Sandra Glāzupa: Neesmu vēlējusies būt televīzijas diktore, radio man deva drošības sajūtu

Klausieties Latvijas Radio un saglabājiet optimismu – saka atpazīstamākā radio balss Sandra Glāzupa. Par ziņu lasīšanu, smēķēšanu radio un kāpēc nestājās partijā, par mākslīgo intelektu un savu balsi filmās – saruna ar Sandru Glāzupu Laikmeta krustpunktā. Raidījums Laikmeta krustpunktā atsāk rudens sezonu un kopā ar producenti spriedām, ja reiz šis ir Latvijas Radio simtās jubilejas gads, mūsu pirmais viesis būs radio cilvēks, radio balss. Viņas balsi nevar sajaukt ne ar vienu citu. Tai ir īpaša vibrācija, siltums un pat nemierīgākā ziņa viņas balsīs skan ar mieru un nosvērtību. Uz sarunu esam aicinājuši Sandru Glāzupu.  Pusaudzes gados Sandra bija izdomājusi divus savas nākotnes ceļus. Viens – mācīties par ārsti. "Sandris ir dikti žēlīgs, dikti labs. Tu meitiņ, mācies par dakteri," tā teikusi Dundagas omamma. Tomēr bailes par ķīmijas eksāmenu atturēja no iestāšanās Medicīnas fakultātē. Otrs sapnis, klusais sapnis – darbs Latvijas Radio. Mazā Sandra stāvējusi virtuvē pie loga, paņēmusi rokās spogulīti un tajā uz sevi skatoties, teikusi – pie Latvijas Radio mikrofona bija Lauma Amatniece. Pagāja gadi un radio diktore Lauma Amatniece kļuva par Sandras kolēģi. Abām liktenis devis zemas un skaisti vibrējošas balsis. Latvijas Radio māja kļuva par Sandras māju daudzu gadu garumā, un Sandras Glāzupas balss ir viena no izcilākajām, kāda pie Radio mikrofona šo gadu laikā no šī senā nama Doma laukumā ir skanējusi. Sandra, arī radio leģenda Lia Guļevska ir teikusi, ka sakritību un nejaušību nav, bet gluži nejauši sanācis, ka pirms mūsu sarunas šajā pašā studijā raidījumu ierakstīja Gunārs Jākobsons. Arī radio leģenda. Droši vien pusaudža gados pie radioaparāta tu kā maza meitene vēl klausījies Gunāra balsi. Sandra Glāzupa: Jā, noteikti. Gunārs bija, šķiet, viens no atpazīstamākajiem, jo tajā laikā jau sākās raidījums "Mikrofons", un tur Gunārs ar savu balsi, ar savu dikciju, ar savu erudīciju izcēlās. Viņš bija, protams, tas, kas manā prātā, sirdī un ausīs bija iekritis. Bet, protams, bija arī visi pārējie, godājamie un cienījamie radio diktori. Sapnis bija par darbu radio, bet diez vai tu varēji sapņot, ka tik daudzus gadus kopā ar Gunāru Jākobsonu pie Radio mikrofona būsiet? Sandra Glāzupa: Gunārs jau vienmēr uzsvēra, ka es, salīdzinot ar viņu, esmu tīrais zaļknābis, kaut gan radio nostrādāju 42 gadus. Pirmā iepazīšanās ar Gunāru bija, kad es nācu uz radio diktoru konkursu. Tas bija 1979. gadā. Konkurss notika lielajā "Litdram" studijā un tur aiz loga sēdēja žūrija, un Gunārs tā paliecās, un es viņu redzēju loga stiklā. Viņš teica:  "Lūdzu, nolasiet operas pieteikuma programmu." Nezin ko viņš ar to bija domājis. Vai es izskatījos dikti intelektuāla, gudra? Jā, protams, ar Gunāru cieši sadarbība visu laiku. Tava nokļūšana radio, es saprotu, zināmā mērā bija nejaušība. Pie sava vīratēva diriģenta Riharda Glāzupa Tu atradi avīžu kaudzēs sludinājumu, ka Latvijas Radio meklē diktori. Sandra Glāzupa: Jā, tas ir pilnīgi neticami! Tētis un mamma atbrauca uz laukiem, kur es biju ar savu mazo dēliņu vasarās, skaistā vietā Amatas krastā. Viņi patiešām atveda avīzes, "Rīgas Balsi", lai laukos būtu ko kurināt krāsni un plīti. Un es kā ņemu pirmo avīzi, skatos - Latvijas Radio izsludina konkursu sieviešu balsij latviešu valodā vecumā līdz 26 gadiem, vēlams ar augstāko filoloģisko izglītību.  Tas tieši tā kā par tevi. Sandra Glāzupa: Es atbildu visām prasībām!  Cik liels bija konkurss uz vienu vietu? Sandra Glāzupa: Konkurss bija diezgan liels. Visas jaunās sievietes, kas mēs tur bijām, bija labas. 27 cilvēki uz vienu vietu. Tā man laimējās. Par tavu mūža profesiju - radio diktors. Vai var teikt, ka šī jau ir tāda izzūdoša vai izzudusi profesija? Mūslaikos ir moderatori, programmu vadītāji, ētera balsis, diktori vai vēl senāk – spīkeri, daiļlasītāji - šī profesija izzūd? Sandra Glāzupa: Jā, tādu "tīru" diktoru, protams, vairs nav, jo diktori, kurus es domāju šobrīd visvairāk mēs varam dzirdēt ziņās, nav tikai diktori, bet ir arī redaktori, kas paši gatavo un paši arī lasa. Kad es sāku strādāt, ļoti ilgu laika posmu mēs jau bijām tikai lasītāji, visu sagatavoja redaktors. Bija latviešu ziņu redaktors, ārzemju ziņu redaktors, daudzie korespondenti, un mums atnesa tikai apdrukātas lapas ar visām ziņām, sākot ar galveno un beidzot ar laika ziņām. Mūsu uzdevums bija precīzi, skaidri, saprotami nolasīt, tā, lai arī klausītājs to saprot. (..) Kādi bija tavi pirmie vārdi pie mikrofona, leģendārie - Runā Rīga. Pareizs laiks 12? Sandra Glāzupa: Jā, un pirms tam es piezvanīju mammai, un es teicu - mammiņ, papiņ, klausieties, es tūliņ pie mikrofona. Jā, tie bija tie vārdi. Runā Rīga. Un pagājuši būs 46 gadi jau kopš pirmoreiz tos pie mikrofona teici? Sandra Glāzupa: Jā, 42 gadus es biju Radio štata darbiniece, tagad es esmu radio klausītāja. Televīzijas diktori īpaši padomju gados bija ļoti atpazīstami un ierindojās atpazīstamībā līdz ar aktieriem. Kā bija ar radio diktoriem? Tev dzīvē ir bijušas situācijas, kad tevi atpazīsi pēc balss? Tu tirgū iepērcies un saka - es jūs kaut kur esmu dzirdējis. Sandra Glāzupa: Jā, ļoti daudz gadījumu. Es nezinu, tā balss laikam tomēr... Jā, tomēr laikam atšķiras no tādas vidējā līmeņa. Arī tagad veikalos, tirgū vienmēr tiek uzmests tāds jautājošs skatiens. Man ir prasījuši - vai jūs ierakstāt tās skaistās filmas, vai jūs dublējiet tās skaistās filmas? Tev nebija sapnis arī par diktora darbu televīzijā? Sandra Glāzupa: Nē, nē, nē, nekad mūžā. Kāpēc? Sandra Glāzupa: Tāpēc, ka es esmu vairāk vēlējusies būt neredzama. Man ir arī licies, ka es neesmu pietiekami izskatīga, lai es to varētu darīt. Un šī radio studija, mikrofons, tas man deva lielu drošības sajūtu. Es šeit esmu viena pati. Es esmu saimniece. Esmu izlasījusi visas ziņas vai pieteikumus. Es to visu pārzinu. Mikrofons ir mans draugs. Es ieslēdzu mikrofonu un jūtos pavisam droši. (..) Par radio diktoriem es jau tev gribēju vaicāt - tas bija tāds īpašs kodols radio mājā un kādas jums bija attiecības? Pieļauju, ka jūs bijāt diezgan lielas zvaigznes. Jums bija varbūt tāda "rīvēšanās", kuram ir balss skanīga un labāka? Kādas bija jūsu iekšējās attiecības? Sandra Glāzupa: Radio diktori bija patiešām, kā tu saki priviliģētās personas, jo radio diktoriem bija vienīgajiem atļauja iet pie mikrofona. Raidījumu, protams, gatavoja arī redaktori visās redakcijās, bet visu tekstu, ko bija sagatavojuši redaktori - vai tā bija celtniecības kaut kāda raidījuma programma vai par sasniegumiem zinātnē, vai mākslā, vai lauksaimniecībā. Teksts jau bija uzrakstīts un to lasīja diktors, un tikai pēc tam aizgāja fragments, kur uzstājas, vai nu tas bija kāds mežzinis, vai tas bija kāds lauksaimnieks. Tā kā mums katru dienu darba plānā, diktora darba plānā bija arī ierakstīts, piemēram, no divpadsmitiem līdz diviem Ierakstu studija. Un tad kurš redaktors nāca ar savu materiālu, to mēs arī lasījām. (..) Diktoram vienmēr jābūt labā omā? Sandra Glāzupa: Labā omā, priecīgam, un es jūtu, ka es eju ar prieku uz to studiju. Es vispār vienmēr nācu uz darbu ar lielu prieku. Man patika tas, ko es daru. Man patika šī vieta, šis skaistais Doma laukums. Vienmēr esmu teikusi, ka tā ir skaistākā vieta Latvijā, un es vienmēr esmu ļoti lepojusies ar to, ka es strādāju tieši šeit un tik ilgi vēl, tik ilgi. Man pat prātā nenāca mainīt savu profesiju vai pievērsties kaut kam citam. (..) Sandras Glāzupas balss izmantota, lai ar mākslīgā intelekta palīdzību veidotu dažādus tekstus, kurus var dzirdēt dažādās publiskās vietās. Vēl nupat Inita Kresa-Katkovska bija radio, un viņa teica, ka vienu dienu viņa iet autoostā uz savu autobusu un pēkšņi pa visu autoostu skan Sandra Glāzupa, kura saka uz kura perona viņai jāiet. Sandra Glāzupa: Un visi prasa - vai tu sēdi tur augšā tai mazajā būdiņā dispečeru punktā un skaties visus tos autobusus? Nē, nē. Tas ir kompānijas "Tilde" projekts. Milzīgs. Tas tapa pirms gadiem pieciem, ja es nemaldos. Viņi mani uzaicināja. Tā bija viņu izvēle, un tas bija ļoti liels darbs vairāku dienu garumā, ielasot dažādus vārdus, teikumus, frāzes dažādās intonācijās, un tad no visa tā milzīgā klāsta, ko es tur biju sarakstījusi, dators pats izvēlas, momentā tas viss tiek sakonektēts un tas autobuss pienāk astotajā pieturā.  (..) Es domāju, ka arī Nacionālā bibliotēka izmanto šo manu balsi, manu balsi arī Mākslas muzejs.  Bet tas, ko teici par autoostu. Es redzu atšķirības, kā tas bija sākumā, kad tikai mākslīgais intelekts centās visu saprast, un kā tas skan tagad. Pavisam nesen braucu uz Jūrmalu ar mikroautobusu. Es patiešām biju patīkami pārsteigta. Izdzirdēju sevi un nekas neliecināja, ka tas ir veidots mākslīgi. Patiešām viņi ir auguši un skolojušies. Viss mākslīgais intelekts. Bija labi. Tev nav bail, ka tavu balsi, kas daudziem ir atpazīstama, var izmantot arī kādi slikti cilvēki kaut kādās nelabās lietās? Sandra Glāzupa: Kad tas tikko sākās, es saskāros ar diezgan daudziem nepatīkamiem gadījumiem, kur manā balsī bija sarunāti visādi muļķīgi teksti un ne pārāk labi vārdi. Bet es arī sapratu un sevi nomierināju, ka tas ir tāds…, ja šobrīd to var izdarīt, pēc tam tas pāriet. Es vairs arī neesmu pārāk interesanta persona tiem jaunajiem, kas tagad ar to nodarbojas, tāpēc viņi izvēlas kādus citus. Samānīt tur var riktīgi cilvēkus. Jā, tā tas ir.