Pašsaglabāšanās scenāriji: fokusā filmas “Francs” un “Es lamājos”

Jaunākajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē šķetinām biogrāfijas un tajās ietvertās stīgas par sevis nezaudēšanu. Uzmanības centrā ir poļu klasiķes Agņeškas Holandas sirreālā biogrāfija “Francs” par Franca Kafkas dzīvi Prāgas un vēstures labirintos un britu režisora Kērka Džounsa jauna vīrieša tuvplāns drāmā “Es lamājos”, kas izgaismo dzīvi ar Tureta sindromu. Poļu režisore Holanda ir dzīvā Eiropas kino klasiķe ar piecās desmitgadēs apkopojamu filmogrāfiju. Viņas filmām, kas galvenokārt kartē Austrumeiropas un Centrāleiropas vēsturi, mākslas personības un politiskus procesus, ir raksturīgs atturīgums, lakonisms un simbolisms. Jaunākais darbs “Francs” ir biogrāfiskā fantāzija par Kafku – šķīst procesi, metamorfozes, pilis un izdoma par tālo zemi, kurai pats Kafka piešķirs vārdu “Amerika”. Holanda, interpretējot Kafku (lomā Idans Veiss) brīvākos vizuālajos pantos, pludina ne tikai Kafkas apdzīvoto 19. un 20. gadsimta miju, bet arī šodienas muzejniecisko un tūristisko realitāti Prāgā. Lai vai filma apliecina Holandas kā vecmeistares apdomu un izlēmību, tomēr filma cieš no daudzajiem konceptuālajiem virzieniem un tā, par ko filma īsti vēlētos būt. Savukārt anglis Džounss dramēdijā “Es lamājos” ieved Tečeres laikā, 80. un 90. gadu mijā, Lielbritānijā. Viņš ir radījis konvencionālu, tomēr ar sirsnību inficējošu režijas darbu, kas izgaismo reālas personības – skota Džona Deividsona (lomā Roberts Aramojo) – dzīvi ar Tureta sindromu. Pamatā ir "BBC" 1989. gada dokumentārais portrets “Džons nav neprātīgs” (John’s Not Mad), kas britu sabiedrībā aktualizēja jautājumus par dzīvi ar sindromu un personības funkcionalitāti. Tomēr Džounss, pirmizrādot filmu Toronto kinofestivālā un kaisot humora vinjetes, mazina problēmjautājumus. Viņš veikli izvēlas tematizēt, nevis risināt vairākus sociālos aspektus – skolu un sociālo sistēmu Lielbritānijā, farmakoloģijas industriju, indivīda psiholoģisko veselību un daudz ko citu.