Reiņa Botera izrāde "Viltvārdis" – vairāku gadu garumā tapis ļoti personisks darbs

Reiņa Botera izrāde "Viltvārdis". Teātra trupas “Kvadrifrons" aktieris un režisors Reinis Boters monoizrādē pievēršas viltvārža sindromam un centieniem atgūt reiz pazaudēto svabadību mākslā. Iestudējums, ko autors piesaka kā dokumentāru halucināciju, pirmizrādi piedzīvos Rīgas cirka Zirgu stallī 24. februārī. Tas ir autoram ļoti personisks skatuves darbs, kas ir tapis vairāku gadu garumā. "Savā ziņā izrādē es sarunājos ar bērnības sevi. Mēs esam divi dažādi cilvēki. Mazais Reinis ir kaut kur citur un es esmu cits Reinis," vērtē Reinis Boters. "Mani šokēja, kāds cilvēks es esmu bijis. Mans mērķis bija ar šo izrādi nevis atgriezties bērnībā, bet tīri cilvēcīgi censties panākt tādu stāvokli, kāds bijis mazajam Reinim, tādu apziņas brīvības stāvokli," atklāj Reinis Boters. "Cik esmu jautājis cilvēkiem, kas izrādi ir redzējuši, viņi apstiprina, ka tas nav stāsts par to, kā mākslinieks mokās, bet tur ir vispārcilvēcīgas vērtības uz sajūtās un ka tas rezonē visiem, ne tikai māksliniekiem." Viltvārža sindroms ir psiholoģiska pieredze, ko savā dzīvē piedzīvojis teju ikkatrs. To raksturo šaubas par savām prasmēm, talantiem, sasniegumiem un pastāvīgas bailes tikt atmaskotam kā krāpniekam: šai parādībai pakļautie cilvēki neuzskata, ka ir pelnījuši gūtos panākumus vai veiksmi. Akūtu viltvārža sindromu izrādes autoram Reinim Boteram izraisīja bērnības māju bēniņos atrasta audio kasete. Tajā viņš, vēl mazs zēns būdams, ierakstījis paša veidotus radio raidījumus ar ģimenes locekļu intervijām, muzikālām pauzēm, pašizgudrotu ierīču reklāmām un dziļdomīgām atziņām. Izrādes autors atklāj, ka šī kasete viņu pamudinājusi meklēt sevī to pašu, bet jau zaudēto māksliniecisko brīvību – brīvību, kas valdījusi pirms kauna, vērtējošiem skatieniem, uztraukuma par pareizu tehniku un augstu māksliniecisko vērtību.