Represijas pret garīdzniekiem Latvijā, ienākot padomju varai

Aizvadīta skaista svētdiena. Ja gadījās būt dienas pirmajā pusē Vecrīgā, tad, iespējams, varēja piedzīvot neparastu skatu, plašu gājienu pa Vecrīgas ielām, kura priekšgalā iet Jēzus un aiz viņa garīdznieki, priesteri, tauta. Tas, iespējams, tagad skanēja dīvaini, vai tad Jēzus šodien ir bijis Vecrīgā? Bet jā, tāpat kā ikdienas zem maizes un vīna zīmēm, viņš ir apslēpts un sastopams dievnamā. Šodien katoļticīgie svin Vissvētākā Sakramenta svētkus, iet šajā plašajā gājienā, kādreiz, kā izrādās, Latvijas pirmās Republikas laikā tas gājiens ir bijis vēl daudz plašāks no Vecrīgas līdz pat Katoļu ielai, kur ir Franciska baznīca.  Bet tad laiki mainījās un 1940. gada okupācijas vara sāka represijas pret baznīcu un, protams, īpaši pret garīdzniekiem. Jau pēc dažām dienām būs 14. jūnijs, kad mēs atcerēsimies, ka 1941. gadā vairāk nekā 15000 Latvijas pilsoņu tika deportēti no Latvijas. Daļu uzreiz arestēja, nogādāja dažādās ieslodzījuma vietās. Un tad 1941. gadā bija pirmā deportācija, bet ne pēdējā. Kā zināms, arī garīdznieki bija pakļauti šai mehānisma struktūrai, šīm represijām. Bet ko mēs zinām par garīdzniekiem Latvijā, kādi ir bijuši šie represiju ceļi? Raidījuma viesi ir teoloģijas doktors Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs emeritus, vairāku grāmatu autors, arī Zemessardzes kapelāns un  Lutera akadēmijas pasniedzējs Guntis Kalme, kā arī priesteris, teoloģijas doktors, Salaspils katoļu draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs.