Mūsdienu krimināldrāmai pa pēdām – "Pieķerts nozieguma vietā" un "Anonīmais zvanītājs"

Tuvojoties rudens drēgnajām pievakarēm, Kur kritiķiem nav vietas aplūko divas filmas, kas sasilda, paātrinot asinsriti – zem raidījuma veidotāju lupas nonācis "modernā klasiķa", amerikāņu kinorežisora Darena Aronofska jaunākais darbs "Pieķerts nozieguma vietā", kā arī viens no pagājušā gada Toronto kinofestivāla pārsteigumiem, skotu filmdara Deivida Makenzija analogo tehnoloģiju spriedzes darbs "Anonīmais zvanītājs". 1998. gads, Ņujorka. Henks (lomā Ostins Batlers) ir trīsdesmitgadīgs bārmenis, kura miegu nakti pēc nakts laupa murgi par pagātnes traģēdiju, kas uz visiem laikiem pārtrauksi viņa beisbola karjeru. Kad vīrietis piekrīt uz pāris dienām pieskatīt kaimiņa kaķi, viņam pat prātā nevar ienākt, ka dzīve nu ir mainījusies uz visiem laikiem – jau pavisam drīz pie viņa dzīvokļa durvīm klauvē kriminālo aprindu ekselences un dīkdieņi no krievu, puertorikāņu un ebreju mafijām. Darena Aronofska jaunākais darbs "Pieķerts nozieguma vietā" ir režisoram netipiski ierobežots žanrā, un, lai gan piedāvā ar krāsainiem tipāžiem un spraigiem notikumiem pilnas izklaides pieredzi, tāpat atstāj daudz neatbildētu jautājumu. Epizodē apspriežam darba radniecību ar Gaja Ričija un Mārtina Makdonas daiļradi, deviņdesmito gadu nostaļģijas izmantojumu un no komiksu pasaules patapinātiem tēliem, kas, iespējams, nesasniedz trīsdimensionālu iespaidu. Asa sižeta žanram mazāk tipiska ir filma "Anonīmais zvanītājs" – tās sižets seko Tomam (lomā britu aktieris Rizs Ahmeds), skrupulozam starpniekam, kurš trauksmes cēlējiem palīdz vienoties ar viņu kādreizējiem darba devējiem, sargājot abu intereses. To viņš paveic ar zvanu centrāles palīdzību – visa komunikācija notiek anonīmi, caur starpniekiem. Savu identitāti viņš slēpj tik labi, ka pats piemirst par savu eksistenci. Viņa rutinēto dzīvi izmaina kliente Sāra (lomā Lilija Džeimsa), kura pārtikas korporācijā atklāj pārkāpumus, un nu viņas dzīvība ir apdraudēta. Velkot paralēles ar Frānsisa Forda Kopolas "Sarunu" (1972), Džoela Šūmahera "Telefona būdu" (2002) un Floriana Henkela fon Donersmarka "Citu dzīvēm" (2006), spriežam par sakarnieku spriedzes kanoniem un iemesliem, kādēļ daļa filmas ir viens no svaigākajiem pēdējā laika žanra piemēriem, un to, kā sekošana Džeisona Borna filmu sērijas pēdās var novest arī filmveides bezdibenī.