Rakstniece un tulkotāja Ilze Lāce: Rakstīšana ir dzīvais avots

Izdevniecībā "Zvaigzne ABC" 2024. gada nogalē klajā nāca rakstnieces un tulkotājas Ilzes Lāces romāns ar stāstiem "Plēšputnam līdzi", par kuru autore saka: “Grāmatas apakšvirsrakstam ir divējāda nozīme. Lasītāji man bieži vien ir teikuši, ka gribētu, lai es uzrakstu romānu. Domāju, ka tas tomēr nav mans formāts – mani vairāk saista nozīmīgas epizodes varoņu dzīvē, kuras nevajag iestrādāt plašā vēstījumā. Bet šī nav arī tradicionālā īso stāstu grāmata. Otra nozīme – tās ir autores attiecības ar stāstu varoņiem, mīlestībai mijoties ar greizsirdību, dusmām ar prieku. Kā jau romānam piederas.”  Ilze Lāce pēc izglītības ir juriste, strādājusi par juristi lingvisti Eiropas Savienības Padomes Juridiskajā dienestā, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu autoru darbus. Beļģiju kā savu dzīves vietu nomainījusi pret Vāciju. Stāstu rakstīšanai pievērsusies 2014. gadā, tie apkopoti krājumos "Baloži uz Žozetes jumta" (2020) un "Sarunas uz sētas kāpnēm" (2022). Sarunā ar Liegu Piešiņu Ilze Lāce neslēpj, ka ir Viļa Lāča mazmeita un stāsta, kā sadzīvo ar to; atceras vecmāmiņu, kas spēlēja kontrabasu Dailes teātra orķestrī un rosināja iepazīt mūzikas pasauli. Uzzinām par attiecībām ar tulkošanu un nepieciešamību literārus darbus lasīt oriģinālvaldā, skaļas lasīšanas priekšrocībām un vairīšanos no atdarināšanas, grāmatzīmju simbolismu, literāriem padomdevējiem, bohēmas ietekmi uz rakstīšanu un mūsdienu nelaimi - karojošo politkorektumu.