No spīkeriem līdz ziņu programmu vadītājiem

"Atklāts spīkeru konkurss Latvijas radiofonā. Sacensībā var piedalīties personas ar nobeigtu vidusskolas izglītību, latviešu tautības, vecumā no 25 - 35 gadiem, pārvalda vēl vismaz vienu svešvalodu (angļu, franču vai vācu) un prot brīvi lasīt visās minētajās valodās." Tādas bija prasības radio ziņu lasītājiem un programmu pieteicējiem pagājušā gadsimta 30. gados. Tolaik par spīkeri strādāja vēlāk pazīstamā dzejniece Mirdza Ķempe, un pieminot dzejnieces dzimšanas dienu -1907. gada 9. februāri, iepazīstam „Ķempes krēslu", kas vēl tagad atrodas radiomājā Doma laukumā 8, uzzinām kā pirmos soļus diktora amatā spēra mūsu ilggadīgā darbiniece, samtainās balss īpašniece Sandra Glāzupa, bet Ziņu dienesta rīta programmas Labrīt balss Lauris Zvejnieks stāsta, kāpēc viņam patīk runāt pie radio mikrofona. Pirmais programmu pieteicējs un ziņu lasītājs bija radio orķestra dibinātājs Arvīds Pārups, kā atceras viņa laikabiedri, tad enerģijas pilnaisPārups turpat studijā nodiriģējis kārtējo koncertu, tūliņ arī iepazīstinājis radioklausītājus ar jaunākajām ziņām. Drīz pēc radiofona nodibināšanas par programmu pieteicēju un ziņu lasītāju, jeb kā toreiz teica – par spīkeri, darbā tika pieņemta jaunā dzejniece un tulkotāja Mirdza Ķempe. Radio arhīvā ir saglabājusies tik vēlāk padomju laikos ierakstītā dzejnieces Mirdzas Ķempes balss, bet raidījumā fragments no 2015. gadā rakstītās intervijas ar literatūras vēsturnieku Andreju Grāpi, kad viņš stāstīja par  Ķempes  darba  gaitām radiofonā. Starp citu, salīdzinot ar mūsu radio, tolaik Apvienotas karalistes raidsabiedrība BBC bija krietni konservatīvāka attiecībā uz sievietēm diktorēm. Tikai 1933.gadā BBC izsludina konkursu uz sievietes diktores vietu šajā radio. Kā rakstīts BBC vēstures pārskatā kompānijas interneta mājaslapā, tad toreiz darbā tiek pieņemta Šīla Boreta (Sheila Borrett).  Diktores amatā viņa tiek sava zemā balss tembra dēļ, bet jau pēc trim mēnešiem Boretu atlaiž, jo BBC saņēma tūkstošiem sūdzību no klausītājiem, kuriem bija neērti klausīties sievietes diktores balsī. Turpinot par Mirdzas Ķempes gaitām radio, ekā Doma laukumā 8 aizvien glabājas kāds priekšmets, kas saistīts ar dzejnieces darbību šeit radio – tas ir krēsls ar noapaļotiem rokturiem, ar dermatīnu piekniedēts polsterējums, visnotaļ arhaiska mēbele tagadējo datorkrēslu un galdu vidū. Krēsls atrodas LR1 kanāla direktores darba telpā un aizvien kolēģi to dēvē par „Ķempes krēslu”. Kā sēžamais ticis pie šāda goda nosaukuma, stāsta LR3 „Klasika” kultūras žurnāliste, Rakstniecības un Mūzikas muzeja  speciāliste Liega Piešiņa, kura pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā strādāja radio Literāri dramatisko raidījumu redakcijā. Lai gan radio telpas, laikā, kad tur strādāja  Mirdza Ķempe, atradās tagadējā Aspazijas bulvāri 5 un 1944. gadā vācu armija, atkāpjoties no Rīgas, šo namu   nodedzināja, tomēr leģenda par Ķempes krēslu ir ļoti noturīga un vēl aizvien  tagadējā  radiomājā Doma laukumā šis senais nez no kurienes izceltais krēsls turpina dzīvot kā goda mēbele, pieminot diktori  Mirdzu Ķempi. Atskatoties vēl uz diktoriem, kas strādāja Latvijas Radio līdz Otrajam pasaules karam, jāpiemin Aleksandrs Plūcis, kurš radio sāk strādāt 1936. gadā, paralēli  tam pasniedzot angļu valodu Rīgas komercskolā. Radio 75. jubilejas grāmatā par viņu ir rakstīts, ka Aleksandrs Plūcis vienmēr draudzīgi smaidīja. „It sevišķi priecīgs un laimīgs viņš bija, kad runāja mikrofonā.” Arī sākoties Otrajam pasaules karam, vācu okupācijas laikā Aleksandrs Plūcis še turpina darbu un par to viņš, vēlāk mainoties varām, saņem izsūtījumu uz Sibīriju, Atmiņas par savu  tēvu,  stāsta  Latvijas Radio raidījumu un ierakstu daļas vadītājs Guntars Plūcis. „Runā Rīga, pareizs laiks…” Ar šiem vārdiem man asociējas Radio diktoru Laumas Amatnieces, Severīna Vilsona, Ausmas Indriksones balsis, bet droši vien pāris desmitgades jaunākai paaudzei tās bija Ērika Krama, Māras Krontāles, Zigurda Ķeizara, Aritas Grīnbergas, Mārtiņa Hofmaņa, Māras Eglītes vai Sandras Glāzupas balsis.