Mūsdienīgās, sarežģītās un pārlaicīgās: fokusā "Solomamma" un "Piedod, mazā"

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas recenzējam divas debijas, kas sakņojas stāstos par šodienas sievietēm. Norvēģietes Janikes Askevollas dramēdija “Solomamma”, kas vasaras nogalē piedzīvojusi pirmizrādi Lokarno, uzrāda morālas dilemmas apsēstībā ar ģenētiku un paternitāti. Tikmēr Evas Viktoras filma “Piedod, mazā”, kas pārliecinoši rezonē balvu sezonā un Sandensā ieguvusi labākā scenārija balvu, ir dramēdija kas ar liegi tumšu humoru zīmē ceļu atlabšanai pēc traumas. Askevolla piedāvā neērtu humoru, asredzīgus novērojumus par sabiedrību un "apzinātās ģimenes" modeli. Filmas centrā ir žurnāliste Edīte (lomā zviedriete Lisa Lēve Kongslija), kura vairākus gadus viena pati audzina savu dēlēnu. Bērna tēvs ir spermas donors, kura identitāti, veselības stāvokli un motivāciju viņa vēlas uzzināt detalizētāk, tamdēļ nolemj viņu uzaicināt uz interviju. Lakoniskajā dramēdijā savijas ziemeļnieciski šerps un silts humors, kas preparē dzimumlomas sabiedrībā. Režisore un scenārija līdzautore Askevolla stāsta, ka par iedvesmu šim sižetam kalpojusi gan kādas draudzenes pieredze, uzmeklējot sociālajos tīklos sava sēklas donora profilu, gan situācija Norvēģijā, kad spermas ziedošana ir kļuvusi par valstij kompensējamu pakalpojumu, kas likumsakarīgi izaicina priekšstatus par ģimenes struktūru. Filmu kopproducējusi Latvijas studija "Mistrus Media". Tikmēr amerikānietes Evas Viktoras debija režijā "Piedod, mazā" tiek dēvēta par “Oskaru” sacīkstes “melno zirdziņu”, un tā pārsteidz ar intonāciju, narāciju un raksturiem. Filmas galvenā varone ir Agnese (lomā pati Viktora), spējīga literatūras profesore, kas aizrāvusies ar Virdžīniju Vulfu un joprojām pēc seksuālās traumas cenšas ar draudzenes, tuvāko cilvēku un nejauši sastapto (arī kaķa) palīdzību atgūt kontroli, dzīvesprieku un pašapziņu. Fragmentējot Agneses dzīvi, filmā varones pieredzes nodaļas izgaismos laiku pirms, traumu un tās sekas. Kā dzīvot pēc sliktā? Agneses negribētā tuvība ar viņas disertācijas darba vadītāju pārtaps dzīves puzles likšanā no jauna. Tā dziedēs un smīdinās, sāpinās un liks nopūsties, nemainīgi izvilinot smaidu. Šādi miniatūri, niansēti darbi kā "Piedod, mazā", kuru centrā ir varones introspekcija un līdzcilvēku klātbūtne, nemēģinot aizrauties ar formālismu un tendenciozitāti kinematogrāfā, liek ticēt amerikāņu neatkarīgajam kino.