Margarita Vilcāne: Mana ikdiena ir laba mūzika, no estrādes esmu ļoti tālu

Baudu man tagad dod klasiskā mūzika, grāmatas un krustvārdu mīklas – saka dziedātāja Margarita Vilcāne un atzīst, ka savas dziesmas mājās neklausās. Par dzimtas ceļiem Krievijā un pirmajām atmiņām no Rīgas, par estrādes dīvu konkurenci un kāpēc negribēja emigrēt – saruna ar Margaritu Vilcāni. Raidījums Laikmeta krustpunktā ir devies ārpus Latvijas Radio studijas ārpus Rīgas. Mēs esam Upesgrīvā pie Mērsraga, blakus jūra, mežs un miers, kas šajā nemierīgajā laikā ļauj dziļi ievilkt elpu, sajust dabas spēku un jūras mierinošo klātbūtni. Ja salīdzinām ar jūru, mūsu šīs reizes raidījuma personība ir piedzīvojusi visu – gan skaistus jūras saullēktus un saulrietus, gan bangojošas un postošas vētras, jūras viļņos viņa ir augšu celta un, protams, pieredzēti arī kritieni. Visu radošo mūžu viņa ir peldējusi mūzikas un skaistu dziesmu jūrā. ‘Balta saule spīd, visapkārt jūra, jūra vien, balta laiva slīd un laivā mēs ar tevi vien.” Šie Ziedoņa Purva vārdu daudzus uzreiz mudina dungot Raimonda Paula dziesmu „Balta saule: . Dziesmu, kurai vienmēr ir Margaritas Vilcānes balss. Šodien esam Upesgrīvā ciemos pie Margaritas. Ļaudīm, protams, uzreiz interesēs, kā šodien Margaritai klājas, ko Margarita dara. Apkārt paraugot, redzu – Margarita nesēž uz mūriņa, Margaritai ir jākurina krāsnis, Margaritai ir jācīnās ar daudzajiem kurmju rakumiem dārzā. Kā Margaritai klājas? Margarita Vilcāne: Visā visumā grēks būtu vispār sūdzēties un jāsaka, ka u klājas tā, kā laikam manam vecumam arī pieklājas, bet laime ir tā, ka es iemācījos sadzīvot ar sevi, ar dotajiem apstākļiem un visā tajā tomēr sameklēt un saredzēt gaišo, bez tā gan nevar mūsu laikā. Bet līdz tam jānonāk. Šī ziema mums ir gana pelēka. Kur jūs saredzat to gaismu, to gaišumu, to labo? Margarita Vilcāne: Man ir gaisma visapkārt, visā tajā, kas ar mani notiek. Es esmu diezgan tāds, laikam egocentrisks cilvēks. Man ļoti labi pietiek pašai ar sevi. Bet tas piemita visai manai dzimtai, man tas nāk no turienes. Tāda bija mana mamma, tāds bija mans opis. Un tā kā man nav nekāda tāda liela akadēmiskā izglītība, es visu mūžu biju spiesta mācīties, mācīties, mācīties un mācos līdz šai baltai dienai. Tāpēc es teicu – pie tā miera un harmonijas, kurā es dzīvoju, bija jāiemācās nonākt. Kāda ir tagad, Margarita, jūsu ikdiena? Jūs vakaros sēžat pie televizora, skatāties ziņas un lamājiet valdību? Es redzu jums stūrī ir plašu atskaņotājs un varbūt Margarita uzliek kādu plati un klausās mūziku? Margarita Vilcāne: Man ir pasakainas plates. Mana ikdiena ir laba mūzika, no estrādes es esmu ļoti tālu. Estrāde man ir tomēr profesija ir atstājusi savas pēdas, es gribu būt lietas kursā un tikai. Bet baudu man dod klasiskā mūzika, grāmatas un krustvārdu mīklas. Kur ir pilnīgs automāts, tad ir prāts absolūti brīvs no visa kā, tur notiek savs process, kuru grūti noraksturot. Kas notiek brīžos, ja kādu no tām mīklām neizdodas atminēt? Jūs to noliekat malā, vai jūs urdāt sevi tikmēr, kamēr visas mīklas ir atminētas, vai nezinu, varbūt kaut kur datoram lūdzat palīdzību? Margarita Vilcāne: O nē, es ar tehnikām esmu diezgan tāds, kā tur sauc krieviski – “čaiņiks”. Bet mani tas netraucē, nē, nē, nē, viss ir kārtībā. Un pie tam arī ar tām krustvārdu mīklām… Es visu laiku par tām mūsu latviešu krustvārdu mīklām varu tikai šausmināties. Tur, es nezinu, lielākā upe kaut kādā tur Čaučau ciematā vai vēl kaut kur Āfrikā. Nu tas ir stulbi. Ļoti labas krievu valodā ir krustvārdu mīklas, nu tagad viņas ir tik pieejamas, cik pieejamas. Nē, viss ir kārtībā. Un grāmatas. Grāmatas, grāmatas, grāmatas. Cik daudz sevī laižat iekšā šos visus lielos pasaules notikumus, visus nemierus, karus... Margarita Vilcāne: Arī tikai zināšanai, jo, teiksim, par… nu par to, kas notiek ar Ukrainu, man bija skaidrs pēc divām nedēļām, kad sākās tas karš… kur arī kārtējā mācība, nekad nesaki nekad. Es biju pārliecināta, ka tas nevar būt. Nu tagad es esmu daudz piesardzīgāka par tādiem apgalvojumiem. Un, ja nopietni par to sāk domāt, tad vispār nav iespējams dzīvot. Jo tur cilvēki mirst katru dienu, katru minūti, un tās šausmas, kādās viņi dzīvo. Nu kā lai es nenovērtēju to, kā es dzīvoju, kādi man ir apstākļi. (..) Par sadarbību ar Raimondu Paulu ir, protams, daudz stāstīts, mani vairāk interesētu, kā jums veidojās tā sazobe arī ar citām dziedātājām, jo ir zināms, ka Raimonds Pauls atrod vienu talantu, tad nākamo, tad nākamo, un tev pašam tālāk jāmēģina ir tajā dziesmu jūrā izpeldēt. Kad Raimonds Pauls atrada Noru Bumbieri, tad Mirdzu Zīveri un Aiju Kukuli un tā tālāk. Kā tur ir tā greizsirdība, sāncensība? Margarita Vilcāne: Es jums pateikšu, ka visa tā reakcija ir atkarīga, kā saka, no tā prāta daudzumu, ko tev Dieviņš devis. Jo pirmais brīdis ir ļoti sāpīgs. Ar to, teiksim, tas raksturojas, ka Raimonds raksta Tev – sajūta ir kolosāla, tu tikai kā putniņš, kā saka, atver muti un čivini tālāk. Un liekas, ka tā būs vienmēr. Bet nē, cilvēks… Raimonds iet savu ceļu. Tev tas ir jāsaprot, jāpieņem un tev visu laiku jāpatur prātā arī tas savs ceļš. Bet es saku pirmais brīdis ir ļoti sāpīgs, bet pēc tam es saku – stop stop, bet tā tak nav. Tā tas bija arī jums, kad Nora parādījās uz skatuves un tālāk Mirdza Zīvere un Aija Kukule? Margarita Vilcāne: Es ļoti ātri tam tiku pāri, ļoti ātri, bet pirmais brīdis, nu tā – nu kā, es taču šo dziesmu varu nodziedāt labāk un tā. Tā ir mana dziesma. Nē, tā nav tava dziesma, tā ir Raimonda Paula dziesma, viņš dod, kam viņš grib. Un paldies Dievam. Nāca Nora, nāca Aija, nāca Mirdza, nu – mūsu zieds. Pateicoties Raimondam. Un viens tur turētu aizvainojumu sevī visu laiku, pie kā tas novestu? Tas ir neauglīgi. Ne vienam, ne otram. Es vēroju, ka ar maestro jums arvien ir ļoti, ļoti ciešas attiecības, viņš vienmēr ļoti silti izsakās par jums un jums ir… Margarita Vilcāne: Pēdējā laikā… pēdējie kaut kādi gadi, jo Raimonds vienmēr… Raimonds ir Raimonds. Viņš var pateikt, tikai tas ir pareizi jāuztver. Nē, mums ir labas attiecības, labas cauri visiem gadiem, kas tur tajos gados nebūtu un tā. Pats sākums visiem – nu visi viņā samīlējušies līdz ausīm, nu pēc tam tālāk? Nu tad ko tu ar to mīlestību darīsi? Viņš prot savaldzināt. Bet tas ir forši. Tas ir forši! Es esmu dzirdējis no Maestro, viņš man ir teicis, ka arī novērtē, ka Margarita zināja to brīdi un juta to brīdi, kad pateikt skatuvei – šobrīd pietiek. Ka ne visi dziedātāji jūt to brīdi, ka darba mūžs skatuvei ir atdots un varbūt vairs arī nevajag uz tās kāpt. Kāds jums bija šis brīdis, jo bija virkne koncertu, atvadu koncertu, pēdējo koncertu... Margarita Vilcāne: Ziniet, tur ir tā, ja dzīve mani spiestu – ja man nebūtu, ko ēst, es būtu spiesta strādāt. Ko tas nozīmē? Man būtu visu laiku sevi jāuztur formā. Kā teiksim, Viktors to dara, cepuri nost, viņš tiešām ir ļoti labā vokālā formā. Vai Žoržs Siksna. Bet tas prasa darbu. Man tas nebija nepieciešams. Tā nevar – nodziedāt koncertu, pēc tam mēnesi nevērt muti vaļā un atkal. Tas ir nereāli. Ja kāds to saka, tās ir blēņas. Un tāpēc es sapratu – nu pietiek. Pāršķīru to lapu, arī ne pārāk viegli, ar pārdomām, ar asarām, izraudāts, izsāpēts, viss ir bijis. Bet mājas apstākļos... Margarita Vilcāne: Nē nē. Vienīgais, kas man bija, kad es auklēju savus mazbērniņus, tad viņiem dziedāju šūpuļdziesmas, obligāti bija jādzied katru vakaru. Valterītis, viņam jau acis krīt ciet - "vējiņš pūš", tas nozīmē, "Pūt, vējiņi". Manī bija tad, kad es strādāju un koncertēju, nenormāla mīlestība uz savu darbu, tur vispār nav ko runāt. Arī uz dziedāšanas procesu. Man bija bauda no visa tā. Un vienā brīdī es to baudu sāku zaudēt. Un tad sāku just, ka es smaidu tā falši. To uz skatuves redz un jūt. Es bišķi sapinos, bet skaidrs ir viens, ja es būtu spiesta, es būtu to darījusi. Spiesta nebiju. Lapa pāršķirta un viss.