Miks Zvirbulis: Vārdos ir grūti runāt par bildi, par filmu var runāt, sēžot kinozālē

"Straumi" esmu redzējis divas reizes un joprojām nesaprotu, kā tā filma ir uztaisīta, tikai tas, ka viņa ir ārkārtīgi emocionāla, neparasta un profesionāli savdabīga – atzīst leģendārais operators Miks Zvirbulis. Par paša emocijām Kannās un kā filmu kadri pie viņa atnāk sapnī, par tēva bišu dravu un zvejnieku piparotajiem jokiem – saruna ar Miku Zvirbuli Laikmeta krustpunktā. "Pašmērķība un manierīgums ir tikpat lieli kino operatora darba trūkumi kā pelēki neizteiksmīgs un inerts attēls. Māksliniecisko rezultātu nosaka galvenokārt māka atteikties no visa liekā, virspusējā. Izvēlēties no operatora izteiksmes līdzekļu plašā klāsta pašu nepieciešamāko un darbam vispiemērotāko. Radoša patstāvība, savdabība, dramaturģiska domāšana, emocionalitāte, prasme veidot darbības vidi un atmosfēru, manuprāt, ir tās īpašības, kas raksturo īstu operatoru atšķirībā no amatnieka šī vārda sliktākajā nozīmē." Tā 1987.gadā žurnālā "Kino" par savu profesiju raksta kino operators Miks Zvirbulis. Viņš ir viens no pirmajiem profesionāli izglītotajiem kinooperatoriem Latvijā, viņš ir nofilmējis Latvijas kino zelta fondu, saņēmis Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā, un Rīgas Kinostudijā sāka strādāt jau tālajā 1960. gadā.  Pirmais jautājums ir par filmu "Straume", par to tagad runā visi Latvijā un aiz mūsu robežām. Vai Straumi esat redzējis, cik daudz par to esat dzirdējis? Miks Zvirbulis: "Straumi" esmu redzējis divas reizes, joprojām es nesaprotu, kā tā filma ir uztaisīta. Tikai tas, ka viņa ir ārkārtīgi emocionāla, neparasta un profesionāli savdabīga, tas ir pats sev saprotams. Un ļoti simpātiska ir filmas autoru rīcība, ka, neskatoties uz šiem lielajiem panākumiem, ka viņiem bija tik daudz prāta, ka neiesaistīties sadarbībā ar Holivudu, kas būtu atkal viens tāds posms, kas ierobežo viņu radošo brīvību.  Par mūziku - man tā it kā sveša lieta, bet tas, ka rezultāts uz ekrāna ir apskaužamā kvalitātē, tas ir nepārprotami, un es esmu institūtā mācīts, ka ekrānam mēli blakus nepiekārsi, ka visu rāda bilde. Un bilde ir tā, kas šajā gadījumā pat bez skaņas dara to, kas retā filmā ir sasniedzams kvalitātes ziņā. Statistikas dati rāda, ka "Straumi" Latvijā būs noskatījušies visvairāk skatītāju, kas ir bijis kādai filmai kopš neatkarības atjaunošanas, "Straumei" ir jau miljoniem skatītāju aiz mūsu robežām. Kas ir tas, jūsuprāt, kas ļaudis uzrunā šajā filmā?  Ne jau tikai tas kaķītis ar skaistajām acīm. Miks Zvirbulis: Ļoti elementāras lietas, man tā liekas. Ja paskatās kaut vai Rozītes Stiebras filmas un to, ko mēs redzam televīzijas ekrānos, tad tās ir divas dažādas pasaules. Viena ir orientēta uz kādām lētām ārišķībām un otra - uz ļoti emocionālu pieeju nopietnām lietām. Un man liekas, ka Zilbalodim te ir izdevies sasniegt to, ko multiplikācijas filmas, man liekas, vispār reti kaut kur var redzēt. Neesmu pēdējā laikā redzējis Volta Disneja filmas, man liekas, ka tas bija tas periods, kur bija kaut kādas ļoti nopietnas multiplikāciju filmu vērtības. Un tad ir vesels periods, sevišķi tas, ko mēs te redzam bieži vien uz ekrāniem – tas ir tas pats, kas ir amerikāņu kino bieži vien dominē arī mākslas filmās – atgriešanās pie mēmā kino perioda, kad uzskatīja, ka ir nepieciešami kādi ārēji līdzekļi, lai piesaistītu skatītāju uzmanību. Te tas nav vajadzīgs. Te ir…  nu es nezinu…  par kino ļoti grūti runāt vārdos. Sevišķi operatoriem, jo viņiem, kā saka, tā vārdu izteiksme nav tā galvenā… Bet jūs minējāt, ka "Straumi" esat devies skatīties divreiz, kāpēc? Miks Zvirbulis: Aiz milzīgi lielas cieņas un ieinteresētības, jo es saku, es neesmu nekad neko tamlīdzīgu redzējis multiplikācijā un ne jau šo filmu vien. Ir filmas, kas mani ar kaut ko ļoti piesaista, es eju skatīties, un atšķirībā no daudziem, kas skatās televīzijas ekrānā vai telefonā, vai nezinu, kādā vēl tehniskā izpildījumā... Es esmu no tiem cilvēkiem, kas savā laikā institūtā vienā eksāmenā biju spiests atbildēt uz biļetes jautājumu, kādas ir labākās vietas kino teātrī. Un tas bija laiks, kad nebija vēl platekrāna ekrāns. Un tā atbilde, kas bija, protams, mācību procesā pieradīta, ka labākā vieta kinoteātrī ir divarpus ekrānu platuma attālumā no ekrāna zālē. Un tad attēla bilde un skaņa ir vislabākā. Kura tā varētu būt – kāda 10. rinda? Miks Zvirbulis: Nu tā – cik plats tas ekrāns. Tagad ir platais ekrāns. Bet es joprojām eju skatīties 99% gadījumā uz "Splendidu", jo tur ir visa atmosfēra. Popkorns un viss pārējais man vienmēr ir traucējis, un es tur sēžu… sevišķi tāpēc, ka to vecais Jemeļjanovs ir būvējis pirms 101 gada laikam kā pirmo laikam speciāli būvēto kinoteātri Baltijas valstīs, un tur tas košais dekorējums ir ļoti traucējošs skaņas uztveres kvalitātei, tāpēc sēžu kādā 5., 6., 7. rindā, lai es tā labi varu redzēt, grozīt galvu, uztvert detaļas un ne tikai pa pliko, kā saka, sižetu, bet mani interesē bilde. (..)  Kādu jūs redzat šī brīža kino veidotāju paaudzi – operatorus, režisorus? Miks Zvirbulis: Man ir prieks par to, ka, neskatoties uz pesimistiskajām laikmeta vērtējuma iezīmēm, kino ir dzīvs un ir interesants, un ne tikai tāpēc, ka rodas tāda negaidītas kvalitātes filmu kā "Straume", bet vesela virkne pilnmetrāžas mākslas filmas un dokumentālās. Man būtu ļoti grūti tagad saukt kaut kādus konkrētus vārdus, jo noteikti kaut ko labu es būšu aizmirsis, bet kaut vai Dāvja Sīmaņa pēdējā filma un tāpat Viduleja [Anna}] un…  vesela virkne filmu ir tās, kas rāda, ka arī kino ir dzīvs un ar, manuprāt, ar ārkārtīgi lielu perspektīvu attīstīties. Ja vien būs pietiekami tāda pretimnākoša vadošo cilvēku uzmanība.  Un mani ļoti apmierina tas, ka tāds cilvēks kā Dita Rietuma un Daira Āboliņa ir cilvēks savā vietā un arī no valdības puses ir izpratne un naudas izteiksmē piešķīrumos. Kaut vai tas, kas bija vērojams Latvijas simtgadē. Jo es varu salīdzināt tikai ar to laiku, kad arī viens no cilvēkiem, kam savā laikā bija vara … Repše… bija tas, kas, man liekas, savas…  Kā lai saka, tādas, varbūt par aprobežotību to nevar saukt… tādas stabilas, vienpusīgas patiesības uztveres dēļ arī kino nodarīja ļoti lielu ļaunumu. (..) Miks Zvirbulis: Vispār jau vārdos ļoti grūti runāt par bildi, man tā liekas, ka vārdos var tā vienkāršoti kaut ko atstāstīt, ja iet runa par filmu, tad varbūt tas ir sižets. Bet es neticu, ka vārdos var runāt par mūziku vai par tēlotājas mākslas darbiem tādā veidā, lai rastos tas pats emocionālais satraukums vai stāvoklis, kāds ir tad, ja tu to skaties ar acīm. (..) Man ir sajūta, ka par filmu var runāt, sēžot varbūt kinozālē un skatoties, tad kaut ko var….