Pasaka par Sniegavīriņu (stāsta Gunārs Jākobsons)

Vāclava Čtvrteka pasaku par Sniegavīriņu 1996. gada 6. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis Gunārs Jākobsons. Prāgas pilsētas jaunā rajona skvēriņā stāv mazītiņš Sniegavīriņš: nu, tik mazs, ka tam pat zaķis varētu viegli pārlēkt, ja tā krietnāk ieskrietos! Augas dienas stāvot uz Skaistkalniņa, vīriņš dzied jautru dziesmiņu par sarkanu degungalu, salu un lāča miegu: E', kur sarkans degungals, Tas tik ira' sals, Bet, kas nemīl ziemu, sniegu, Lai guļ pēļos lāča miegu! Reiz mazais pogainis noskatās, kā klājas kāda gudra zinātnieka ģimenei, kuras dzīvoklis aprīkots smalkām lietām:  centrālapkuri, ledusskapi, radio... Te pēkšņi, mainot izdegušu spuldzīti, atskan skaļš sprakšķis un izceļas īssavienojums. Televizora ekrāns satumst, radio apklust un ledusskapis pārstāj omulīgo murrāšanu. Sākas ģimenes mēroga skandāls, jo ledusskapī taču ir akniņas un krējums rītdienas pusdienām! Zinātnieka prātu pārņem eksistenciālas pārdomas un globāla mēroga jautājums: kur atrast jaunus drošinātājus?! Izmisumā riņķodams un svaigā gaisā galvu vēdinādams, gudrais vīrs teju samin Sniegavīriņu, kurš nepārstāj pukoties - sak', ir nu gan tie mūsdienu zinātnieki: perfekti zina, cik sver kausēta siera molekula, bet neprot ieskrūvēt spuldzīti! Piemēram, viņam - vienkāršam sniegavīram - radusies ideja, kā pasargāt akniņas un krējumu ledusskapī! Kamēr Sniegavīriņš saldētavā vēsina akniņas un krējumu, zinātnieks aprēķina sniegavīriņa aukstuma ražošanas koeficientu. Rezultātā tiek atrasts sētnieks, kurš parūpējas par drošinātājiem, bet zinātnieka kundze atviegloti nopūšas: rītdienas pusdienās tomēr būs akniņas un torte ar putukrējumu! Kādu algu zinātnieka ģimene lemj brašajam Sniegavīriņam? Mūžīgu glabāšanu aukstumskapja saldētavā pat vasaras karstumā! Un Sniegavīriņš atkal var uzdziedāt savu dziesmiņu: E', kur sarkans degungals, Tas tik ira' sals, Bet, kas nemīl ziemu, sniegu, Lai guļ pēļos lāča miegu!