kārtām, daudzās latviešu mūzikai veltītās pārraides, gan „Labas apetītes vēlējumi”, gan „Apsveikumu koncerts”, par kuriem bija stāsts 9. marta radio vēstures raidījumā, gan humora un izklaides radījums „Naktsāķis”. Tie klausītāji, kas būvē un remontē, ir ļoti iecienījuši raidījumu „No pamatiem līdz jumtam”, kuru 2006. gadā kopā toreizējo Radio 2  darbinieku Armīnu Roni sāka vadīt sertificēts būvinženieris, inženierzinātņu doktors Juris Biršs. Ilgu laiku Juris Biršs šo raidījumu vadīja kopā ar Armīnu Roni, bet kad viņš amatu atstāja, kolēģi nomainīja šī radio skaņu operatore un rīta programmas vadītāja Inese Štrāla. Un tā ik pirmdienu vakarus pusstundu tiek atbildēts uz  klausītāju jautājumiem par bēniņu siltināšanu, grīdu ieklāšanu, cīņu ar pelējumu un vēl neskaitāmiem nezināmajiem, kas rodas kaut ko būvējot vai remontējot.

No padomiem radioamatieriem un fizikas skaidrojošās vārdnīcas līdz radio žurnālistiem Eiropas kodolpētījumu organizācijā CERN. Kā Latvijas Radio gadu gaitā runā par zinātni, stāstas ilggadējā radio žurnāliste Mudīte Paegle, bijušā zinātnes raidījuma „Kodols" veidotājs Mārtiņš Kālis un raidījuma „Zināmais nezināmajā" vadītāja Sandra Kropa. Savukārt sadaļā „Mēneša priekšmets" aplūkosim fonotēkas vadītājas Gunas Rāgas skaitāmo kauliņu kolekciju, kas aizvien tiek izmantota hronometrāžas skaitīšanai.

"1950. gadā radio raidījumu kontroli Latvijas Galvenā Literatūras Pārvalde veica pēc PSRS radio raidījumu cenzoru instrukcijas, cenzoriem strādājot no pulksten 6.25 rītā līdz 24.15 naktī. Cenzors atļāva publicēt tekstu, vizējot katru lappusi pēc tam, kad visus materiālus bija parakstījis Latvijas PSR Radiokomitejas priekšsēdētājs. Visi raidījuma teksti  cenzoram tika pavairoti mašīnrakstā divos eksemplāros, turklāt viens eksemplārs bija jāatstāj cenzoram." (Heinrihs Strods. PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940–1990) Raidījumā vēsturnieks Kaspars Zellis stāsta par šo pārbaudes mehānismu padomju iekārtā, bet, kā cenzūra izpaudās radio raidījumos pagājušā gadsimta 80. gados, atcerēsies bijušās radio kolēģes – ziņu redaktore Zaiga Grīnberga un jauniešu raidījuma „Dzirkstele" žurnāliste Indira Ozola un viena no tolaiku cenzorēm. Nu jau ilgus gadus šajā telpā, kur savulaik sēdēja cenzori, divi mazie kambarīši ir apvienoti vienā un šeit  starp vadiem,  datoriem, lodāmuriem un pultīm darbojas radio IT daļas  inženieri. Mēs, tagadējie radio darbinieki, esam tik dzirdējuši nostāstus par cilvēkiem, kas te sēdēja un kāds ļoti rūpīgi, cits – mazāk rūpīgi lasīja tekstus, ko iesniedza ziņu un raidījumu redaktori, un pēc Galvenās literatūras pārvaldes jeb Glavļita  izdotās rokasgrāmatas skatījās, vai šajos tekstos neparādās vārdi, kas varētu kaitēt padomju iekārtā  dzīvojošajiem un kurus nedrīkstēja dzirdēt iespējamie ārzemju spiegi. „1951. gadā radio cenzors svītroja raidījumus par jaunā Brocēnu strādnieku ciemata celtniecību, ziņu, ka uzcelts jauns dzelzceļa tilts pār Daugavu. Raidījumā, kur tika runāts, ka ASV veic Japānas atbruņošanu, cenzors uzdeva diktoram teikt, ka ASV veic Japānas apbruņošanu, aizliedza ziņu par Moto-veloķēžu rūpnīcas paplašināšanu Daugavpilī.” Bijusī Latvijas Radio vietējo ziņu redaktore Zaiga Grīnberga tagad ir pensijā, bet Zaiga labi atceras šīs durvis, kad viņa 1981.gadā sāka strādāt  informācijas  daļas redakcijā. Armijas  daļas, konkrētas rūpnīcas, tilti – tie visi bija norādīti aizliegto objektu sarakstos, kurus Galvenās literatūras pārvaldes pilnvarotie darbinieki lapoja,  caurskatot raidījumu un ziņu tekstus. Kā redzams, padomju laikā darbojās labi ieeļļots mehānisms: pirmkārt, paši žurnālisti, lai neiekultos nepatikšanās,  skatījās, ko viņi raksta, tālāk šos tekstus vētīja vietējie redaktori un tad  cenzori. Savukārt cenzoru darbu vērtēja Maskavas speciālisti. „Radio cenzoru darbu regulāri pārbaudīja  PSRS Galvenās literatūras pārvaldes brigādes. Un tā piemēram, revīzijas komisija no Maskavas 1962. gada 6. janvārī atzina, ka Rīgā Galvenās Literatūras Pārvaldes cenzori atļauj publicēt radio raidījumus no magnetofona lentēm, nepieprasot raidījumu tekstus.  Tādejādi šie cenzori pārkāpj PSRS Ministru Padomes lēmumu ”Par kārtības ieviešanu materiālu iesniegšanā Glavļita kontrolei apstiprināšanai.” Sīkāk par cenzoru darbu radio, stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks vēsturnieks Kaspars Zellis. Veidojot  šo raidījumu, uzrunāju arī pāris cilvēkus, kas tolaik cenzēja žurnālistu tekstus,  divi atteicās no intervijas, trešais cilvēks piekrita anonīmai un ēterā atstāstītai sarunai. Cienot šo uzticēšanos, vārdu neminam un pastāstam bijušās cenzores stāstīto. Viņa bija tikko beigusi vēstures studijas un ļoti negribēja strādāt par skolotāju, un tad tika nosūtīta darbā uz radio. Sākotnēji īsti nesaprata, kas tas par darbu, kad sākās apmācības, tad nāca apjausma. Apmācībās jaunā sieviete sapratusi, cik ļoti Padomju Savienībā sargājās un baidījās par informācijas noplūdi. Jo īpaši, par to, kas bija saistīts ar militāro jomu. Viņa stāsta: „… mēs cenzori paši nezinājām, kur katrs militārais objekts atrodas, un mums bija cītīgi jāseko līdz, lai nekur presē neparādās kādas ziņas saistībā ar konkrētām armijas daļām. Mums bija tādas paragrāfu grāmatas sarkanos vākos, kur 90% no visiem objektiem bija militāras nozīmes, kuru vietas nedrīkstēja izpaust. Piemēram, varēja teikt, ka republikas lielākajās pilsētās atrodas armijas rotas, bet ja, piemēram, tiek atzīmēta Padomju armijas diena un ziņās ir teksts, ka tādā un tādā pilsētā skolā ierindas skati pieņēmis ģenerālis, tad nedrīkstēja parādīties vārds „ģenerālis”, jo tas lūk, nozīmē, ka tajā pilsētā ir lielāka armijas vienība. Līdzīgi bija ar rūpnīcām – ēterā nedrīkstēja nonākt teksts kādās fabrikās ražo militāro produkciju. Vajadzēja izsvītrot  ziņas par avārijām rūpnīcās. Tad bija vesela virkne vārdu un uzvārdu, kurus ēterā nedrīkstēja pieminēt bez attiecīga komentāra, piemēram, ģenerālis Balodis, vai ģenerālis Kārlis Goppers.  Ierobežojumi bija arī zinātnes jomā, nedrīkstēja stāstīt par kādu izstrādājumu, pirms tas bija ieguvis patentu.” Ka teic bijusī cenzore, viņa zināja, cik daudz pūļu prasa sižeta montāža un  cienīja žurnālistu darbu, tāpēc centās pēc iespējas saudzīgāk pieiet cenzējamajiem materiāliem. „Es nelepojos ar to, ko es darīju. Cik varēju, tik  veicu savu darbu godprātīgi, ja tā nebūtu es, tad manā vietā būtu kāds cits. Es sapratu, kāda vara tolaik bija kompartijai pār visu, un redzēju, kā tiek izmestas ārā tās skrūvītes, kas nepakļaujas varai. Mēs bijām daļa no sistēmas.” Reiz bija raidījums jauniešiem „Dzirkstele”. Raidījuma tematika bija visai plaša – darbs, mācības atpūta, komunistiskā audzināšana. Bet, neraugoties uz tā laika ideoloģiski pareizajiem uzstādījumiem, raidījumā izskanēja gan cilvēcīgi teksti un arī brīvdomīgs gars. Viena no raidījuma veidotājām Indira Ozola, tagad Nacionālā psihiskās veselības centra juriste, atceras, ka, uzsākot darbu Radio 1977.gadā, notika arī viņas pirmais gājiens pie cenzores.

Laikrakstā „Radio abonents” 1934. gada 1. martā klausītājs K. Meiers  raksta: „…Kāds prieks un patika mums ir klausīties dziesmas un mūzikas gabalus ar tekstu svešā valodā, ko klausītāji nemaz nesaprot?! Tādēļ citu tautu skaņdarbi ir  latviskojami, tas ir, tie uzņemami skaņu platēs latviešu pašu izpildījumā un ar tekstu latviešu valodā. Simfoniskos koncertus lūdzu raidīt retāk, bet viņu vietā labāk raidīt raidlugas un humoru.  Ko mums  sniedz tie bezgala daudzie vācu šīberi un angļu bostoni un čarlstoni nēģeru džesbenda izpildījumā?! Šī mūzika mums ir sveša un tāda arī paliks. Kādēļ tāda aizraušanās? Kur paliek mūsu pašu eiropeiskā mūzika?" Paies laiks, un būs klausītāji, kas pieprasīs „Laša kundzi” no 1939. gada latviešu kino grāvēja „Zvejnieka dēls”, citi atkal draudēs atteikties no radio abonementa, ja vēl reizi dzirdēs šo dziesmu pa radio. Paies vairākas  desmitgades un klausītāji atkal pieprasīs simfoniskos koncertus, priecāsies dzirdot Frediju Kvinnu un Robertino Loreti un vairāk kā 40 gadus viņi  atkal un atkal vēlēsies dzirdēt smeldzīgo dziesmu par Čakārnīti Viktora Lapčenoka izpildījumā. Šajā radio vēstures raidījumā raugām, kā tika un tiek veidotas programmas, kurās mūziku izvēlas radioklausītāji. Savulaik radio klausītāji izvēlējās, piemēram, maršus, par ko vairāk raidījumā „Klasikas kurmis” Šādi pirms pieciem gadiem stāstīja Latvijas Radio 3 „Klasika” programmu vadītāja Inta Pīrāga, un tā kā Inta ir viena no programmas „Izvēlas klausītāji’ veidotājām, interesējāmies gan par šo programmu, gan klausītāju vēlmēm agrākos gados. Par raidījuma ”Klasikas kurmis” klausītāju vēlmēm stāsta arī kanāla mūzikas ierakstu producente Ilze Medne. Pēc klausītāju vēlēšanās skanēja apsveikumu koncerts "Vienīgi Jums" – Marija Janmeija bija tā, kas lasīja iesūtītās vēstules ar klausītāju izvēlētām dziesmām, un šīs dziesmas meklēja. Allaž vitāla, pilna enerģijas, vēlīga, bezgala sirsnīga  un omulīga – tādu Mariju Jaunmeiju atceras ikviens no mums, radioļaudīm, kam gadījies viņu sastapt  radiomājā. Marija aizgāja mūžībā 2018. gadā, bet piedāvājam fragmentu no radio deviņdesmitgades raidījumu cikla – intervija ar Mariju Janmeiju par klausītāju muzikālajām vēlmēm padomju gados, to uzminēšanu un dziesmu atskaņošanu veltījumu koncertos. Un tā tiešām bija balta patiesība, ka Marija Janmeija, tik padzirdot dažus vārdus no dziesmu teksta, varēja kā detektīvs sadzīt pēdas konkrētajai dziesmai, ko vēlējušies  dzirdēt klausītāji. Atgriežoties pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, kad Marija Janmeija sastādīja koncertus pēc radioklausītāju vēstulēm, tad rakstīja arī darba kolektīvi – bija jāskaņo mūzika dažādu profesiju atzīmējamās dienās, jāsumina darba pirmrindnieki un, protams, jāspēlē tam laikam atbilstoša, ideoloģiski vēlama mūzika. "Rīgas Viļņu" 1969. gada 30. jūnija programma: Pl. 18.20 Koncerts ar radioklausītāju sastādītu programmu. Tajā izskanēs Baltijas Dzelzceļa 28 veikala kolektīva iemīļotas melodijas – latviešu tautas dziesma «Pūt, vējiņi'», latviešu tautas deja «Rucavietis», krievu tautas  dziesma «Skaliņš»; čigānu tautas dziesma no lugas «Salauzta pātaga». Ne reizi vien arī Marijai Janmeijai nācās savos raidījumos spēlēt obligāto repertuāru, taču viņa iemanījās atskaņot ēterā arī pa kādam tā laika režīmam nevēlam gabalam vai vienkārši kādu skaistu un dvēselisku dziesmu. Arī atmodas gados Marija Janmeija bija viena ko koncerta „Vienīgi Jums” veidotājām. Šis koncerts ēterā skanēja veselus 15 gadus, un tā ilglaicīgie vadītāji Sandra Glāzupa un Dzintris Kolāts ik svētdienu no pulksten vieniem līdz diviem dienā lasīja klausītāju iesūtītos apsveikumus un atskaņoja izvēlētās dziesmas. Bet, skatot pēdējās desmitgades, koncerti ar klausītāju izvēlētu mūziku skan Latvijas Radio 2 un arī kanālā „Klasika”. Klausītāju iecienītie skaņdarbi vai izraudzītā mūzika dzirdama katru darbadienu laikā no plkst. 11.10 līdz pulksten 12.00, kad ēterā skan „Izvēlas „Klasikas” klausītāji”. Diemžēl, kā teic Inta Pīrāga, ceturtdienās translēto Saeimas sēžu dēļ klausītāju interese pa šo pārraidi krītas. Un, lai arī par to ir runāts neskatāmas reizes, nav atrastas dzirdīgas ausis ne radio augstākajos vadības ešelonos, ne politiķu vidū. Tāds, lūk, darvas piliens „Klasikas” pastāvīgo klausītāju skanīgajā medus mucā. Bet, turpinot skatīt citas pārraides, kurās skan klausītāju izvēlētas dziesmas, protams, jāmin Latvijas Radio 2 darbadienās skanošais „Labas apetītes vēlējumu koncerts” un sestdienu „Lielā vēstuļu balle”, par ko mums stāsta viens no šo raidījumu vadītājiem DJ Aivis.  

Kopš 1964. gada ik vakaru pašus mazākos radio klausītājus uzrunāja Harijs Misiņš. Gadiem ejot, pasaku stāstītāju pulks auga un nu pasakas stāsta arī mūsu hokeja izlases spēlētāji, un pirms nepilna gada radio radīja pasaku lietotni viedierīcēs. Savukārt mīklu minēšanas raidījuma Greizie rati veidotāji Iveta un Vidvuds Medeņi stāsta, kā radās raidījuma nosaukums un kā top minamās mīklas. Sekojam līdzi vakara pasakai vairāk nekā 60 gadu garumā un ielūkojamies raidījuma Greizie rati aizkulisēs. „Uzaicinātie bērni ar vecākiem ierodas Latvijas Radio  studijā, braukuši garu ceļu gan no laukiem, gan pilsētām, gan tepat no Rīgas, sēžas ap galdu un sāk darīt to, ko  nemaz vairs neatceras darījuši – kopīgi min mīklas.” Tā skan fragments no iecerētās Ivetas Medenes grāmatas, ko paredzēts laist klajā 2026. gadā, kad mīklu minēšanas raidījumam „Greizie rati”  apritēs 30. gadskārta.  Raidījums, kas pulcina kopā gan ģimenes, gan kopīga aroda vai interešu kopas dalībniekus, skan ik sestdienu un tā veidotāji un vadītāji ir  folkloristi Iveta un Vidvuds Medeņi. Ar dziesmu reiz viņi ieskandināja kārtējo Jaungada raidījumu un darbojas saskanīgā duetā aizvien. Vidvuds vada sarunas studijā, savukārt Iveta  pārrauga visu ieraksta procesu. Mīklas izdomā paši raidījuma dalībnieki – uz studiju aicinātās ģimenes vai domubiedru kopas, bet Ivetai ir sava metode, kā rosināt šo radošo procesu, un tāpēc turpinājumā ieskats „Greizo ratu” aizkulisēs – raidījuma viesu nolūkošanā, mīklu radīšanā, bet visupirms saruna ar Medeņu pāri par to, kā  pirms nepilniem 30 gadiem viņi abi, veroties zvaigznēs, izdomāja raidījuma nosaukumu. Turpinājumā īsais kurss vakara pasaciņas evolūcijā. Labvakar, mazo draudziņ… Ar šiem vārdiem 1964. gadā Latvijas Radio sāka raidīt pasaciņu pirms miega mazajiem radioklausītājiem. Un šis siltais tembrs pieder Operetes teātra aktierim Harijam Misiņam. Iesākumā radio rīkoja konkursu par pasaku stāstniekiem, tajā tika uzaicināti vairāki tolaik zināmi aktieri – Velta Līne, Kārlis Trencis, Anta Klints, bet pēc noklausīšanās izvēle krita uz toreizējo Operetes teātra aktieri Hariju Misiņu. Kā aktieris gatavoja šīs pasakas, to pirms 10 gadiem tapuša ierakstā atcerējās viņa atraitne Skaidrīte Misiņa. Plašāk par vakara pasaciņas vēsturi jau esmu stāstījusi iepriekšējo gadu radio vēstures raidījumos: “Labvakar, mazais draudziņ!” jeb vakara pasaciņas Latvijas Radio" un „Labvakar, mazais draudziņ!”. Gadiem ilgi vakara pasaciņas balss bija Harijs Misiņš, bet pirmsmiega stāstus ir lasījuši arī daudzi citi zināmi aktieri – Anta Klints, Vera Singajevska, Harijs Liepiņš, Rūdolfs Plēpis, Pēteris Liepiņš, Edgars Lipors, Esmeralda Ermale, savukārt pēdējos gados pasakas ierunājam gan mēs paši, radio darbinieki, gan sabiedrībā zināmi ļaudis un viena no interesantākajām idejām dzima 2023. gada pavasarī, pēc tam, kad Tamperē Latvijas hokeja izlase izcīnīja bronzas medaļu. Hokejistus uzaicināja ielasīt vakara pasakas. Par to stāsta Radioteātra vadītāja Māra Eglīte. Tagad gan hokeja meistaru ielasītās pasakas, gan Harija Misīņa un daudzu citu stāstnieku veikumus var atrast klausāmpasaku lietotnē, kas tika izveidota 2024. gada pavasarī Latvijas Radio multimediju satura producente Justīne Savitska  rāda telefona ekrānā krāsainus laukumus ar uzrakstiem „rūķu pasakas”, „viltnieku pasakas”, „Vinnijs Pūks” Uzklikšķinot uz katra laukuma, bērns kopā ar vecākiem var izvēlēties sev tīkamāko stāstu. Šajā  klausāmpasaku lietotnē ir pāri par 400 pasaku, kas ierakstītas mūsu radio sākot no 1967. gada līdz šodienai un  lietotne tiek regulāri papildināta. Pērn rudenī ikgadējā Eiropas raidorganizāciju festivālā "Prix Europa" šī lietotne guva interesi un ievērību. Un lai nav tā, ka mēs tikai paši sevi slavējam par modernu pasaku klausīšanās veidu, raidījuma noslēgumā divi brāļi savai mammai Agnesei stāsta, ko viņi atrod par labu esam šajā lietotnē.  

Višivanka - tā sauc izšuvumus ukraiņu tautiskajos kreklos. Tikpat dažādi un daudzkrāsaini kā šie izšūtie tautas raksti, Latvijas Radio viļņos skan raidījumi par Ukrainu. Kā mūsu žurnālisti atspoguļo šobrīd kara plosītās zemes ikdienu, kultūru un politiku, un kā viņi jūtas, darot šo darbu, par to saruna ar mūsu žurnālisti Ukrainā Indru Spranci, ar ārzemju ziņu korespondentu Rihardu Plūmi, Latvijas Radio 4 "Doma laukums" galveno redaktori Annu Stroju un Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītāju Orestu Silabriedi. Rit trešais gads, kopš Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, un kopš šī kara pirmajām dienām arī Latvijas Radio nosūtīja savus korespondentus uz Ukrainu, Latvijas Radio 4 sāka raidīt ziņas ukraiņu valodā,  2022. gadā labdarības maratonā „Dod pieci” vāca ziedojums ukraiņu bērniem  un visos radio kanālos līdz šai dienai skan ziņas, sižeti un raidījumi ap un par Ukrainu. Tāpēc, pārlapojot ļoti nesenu radio vēsturi, ieklausīsimies dažu šo  raidījumu un ziņu veidotāju stāstos. Jau pirmajās kara dienās uz Ukrainu devās Latvijas Radio žurnāliste Indra Sprance. Indras veidotos sižetos ik dienas varam dzirdēt ziņu raidījumos, raidījumā „Drošinātājs”, straumēšanas vietnēs, lasīt viņas rakstus  portālā LSM.lv. Šis ir ieskats žurnālista ikdienā un sajūtās, strādājot  kara plosītā zemē.    „Uz noziedznieka Putina un viņa vājprātīgo līdzgaitnieku sarīkoto slaktiņu Ukrainā ir grūti noraudzīties bez emocijām, taču no raudoša žurnālista nevienam nebūs nekāda labuma. Cenšos savu uzmanību koncentrēt uz to, ko es varu izdarīt, paveikt, izmainīt, kā labāk sagatavot raidījumu, lai būtu pievienotā vērtība,” tā Indra Sprance rakstīja kara pirmajās  nedēļās. Tagad pirms pāris dienām veiktajā telefona intervijā, Indrai vaicāju vai viņa vēl aizvien jūtas tāpat? Indras darba ekipējums ir mikrofons, bruņuveste un ķivere, bet, lai rastu emocionālu līdzsvaru pēc smagā darba, Indra kopā ar savu četrkājaino draugu – kurchāru šķirnes suni Bruno, dodas garās pastaigās pa Kijivas apkaimi. Sunim bija divi gadi, kad viņš pārcēlās no Latvijas uz Kijivu. Raidījumā skan fragments no Indras Sprances ieraksta, saruna ar Hersonas partizāni Natāliju Gavrilenko, kura bez kādas apsūdzības tika turēta krievu ieslodzījumā, līdz atbrīvota tad, kad okupantu armija atkāpusies no Hersonas. Tas bija viens no daudzajiem Indras ierakstiem, ko var dzirdēt raidījumā „Drošinātājs”. Šos iknedēļas stundu garos raidierakstus veido žurnālisti Dīvs Reiznieks un Rihards Plūme. Uz nelielu sarunu par Ukrainas notikumu  atspoguļojumu aicināju vienu no šī raidījuma veidotājiem – Latvijas Eadio ārzemju ziņu korespondentu Rihardu Plūmi. Ja šim raidījumam dots virsraksts "višivanka", daudz no tā, kas raidījumā skan, ir melniem diegiem šūts raksts ukraiņu tautiskajā kreklā. Šis nav patīkamākais radio vēstures raidījums, jo īpaši tāpēc, ka tā aizvien vēl ir baisa tagadne un noris mums līdzās, un mēs stāstām par to.   „Ukraina ir mana tēva dzimtene. Labi atceros vecmāmiņas māju ar lielu augļu dārzu Žitomirā: bumbieri un aprikozes uz zemes, biezā slānī. Skaisto laukumu centrā ar Žitomirā dzimušā poļu dumpja līdera Jaroslava Dombrovska pieminekli ar uzrakstu “Par jūsu un mūsu brīvību”,” tā, sākoties Krievijas uzbrukumam Ukrainā, Radio iekšējā ziņu vietnē rakstīja Anna Stroja, Latvijas Radio 4 "Doma laukums" galvenā redaktore. Raidījumā Anna Stroja stāsta par to, kas šobrīd dzirdams Latvijas Radio 4, bet  mazliet kautri Anna teic, ka viņa ļoti lepojas ar savu iniciatīvu – īpašu programmu, kas izskanēja 2022. gada marta sākumā – trijās valodās visos radio kanālos skanēja Tarasa Ševčenko dzejolis. Runājot par to,k ā tiek pieminēta kārtēja gadskārta kopš Krievija iebrukuma Ukrainā, Anna Stroja  bilst, ka ir jāņem vērā nianses, ka mēs, labu gribot, daudzinām Ukrainu, bet nereti aizmirstam, ka tur aizvien vēl risinās karadarbība. Vēl fragments no Latvijas Radio 3 „Klasika” raidījuma, kurā Gita Lancere iztaujāja dziedātāju Lienu Pustovaju par minētajiem tautiskajiem krekliem, no kurienes arī aizņēmos virsrakstu šim raidījumam. Runa ir par vairāku raidījumu ciklu „Ukrainas pasakalja”, kas vēstīja par Ukrainas vēsturi, mūziku, literatūru un arhitektūru un skanēja kanālā „Klasika” 2023.gadā. Kāpēc šāds  raidījuma nosaukums, vaicāju šī cikla iniciatoram, Radio "Klasika" programmu vadītājam Orestam Silabriedim.

Humors un satīra raidījumos, jeb kā pionieriem domāts raidījums 20. gadsimta 80. gadu nogalē pārveidojās par "Zvaigznīšu brīdi" un par ko jokoja četri kungi pirms vairāk nekā 20 gadiem raidījumā "Rīta rosme". Ar nosaukumu „Humors un satīra latviešu tautas folklorā” mūsu radio fonotēkā ir saglabājies ieraksts, kas tapis 1957. gadā un to ierunājusi Dailes teātra aktrise Vilma Lasmane. Un šajā radio vēstures raidījumā aplūkosim kā jokoja  dažādos laikos radio ēterā, bet vairāk pievērsīsimies diviem humora un satīras raidījumiem - "Zvaigznīšu brīdim" un "Rīta rosmei". Atskats uz joku plēsējiem, velna dzinējiem un sviesta kūlējiem Latvijas  Radio. Skatot mūsu radio pirmsākumus, pagājuša gadsimta 30. gados programmā atrodam humora pusstundas, kur atskaņoja „Bellacord” platēs iedziedātās kuplejas Alfrēda Vintera, Jāņa Āres, Alfrēda Poriņa un daudzu citu tolaik populāru mākslinieku izpildījumā, pie kuriem protams, jāpieskata Liepājas pusē dzimušie Fricis Kuģis un Kārlis Grūbe jeb duets „Brāļi Laivinieki”. 30. gadu vidū humora pusstundās Latvijas radiofonā regulāri uzstājies dziedātājs Roberts Vizbulis, pazīstams ar pseidonīmu Ustuptēvs. Viņš tolaik radiopārraidēs ne tikai dziedājis, bet arī stāstījis anekdotes, piemēram, šādu - „Dzejnieks jūtas izteic ar spalvaskātu, sunītis – ar spalvainu asti.” Bez kupleju dziedāšanas tolaik humora pusstundās ir uzstājušies Svidrigailis Maijmaizīte un Jānis Buldurjānis. Neesmu atšifrējusi, kas slēpās aiz šiem pseidonīmiem, bet to laiku presē lasāms, ka šie kungi bijuši plaša profila eksperti – gan lidotāji, gan sportisti, stāstījuši par jaunizgudrojumiem, un kā radio korespondenti sūtīti uz Abesīniju. Īsumā pārskatot humora raidījumus pēc Otrā pasaules kara, kā jau sākumā dzirdējāt, aktieri lasījuši humoreskas gan no latviešu folkloras, gan literātu sacerētus darbus. Viens no ražīgākajiem pašmāju humora raidījumu veidotājiem bija Latvijas Radio Literatūras un mākslas raidījumu redakcijas redaktors Reinis Ādmīdiņš, satīrisku pārraižu cikla "Mūsu laikmeta ainiņas", "Provinces dzīves ainiņas" un "Saulgožu pagasta dzīves ainiņas" autors. Visus minētos joku raidījumus agrāk izpildīja profesionāli aktieri un dziedātāji, tad pagājušā gadsimta  80. gadu beigās radās „Zvaigznīšu  brīdis”, ko  izveidoja viens jauns filoloģijas students kopā ar saviem draugiem un  paziņām. Raidījums, kas tolaik bija kas svaigs un nedzirdēts, kad ēterā  sava prieka pēc ar smieklīgiem tekstiem un dziesmām ērmojās un ālējās Arnis Kundziņš, Ēriks Loks, Ufo, Roberts Gobziņš, Jussi Pekonens un vēl citi raibi tēli un personības. Tas bija raidījums, par ko paši veidotāji teica: „Domāts gan ekonomiski aktīviem, gan ekonomiski pasīviem cilvēkiem, istabas augiem un dzīvniekiem vecumā no 3 līdz 93 gadiem.” Raidījumam bija liels piekritēju pulks un arī gana daudz klausītāju, kas nesaprata šo humoru. Šajā raidījumā Arnis Kundziņš un Ēriks Loks atceras minētā raidījuma beigas, kad 1993.gada septembrī toreizējie „zbisti”, tā dēvēja „Zvaigznīšu brīža” veidotājus, ielika granīta plāksni Doma laukuma bruģī. Bet iedīgļi „Zvaigznīšu brīdim”  meklējami oktobrēniem domātā pārraidē, kad jaunu studentu uzaicināja uz radio Bērnu un jauniešu raidījumu redakciju. Diemžēl radio fonotēkā nav saglabājušies „Zvaigznīšu brīža” ieraksti. Raidījumā atskaņotias ir rodams  kanālā youtube platformā, kur apkopoti tolaik televīzijas humora raidījuma „Pirmā prognoze” fragmenti ar „Zvaigznīšu brīža” komandas dalību. Sižeti nereti tika filmēti radio redakcijas telpās, tā teikt „zbistu” rezidencē, kur uzturējās arī viens no zvaigznīšniekiem Ēriks Loks,  tagad Latvijas Radio 2 darbinieks. Raidījums „ Zvaigznīšu brīdis” uz īsu laiku atdzima radio NABA viļņos, kad šajā raidījumā rosījās daļa no kādreizējās  komandas un skanēja tikpat interesenta un  savdabīga mūzika, kā šī raidījuma ziedu laikos. Vēl stāsts par  četriem kungiem, kuri 2002. gadā darbadienu rītos sāka jokot jeb apvingrot kādu politisku, ekonomisku vai sabiedrisku aktualitāti. Toreizējais radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts, žurnālists Ilmārs Latkovskis, biznesa konsultants un publicists Mārcis Bendiks un reklāmas tekstu autors Eduards Liniņš piecas reizes nedēļā ironizēja un vilka uz zoba politiķus, augstu un ne tik augstu stāvošas amatpersonas, sabiedriskus darbiniekus un notikumus Latvijā un pasaulē. Toreiz draudzīgais kvartets jau sen ir pašķīries un katrs no kungiem uzstājās dažādās frekvencēs, tāpēc atcerēties „Rīta rosmes” laikus aicināju savu kolēģi, raidījumu „Divas puslodes” un ”Šīs dienas acīm” veidotāju Eduardu Liniņu. Kaut ko līdzīgu „Rīta rosmei” šobrīd var dzirdēt  interneta lietotnēs skanošajā Latvijas Radio raidierakstā „Noliktava”, kur trīs, kā viņi paši sevi sauc, „pašpasludinātie dīvāna eksperti un mikrofuturologi Elīna Geida, Jānis Kronis un Uldis Ziediņš, liekot lietā apšaubāmu humoru un robus izglītībā, cenšas prognozēt nākotni”. Bet par šo un citiem  raidierakstiem runāšu kādā no turpmākajiem raidījumiem.  

"Atklāts spīkeru konkurss Latvijas radiofonā. Sacensībā var piedalīties personas ar nobeigtu vidusskolas izglītību, latviešu tautības, vecumā no 25 - 35 gadiem, pārvalda vēl vismaz vienu svešvalodu (angļu, franču vai vācu) un prot brīvi lasīt visās minētajās valodās." Tādas bija prasības radio ziņu lasītājiem un programmu pieteicējiem pagājušā gadsimta 30. gados. Tolaik par spīkeri strādāja vēlāk pazīstamā dzejniece Mirdza Ķempe, un pieminot dzejnieces dzimšanas dienu -1907. gada 9. februāri, iepazīstam „Ķempes krēslu", kas vēl tagad atrodas radiomājā Doma laukumā 8, uzzinām kā pirmos soļus diktora amatā spēra mūsu ilggadīgā darbiniece, samtainās balss īpašniece Sandra Glāzupa, bet Ziņu dienesta rīta programmas Labrīt balss Lauris Zvejnieks stāsta, kāpēc viņam patīk runāt pie radio mikrofona. Pirmais programmu pieteicējs un ziņu lasītājs bija radio orķestra dibinātājs Arvīds Pārups, kā atceras viņa laikabiedri, tad enerģijas pilnaisPārups turpat studijā nodiriģējis kārtējo koncertu, tūliņ arī iepazīstinājis radioklausītājus ar jaunākajām ziņām. Drīz pēc radiofona nodibināšanas par programmu pieteicēju un ziņu lasītāju, jeb kā toreiz teica – par spīkeri, darbā tika pieņemta jaunā dzejniece un tulkotāja Mirdza Ķempe. Radio arhīvā ir saglabājusies tik vēlāk padomju laikos ierakstītā dzejnieces Mirdzas Ķempes balss, bet raidījumā fragments no 2015. gadā rakstītās intervijas ar literatūras vēsturnieku Andreju Grāpi, kad viņš stāstīja par  Ķempes  darba  gaitām radiofonā. Starp citu, salīdzinot ar mūsu radio, tolaik Apvienotas karalistes raidsabiedrība BBC bija krietni konservatīvāka attiecībā uz sievietēm diktorēm. Tikai 1933.gadā BBC izsludina konkursu uz sievietes diktores vietu šajā radio. Kā rakstīts BBC vēstures pārskatā kompānijas interneta mājaslapā, tad toreiz darbā tiek pieņemta Šīla Boreta (Sheila Borrett).  Diktores amatā viņa tiek sava zemā balss tembra dēļ, bet jau pēc trim mēnešiem Boretu atlaiž, jo BBC saņēma tūkstošiem sūdzību no klausītājiem, kuriem bija neērti klausīties sievietes diktores balsī. Turpinot par Mirdzas Ķempes gaitām radio, ekā Doma laukumā 8 aizvien glabājas kāds priekšmets, kas saistīts ar dzejnieces darbību šeit radio – tas ir krēsls ar noapaļotiem rokturiem, ar dermatīnu piekniedēts polsterējums, visnotaļ arhaiska mēbele tagadējo datorkrēslu un galdu vidū. Krēsls atrodas LR1 kanāla direktores darba telpā un aizvien kolēģi to dēvē par „Ķempes krēslu”. Kā sēžamais ticis pie šāda goda nosaukuma, stāsta LR3 „Klasika” kultūras žurnāliste, Rakstniecības un Mūzikas muzeja  speciāliste Liega Piešiņa, kura pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā strādāja radio Literāri dramatisko raidījumu redakcijā. Lai gan radio telpas, laikā, kad tur strādāja  Mirdza Ķempe, atradās tagadējā Aspazijas bulvāri 5 un 1944. gadā vācu armija, atkāpjoties no Rīgas, šo namu   nodedzināja, tomēr leģenda par Ķempes krēslu ir ļoti noturīga un vēl aizvien  tagadējā  radiomājā Doma laukumā šis senais nez no kurienes izceltais krēsls turpina dzīvot kā goda mēbele, pieminot diktori  Mirdzu Ķempi. Atskatoties vēl uz diktoriem, kas strādāja Latvijas Radio līdz Otrajam pasaules karam, jāpiemin Aleksandrs Plūcis, kurš radio sāk strādāt 1936. gadā, paralēli  tam pasniedzot angļu valodu Rīgas komercskolā. Radio 75. jubilejas grāmatā par viņu ir rakstīts, ka Aleksandrs Plūcis vienmēr draudzīgi smaidīja. „It sevišķi priecīgs un laimīgs viņš bija, kad runāja mikrofonā.” Arī sākoties Otrajam pasaules karam, vācu okupācijas laikā Aleksandrs Plūcis še turpina darbu un par to viņš, vēlāk mainoties varām, saņem izsūtījumu uz Sibīriju, Atmiņas par savu  tēvu,  stāsta  Latvijas Radio raidījumu un ierakstu daļas vadītājs Guntars Plūcis. „Runā Rīga, pareizs laiks…” Ar šiem vārdiem man asociējas Radio diktoru Laumas Amatnieces, Severīna Vilsona, Ausmas Indriksones balsis, bet droši vien pāris desmitgades jaunākai paaudzei tās bija Ērika Krama, Māras Krontāles, Zigurda Ķeizara, Aritas Grīnbergas, Mārtiņa Hofmaņa, Māras Eglītes vai Sandras Glāzupas balsis.

No vaska diskiem un "Bellacord" platēm pagājuša gadsimta 30. gados līdz pirmajam radio ierakstam Doma laukumā 8 un šodienas digitālajai skaņu glabātuvei. Par to stāsta ilggadējais Latvijas Radio darbinieks, inženieris Uldis Mazvērsītis (1931.- 2006.), radio skanošo vēsturi lentēs un to digitālajās kopijās atklāi arhīva-fonotēkas vadītāja Guna Rāga, bet vecākais programmētājs Jānis Lācis atcerēsies kā 21. gs sākumā tapa datorā pieejamie raidījumi un mūzika. Šobrīd Latvijas Radio fonotēkā glabājas nepilns miljons skaņu ierakstu, un te mēs runājam par ierakstu digitālo versiju. Aizvien vēl radiomājas pagrabā  īpašos apstākļos tiek glabātas magnetofona lentas un pavisam nelielā skaitā ir pieejami vēsturisku ierakstu oriģināli no radio sākuma laika – pagājušā gadsimta 20.-30.gadiem. Kā sākās skaņu bibliotēkas jeb fonotēkas veidošana, to stāsta Uldis Mazvērsītis, kurš kopš pagājušā gadsimta 50. gadu vidus strādāja Radio tehniskajā daļā, gan kā inženieris, gan remontu daļas vadītājs. Uldis aizgāja mūžībā 2006. gadā, bet īsi pirms tam viņa atmiņas par radio darbību ierakstīja Ulda meita – pazīstamā mūzikas žurnāliste un Latvijas Radio 2 darbiniece Daiga Mazvērsīte. Fonotēkā savulaik atradās radiomājas Doma laukumā 8 augšējā stāvā. Nemitīgi krājās lieli un mazi lenšu ruļļi, regulāri nāca klāt ieraksti no Maskavas, kas obligāti bija jāierindo fonotēkas plauktos, un rezultātā tika konstatēts, ka esošās telpas vairs netur  šo skaņu nesējmateriālu smagumu. Tāpēc lielu daļu magnetofona lenšu pārvietoja uz pagrabu, kā atceras Uldis Mazvērsītis, tad šiem ierakstiem bija nepieciešami īpaši apstākļi – noteikts temperatūras un mitruma līmenis. Tā kā tolaik vēl nebija tāda klimata kontroles aprīkojuma ka mūsdienās, nācās izlīdzēties citādā veidā. Tagad visi ieraksti no platēm, magnetofona lentēm un  kompaktdiskiem tiek pārveidoti digitālā formātā un senajām skaņām dzīve turpinās virtuālajā vidē, kur to skaits tuvojas miljonam, bet vecās magnetofona lentes un skaņu plates ir novietotas īpaši aprīkotas pagraba telpās, vietā, kur reiz atradās bijušās kredītbankas seifs. Kā saka  Fonotēkas arhīva vadītāja Guna Rāga - vēsture te atpūšas. Guna Rāga arī stāsta, ka padomju laikā kurš katrs radio darbinieks nemaz nevarēja piekļūt fonotēkas ierakstiem. 1999. gadā kompaktdiskos sāka arhivēt visus raidījumus, kas izskanēja ēterā, bet kopš 2003. gada tie visi glabājas, tā teikt, mākonī jeb virtuālajā datu krātuvē. Tagad ik dienu Radio fonotēkā tiek pievienoti vairāki  ieraksti digitālā formātā un ikviens radio darbinieks savā datorā, pieslēdzoties fonotēkai, var atlasīt, klausīties un atskaņot  ko vien vēlas. Līdztekus datorā rodamajai fonotēkai, tur darbojas arī programma  ar nosaukumu „look” , kur  radiožurnālisti un raidījumu redaktori iesūta savus ierakstus. Tur vairāk nekā 100 cilvēkiem katram ir izveidota sava mapīte un katram tā ir brīvi pieejama. Tāpat tur rodama signālu un fonotēkas ierakstu mapīte un vēl šajā programmā var redzēt ēterā skanošo programmu, kas salikta no iesūtītajiem ierakstiem. Pagājušā  gadsimta  90. gadu otrā pusē, kad Radio bija neliels skaits datoru, šo programmu un arī fonotēku sāka veidot mūsu datorspeciālisti Jānis Lācis un Normunds Putniņš, un iesākumā bija doma skaņu glabātuvē ielikt tikai 10 sekundes no katra ieraksta. -- Atgādinām, ka Latvijas Nacionālā vēstures muzeja digitālo resursus krātuvē e-muzejs sadaļā „Gadsimta stāsti” ikviens var dalīties atmiņās par to, kāda bijusi jūsu radio klausīšanās pieredze tuvākā vai tālākā pagātnē.  

1932. gada vasarā Kalsnavas pagastā līdzās topošajai raidstacijai uzcēla divus 116 metrus augstus priedes koka torņus, kuru galos nostiepa antenu. Tobrīd tie bijuši augstākie koka radio masti Eiropā. Pagājušā gada rudenī durvis vēra rekonstruētā Latvijas Radio 1 tiešraižu studija - šobrīd modernākā un mūsdienīgākā studija radiomājā. Tehniskā attīstība Latvijas Radio - ar drēbi tapsētas studijas, radio antenas Kuldīgā un Madonā pagājušā gadsimta 30. gados un šodienas realitāte - radio raidījumu filmēšana. Rīgā 1924.gada 28. martā Saeimas budžeta komisijas locekļi  nolemj piešķirt 7 miljonus rubļu vecajā jeb 140 tūkstošus latu jaunajā naudā radiofona būvdarbiem. Tā kā Latvijā nebija tik dižu speciālistu radioraidītāju būvē, tad šo uzdevumu uzticēja Francijas radio elektrības sabiedrībai un 1925. gada pavasarī ar kuģi no Francijas ostas Denkerkas atved antenas mastus un raidītāja iekārtu. To nolemj uzstādīt  kanālmalā un līdzās esošo mazo ieliņu, kur tagad kursē 1.tramvajs, nosauc par Radio ielu. Kā lasāms grāmatā „Radio 75”, tad mastus montēja visu jūliju, un kad tie bija uzstādīti, tajos 45 metru augstumā uzkāpa pirmais drosminieks -laikraksta „Jaunākās Ziņas” žurnālists. Bet ne viņš viens bija šo torņu „alpīnists”. Tikām līdzās Pasta telegrāfa virsvaldes ēkā, namā, Aspazijas bulvārī 5, kur tagad atrodas Latvijas Universitātes fakultātes, pāris telpās iekārtoja raidītāju un vienu studiju. Pirmās studijas sienas bija iztapsētas ar auduma drapējumiem un grīdu klāja biezs paklājs, lai slāpētu skaņas no ārpuses. Tolaik presē tika sīki aprakstīts, kā izskatījās minētā studija. Kopš radio sāka raidīt, paralēli notiek arī jaunā raidlīdzekļa paplašināšanas un uzlabošanas darbi. Pasta un telegrāfa virsvaldes ēkā radio vajadzībām būvē papildus vēl divus stāvus, bet citviet Latvijā slej augšā radioantenas, lai nodrošinātu apraidi plašākām ļaužu masām. Un tā 1932. gadā Liepājā darbu sāk pārbūvētais radio telegrāfa īsviļņu raidītājs, tajā pašā gadā pie Aiviekstes elektrostacijas ceļ Madonas raidstaciju, un 1934. gada decembrī sāk darboties raidītājs Kuldīgas raidītājs. Bet runājot par Madonas apkaimē esošajiem torņiem, jāpiemin šo būvju tehniskie parametri, kas tolaik pievērsa arī Amerikas inženieru uzmanību. Viss plūst un mainās, un tagad ar lielu lēcienu piezemējamies šodienā, kad radio studijā vairs nav nekādu drapēriju un biezu rakstainu paklāju, bet  gaišos toņos reljefas sienas, galds ar vairākiem mikrofoniem, visapkārt datoru monitori un to visu var vērot video formātā. Pirms vairākiem gadiem, kad  kāds no kolēģiem izlīdzēja raidījuma vai sižeta veidošanā, vienmēr atteicu, ka pateicībā par pakalpojumu, šī kolēģa vārdu minēšu raidījuma titros sarakstā tūlīt aiz kaskadieriem un grimētājiem. Toreiz domāju, ka esmu varen asprātīga, bet nu saprotu, ka  šis joks ir tehniski novecojis, jo jau krietnu laiku ne reizi vien, dzirdu darba biedrenes sūrojamies par profesionāla grimētāja trūkumu tajās reizēs, kad radio raidījums tiek filmēts minētajā studijā. Par to, kā tehnologījas mainījušas raidījuma vadītāju darbu stāsta raidījumu "Krustpunktā" un "Divas puslodes" vadītājs Aidis Tomsons un raidījuma "Ģimenes studija" vadītāja Agnese Linka. Bet par to, kā norit filmēšana, stāsta audiovizuālā satura veidotājs Toms Šics.

"Tajos gados tikt radio, tas nozīmēja, ka tu esi kaut kā vērts. Vai nu tu mācēji dziedāt, vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu, jo te tolaik bija tāds mūzikas centrs, kur ierakstīja daudz jaunos izpildītājus," tā, atceroties laiku, kad viņš kā jauns pianists ienāca Radio, stāsta Raimonds Pauls. Šajā raidījumā ieskats maestro gaitās Latvijas Televīzijas un Radio estrādes orķestrī, un arī Žoržs Siksna atminās laiku, kad viņš šajā orķestrī tika pieņemts kā pirmais štata dziedātājs. "Ar interesi izlasīju A. Klotiņa rakstu «Divas sarunas par  mūziku.», kas bija publicēts „Rīgas Balsī” 3. augusta numurā. Autors, starp citu, ierosina Rīgas estrādes orķestri pārveidot par Radio estrādes orķestri, lai tam tik daudz laika nebūtu jāpavada nogurdinošos koncertceļojumos, lai darbs orķestrī kļūtu regulārāks, kas dotu iespēju celt ansambļa vadītāju un dalībnieku meistarību, uzlabot atskaņojuma stilu un kvalitāti. Tas viss ir pareizi, taču autors, manuprāt, nav ņēmis vērā pārējos apstākļus, proti to, ka Rīgas estrādes orķestris pagaidām ir vienīgais profesionālais estrādes kolektīvs republikā, kas lielu daļu savu izbraukuma koncertu sniedz mūsu republikas lauku rajonos. Bet kas notiktu, ja Rīgas estrādes orķestri pārveidotu par radio estrādes orķestri? Tad no šiem izbraukumiem tam būtu jāatsakās, bet Rīgā taču samērā bieži viesojas citu republiku labākie estrādes orķestri. Estrādes mūzikas izpildījumam republikā jākļūst mākslinieciski augstvērtīgākam, tādēļ ierosinu nodibināt pavisam jaunu estrādes kolektīvu-Radio estrādes orķestri, kas varētu sniegt  estrādes  mūzikas laba izpildījuma paraugu arī daudzajiem pašdarbības estrādes ansambļiem." Tāda Siguldas rajona starpkolhozu celtniecības organizācijas būvstrādnieka Bērziņa vēstule tika publicēta laikraksta „Rīgas Balss” 1960. gada vienā no augusta numuriem. Jāteic gan, ka tolaik Radio jau darbojās estrādes sekstets, kurā jau pāris gadus agrāk bija apvienojušies konservatorijas studenti. Viens no viņiem bija 12. janvāra jubilārs, komponists un pianists Raimonds Pauls. Par maestro ir sarakstītas grāmatas, uzņemtas filmas. Kolēģi – eksperti  vieglās mūzikas laukā Daiga Mazvērsīte un Ansis Pavasaris – jau savos raidījumos ir runājuši gan par Raimonda Paula dzīvi un daiļradi, gan Radio bigbendu, tā kā nepretendēju uz pamatīgu maestro dzīvesstāsta un radio orķestra analīzi, bet saistībā ar Raimonda Paula dzimšanas dienu un Radio simtgadi, ielūkosimies komponista gaitās, kā to tolaik sauca – Latvijas PSR televīzijas un radio estrādes un vieglās mūzikas orķestrī. Arī dziedātājs Žoržs Siksna atminēsies laiku, kad viņš šajā orķestrī tika pieņemts kā pirmais štata dziedātājs.

Jaunajā raidījumu ciklā par radio vēsturi atcerēsimies, iepazīsim, atklāsim radiopagātni, sarunās ar esošajiem un bijušajiem radio darbiniekiem pētīsim šī medija attīstību gadu gaitā. Ja reiz šie raidījumi ir veltīti simtajam Radio pastāvēšanas gadam, tad kā pirmo vēlos pieminēt kādu nesenu jubilāru. Latvijas Radio 3 "Klasika" 1. janvārī atzīmēja savu 29. skanēšanas gadu. Vai  tomēr arī simto? Vai varbūt abas jubilejas? Radījumā LR 3 "Klasika" direktore Gunda Vaivode un programmu vadītājs Orests Silabriedis stāsta par "Klasikas" sākumu, par laiku, kad kanāls skanēja tikai četras stundas diennaktī, un šodienu, kad "Klasikas" krājumā ir 66 raidījumi. Savukārt sadaļā "Radio regālija", kur reizi mēnesī skatīsim kādu priekšmetu, kas saistīts radio vēsturi, kopā ar "Klasikas" galveno redaktori Ingu Saksoni šķirstām "Klasicismu" klades, kur gadu gaitā pierakstīti amizanti izteikumi, pārteikšanās un anekdotiski gadījumi. ""Klasikas" vēsture ir komponists Jānis Mediņš, kurš 1928.gadā, pārņemot diriģenta zizli no Arvīda Pārupa, kļuva par Radiofona orķestra vadītāju. Šajā amatā viņš pavadīja 16 gadus, sniedzot neskaitāmus koncertus, izpelnoties apbrīnas jūsmu, atstājot aiz sevis daudz skaistas oriģinālmūzikas." Tā pirms 10 gadiem stāstot par nopietnās mūzikas atsakņošanu radio pirms kanāla „Klasika” dzimšanas stāstīja šī kanāla programmu vadītāja Ilga Auguste. Nākamais spilgtais iedīglis nopietnās mūzikas attīstībā šeit, radio, ir komponists Jānis Ivanovs, kurš no 1945. līdz 1963. gadam pildīja Radio mākslinieciskā vadītāja pienākumus. Rīgas Radiofons sākumā bija dzirdams divas stundas dienā - iesākumā ziņas, biržas jaunumi un tad mūziķu un dziedātāju koncerts. Tā kā droši varam apgalvot, ka radiostacija „Klasika” allaž ir skanējusi radio, un kur nu vēl fakts, ka Radiofons savu darbību uzsāka ar translāciju no Nacionālās operas, kur toreiz pārraidīja Pučīni operu "Madame Butterfly". Bet ja skatāmies uz raidstaciju „Klasika” sākumu 1996. gada janvārī, tad līdzīgi kā pirms 100 gadiem "Klasikas" ētera laiks bija ļoti neliels. Tās bija četras stundas diennaktī. "Klasikā" tiek "iegrāmatota" kolēģu pārteikšanās un citi valodas misēkļi tiešajā ēterā, bet jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem toreizējā Mūzikas raidījumu redakcijā darbabiedri sāka pierakstīt redakcijas iekšējos jokus un smieklīgas kļūmes runā vai rakstos. Un vēl šobaltdien šie pusgadsimtu senie pieraksti tiek glabāti un turpināti. Tos pāršķirstu kopā ar "Klasikas" galveno redaktori Ingu Saksoni.