Rakstnieks Jānis Lejiņš: Vēsturei iztēles lauks ir daudz plašāks

Triloģija "Zīmogs sarkanā vaskā" (2001. gadā "Brāļi", 2004. gadā "Ķēniņš" un 2009. gadā "Rūnas") padarīja rakstnieku Jāni Lejiņu par vienu no zināmākajiem latviešu vēsturisko romānu autoriem, bet latviešu literatūrā viņš ienāca ar stāstu krājumu "Mūsu stacija" (1988). Jānis Lejiņš savos darbos ir pievērsies arī mūsdienām, bet jaunākais romāns "Dieva dusmības bērni" ir stāsts par dzīvību un cilvēka izpratni par to astoņpadsmitajā gadsimtā. Jāni Lejiņu iztaujā Liega Piešiņa. Vai pārdzīvojumi un mocības, mēris un kari, kas ir līdzās 18. gadsimtā, vairāk izgaismo cilvēkus? Noteikti. Visas katastrofas vairāk izgaismo cilvēkus. Jo esi nostādīts uz kraujas malas - vai tev būs dzīvot, vai būs mirt. Tas jau uzreiz iedod citu garšu. Un kas var būt labāks rakstīšanai? Ir tāds priekšstats - vēsturiskais romāns ir par vēsturi. Tā nav, jo runa ir par cilvēkiem, kurus rakstnieks nostāda kaut kādā noteiktā situācijā. Rakstnieka uzdevums ir iztēloties, kā viņi tiek  galā kādā situācija, un tad mēģināt to iespējami labi un spilgti pasniegt. Vai varoņi veica tādus gājienus, kurus no viņiem negaidīji? Plāns ir rūpīgi sastādīts. Kad varoni  izdodas sajust, nevis redzēt, pieslēgties viņa sajūtām, tad tas ir fantastisks materiāls. Saplānotais, kas viņam jādara, nekad nav piepildījies. Vienīgais ir mēģināt noturēt plūsmu kaut kādās noteiktās robežās, lai tas būtu lasāmgabals, citādi var aizklīst nezin kur. Man bieži vien ir tā, ka varonis sāk dzīvot un aiziet pavisam kaut kur citur. Tad jūk ārā sižets, jūk struktūra. Un tad ir jāgrožo tā lieta. Interesanti, cik daudz tu pētīji vēsturi, lai varētu radīt šo sajūtu? Ļoti daudz. Mēģināju uzskaitīt, ko esmu izlasījis. Ap 200 grāmatām noteikti, nerunājot par rakstiem. Pētot ir jāsajūt šī laikmeta elpa, nevis konkrētie notikumi. Notikumi ir dekorācija, bet elpa, ar ko šis laikmets dzīvo… 18. gadsimts ir vispār fantastisks laiks ar lielajām pārmaiņām – apgaismību,  ortodoksālajiem  luterāņiem un hernhūtiešiem. Patiesībā man ļoti grūti bija iedzīvoties tieši kristietības dogmatikā, tieši mācītajā uztverē. Bībeli esmu  kādas trīs četras reizes izlasījis no viena gala līdz otram, ar Luteru un dažādu mācītāju dzīves aprakstus, bezgalīgi daudz. Vēsture pati par sevi, kādu to  mēdz pasniegt biezās vēstures grāmatas, nav interesanta. Uzskaitīti notikumi, bet kā tas viss dzīvo... Ir ļoti daudz lasīšanas.