Rakstniece Ramona Indriksone: Nepiedošana var sabojāt daudzas dzīves

Šī rīta Liegas Piešiņas saruna ar rakstnieci Ramonu Indriksoni par viņas jaunāko romānu "Vidaga". Rakstniece Ramona Indriksone interesējusies par rakstniecību kopš 20. gadsimta 80. gadiem, prozas rakstīšanu atsākusi pirms gadiem vienpadsmit. Apguvusi rakstītprasmi Literārajā Akadēmijā pie rakstnieces Ingas Žoludes, kura par Indriksones veikumu raksta: "Pat skarbākajos autores stāstos ir klātesama intīmā patiesība, kad Ramona raksta par ikviena cilvēka pārdzīvojumu. Autore rada pasauli, notverot ikdienišķā nozīmīgo un poētisko pusi, liekot iemirdzēties pat nemanāmākajām detaļām. To var panākt tikai ar izkoptu vērību un labestīgu skatu – dominējošā šajā grāmatā ir gaišā nots." Ramonas Indriksones stāsti publicēti dažādos periodiskajos izdevumos.("Domuzīme", "KonTEKSTS", "Jaunā Gaita", "Satori" un "Punctummagazine"). 2019. gadā iznācis viņas debijas stāstu krājums "Pāris metru zem ūdens", bet 2021. gadā – pirmais romāns "Es biju cita". 2023. gadā - "Es vedīšu tevi mājās". Rakstnieces jaunākais romāns "Vidaga" stāsta par identitātes meklējumiem, ģimenes noslēpumiem un spēju vai nespēju piedot. Romāna centrā ir jauna sieviete, kura tikai pieaugusi uzzina patiesību par savu izcelsmi un īsto tēvu. Sarunā ar Liegu Piešiņu Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā rakstniece atklāj, kāpēc viņu interesējušas meitas un tēva attiecības, kā romānu ietekmējis patiess adopcijas stāsts un kādēļ nepiedošana spēj ietekmēt vairāku paaudžu likteņus. Romāns "Vidaga" izdots 2026. gadā un vēsta par jaunas sievietes ceļu pie sevis un dzimtas rētu dziedināšanu. Vāks rada maldinošu priekšstatu Lai gan lasītāji grāmatas nereti izvēlas pēc vāka, pati autore atzīst, ka "Vidagas" vizuālais noformējums var radīt nepareizu priekšstatu par saturu. "Man liekas, ka lasītājs mazliet tiek maldināts. Lasītājs domā, ka tā būs viegla sieviešu lasāmviela, skaists mīlasstāsts. Bet tā nav," saka rakstniece. Arī atsauksmēs lasītāji atzinuši, ka bibliotēkā grāmatu, iespējams, nebūtu izvēlējušies, ja iepriekš nebūtu pazīstami ar autores darbiem. Stāsta centrā – meitas un tēva attiecības Rakstniece uzsver, ka romāna pamatā nav bieži aprakstītās mātes un meitas attiecības, bet gan meitas un tēva saikne: "Meitene nodzīvo līdz divdesmit un dažiem gadiem, nezinot, kas ir viņas īstais tēvs. Paliek tikai nojausma." Par pamatu romānam kalpojis patiess adopcijas stāsts, ko autore savulaik noklausījusies audioierakstā. Tomēr dokumentālais materiāls kalpojis tikai kā sākumpunkts, jo literatūrā svarīgs ir arī mākslinieciskais vispārinājums. Nepiedošana sabojā vairākas dzīves Viens no romāna centrālajiem motīviem ir nepiedošana un tās sekas. "Mani aizkustināja tas, ka divi cilvēki nespēj piedot viens otram, un nepiedošanas dēļ tiek sabojātas dzīves – ne viņš ir laimīgs, ne viņa, ne arī meita." Autore atzīst, ka piedošana cilvēkam nav viegla, jo prasa pārvarēt lepnumu un paštaisnumu: "Piedošana pieprasa augstāku ētisko dimensiju. Bet cilvēciski tas nav viegli. Daudz kas atkarīgs no paša cilvēka būtības – cik daudz viņš spēj nolikt malā savu lepnumu un paštaisnību." Cēsu cilvēki kļuva par romāna tēliem Vidagas darbība risinās Cēsīs – pilsētā, kurā autore dzīvo jau vairākus gadu desmitus. Rakstot romānu, viņa izmantojusi arī dzīvē sastaptu cilvēku raksturu iezīmes. "Es sāku domāt par cilvēkiem, kurus zinu no Cēsīm, lai nav gluži viss jāizdomā." Īpaši spilgti veidojies Vidagas patēva tēls. Sākotnēji autore centusies pietuvoties reālam cilvēkam no adopcijas stāsta, tomēr vēlāk izvēlējusies citādu prototipu – kādu mūzikas skolotāju, kuru pazinusi deviņdesmitajos gados. Vienlaikus rakstniece uzsver, ka literārie tēli nekad nav tieši pārnesti no reālās dzīves: "Pat ja kāds meklētu līdzības, tā nav konkrētā cilvēka dzīve." No sevis aizbēgt nav iespējams Runājot par mīlestību un attiecībām literatūrā, Indriksone uzskata, ka rakstnieks vienmēr kaut ko no sevis ieliek savos tēlos: "Domāju, ka no sevis nav iespējams aizbēgt." Tomēr rakstīšana vienlaikus dod iespēju iejusties arī tādās dzīvēs un pieredzēs, kuras pašam nav nācies piedzīvot: "Man ir spēja izdzīvot to tēlu dzīvi, ko es nekad dzīvē neizdzīvošu." Atgriešanās pie īsprozas Lai gan Indriksone pazīstama kā romānu autore, viņa arvien biežāk domā par atgriešanos pie īsprozas, ar kuru savulaik sākās viņas literārais ceļš. Rakstniece atceras, ka pirmie stāsti radušies no sociālā darba pieredzes, sastopoties ar smagiem dzīvesstāstiem un sarežģītām cilvēku likteņu situācijām. Savukārt pašlaik topošā darba pamatā ir agrāk uzrakstīts īss stāsts par jauniešiem ar īpašām vajadzībām un sociālo pakalpojumu sistēmu. "Man šī tēma kaut ko iekšā aizkustināja. Es vēlos to izvērst daudz plašāk. Manī ir ļoti liela degsme, ka man to vajag pateikt." Rakstniece atzīst, ka tieši iekšējā nepieciešamība – izstāstīt konkrētu stāstu – joprojām ir galvenais dzinulis rakstīšanai.