Saruna par cilvēktiesībām I

Ja vēlies atbalstīt Telos ar ziedojumu: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://telos.lv/ziedot/Agnese Irbe un Krišjānis Lācis divdaļīgā sarunā ar Francijā dzīvojošu juristu Juri Rudevski izseko cilvēktiesību vēsturei no senākajiem laikiem līdz mūsdienām, aplūkojot mūsdienu cilvēktiesību filozofiskos un teoloģiskos pamatus, kā arī aizvien jūtamākos trūkumus un deformācijas. Saruna sākas ar Irbes novērojumu, cik neskaidri un pretrunīgi cilvēktiesību jēdziens tiek lietots Latvijas mediju telpā. Tas vedina Rudevski iztirzāt jēdziena izcelsmi. Viņš apšauba, ka cilvēktiesības būtu sastopamas jau senās Romas laikmetā. Viduslaikos Graciāna dekretā gan parādās tādas tiesības, kas neizriet no kārtu privilēģijām, bet no pašas cilvēka dabas, tomēr toreizējā tiesiskā kārtība bija skaidra un hierarhiska. Starptautisko tiesību tolaik nebija, līdzīgi kā nebija “cilvēktiesību” mājsaimniecības locekļu iekšējās attiecībās. Jaunās pasaules atklāšana un Reformācija radīja jaunas problēmas: vairs nevarēja apelēt pie pāvesta, tāpēc bija jāmeklē cita pārnacionāla instance, kas nodrošinātu mierīgu sadzīvošanu starp valstīm. Rudevskis cilvēktiesību ģenealoģijā kā izšķirošu min 16.–17. gadsimtā nostiprināto suverenitātes nojēgumu, kas lika pamatus 20. gs. tiesību pozitīvismam. Otrais pasaules karš un totalitāro režīmu noziegumi kļuva par pagrieziena punktu moderno cilvēktiesību izcelsmē. ANO izveide bija mēģinājums pārvarēt valstu absolūto iekšējo suverenitāti, lai aizsargātu cilvēku pret pašu valsti un “atmakjavelliskotu” starptautiskās attiecības, balstot tās cilvēka cieņas atzīšanā. Tālāk saruna pievēršas lomai, kādu ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas izstrādē spēlēja franču filozofs Žaks Maritēns, vienlaikus apspriežot kanādiešu filozofa Šarlu de Koninka publicēto Maritēna pieejas kritiku. Koninks pamatoti jautāja, kāda ir atšķirība starp “indivīdu” un “personu” un kas ir primārs – personas labums vai kopīgais labums. Maritēns apelēja pie sirdsapziņas, bet Koninks norādīja, ka sirdsapziņa var maldīties. No abām pozīcijām izriet diametrāli pretēja izpratne par cilvēka cieņu un to, kas citiem vai sabiedrībai cilvēkā būtu “jāciena” un attiecīgi legāli jāaizsargā. Sarunas pirmā daļa noslēdzas ar 1948. gada Deklarācijas tapšanas apskatu: Deklarācija bija kompromisa auglis starp dažādām filozofiskām un politiskām frakcijām. Ja cilvēku no citiem dzīvniekiem atšķir saprāts un brīvā griba, proti, gars, vai tieši tajā slēpjas “cilvēka cieņa”? Vai, apelējot pie cilvēka tiesībām, mēs godājam cilvēkā tikai garu vai tomēr gara un miesas vienību? Literatūra: Grégor Puppinck, Les droits de l’homme dénaturé (Atcilvēciskotā cilvēka tiesības), Paris : Cerf, 2018, 304 pages. Jean-Louis Harouel, Les droits de l’homme contre le peuple (Cilvēktiesībaspret tautu), Paris : Desclée de Brouwer, 146 pages.  Charles de Koninck, De la primauté du bien commun contre lespersonnalistes (Par kopējā labuma prioritāti, pretēji personālistiem),Montréal : Éditions de l’Université Laval, 1943, 195 pages:http://salve-regina.com/images/a/a5/De_la_primauté_du_bien_commun_contre_les_personnalistes.pdf Juris Rudevskis, Subsidiaritātes princips Eiropas cilvēktiesību tiesasjudikatūrā (promocijas darbs), Rīga: Latvijas Universitāte, 2020, 326 lpp.:https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/52394/298-77154-Rudevskis_Juris_TieZB95010.pdf?sequence=1&isAllowed=yANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (1948. gada 10. decembris): https://www.tiesibsargs.lv/resource/ano-vispareja-cilvektiesibu-deklaracija/ Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠Youtube⁠⁠, ⁠⁠Apple⁠⁠, ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠Ierakstīts ar biedrības "⁠⁠⁠⁠Skanda⁠⁠⁠⁠" atbalstu.