Māra Eglīte: Man šeit, Latvijas Radio, ļoti patīk

Tikai divi vārdi – Runā Rīga – bet tie bija mani pirmie vārdi ēterā un īpaši saviļņojoši bija tos teikt arī pirmajā pārraidē pēc augusta puča – atzīstas Latvijas Radio balss, Radioteātra vadītāja Māra Eglīte. Par aso mēli skolas gados un vienīgo, bet liktenīgo kinolomu filmā "Puika", uzsaukumu lasīšanu padomju gados un savas dzīves vīriešiem – saruna ar Māru Eglīti Laikmeta krustpunktā. Laikmeta krustpunktā skan Latvijas Radio īpašā dienā – dzimšanas dienā. Tieši šodien, 1. novembrī, radio ētera mūžs Latvijā ir pārkāpis simto gadu slieksni. Latvijas Radio raidījis dažādos mūsu valsts laikmeta griežos. Radiofons ir pieredzējis Latvijas brīvvalsti un Ulmaņa laikus. Latvijas Radio pieredzēja Latvijas okupācijas dienu un padomju cenzūras gadus. Latvijas Radio bija svarīgs Atmodas vēstnesis. Kā mazs bērns atceros, ka 80. gadu beigās ar mazu radio aparātu ļaudis pat gāja pa Rīgas ielām, lai uzzinātu jaunumus, lai sekotu brīvības atgūšanas norisēm. Un arī, protams, augusta puča un barikāžu laikā. Tolaik radio mēģināja arī apklusināt, bet Latvijas Radio turpināja skanēt un skan joprojām. Simts gadu laikā Latvijas Radio ir kļuvis par Latvijas laikmeta dokumentētāju, mūsu kultūras vērtību glabātāju un ik dienas arvien uzticamu skaņu draugu tūkstošiem klausītāju. Ar producenti ilgi domājām, kuru radio cilvēku uzaicināt uz raidījumu šajā īpašajā jubilejas dienā. Izvēle, protams, liela. Par patiesiem radio cilvēkiem var saukt tik daudzus gan pieredzējušos, gan jaunos kolēģus. Bet mūsu izvēle ir Māra Eglīte. Ja viņa ir radio mājā, tad Māras balsi var dzirdēt jau pie Doma baznīcas. Viņas mūža darbs ir Latvijas Radio. Viņa ir viena no izcilākajām Latvijas Radio balsīm, un viņa arvien tur rūpi par lielu radiomājas vērtību – Radioteātri. Māra, 45 gadi šogad aprit Tev arī kopā ar Latvijas Radio. Drīz jau zelta kāzas. Māra Eglīte: Man ar vīru pēc diviem gadiem zelta kāzas. Nu tad ar radio tāpat. Droši vien padomju laikos šādās intervijās vaicātu – kas ir jūsu stiprās laulības pamatā, ar Latvijas Radio, es domāju. Māra Eglīte: Es domāju, ka stiprās laulības pamatā ir tas, ka man šeit ļoti patīk. Un nebija tā, ka es pati te nācu, bet mani savulaik uzrunāja. Tas bija Viktors Zvaigzne, kurš mani uzrunāja. Es vadīju ļoti daudz pasākumus un vienā pasākumā – es nezinu, kas tas bija par žurnālistu, viņš teica: Jums vajadzētu strādāt par diktori radio. Es teicu – jā, es labprāt, tikai kurš mani ņems tā uzreiz? Likteņa sakritība, ka sākumā es nācu kā aizvietotāja. Tad man piedzima dēliņš 1983. gadā, pēc tam, piedaloties kopējā konkursā, es jau kļuvu pilntiesīga radio diktore. Kādas ir tavas pirmās radio atmiņas? Tev bērnībā mājās bija radio, bija kādi raidījumi, kurus klausījies? Māra Eglīte: Jā, es atceros, es mācījos. Es dzīvoju Kandavā, un mums bija tāds bleķa radio. Es nezinu, bija tāds metālisks karkass. Un ko es no visa tā atceros? Tas bija tad, kad bija "Skroderdienas", jo viņas gan aizliedza, pēc tam sauca "Skroderdienas" par “pelšenēm”, neatceros vairs, bet - "Māras Silenieces dienasgrāmata". Nu kad tas ieraksts gāja, tad bija mute vaļā, un es nezinu, kas… Tas bija tas, kuru Antra Liedskalniņa ierunāja? Māra Eglīte: Jā. Es nezinu, cik sērijās bija, bet tas bija kaut kas tāds, likās - wow! Tādas man ir pirmās atmiņas par radio un konkrēti ar to radio aparātu, kas mums bija.  Radio, protams, ir balss. Vai arī tev kādas balsis palikušas prātā? Māra Eglīte: Nē, balsis man nav palikušas, redz, tu saki Antra Liedskalniņa. Es nez kāpēc biju iedomājusies Ligitu Dēvicu, bet izrādījās, man nav taisnība. Tā bija Antra Liedskalniņa. Jo vienkārši man tas radio likās… tas bija tik fascinējoši, ka tu vari klausīties, un viņš ir tavā mājā un…. Tu nevarēji paredzēt, ka paies gadi un tu pati būsi radio balss. Māra Eglīte: Absolūti nē, absolūti nē. Ievadā vaicāšu par radio šodien. Ir tāds pieņēmums, ka Latvijas Radio - to jau tikai veci cilvēki, pensionāri klausās. Bet es zinu arī ļoti daudzus jaunus cilvēkus, kas klausās Latvijas Radio, un es redzu ļoti daudz jaunus cilvēkus, kas ir izvēlējušies strādāt šeit, Latvijas Radio.  Radio šodien - kādus tu redzi savus jaunos kolēģus, kas radio stāstu turpinās nu jau otrajā simtā? Māra Eglīte: Tu man uzdevi ļoti grūtu jautājumu. Zini, es tā nemaz nevaru atbildēt uzreiz. Jo es negribu uzreiz par vecajiem laikiem. Es gribu par radio šodien. Māra Eglīte: Redzi, es jau visu ņemu salīdzinājumā ar to, kā bija tad. Kā mēs nācām, kā mēs mācījāmies. Vai tu saproti - man bija darba audzinātāja Ausma Indriksone. Es biju pilnīgi..., es viņu dievināju, kā viņa mani pa to māju izvadāja, uz centrāli aizveda, visu parādīja, visu apstāstīja. Un pēc trim mēnešiem jau esot šeit, šajā darbā Radio namā, man atļāva stereo programmā, kur tagad mums iet pirmais kanāls, tur bija stereo programma, atļāva ieslēgt mikrofonu un pateikt divus vārdus - "Runā Rīga!". Viss un izslēgt. Tālāk jau Ausmiņa pati visu darīja. Tie bija mani pirmie vārdi ēterā, ko es izteicu. Šodien droši vien, ka tas ir daudz vienkāršāk, daudz liekas - nu tā. Es nezinu, var jau būt…. es absolūti negribu teikt, ka nē, ka nav tā cieņa un mīlestība pret radio, kāda bija un ir joprojām mums, tiem vecajiem. Bet man liekas, ka mums bija tāda lielāka pietāte.  Tad nebija ne interneta, tad nebija nekas cits, bija tikai šis radio pamatā.  Bet jaunieši ir ļoti jauki, ir interesanti skatīties, interesanti klausīties. Un tagad jau ir cits, kā saka, nav tik tā lineārā platforma, kurā raidīt, bet ir jau citas un tie podkāsti un viss. Jā, man tas liekas ļoti interesanti.