Mani kāds vienmēr pieceļ pēc klupiena. Saruna ar aktieri Rūdolfu Plēpi

Esmu laimīgs cilvēks un ir sajūta, ka mani kāds vienmēr pieceļ pēc klupiena, saka aktieris Rūdolfs Plēpis, kurš par savu lielāko panākumu sauc bērnus un mazbērnus. Par aģitbrigādi Atlantijas okeānā, sarunām ar mācītāju Rubeni, kinolomām un Pifa dziesmu ierakstīšanu naktī - saruna ar Rūdolfu Plēpi Laikmeta krustpunktā. Daudzi par viņu teikuši - Dieva dots aktieris, kuram piemīt absolūtā teātra dzirde. Viņš pats savā autobiogrāfiskajā grāmatā savu dzīvi salīdzina ar riču-raču spēli - spēles kauliņš tevi vienu brīdi uznes augstu virsotnē, bet nākamajā brīdī jau nosviež lejā. Rūdolfs Plēpis savā radošajā un personiskajā dzīvē ir piedzīvojis daudz izcilu virsotņu un daudz smagu kritienu, bet viņš pats arī citē Zentas Mauriņas teikto: "Lai cik reizes tu būtu pakritis, ir jāceļas, ir godīgi jāturpina dzīves gājums." Saruna ar aktieri noris nevis Radio studijā, bet viņa šī brīža mājvietā Zilākalna pagastā. "Esam pansionātā .. ikdiena tāda – grābstos. Bet ikdiena te ir ierīkota tā, lai visiem būtu labi un varētu uzturēties tie, kuriem ir tāda vajadzība pienākusi. Visi apčubināti un apmīlēti. Katram jau savas problēmas, bet paldies, ka ir tādi cilvēki un vieta, kur tu vari netraucēt. Daudz jau var runāt par visādām veselības problēmām, bet galvenā jau ir tā, ka tu normāliem cilvēkiem traucē, saviem tuviniekiem, ar savu fizisko nevarību. Tas tomēr ir liels traucēklis tuviniekiem. Viņiem ir smagāk nekā man, godīgi sakot," savu ikdienu raksturo Rūdolfs Plēpis. Ar savu pieredzi - kādas ir vecumdienas ļaudīm Latvijā? "Kā nu kuram. Es uzreiz tādu lielu salīdzinājumu vilkšu – kā nodzīvoja savas vecumdienas Ēvalds Valters, pie pilna prāta, saprašanas un ar humoru, un kā nodzīvo 40 gadīgs cilvēks, kurš aiziet savā jaunībā jau pie dieviņa. Dažādi cilvēki un dažādi dzīves gājumi," vērtē Rūdolfs Plēpis.