Ratiņbasketbolists: Nevar sportot, ja netiec ārā no dzīvokļa

Šī gada sabiedrisko mediju labdarības maratona “Dod pieciI” laikā aktualizēts temats par vides pieejamību. Sportisti ar kustību traucējumiem saka, ka frāze “mūžīgā mājsēde” ir ļoti piemērota, lai raksturotu, kādas ir sporošanas iespējas - pat ja ir treniņu vieta, kolektīvs un īpašs ratiņkrēsls, tas viss ir velti, ja cilvēks nespēj izkļūt no savām mājām. Pie ratiņbasketbolistiem uz Cēsīm devās Latvijas Televīzijas kolēģis Dāvids Freidenfelds. Piektdienā pulksten astoņos vakarā sporta zālē vēl deg gaismas, jo Latvijas ratiņbasketbola izlase trenējas. Centāmies atrast kādu amatieru ratiņbasketbola kolektīvu, taču tie visi ir izformēti un nu treniņus ikdienā rīko tikai izlase un tikai Cēsīs. Tā gan nav bijis vienmēr, pirms vairāk nekā 12 gadiem Latvijā bija vietējā ratiņbasketbola līga, kur galvenokārt spēlēja savam priekam. Komandas atminas ratiņbasketbolists, treneris Aigars Miklāvs. "Bija Rīga, bija Jūrmala, bija Jelgava, tad Kuldīga, Cēsis bija un bija Balvi. Pēc 2009 sākās tā krīze un tad viss palēnām. Tad viena komanda atkrita, otra, trešā komanda," bilst Aigars Miklāvs. Tagad treniņi notiek tikai Cēsīs. Izšķirošais bijis pašvaldības atbalsts, stāsta treneris. "Šī pašvaldība mani ļoti atbalsta ar zāli. Nu neteiksim, ka par velti, bet tomēr kaut kādi finasāli mēs maksājam. Nu tādā veidā. Piemēram es gribētu, piemēram, Rīgā uztaisīt, bet tur ir kosmosa cenas un iekšā nevienu nelaiž," atzīst Aigars Miklāvs. Pievienoties šiem treniņiem var. Tomēr, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – ceļš līdz sporta zālei ir šķēršļu pilns. Vairs nav transporta, kas var izvadāt uz un no treniņiem, tas jāatrod pašiem. Sporta ratiņkrēsli ir pieejami, taču, lai būtu ērti – nepieciešams savs. Tāds maksā ap trīs ar pusi tūkstošus eiro. Ja cilvēks pierāda savu vēlmi nodarboties ar sportu, valsts finansē šādu ratiņkrēslu. Treneris gan saka, ka pēdējais jaunpienācējs, kurš vēlējās pamēģināt, bija pērna gada pavasarī. Galvenais iemesls – cilvēki vienkārši netiek ārā no savām mājām.