Radio inženieri – nerunīgie un klausītājam nemanāmie Latvijas Radio "rūķi"

Ja ēterā viss skan un nav dzirdamas tehniskas kļūmes, tad viņu darbs ir labi padarīts. Vēl viņu uzdevums ir uzstādīt mikrofonus, austiņas un datorus studijā, nodrošināt telpā piemērotu akustiku, "saradināt tehniku ar lietotāju". Viņi remontē visu aparatūru, kas saistīta ar uztveršanu un raidīšanu, ķibinās ap mazmazītiņām detaļām un vadiem, un izgudro, kā veiksmīgāk uzbūvēt un iekārtot radio studiju. Un no ēterā raidītā viņi dzird ne vārdu vai mūziku, bet trokšņus, ko neuztver parastais klausītājs. Iepazīstinām ar mūsu inženieru brigādi – vecāko studiju apkalpošanas inženieri Māri Skurbu, komunikāciju apkalpošanas inženieri Dzintaru Dreimani, vecāko studiju apkalpošanas inženieri Induli Mekšu un IT resursu apkalpošanas inženieri Edgaru Jackeviču. Inženieris Māris Skurba urbj, jo veido korpusu ierīcei, kas kalpos kā indikators  skaņas traktam. Skan gana sarežģīti, un ja vēl sāktu izskaidrot, kas tā par ierīci, ko tā uzrādīs un pa kurieni plūdīs signāls, droši vien nepietiku ar šī raidījuma laiku, lai ienirtu tehniskās niansēs, ko pārzina mūsu radio inženieri. Labāk nedaudz iepazīsim viņus pašus un nedaudz ieskatīsimies viņu darba aizkulisēs. Ja Māris Skurba un Dzintars Dreimanis bija mēreni viegli pierunājami sarunai pie mikrofona, tad citi viņu kolēģi  diezgan paskābu sejas izteiksmi ļaujas intervijai. Bilst, ka labāk dara savu darbu, nevis stāsta par to, bet es apsolu, ka process būs īss. Dodos pie Induļa Mekša, kurš vairakkārt saņēmis balvas par savu  paveikto. Indulim ir vairāk nekā 30 gadus ilga darba pieredze būvējot, veidojot, uzlabojot skaņu studijas dažādos radio, darbojies arī kā skaņu režisors koncertierakstos un mūsu radiomājā Induļa redzamākais darbs ir viņa inženiertehniskie risinājumi stikla studijā, kas tiek uzstādīta, sākoties LR5 labdarības  maratonam „Dod Pieci”. Bet uzrunājot intervijai visādi citādi ļoti atsaucīgu un izpalīdzīgu kolēģi, IT resursu apkalpošanas inženieri Edgaru  Jackeviču, viņš aizbildinās ar pēkšņām zobu sāpēm. Kā sendienu zobārsts Edgaru mierinu, ka tas būs ātri, tik drusku pasāpēs, lai kolēģis šo iztaujāšanu piecieš, jo vēlos klausītājus iepazīstināt ar telpu, kur vēl arvien atrodas lenšu magnetofons, un līdztekus citiem darbiem Edgara pienākumos ir senos lenšu ierakstus pārvērst datu formātā, lai pēc tam tie iegultu mūsu digitālās fonotēkas plauktos. Pirms sarunām ar kolēģiem jāpiemin tie tehniskie darbinieki, ar kuru palīdzību pirms 100 gadiem sāka skanēt mūsu radio. Pirmkārt, tas bija  radioelektronikas  inženieris Jānis Linters, dēvēts par radiofona dibinātāju, radiofona tēvu. Viņš bija tas, kurš 1924. gada pavasarī Saeimas budžeta komisijas pārstāvjiem demonstrēja pašdarinātu radiouztvērēju un izskaidroja šī medija darbību, tādejādi pārliecinot komisijas locekļus piešķirt naudu jaunā radio būvei. „Linteram arī bija skolotu kolēģu brigāde – vācbaltietis Rolands Valters allaž bijis labi informēts par visjaunāko elektrotehniskas teoriju, bieži apmeklēja ārzemju raidstacijas un visus redzētos jaunumus ieviesa Rīgas radiofonā, Valdis Ziemelis izskaidroja veicamo visos sīkumos, projektēja pirmo pašu spēkiem būvēto Madonas raidstaciju. Cēsīs dzimušais Harijs Bauers, kurš kopā  ar Laimoni Ozoliņu uzbūvēja visus jaunākos raidītājus un modernizēja visas citas elektroniskās ierīces, tuvinot to kvalitāti vislabākajiem Eiropas valstu radiofoniem,” tā atmiņās par šiem pirmajiem radio tehniskajiem prātiem radio vēstures grāmatā pirms 25  gadiem rakstīja inženierzinātņu doktors un telekomunikāciju vēstures muzeja dibinātājs Jāzeps Ločmelis.