TELOS sarunas

Ja vēlies atbalstīt Telos ar ziedojumu: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://telos.lv/ziedot/ Agnese Irbe sarunājas ar vēsturnieku Andri Levānu un Ventu Zvaigzni par Latvijas teritoriju un tās iedzīvotājiem viduslaikos, agrīnajā Livonijas veidošanās periodā un kristianizācijas procesu. Levāns iesāk sarunu ar tēzi, ka “nav nekā svarīgāka par Livoniju – vietu un kontinentu, kur mēs, tagadnē pazaudējušies, varam sevi atrast”, savukārt Zvaigzne pastāsta, kādā veidā Livonija dzīvo viņā. Sarunas sākumā aplūkota daba, ainava un agrīnie ceļi, kā arī versijas par H. Stroda citēto hipotēzi, ka “senlatviešu” bija skaitā ap 135 000. “Senlatviešu” pieminējums aizsāk diskusiju par šī jēdziena lietošanas pieņemamību, Levānam argumentējot, ka tā ir prāta konstrukcija, kas radusies 19. gadsimtā, Irbei sūdzoties, ka tā mūsu priekšteči, kuru valodā mēs sarunājamies, tiek izdzēsti no vēstures, savukārt Zvaigznem norādot, ka pastāv, cita starpā, nozīmīgi ģeopolitiski iemesli kaut kādā veidā uzsvērt, ka mēs, latvieši, esam šīs zemes pamatiedzīvotāji, kurus ar četrām senajām ciltīm – latgaļiem, sēļiem, zemgaļiem un kuršiem – saista teritoriāla, valodiska un vismaz daļēji ģenētiska nepārtrauktība. Tad sarunbiedri pievēršas Romas latīņu kristietības ienākšanai no morālā skatpunkta, analizējot vardarbības aspektus un tās morālās un tiesiskās problēmas, kā arī latviešiem piedēvēto pagānismu un veidu, kā viņu pretošanās kristietības pieņemšanai saprasta un izmantota dažādos laikos, no reformācijas perioda pamfletiem pret “pāvestiešu elkdievību” līdz 21. gadsimta neopagāniskajām interpretācijām. Sarunas pēdējā daļā apskatīta šodien latviešu apdzīvotās teritorijas nonākšana Rietumu kultūras telpā, iepretim dāņu ķēniņistes ambīcijām un austrumslāvu kņazistes ietekmei. Literatūra:Heinrihs Strods, Latvijas Katoļu baznīcas vēsture, 1075.–1995., Rīga: LU žurnāls “Latvijas Vēsture”, 1996 Andris Levāns, Māris Zanders, Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?, Rīga: Aminori, 2021Marija Gimbutiene, “Baltu ciltis viduslaikos”, https://telos.lv/viduslaiku-balti/ Marija Gimbutiene, “Baltu ciltis agrīnajos vēstures avotos”, https://telos.lv/baltu-ciltis/ Ēriks Kristiansens, “Balti pirms krusta kariem”, https://telos.lv/balti-pirms-krusta-kariem/ Eric Christiansen, The Northern Crusades, the Baltic and the Catholic Frontier, 1100–1525. Macmillan, 1980Francis Young, Silence of the Gods: The Untold History of Europe’s Last Pagan Peoples, Cambrige: Cambridge University Press, 2025Aleksander Pluskowski, The Black Cross: A History of the Baltic Crusades, Yale: Yale University Press, 2026. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠Youtube⁠⁠⁠⁠⁠, ⁠⁠⁠⁠⁠Apple⁠⁠⁠⁠⁠, ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠Ierakstīts ar biedrības “⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Skanda⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠” atbalstu.

Ja vēlies atbalstīt Telos ar ziedojumu: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://telos.lv/ziedot/ Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par mūsdienu morāles filozofijas iekšējām pretrunām, par pamatu ņemot ievērojamās britu filozofes Elizabetes Enskombas (1919–2001) 1958. gada rakstu “Modernā morāles filozofija”, kuru uzskata par vienu no tikumu ētikas kā atsevišķas morāles teorijas atdzimšanas stūrakmeņiem. Pēc iepazīstināšanas ar Enskombas dzīvi un darbiem sarunbiedri pievēršas raksta galveno tēžu apskatam, proti, 1) ka bez adekvātas psiholoģijas filozofijas šodien nav vērts nodarboties ar morāles filozofiju; 2) ka visi galvenie mūsdienu morāles jēdzieni (pienākums, tiesības, pārkāpums, amorāla rīcība, jābūtība u. tml.) ir paliekas no agrīnākas morāles filozofijas, kura modernajā sekulārajā pasaules uzskatā vairs nav spēkā; 3) ka atšķirības starp pēdējo divu gadsimtu anglosakšu morāles filozofu uzskatiem ir nebūtiskas un nav analīzes vērtas. Sarunas gaitā abi šķetina, ko īsti Enskomba saprata ar psiholoģijas filozofiju, kā arī apskata kristīgās dievišķā likuma ētikas milzīgo ietekmi uz Rietumu cilvēka domāšanu un būtiskās atšķirības starp likuma ētiku un klasisko teleoloģisko tikumu ētiku. Abi sarunbiedri piekrīt Enskombai, ka Deivida Hjūma novērojumam par plaisu starp esamību un jābūtību ir kāds svars, jo pat ar perfektu morāles teorijas un aptverošu lietas apstākļu, pienākumu un saistību izklāstu tik un tā nav skaidrs, kas – sabiedrībā, kura noraida Dieva likumu spēku un autoritāti, – būtu tas izšķirošais motivējošais spēks, kas cilvēkam liktu darīt labu un nedarīt ļaunu, kā arī atzīt šī spēka autoritāti. Sarunas noslēgumā uzsvērta Enskombas skepse attiecībā uz jebkādiem hipotētiskiem domu eksperimentiem, kas iztirzā morāles dilemmas, un apskatīti citi iespējami morāles avoti – tādi kā tradīcija, senču tikumi, dabas kārtība un “līgumattiecības” starp dabiskajiem procesiem un cilvēku kā šo procesu daļu.Literatūra:G.E.M. Anscombe, "Modern Moral Philosophy", Philosophy 33, Nr. 124, 1958, https://sites.pitt.edu/~mthompso/readings/mmp.pdfG.E.M. Anscombe, Intention, Oxford: Blackwell, 1957.G.E.M. Anscombe, Peter T. Geach, Three Philosophers: Aristotle, Aquinas, Frege. Cornell University Press, 1961. Daniel Kaufman, "Course notes on Anscombe's Modern Moral Philosophy": https://theelectricagora.com/2017/04/15/course-notes-g-e-m-anscombes-modern-moral-philosophy/Daniel Kaufman & Spencer Case, "Debating Moral Realism", Sophia, 2019, https://www.youtube.com/watch?v=dffDO-q9rn0Saruna par Kanta ētiku: https://telos.lv/saruna-kanta-etika/Saruna par Alesdēru Makintairu: https://telos.lv/saruna-par-makintairu/ Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠Youtube⁠⁠⁠⁠, ⁠⁠⁠⁠Apple⁠⁠⁠⁠, ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠Ierakstīts ar biedrības “⁠⁠⁠⁠⁠⁠Skanda⁠⁠⁠⁠⁠⁠” atbalstu.

Ja vēlies atbalstīt Telos ar ziedojumu: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://telos.lv/ziedot/ Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par franču rakstnieka Stendāla 1830. gada romānu “Sarkanais un melnais”. Sarunas sākumā iezīmēts Stendāla dzīvesstāsts un galvenie darbi, īpaši uzsverot viņa karjeru Napoleona armijā, kā arī literāro ražīgumu un grūtības viennozīmīgi novietot autoru kādā viņa laika literārajā strāvojumā. Kā agrīns psiholoģiskais reālists apvienojumā ar ironisku toni Stendāls uzskatāms par modernu autoru laikā, kad lielās formas franču romāns vēl īsti nebija dzimis. Tālāk sarunā izsekots romāna norisēm, vienlaikus iztirzājot darba galvenās tēmās – virzīšanos augšup pa sabiedriskā statusa kāpnēm, zemo slāņu, buržuāzijas un aristokrātijas, liberāļu un reakcionāru, kā arī garīdzniecības savstarpējo mijiedarbību, īpatnēji komisko Napoleona figūras lietojumu, galvenā varoņa Žiljēna Sorela pievilcību un riebīgumu, cilvēknīšanas ietekmi uz raksturu, spēcīgos sieviešu tēlus Stendāla darbā un faktu, ka par spīti – vai arī pateicoties – dažādām peripētijām visi galvenie varoņi galu galā ieguva to, ko sirdī dziļi kāroja. Sarunas noslēgumā uzdots jautājums par Stendāla romāna galveno mērķi, ieceri un morāli, atbildi meklējot romāna apakšvirsrakstā kā stāstā par 19. gadsimtu, īpaši pēc Franču revolūcijas, kura brīvības un vienlīdzības vārdā parasto ierindas cilvēku atbrīvoja no baznīcas, karaļa un senu tradīciju varas, par atsevišķa indivīda izaugsmes paraugu stādot vai nu anarhiju, vai arī harizmātisku militāro vadoni. Abi sarunbiedri īsi pievēršas arī Latvijas Nacionālā teātra 2021. gada izrādei “Sarkanais un melnais”. Literatūra: Stendāls, Sarkanais un melnais, Valters un Rapa: Rīga, 2007. Bloom, Harold, ed. Stendhal: Comprehensive Research and Study Guide. Infobase Publishing, 2009. https://teatris.lv/izrade/sarkanais-un-melnais/Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠Youtube⁠⁠⁠, ⁠⁠⁠Apple⁠⁠⁠, ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠Ierakstīts ar biedrības “⁠⁠⁠⁠⁠Skanda⁠⁠⁠⁠⁠” atbalstu.

Ja vēlies atbalstīt Telos ar ziedojumu: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://telos.lv/ziedot/Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunā ar Francijā dzīvojošu juristu Juri Rudevski turpina iztirzāt mūsdienu cilvēktiesību vēsturiskos, filozofiskos un teoloģiskos pamatus, šoreiz cenšoties skaidri atbildēt uz jautājumu, kas tieši pēdējās desmitgadēs ir aizgājis greizi. Saruna atgriežas pie galvenā cilvēktiesību jautājuma – kas atšķir cilvēku no dzīvnieka? Saprāts un brīvā griba vai abi kā gars? Vai cilvēktiesības aizstāv garu, miesu vai abus kopā? Ja cilvēka būtība rodama tikai mentālās spējās, cieņa balstās gara dominēšanā pār miesu. Aristoteliski tomistiskā pieeja, kuru Cilvēktiesību deklarācijas tapšanas laikā centās virzīt Žaks Maritēns, aizstāv cilvēku kā iemiesotu dvēselisku veselumu ar spējām un mērķiem, bet modernā – tikai gara pārākumu pār ķermeni, dažādus cilvēkus vērtējot atkarībā no gara dominēšanas spējas. No tā likumsakarīgi izriet “cilvēktiesības” uz mākslīgo abortu un eitanāziju, cieņai pret indivīdu balstoties gara valdīšanā pār ķermeni. Rudevskis moderno cilvēktiesību deformāciju aplūko kā gnosticisma herēzi: matērija ir ļauna, gars – labs, bet iesprostots miesā. Tālāk sarunā apspriesta vienlīdzības ideja no iemiesotības un neiemiesotības skatpunkta, cilvēku, tautību, rasu un dzimumu atšķirības vērtējot gnosticiskā aspektā, un Trešās atmodas laika naivais skatījums uz cilvēktiesībām, kuras galu galā tikpat nevarēja izmantot, lai risinātu padomju kolonizācijas jautājumu okupētajā Latvijā. Saruna noslēdzas ar pārdomām par iemiesotā cilvēka mērķi, apmierinātiem un dumpīgiem gariem, kā arī cilvēktiesību statusu mākslīgā intelekta laikmetā. Literatūra: Michel Villey, Le droit et les droits de l’homme, 2e édition, Paris : P.U.F., 2014, 180 pages.Grégor Puppinck, La famille, les droits de l'homme et la vie éternelle, Paris : Éditions de l’Homme Nouveau, 2015,92 pages. Juris Rudevskis, Subsidiaritātes princips Eiropas cilvēktiesību tiesas judikatūrā (promocijas darbs), Rīga: Latvijas Universitāte, 2020, 326 lpp.: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/52394/298-77154-Rudevskis_Juris_TieZB95010.pdf?sequence=1&isAllowed=yANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (1948. gada 10. decembris): Tulkojums latviešu valodā: https://www.tiesibsargs.lv/resource/ano-vispareja-cilvektiesibu-deklaracija/ Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (1950. gada 4. novembris) ar papildprotokoliem latviešu valodā: https://www.echr.coe.int/documents/d/echr/Convention_LAV Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas Rezolūcija 1580 (2007) par kreacionisma draudiem izglītībā (angļu valodā):https://assembly.coe.int/nw/xml/XRef/Xref-XML2HTML-en.asp?fileid=17592&lang=en Kairas deklarācija par cilvēktiesībām islāmā (Islāma sadarbības organizācija, 1990. gada 5. augusts) (angļu valodā):https://hrlibrary.umn.edu/instree/cairodeclaration.html 2020. gadā labotā versija:https://www.oic-oci.org/upload/pages/conventions/en/CDHRI_2021_ENG.pdf Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠Youtube⁠⁠, ⁠⁠Apple⁠⁠, ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠Ierakstīts ar biedrības “⁠⁠⁠⁠Skanda⁠⁠⁠⁠” atbalstu.

Ja vēlies atbalstīt Telos ar ziedojumu: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://telos.lv/ziedot/Agnese Irbe un Krišjānis Lācis divdaļīgā sarunā ar Francijā dzīvojošu juristu Juri Rudevski izseko cilvēktiesību vēsturei no senākajiem laikiem līdz mūsdienām, aplūkojot mūsdienu cilvēktiesību filozofiskos un teoloģiskos pamatus, kā arī aizvien jūtamākos trūkumus un deformācijas. Saruna sākas ar Irbes novērojumu, cik neskaidri un pretrunīgi cilvēktiesību jēdziens tiek lietots Latvijas mediju telpā. Tas vedina Rudevski iztirzāt jēdziena izcelsmi. Viņš apšauba, ka cilvēktiesības būtu sastopamas jau senās Romas laikmetā. Viduslaikos Graciāna dekretā gan parādās tādas tiesības, kas neizriet no kārtu privilēģijām, bet no pašas cilvēka dabas, tomēr toreizējā tiesiskā kārtība bija skaidra un hierarhiska. Starptautisko tiesību tolaik nebija, līdzīgi kā nebija “cilvēktiesību” mājsaimniecības locekļu iekšējās attiecībās. Jaunās pasaules atklāšana un Reformācija radīja jaunas problēmas: vairs nevarēja apelēt pie pāvesta, tāpēc bija jāmeklē cita pārnacionāla instance, kas nodrošinātu mierīgu sadzīvošanu starp valstīm. Rudevskis cilvēktiesību ģenealoģijā kā izšķirošu min 16.–17. gadsimtā nostiprināto suverenitātes nojēgumu, kas lika pamatus 20. gs. tiesību pozitīvismam. Otrais pasaules karš un totalitāro režīmu noziegumi kļuva par pagrieziena punktu moderno cilvēktiesību izcelsmē. ANO izveide bija mēģinājums pārvarēt valstu absolūto iekšējo suverenitāti, lai aizsargātu cilvēku pret pašu valsti un “atmakjavelliskotu” starptautiskās attiecības, balstot tās cilvēka cieņas atzīšanā. Tālāk saruna pievēršas lomai, kādu ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas izstrādē spēlēja franču filozofs Žaks Maritēns, vienlaikus apspriežot kanādiešu filozofa Šarlu de Koninka publicēto Maritēna pieejas kritiku. Koninks pamatoti jautāja, kāda ir atšķirība starp “indivīdu” un “personu” un kas ir primārs – personas labums vai kopīgais labums. Maritēns apelēja pie sirdsapziņas, bet Koninks norādīja, ka sirdsapziņa var maldīties. No abām pozīcijām izriet diametrāli pretēja izpratne par cilvēka cieņu un to, kas citiem vai sabiedrībai cilvēkā būtu “jāciena” un attiecīgi legāli jāaizsargā. Sarunas pirmā daļa noslēdzas ar 1948. gada Deklarācijas tapšanas apskatu: Deklarācija bija kompromisa auglis starp dažādām filozofiskām un politiskām frakcijām. Ja cilvēku no citiem dzīvniekiem atšķir saprāts un brīvā griba, proti, gars, vai tieši tajā slēpjas “cilvēka cieņa”? Vai, apelējot pie cilvēka tiesībām, mēs godājam cilvēkā tikai garu vai tomēr gara un miesas vienību? Literatūra: Grégor Puppinck, Les droits de l’homme dénaturé (Atcilvēciskotā cilvēka tiesības), Paris : Cerf, 2018, 304 pages. Jean-Louis Harouel, Les droits de l’homme contre le peuple (Cilvēktiesībaspret tautu), Paris : Desclée de Brouwer, 146 pages.  Charles de Koninck, De la primauté du bien commun contre lespersonnalistes (Par kopējā labuma prioritāti, pretēji personālistiem),Montréal : Éditions de l’Université Laval, 1943, 195 pages:http://salve-regina.com/images/a/a5/De_la_primauté_du_bien_commun_contre_les_personnalistes.pdf Juris Rudevskis, Subsidiaritātes princips Eiropas cilvēktiesību tiesasjudikatūrā (promocijas darbs), Rīga: Latvijas Universitāte, 2020, 326 lpp.:https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/52394/298-77154-Rudevskis_Juris_TieZB95010.pdf?sequence=1&isAllowed=yANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (1948. gada 10. decembris): https://www.tiesibsargs.lv/resource/ano-vispareja-cilvektiesibu-deklaracija/ Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠Youtube⁠⁠, ⁠⁠Apple⁠⁠, ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠Ierakstīts ar biedrības "⁠⁠⁠⁠Skanda⁠⁠⁠⁠" atbalstu.

Ja vēlies atbalstīt Telos ar ziedojumu: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠https://telos.lv/ziedot/Noslēdzot pagājušā gadā plaši atzīmētās vācu rakstnieka Tomasa Manna 150 gadu jubilejas svinības, Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Raivi Bičevski par 1912. gadā iznākušo garstāstu “Nāve Venēcijā” – visos laikos publikai vislabāk zināmo un visvairāk lasīto Manna darbu. Sarunā sniegts pārskats par garstāsta uzbūvi un tā mākslinieciski noslīpēto formu, Manna lietotās vācu valodas smalkumiem, romāna rašanās autobiogrāfisko fonu un paša Manna nopietnību un rūpību, ar kādu teksts izstrādāts. Tāpat sarunā iztirzātas dažādas literārās alūzijas un lietotie simboli, sengrieķu estētiskā redzējuma centralitāte, Platona un Šopenhauera savīšanās, kā arī Manna ierastā aizraušanās ar slimībām, nāvi, sairumu, pašdisciplīnu, izkoptas formas un radošās brīvības savstarpējo cīņu, pašapmānu un pakāpenisku samaitāšanos, šajā gadījumā arī galvenā varoņa krišanu dēmoniskas apmātības nagos. Lācis piedāvā romānu lasīt kā Manna komentāru F. Nīčes darbam “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara”, Bičevskis uzsver stabilitātes sabrukumu un izšķīšanu arhetipos, savukārt Irbe pievērš uzmanību Manna sākotnējam nolūkam rakstīt par Gētes vecumdienu fascināciju ar nepilngadīgu sievieti un literāro tēmas “kļūšana par muļķi” izstrādi. Noslēgumā apspriesta romāna ietekmīgākā ekranizācija, itāļu režisora Lukīno Viskonti 1971. gada filma “Nāve Venēcijā”, gan izceļot tās estētisko kvalitāti, gan kritizējot režisora apzinātos Manna nolūku pārpratumus, gan kategoriski noraidot tekstu kā “kvīru literatūru”. Literatūra: Tomass Manns, Nāve Venēcijā, tulk. Valdis Bisenieks. Rīga: Jumava, 2007. Frīdrihs Nīče, Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara jeb Grieķi un pesimisms, tulk. Ivars Ījabs. Rīga: Tapals, 2005. Otru T. Manna jubilejas aplādi var klausīties šeit: https://telos.lv/saruna-par-budenbrokiem/ Fragmentus no Manna “Budenbrokiem” skat. šeit: https://telos.lv/muzikas-stundas/ un šeit: https://telos.lv/vasara-pie-juras/Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠Youtube⁠, ⁠Apple⁠, ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠Ierakstīts ar biedrības "⁠⁠⁠Skanda⁠⁠⁠" atbalstu.

Ja vēlies atbalstīt Telos ar ziedojumu: ⁠⁠⁠⁠⁠https://telos.lv/ziedot/Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par latviešu eiropeiski modernās literatūras aizsācēja Jāņa Poruka morālajiem un reliģiskajiem uzskatiem viņa slavenākajos īsstāstos, tēlojumos un lugā “Hernhūtieši”. Saruna iezīmē Poruka vietu Eiropas modernitātē ārpus sociālisma ideoloģijas literatūras un romantiska nīčeānisma strāvojumiem, apskata hernhūtisma un piētisma ietekmi uz viņa ētiskajiem ideāliem, kas pretojas jaunlaiku materiālismam, lielpilsētu vilinājumiem un izstudējušo, kulturālo laikabiedru praktiskajam apsviedīgumam. Tāpat sarunā izcelta spriedze starp kristīgo pazemību, svētdzīves ideālu (“baltajām drānām”, “sirdsšķīstajiem ļaudīm”), skarbu grēkapziņu un nespēju pieņemt piedošanu, kas īpaši parādās, mēģinot atbildēt uz mūžīgo latviešu literatūras jautājumu par Cibiņa nāves iemeslu stāstā “Kauja pie Knipskas”. Sarunbiedri diskutē arī par Poruka varoņu ciešanām, labā un ļaunā izpratni un latviešu lauku pasaules simbolisko nozīmi un skaidro, kāpēc Poruku ir svarīgi lasīt šodien, domājot par 19. un 20. gs. latviešu – mūsu senču – dzīvesziņu un tikumiskajiem principiem, kā arī par sevi. Literatūra:Jānis Poruks, Kopoti raksti, sēj. I-XX, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 1929.Inga Žolude, Vendenes lotospuķe, Rīga: Dienas grāmata, 2021.Viesturs Vecgrāvis, Pie augstā loga, Rīga: Dienas grāmata, 2023. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: Youtube, Apple, ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcastsIerakstīts ar biedrības "⁠⁠Skanda⁠⁠" atbalstu.

Ja vēlies atbalstīt Telos ar ziedojumu: ⁠⁠⁠⁠https://telos.lv/ziedot/Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par šoruden mirušā amerikāņu filozofa Džona Rodžera Serla (1932–2025) dzīvi, galvenajiem darbiem, uzskatiem par cilvēka apziņas iedabu un mākslīgo intelektu. Sarunas sākumā īsi apskatīta Serla, nozīmīga pēckara amerikāņu filozofa, akadēmiskā karjera, viņa novietojums anglo-sakšu analītiskajā tradīcijā, vispārējā Serla nepatika pret sliktu filozofisko tekstu stilu, neizkoptu valodu un izplūdušu, nesaturīgu domāšanu, īpaši Serla polemikā ar Žaku Deridā, kā arī ar seksuālo uzmākšanos saistīti skandāli Serla mūža nogalē. Tālāk apspriests Serla epistemoloģiskais un metafiziskais reālisms, viņa uzskati par cilvēka apziņas intencionalitāti un saistību ar ķermeniskiem, materiāliem, bioķīmiskiem priekšnosacījumiem dažādos strīdos ar citu amerikāņu materiālistu un apziņas filozofu Danielu Denetu. Sarunas beigu daļā iztirzāti Serla uzskati par mākslīgā intelekta neiespējamību, viņa t. s. "ķīniešu istabas" arguments, kā arī argumenti pret skaitļošanas un datorzinātņu metaforu pārnešanu uz cilvēka apziņas – pēc Serla domām, nereducējamas dabas parādības – aprakstu. Literatūra: John R. Searle, “Minds, Brains, and Programs,” Behavioral and Brain Sciences, 3, 1980, pp. 417–424. John R. Searle, The Rediscovery of the Mind, Cambridge, MA: The MIT Press, 1992.John R. Searle, “Is the Brain a Digital Computer?”, Philosophy in a New Century: Selected Essays. Cambridge, UK: Cambridge University Press, 2008.John R. Searle, Minds, Brains and Science. Harvard University Press, 1986. John R. Searle, The Mystery of consciousness, New York: The New York Review of Books, 1997. https://www.nybooks.com/articles/1990/12/06/the-storm-over-the-university/ Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.Ierakstīts ar biedrības "⁠Skanda⁠" atbalstu.

Ja vēlies atbalstīt Telos ar ziedojumu: ⁠⁠⁠https://telos.lv/ziedot/Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni un Agnesi Irbi par godalgotā franču rakstnieka Mišela Velbeka pirms 10 gadiem iznākušo romānu “Pakļaušanās”, izvērtējot romāna nezūdošo aktualitāti un autora trāpīgos paredzējumus pieaugošas Eiropas islamizācijas un sarūkošas pašpārliecības apstākļos. Saruna pievēršas dažādiem veidiem, kā Velbeks vienlaikus pārprot patiesas reliģiozitātes nozīmi un tomēr saprot reliģijas centrālo lomu jebkādas sabiedriskās kārtības balstīšanā, kā arī apskatot Velbeka apcerēto radikālo politisko pārmaiņu ticamību šodienas Francijā un citās Eiropas valstīs. Sarunā apskatīti romāna galvenie notikumi, Velbeka rakstības stils, valoda un iecere, grāmatas skandalozā reputācija, kā arī 19. gs. franču literatūras lielo autoru centrālā loma stāstījumā un vēstījumā. Lācis abiem sarunas biedriem un sev jautā, vai Velbeka iezīmētā reliģisko tradicionālistu sabiedrība gadījumā nesakrīt ar katoļu un protestantu tradicionālistu ideāliem. Sarunas beigu daļā runātāji pievēršas Velbekam tik svarīgajam jautājumam par seksualitāti, sievietēm, feminismu un bērnu radīšanu, apskatot gan paša Velbeka pieeju tēmai kā šobrīd novecojušu, gan mūsdienu transseksualitātes, digitālā satura un mākslīgā intelekta kompanjonu lielo attālumu no veselīgas, iemiesotas dzimumtieksmes. Literatūra: Mišels Velbeks, Pakļaušanās, tulk. Dens Dimiņš, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2016. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.Ierakstīts ar biedrības "Skanda" atbalstu.

Agnese Irbe sarunājas ar Raivi Bičevski un Krišjāni Lāci par pirms 150 gadiem dzimušā vācu rakstnieka Tomasa Manna (1875-1955) ar Nobela prēmiju godalgoto, 1901. gadā izdoto romānu “Budenbroki”. Romānā trīs paaudžu garumā izsekots kādas Lībekas vācu tirgotāju dzimtas uzplaukumam un sairumam uz 19. gadsmita notikumu fona. Sarunā apskatīti romāna tapšanas apstākļi garā 19. gs. izskaņā, pievēršoties gan vācu kultūras tā brīža šaubām par dekadenci savu augstāko sasniegumu virsotnē, gan Tomasa Manna mainīgajiem politiskajiem uzskatiem no konservatīvā revolucionāra līdz demokrātiskam liberālim, kā arī analizējot romāna šķietamo “modernumu” jeb atvērtos jautājumus bez skaidrām atbildēm iepretim 19. gs. klasiskajiem garās formas didaktiskajiem romāniem. Tāpat sarunā iztirzātas romānā krāšņi iezīmētās 19. gs. vācu kultūras alternatīvas – apgaismības humānisms, romantiskie dzīves kāpinājumi, radošo un māksliniecisko garu meklējumi, sekošana kārtīgumam, prātīgumam, pienākumam un tikumam, Šopenhauera un Nīčes vilinājumi, kā arī tradicionālā kristīgā dievbijība, vienlaikus jautājot, vai Manns šajā darbā līdzjūtīgi un saprotoši kritizē konservatīvo pasaules uzskatu, vai tomēr atzīst tā sasniegumus, kuri mēdz prasīt lielus personīgus un pat kolektīvus upurus. Literatūra: Tomass Manns, Budenbroki, no vācu valodas tulkojuši L. Skalbe, K. Štrāls un Z. Krodere. Rīga: Grāmatu draugs, 1929.https://telos.lv/vasara-pie-juras/Gētes institūts par T. Mannu: https://www.goethe.de/ins/lv/lv/kul/sup/lit/26438079.htmlT. Manna 150 gadu jubilejas pasākumu programma: https://mann2025.de/Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.Ierakstīts studijā “Ambona”. ⁠https://telos.lv/ziedot/

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par skotu–amerikāņu filozofu Alesdēru Makintairu (1929–2025) – vienu no nozīmīgākajiem 20. gs. morāles filozofijas pārstāvjiem, tikumu ētikas un akadēmiskā aristotelisma atjaunotāju. Saruna sākas, uzsverot akadēmiskās vides vispārējo cieņu pret Makintairu, ierakstot viņu plašākā pēckara liberālisma kritiķu tradīcijā, kā arī pievēršot uzmanību Makintaira centieniem pāraudzināt politiski kreisos lasītājus, vienlaikus pašam brīnoties, kāpēc dedzīgākie viņa darbu lasītāji ir atrodami starp amerikāņu kristīgajiem konservatīvajiem. Tālāk īsi apskatīti Makintaira intelektuālās darbības svarīgākie pavērsieni – aktīvā darbība raibajā britu pēckara marksisma publicistikā, lūzuma punkts pēc PSRS iebrukuma Ungārijā un destaļinizācijas procesa, tad Makintaira augošā interese par Aristotelu, kas vainagojās jau klasiskajā 1981. gada darbā “Pēc tikuma”, un tālāka pievēršanās kristietībai, tomismam un politisko risinājumu noraidījumam dzīves pēdējā cēlienā. Sarunā ieskicētas arī galvenās atziņas no Makintaira darbiem “Pēc tikuma” un “Kā taisnīgums? Kura racionalitāte?” – modernās morāles domāšanas saskaldītība un iekšējā pretrunība, atgriešanās pie tikumu ētikas un teleoloģiskas morālās domāšanas, morāles izcilības prakšu novietojums konkrētās sociālās institūcijās, cilvēcisko un sabiedrisko attiecību nonivelēšana līdz ekonomiskam utilitārismam, naratīvā identitāte un tradīciju racionalitāte, kā arī apgaismības un liberālās tradīcijas neitralitātes neiespējamība. Noslēgumā iztirzāta Makintaira pievēršanās tomismam, kā arī jautāts par Makintaira alerģiju pret politisko procesu un pārlieku historicisko pieeju idejām. Literatūra:https://telos.lv/liberalisma-kulturaAlasdair MacIntyre, After Virtue, University of Notre Dame Press, 2007. Alasdair MacIntyre, Whose Justice? Which Rationality? University of Notre Dame Press, 1988. Émile Perreau-Saussine, Alasdair MacIntyre: An Intellectual Biography (translated by Nathan J. Pinkoski) Notre Dame University Press, 2024. https://www.compactmag.com/article/postliberalisms-reluctant-godfather/ Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.Ierakstīts studijā “Ambona”. https://telos.lv/ziedot/

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par amerikāņu rakstnieka Frēnsisa Skota Ficdžeralda 1934. gada romānu “Ir maiga nakts”, kuru pats autors uzskatīja par savu labāko darbu. Lai gan šis gads Latvijā un pasaulē aizvadīts, svinot “Lielā Getsbija” – vēl viena kanoniskā amerikāņu romāna – simtgadi, dažādi literatūras apskatnieki un pētnieki izcēluši tieši “Ir maiga nakts” noapaļotību un atbilstību Ficdžeralda mākslinieciskajam un saturiskajam briedumam. Sarunas sākumā Lācis un Irbe pievēršas iemesliem, kāpēc lielās ekonomiskās krīzes laikā amerikāņu publika nesaprata it kā kārtējo Ficdžeralda stāstu par amerikāņu džeza laikmeta bagātnieku pārmērībām, ballēm un smalkajām mentālajām kaitēm, kas tiek ārstētas Eiropas privātajās sanatorijās, lai gan īstenībā Ficdžeralds kinematogrāfiski detalizētā un vienlaikus psiholoģiski trāpīgā valodā apraksta lēni izirstošas mīlestības attiecības un laulību 12 gadu garumā, pakāpenisku galvenā varoņa degradāciju, pieaugošu alkoholismu, pašdestruktīvu izvēļu sekas, psihisko slimību mistēriju un citas pārlaicīgi aktuālas augsti attīstītas, pārtikušas un pašapmierinātas kultūras blaknes. Sarunā arī aplūkota Ficdžeraldam piedēvētā mizogīnija, vīrieša un sievietes attiecību dinamika, emocionālas neuzticības sekas, Ficdžeralda grūtās attiecības ar psihiski slimo sievu Zeldu, kas tieši iedvesmoja romānu, un slavēts autors, kurš spējis sniegt skaidru, brīžiem sāpīgu brīdinājumu no dekadentas dzīves un jēgas zuduma, pilnībā atturoties no pamācoša vai moralizējoša toņa. Literatūra: Frensiss Skots Ficdžeralds. Ir maiga nakts. Tulk. Valda Kumuška. Rīga: Liesma, 1976.gads. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.Ierakstīts studijā “Ambona”.

Turpinot divdaļīgo sarunu ciklu, Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par itāļu literāta un domātāja Dantes Aligjēri 1321. gada poēmu “Dievišķā komēdija”, šoreiz pievēršoties paša darba saturam, tēliem, vēstījumam un galvenajām tēmām. Saruna sākas ar Dantes simbolisko maldīšanos dzīves mežā 35 gadu vecumā, kur viņš satiek romiešu dzejnieku Vergīliju, epa “Eneīda” autoru, kurš kļūst par Dantes pavadoni viņsaulē. Dantes ceļa mērķis ir dvēseles glābšana, parādot trīs dvēseles stāvokļus. Abi runātāji Dantes darbu raksturo kā simbolisku pasaules karti, kur Dante ar apbrīnojamu topogrāfisku precizitāti apraksta elles, šķīstītavas un paradīzes līmeņus. Sarunā analizēta elles struktūra, tās piltuvveida uzbūve un morālā loģika, kas sakņota Aristotela “Nīkomaha raksturmācībā”, sodus proporcionāli pielāgojot grēkiem un netikumiem. Apspriesti arī konkrēti elles iemītnieki: nožēlojamie, miesaskārie, vardarbīgie, pašnāvnieki, sodomīti, augļotāji, meļi un nodevēji. Šķīstītavu Dante apraksta kā laikā ierobežotu pārejas posmu, kurā svētās dvēseles tiek šķīstītas mīlestības ugunī, līdz tās nonāk zemes Ēdenē. Sarunas beigu daļā apskatīti iemesli, kāpēc daudzi lasītāji pamet grāmatu, pirms tikuši līdz “Paradīzei”, un uzsvērts, ka šī teksta daļa, pat ja sarežģīta ar savu kontemplatīvo sholastiku un pieskaršanos valodas un saprāta robežām, var kalpot kā ietekmīgs evaņģelizācijas līdzeklis. Paradīzi Dante attēlo kā dzīvu, gaismas caurstrāvotu un mistisku atklāsmju pilnu – ar dvēseļu un debesu sfēru hierarhijām, ar ķermenisku klātbūtni un pat poētiski attēlotu iemiesotu prieku. Sarunas noslēgumā raksturots Dantes darba mērķis, kas ir dziļi praktisks: pārveidot cilvēku, mācot viņam no haosa nonākt līdz gudrībai.Literatūra: Dante Alighieri, La Divina Commedia, Milano: BUR Grandi classici, 2007, 654 p. Dante’s Divine Comedy, Translated and Annotated by Anthony Esolen, New York City: Modern Library, 2005, 560 p. Paul A. Pearson. Spiritual Direction from Dante, Volume 1: Avoiding the Inferno. Gastonia, NC: TAN Books, 2019, 372 p.; Volume 2: Ascending Mount Purgatory, Gastonia, NC: TAN Books, 2020, 390 p.; Volume 3: Yearning for Paradise, Gastonia, NC: TAN Books, 2022, p. 512. Sarunas pirmo daļu var noklausīties šeit: https://telos.lv/saruna-par-dievisko-komediju/Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.Ierakstīts studijā “Ambona”.

@Aizsākot divdaļīgu sarunu ciklu, Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par itāļu literāta un domātāja Dantes Aligjēri 1321. gada poēmu “Dievišķā komēdija”. Saruna iesākas ar Dantes personīgās un pasaulvēsturiskās nozīmes apcerēšanu, uzsverot Dantes noturīgo vietu gan rietumu tradīcijas kanonā, gan pāvestu apustuliskajās proklamācijās. Tad Rudevskis pievēršas 13. gs. Florencei kā Dantes mājām un izraidītājām, apskata Itālijas sašķeltību, Dantes ģimeni un izcelsmi, kā arī skaidro gvelfu un gibelīnu ideoloģiskās atšķirības un cīņu par Itālijas nākotni starp dažādām pāvestu, Vācu svētās Romas imperatoru un Itālijas pilsētvalstiņu interesēm. Tālāk apskatīta Dantes dalība aptiekāru ģildē, Florences valdībā, bērnības iemīlēšanās Beatričē Portināri, kas iedvesmoja Dantes pirmās darbības posma vainagojumu, dzejojumu “Jaunā dzīve” (La Vita Nuova). Saruna turpinās par Francijas intervenci un režīma maiņu Florencē un Dantes nelaimīgās, bet literāri auglīgās Veronas trimdas sākumu 1301. gadā, pēc kura līdz pat nāvei no malārijas Ravennas apkārtnē viņš tā arī vairs nekad nedrīkstēja atgriezties Florencē. Tālāk Rudevskis pievēršas trimdas laikā sarakstītajiem Dantes traktātiem par laimi, itāļu tautas valodas aizstāvību aristoteliskas argumentācijas gaismā un monarhiju. Irbe pievērš uzmanību “Dievišķās komēdijas” tapšanas garīgajiem priekšnosacījumiem Dantes dzīvē, izceļot laikmeta reliģiskās kustības un paša autora piedzīvotās politiskās sakāves izraisīto sarūgtinājumu. Rudevskis atgādina, kāpēc bija trīs, nevis viena renesanse un kāpēc robežšķirtne starp viduslaikiem un renesansi ir diskusiju priekšmets: trešo jeb 15. gs. humānistisko renesansi noteica kritiskā attieksme pret “barbaru” radīto pārrāvumu starp antīkās pasaules mantojumu un kristietību, savukārt Dante uzskatāms par otrās jeb viduslaiku sholastiskās renesanses pārstāvi, kas savā dzejā izsaka Akvīnas Toma teoloģiski-filozofisko sistēmu, tātad pārstāvot sintezētu pēctecību starp antīko un kristīgo mantojumu. Sarunas pirmās daļas noslēgumā Rudevskis paskaidro, kāpēc darba nosaukumā ir gan “dievišķā”, gan “komēdija” un raksturo darba uzbūvi, skaitļu simboliku un Dantes izvēlēto tolaik eksperimentālo trīsrindu pantu – tercu. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe sarunājas ar ģimenes tiesību juristu Kasparu Herbstu un pāru mentoringa programmas izstrādātāju, kādreizējo sociālo darbinieci Elīnu Kārklu, sarunā apskatot laulību šķiršanas statistiku Latvijā un galvenos cēloņus; Civillikuma liberalizāciju, to pielāgojot “sociālajai realitātei” un lielākam respektam pret cilvēka izvēles brīvību; attiecību kopšanas izpratnes un prasmju trūkumu; negatīvās sociālās sekas, ko rada nereti naidpilns šķiršanās process un augstais ārlaulībā augošo bērnu skaits; preventīvu pasākumu trūkumu; pētījumus par vecāku šķiršanos kā traumu bērniem un uzaugšanu ar abiem bioloģiskajiem vecākiem kā “privilēģiju”, kas bērnam sniedz reālas priekšrocības dzīvē, kā arī iemeslus, kāpēc konfesionālie pirmslaulību kursi tiem, kas tos apmeklē, pilda nozīmīgu informatīvu funkciju. LiteratūraJudith Wallerstein, Julia Lewis, Sandra Blakeslee, The Unexpected Legacy of Divorce. A 25 Year Landmark Study, USA: Grand Central Publ., 2001.Melissa S. Kearney, The Two-Parent Privilege: How Americans Stopped Getting Married and Started Falling Behind, Chicago: University of Chicago Press, 2023.Bridget Phetasy, “How divorce never ends. It will affect your kids for the rest of their lives”, The Spectator, June 17, 2024: https://thespectator.com/topic/how-divorce-never-ends/ Sarunu par šo eseju var noskatīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=9q6ORVMseI4 No Telos arhīva iesakām noklausīties arī:https://telos.lv/saruna-par-gramatu-kas-ir-lauliba/https://telos.lv/saruna-par-gramatu-berni-vispirms/Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe iztaujā Andri Amoliņu un Ventu Zvaigzni par kristīgās liturģijas vēsturi, sarunā vispirms apskatot upurēšanas tradīciju un prasību pagānu tautās un Vecajā Derībā, augsto priesteri Melhisedeku kā simbolisku tiltu starp Veco un Jaunu derību, kaujamo “Lieldienu jēru” jūdiem un kristiešiem, izmaiņas, kuras atnes Kristus upuris, un tad pievēršoties liturģijas vēstures galvenajiem punktiem no 7. gs. liturģijas grāmatām caur Tridentas koncilu (16. gs.) līdz Vatikāna II koncilam (1962–1965) un tā pēctecībā konstatējamai situācijai, kuru atzinis arī pāvests Francisks, ka reāli katoļu baznīcā pastāv divi riti – vecais un jaunais. Sarunā apskatītas atšķirības starp šiem ritiem un noslēgumā runāts gan par personīgajiem iemesliem, kāpēc daļa ticīgo interesējas par senākām liturģijas formām, gan arī par ārpus Latvijas nereti piedzīvoto liturģisko patvaļu baznīcās un tās iespējamiem cēloņiem un sekām.Literatūra:Erick Ybarra, Melchizedek and the Last Supper: Biblical and Patristic Evidence for the Sacrifice of the Mass. Classical Christian Thought Publishing Company, 2022.www.unavoce.lv

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Raivi Bičevski par romantismu kā revolucionāru 18. gs. nogales un 19. gs. pirmās puses idejvēsturisku periodu, kas spēcīgi ietekmējis un turpina ietekmēt modernā cilvēka pašizpratni. Aplādes sākumā runātāji iezīmē romantisma vēsturiskās robežas un meklē kopīgo visiem dažādajiem nacionālajiem un eiropeiskajiem romantismiem. Bičevskis romantisma kodolu saskata jaunu mitoloģiju veidošanā un ironijā. Romantisma filozofiskais pamats, pēc Bičevska domām, meklējams Johana Gotlība Fihtes filozofijā, kurā pašradošais un darbīgais absolūtais “Es” pašrefleksijā atrod savu brīvību. Lācis norāda uz romantisma paradoksu: no vienas puses Hēgelis romantismu definē kā “absolūto iekšējību”, bet no otras puses romantiķi meklē jaunu un nepastarpinātāku pieeju īstenībai un lietām. Lācis un Bičevskis apcer romantismā vienlaikus dzimušo ārējā un iekšējā ceļojuma ideju, kas ļauj apzināt un poetizēt arī cilvēka tumšās dziņas, tomēr Irbe runātājus atgriež uz zemes, norādot uz romantisma metafizisko un epistemoloģisko nabadzību, iestigšanu neatrisināmā paradoksā, kas ir krasā pretstatā klasiskajai filozofijai. Bičevskis izceļ romantiķiem raksturīgo visu atbilžu nepilnību, paša universa ironiju un neizzināmību, kas tomēr neļauj romantismu pilnībā vienādot ar postmodernismu. Sarunas otrajā pusē apskatītas romantisma pasaules uzskata pozitīvās un negatīvās puses – nacionālās identitātes ciešā saistība ar tautas kultūras atklāšanu, agrīno romantiķu kultivētās cildenās izjūtas un pietāte pret pasauli kā noslēpumu, izsmalcināta mākslinieciska gaume un romantisma paradigmas milzīgā ietekme uz mūsdienu izpratni par mīlestību. Literatūra:Berlin, Isaiah. The Roots of Romanticism. Princeton University Press, 2013. Blanning, Tim. The Romantic Revolution. Hachette UK, 2012.Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.Ierakstīts studijā “Ambona”.

Turpinot sarunu sēriju par Šekspīra lugām, Krišjānis Lācis ar Agnesi Irbi analizē drāmu "Makbeta traģēdija" (1606), sarunu sākot ar lasītāju un kritiķu nepārejošo mīlestību uz šo pašu īsāko no Šekspīra lugām, patiku skaidrojot gan ar vēstījuma morālo viennozīmību, gan lugas un galveno varoņu "modernumu", gan arī aktīvo lomu, kuru tajā spēlē pārdabiski spēki. Pēc lugas satura pārstāsta Lācis uzsver, ka Makbets ir nešķīsto spēku upuris un salīdzina raganu darbu ar sātana kārdinājumiem Vecās Derības Ījaba grāmatā. Irbe turpretī uzskaita trīs paša Makbeta pieņemtus lēmumus, kuri visi bija brīvi, un atgādina par Benkvo klātbūtni, kurš, dzirdot tos pašus spocīgos pareģojumus, nepievērsa tiem uzmanību. Lācis paceļ jautājumu par sievas nelietīgo ietekmi savtīgos nolūkos, bet Irbe domā, ka lēdijas Makbetas motivācija ir atstāta neskaidra, tāpēc dažādi lugas ekranizētāji un uzvedēji ir mēģinājuši to papildināt ar tekstā neatrodamiem elementiem. Abi analizē Makbetu laulātā pāra attiecības, pieminot kritiķi Haroldu Blūmu, kurš Makbetus nosauca par "iespējams, laimīgāko laulību Šekspīra lugās". Saruna pievēršas teksta vēsturiskajai dimensijai: Anglijas karalis Džeimss I sēdēja zālē lugas pirmizrādē, un, lugu skatoties, nevienam nebija iespējams nedomāt ne par Šaujampulvera sazvērestību pret Angijas troni, kas notika tikai gadu iepriekš, ne par smago pēcreformācijas posmu, kura sakarā garāmejot pieminēts arī interesantais jautājums par paša Šekspīra konfesionālo piederību. Analizējot raganu un raganošanas dimensiju lugā, Irbe īsi komentē tolaik svaigo Skotijas raganu tiesāšanas prāvu, kurā jau minētais karalis Džeimss, darba "Demonoloģija" autors, spēlēja centrālo lomu. Sarunas nobeigumā abi slavē japāņu režisora Akiras Kurosavas ekranizāciju "Asiņu tronis" (1957) un skaidro, kāpēc mūsdienu anglosakšu mēģinājumi uzņemt Makbeta filmu lielākoties izgāžas. Literatūra: 1) Viljams Šekspīrs. Kopoti raksti, V sējums, “Makbets”. Sast. Kārlis Egle, tulk. Fricis Adamovičs. Rīga: Liesma, 1965. 2) https://en.wikipedia.org/wiki/Witch_trials_in_early_modern_Scotland 3) Critical Essays on Macbeth, William Shakespeare, Harlow: Longman, 1988. 4) Twentieth Century Interpretations of Macbeth: A Collection of Critical Essays, ed. by Terence Hawkes, Englewood Cliffs, N.J.: Prentice-Hall, 1977. 5) Harold Bloom, Macbeth: A Dagger of the Mind, Scribner, 2019. 6) Peter Lake. How Shakespeare put politics on the stage: Power and succession in the history plays. Yale University Press, 2016. 7) Throne of Blood, dir. by Akira Kurosawa, 1957: https://www.imdb.com/title/tt0050613/ 8) The Tragedy of Macbeth, dir. by Joel Coen, 2021: https://www.imdb.com/title/tt10095582/ 9) Macbeth, dir. by Justin Kurzel, 2015: https://www.imdb.com/title/tt2884018/ Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu 1879. g. romānu “Mērnieku laiki” – pirmo mākslinieciski augstvērtīgi nostrādāto latviešu lielapjoma romānu. Sarunu aizsāk Zvaigznes skaidrojums, ko īsti nozīmē kāda klasiska darba pārcelšana “vieglajā valodā”. Tad Zvaigzne iepazīstina ar pašiem vēsturiskajiem mērnieku laikiem Vidzemes laukos un dažādiem zemes izpirkšanas aspektiem laikā pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Tālāk sarunā no dažādām pusēm aplūkotas atbildes uz jautājumu, vai un kāpēc “Mērnieku laiki” uzskatāmi par Eiropas klasiķu mēroga romānu, iztirzājot darba unikālo sentimentalitātes, mīlas un blēžu romāna, asredzīga humora un skolmeistariskas nopietnības sakausējumu, ko pavada panorāmisks divu Vidzemes pagastu sadzīves, tikumu un netikumu traktējums veselas paaudzes garumā, lielu laikmeta pārmaiņu mijā. Sarunā arī uzdots jautājums, vai liberāļi pamatoti izmanto Oļiņietes kopumā traģisko tēlu, lai kritizētu Latvijas reliģiski konservatīvos, un apspriests brāļu Kaudzīšu veikuma izteikti kristīgais gaišums iepretī franču un krievu laikabiedru romānu eksistenciāli drūmajai cīņai ar nihilismu. Noslēgumā Lācis, citējot Edvarta Virzas pret Kaudzītēm izteikto kritiku, jautā, vai darbs savā naturālismā un kriticismā “nepārspīlē”, uz ko Irbe atbild, ka darbs tikai vairo mīlestību pret latviešu tautu, savukārt Zvaigzne aicina pievērst uzmanību romāna sākuma ainai, sarunai starp diviem lauku skolotājiem, kas kalpo kā atslēga visa pārējā stāsta saprašanai. Literatūra: Kaudzīte, R. un M. Kaudzīte, "Mērnieku laiki", 5. izdevums, "Latvijas" grāmatu un nošu spiestuve, Rīga, 1923. Skat. arī: https://kulturaskanons.lv/archive/brali-kaudzites/ Virza, E. Jauniznākušās grāmatas: R. Kaudzīte “Izjurieši”, Brīvā Zeme, 1929., 1 februāris, nr. 26. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar politologu Andi Kudoru par Donalda Trampa atgriešanos ASV prezidenta amatā un tās nozīmi ASV, Eiropas un Latvijas konservatīvajiem. Saruna par Trampa fenomenu iepretim citiem republikāņu un demokrātu kandidātiem, liberāļu radikālismu un politiskā piedāvājuma trūkumu, dažādām par Trampu nobalsojušām demogrāfiskajām grupām un to apsvērumiem, kā arī par politiskās retorikas lomu un mēģinājumiem saprast vidusmēra amerikāņa ģeopolitiskā izolacionisma tendences. Skatīt arī: https://edwardfeser.blogspot.com/2024/09/trump-buyers-guide.html Frēnsiss Fukujama par Trampa uzvaru: https://www.ft.com/content/f4dbc0df-ab0d-431e-9886-44acd4236922 Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar baznīcas vēsturnieku Uģi Sildegu par Baltijas vācu luterāņu mācītāja Johana Ernsta Glika dzīvi, darbību un devumu latviešu tautai, pieminot Glika jubilejas 360. gadu. Sarunā apskatīts Glika darbības Vidzemē konfesionālais un politiskais ietvars robežjoslā starp luterisko Zviedriju, pareizticīgo Maskaviju un katolisko Poliju, Glika izglītība Vitenbergā un Leipcigā un Glika nopietnā pievēršanās grieķu, senebreju un latviešu valodas studijām. Izvērtētas gan Glika latviešu valodas īpatnības, gan viņa teoloģiskais novietojums starp luterisko ortodoksiju un piētismu. Tāpat apskatīta Zviedrijas karaļa aizgādība par latviešu zemnieku garīgo un tiesisko stāvokli, Glika aktīvā iesaiste latviešu zemnieku tautskolu izveidē, kā arī viņa pārraudzītā pirmās rietumnieciskās ģimnāzijas nodibināšana Maskavā. Literatūra: Helmut Glück, Ineta Polanska. Johann Ernst Glück (1654-1705): Pastor, Philologe, Volksaufklärer im Baltikum und in Russland. Wiesbaden: Harrassowitz, 2005. Christiane Schiller, Mara Grudule (Hrsg.) "Mach dich auf und werde Licht. Celies nu un topi gaišs": Zu Leben und Werk Ernst Glücks (1754-1705). Akten der Tagung anlässlich seines 300. Todestages vom 10. bis 13. Mai in Halle (Saale). Wiesbaden: Harrassowitz, 2010. L. Bērziņš, Ernsts Gliks. Rīga: Latvijas ev.-lut. Baznīcas virsvalde, 1935. E. Dunsdorfs, Pirmās latviešu Bībeles vēsture. Minneapolis: Latviešu Ev.-lut. Baznīca Amerikā, 1979. G. Hilners, Ernsts Glucks, latviešu Bībeles tulks, miera darbos un kara briesmās, Rīga: W. F. Häcker, 1918. K. Karulis, Glika Bībeles valoda un stils: https://telos.lv/glika-bibeles-valoda-un-stils/ Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Atzīmējot vācu filozofa Imanuela Kanta 300. jubilejas gadu, Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Kanta ētiku, lasot 1785. gadā izdoto “Tikumu metafizikas pamatojumu.” Sarunas iesākumā Irbe izceļ Kanta vēsturisko nozīmi un abi norāda, ka daudzi tradicionālistu un konservatīvo iebildumi Kanta ētikai “aizšauj garām”, jo nepietiekami pievērš uzmanību tam, ko Kants pats mēģina aizstāvēt savā tekstā. Turpinot aizstāvēt Kantu pret mūsdienu kristiešu kritiku, Irbe uzsver Kanta sirdsapziņu kā prāta, nevis jūtu daļu, savukārt Lācis pielīdzina Kanta radikāli iekšējo labās gribas noteiksmi viduslaiku ētikas teorijām. Abi apspriež Kanta izcelšanos no piētistu vides, viņa izglītību un iespējamos iemeslus, kāpēc Kants nepārzināja klasiskās grieķu filozofijas avotus un argumentus. Tālāk Irbe izklāsta “Tikumu metafizikas pamatojuma” galvenās domas, pievēršoties Kanta uzskatiem par pašvērtīgi labo, gribas brīvību, prāta valdīšanu pār jūtām un kaislībām, kā arī rīcības maksimām un morālo pienākumu universālumu. Irbe kritizē Kanta pārspīlēto duālismu, un Lācis kritizē Kanta pretestību cilvēka dabas nojēgumam, kas paredz no iemiesotības izrietošo bioloģisko vajadzību labumu. Turpmākajā sarunā Irbe skaidro kategorisko imperatīvu, bet Lācis vairākkārt jautā, kas tieši cilvēkam liek paklausīt šim imperatīvam. Aizstāvot Kantu pret tomistiem tradicionālistiem, Irbe uzsver, ka prāts kā likumdevējs Kanta sistēmā neparedz indivīda “personīgās morāles” uzburšanu no zila gaisa, jo cilvēks nerada racionalitāti un tās formu. Tā kā amorāla rīcība Kanta izpratnē ir nesaprātīga un loģiski pretrunīga, Lācis mēģina iebilst, ka cilvēka ētisko rīcību diez vai var motivēt loģikas likumi. Tāpat Lācis piespēlē Alisdēra Makintaira novērojumu, ka Kanta ētika parazitē uz jau dotas sociālo un morālo pienākumu sistēmas, savukārt Irbe izceļ Kanta vēlmi pārformulēt un piedāvāt racionālu, “uzlabotu” morāles zelta likuma formulu. Tuvojoties sarunas noslēgumam, Lācis bažījas, vai Kanta priekšrakstītā saprāta autoritāte gadījumā nerelativizē Jēzus Kristus dievišķo morālo imperatīvu autoritāti. Irbe mierina Lāci, ka morālais likums mūsos jau ir, cilvēki to jau zina, ļaundara sirdsapziņa jau liecina pret viņu, un Kristus šo aprioro morāles balsi tikai izvērš uz āru. Noslēgumā Irbe kritizē modernos 21. gadsimta kantiešus, kuri bez tradicionālās metafizikas un sociālo pienākumu seguma nonāk pie diametrāli pretējām rīcības maksimām nekā pats Kants, savukārt Lācis slavē Kanta lielāko sasniegumu: apgaismības absolūtā skepticisma un visa apšaubīšanas apstākļos nonākt līdz absolūti validajam, nepieciešamajam un neapšaubāmajam. Saruna noslēdzas uz Kanta pazemības, misticisma un robežu ierādīšanas nots, kopā ar Kantu brīnoties, kā vispār iespējama brīvība. Literatūra: Imanuels Kants, Tikumu metafizikas pamatojums. No vācu val. tulkojis R. Kūlis. Rīga: Zinātne, 2020. Agnese Irbe, Pavadonis Kanta ētikā, Telos: https://telos.lv/pavadonis-kanta-etika/ Edward Feser, "The Catastrophic Spider", https://edwardfeser.blogspot.com/2010/10/catastrophic-spider.html MacIntyre, Alasdair. A short history of ethics: a history of moral philosophy from the Homeric age to the 20th century. Routledge, 2003. Gilson, Etienne, The Spirit of Medieval Philosophy, University of Notre Dame Press, 1991. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis iztaujā Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) ilggadēju arhibīskapu Jāni Vanagu. Saruna par baznīcu šodien un padomju gados; par kristietības atšķirīgo stāvokli Rietumu kultūras areālā no vienas puses un Āfrikā un Āzijā no otras; par Rietumos jūtamā naidīguma pret kristietību cēloņiem un izpausmēm; par kreisajām kustībām, neopagānismu un okultismu; par teoloģisko spriedzi starp bauslību un bezgalīgu pieņemšanu; par dažādām konfesijām, baznīcas disciplīnu un mazajām draudzēm laukos; par latvietības attiecībām ar kristietību; un visbeidzot par Vanaga emeritēšanos un to, kas ar luterāņu baznīcu notiks pēc tam. Sarunā pieminētie avoti: Louise Perry: https://www.firstthings.com/article/2023/10/we-are-repaganizing Robert Barron: https://www.youtube.com/watch?v=bBMOwZFpZX0 Demos konferences pirmā sesija: https://www.youtube.com/watch?v=qSrt0M6B940 Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par amerikāņu rakstnieka Hermaņa Melvila 1851. gada episko romānu “Mobijs Diks jeb baltais valis”. Pēc īsa satura atstāsta sarunas biedri piemin karaļa Džeimsa Bībeles tulkojuma, Viljama Šekspīra un Džona Miltona ietekmi uz Melvila neatkārtojamo stilu, salīdzina romānu ar 19. gs. lielajiem eiropiešu romāniem un to ievieto 19. gs. amerikāņu vēstures un literatūras kontekstā, vienlaikus pamatojot, kāpēc vēriena un dziļuma dēļ “Mobijs Diks” nav uzskatāms par Džeka Londona piedzīvojumu romānu agrīnāku versiju. Tālāk saruna pievēršas darba galvenajām tēmām, mēģinot noskaidrot paša autora attapīgi slēptos uzskatus, kas nav vienādojami ar romāna galveno varoņu – melanholiski apcerīgā skolmeistara un matroža Ismaēla daudzveidību pieņemošo panteismu un fanātiskā kapteiņa, vaļu mednieka Ahāba viengabalaino un duālistisko gnosticismu. Saruna pievēršas gan ļaunuma problēmai, gan atbildes meklējumiem Ījaba grāmatā, gan vaļu medību nozīmībai un Melvila aprakstītās dabas krāšņumam un milzīgumam, kā arī amerikāņu kalvinisma ietvaros neizbēgamajam jautājumam par iepriekšnolemtību, likteni un providences visu vadošo roku. Sarunas noslēgumā runātāji atgriežas pie jautājuma par “Mobiju Diku” kā lielo amerikāņu eposu, uzsverot Melvila “amerikāņu romāna” sasaisti ar eiropeiskās kultūras stāstu, tā atverot jaunu, radošu šīs pašas kultūras lappusi otrā okeāna malā. Savukārt modernie gnostiķi tiek aicināti atturēties no Mobija Dika medībām un mācīties no Melvila saprātīgu un līdzsvarotu attieksmi pret dzīvo dabu. Literatūra: Melvils, Hermanis, Mobijs Diks, jeb, Baltais Valis, tulk. Dagnija Dreika, Rīga: Daugava, 2003. Fragmentu var lasīt šeit: https://telos.lv/magiskais-udens-atspidums/ Huntington, Samuel P. Who are we?: The challenges to America's national identity. Simon and Schuster, 2004. Chesterton, Gilbert Keith. Introduction to the Book of Job. Ravenio Books, 1916. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra (1565–1616) lugu “Hamlets”, kas sarakstīta un iestudēta ne vēlāk kā 1601. gadā. Saruna tapusi kā atbilde Tomasa Stērna Eliota apgalvojumam, ka “Hamlets” ir “mākslinieciska neveiksme”. Iesākumā Irbe un Lācis cildina Šekspīra pārlaicīgo izcilību iepretī Gētem un Šilleram, kā arī iezīmē lugas tapšanas laiku un atgādina tajā notiekošo. Tālāk sarunā Irbe pievēršas Hamleta neveselīgajai, iespējams, pārspīlētajai apsēstībai ar savas mātes netiklību, kas traucē viņa atriebības uzdevumam, savukārt Lācis mēģina aizstāvēt lugas nepsiholoģiskumu, Hamleta apdomīgo racionalitāti un morālo patosu. Irbe skeptiski izvērtē Hamleta Mišela Montēņa garā ieturētos “eksistenciālos” monologus un jautā par Vitenbergas lomu lugā, bet Lācis mēģina aizstāvēt lugas kristīgās tēmas, providenciālo atrisinājumu un Hamleta dvēseles izglābšanos attiecīgā laikmeta Anglijas publiski pieļaujamo tēmu ietvaros. Sarunas beigu daļā Irbe apskata Ofēlijas stāstu kā vienīgo īsto lugas traģēdiju, uzrāda moderno uzvedumu un ekranizāciju pārpratumus un neloģiskos sagrozījumus, un Lācis piekrīt, ka Ofēlijas stāsts ir nevis nevajadzīga uzmanības novēršana, bet gan paradigmatisks nevainības un tikumības pretstats Hamleta mātei karalienei. Literatūra: V. Šekspīrs, Hamlets, tulk. K. Egle, Zvaigzne ABC: Rīga, 200. https://telos.lv/hamlets-problemas/ https://telos.lv/hamlets-princis-poema/ Lake, Peter. How Shakespeare put politics on the stage: Power and succession in the history plays. Yale University Press, 2016. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis turpina liberālisma klasisko tekstu un domātāju izpēti, šoreiz pievēršoties Džona Stjuarta Milla ietekmīgajam 1859. gada darbam “Par brīvību”. Sarunas iesākumā Irbe īsi raksturo Milla laiku un dzīvi un secīgi izved cauri darba nodaļām, apskatot Milla retoriskā stila īpatnības un brīvības definīcijas izvairīgumu. Lācis raksturo Millu kā progresīvā – nevis klasiskā – liberālisma spilgtāko pārstāvi, kuram svarīgi absolūti unikālos dzīvesstila eksperimentētājus pasargāt no neizglītotās, viduvējību pilnās sabiedrības tirānijas un kritiski neizvērtētajiem aizspriedumiem. Turpmākā sarunā abi pievēršas Milla vēstures izpratnes dīvainībām, jautājumam par Aristotelu un Jēzu Kristu kā utilitāristiem, Milla grūtībām savienot cilvēces vispārējo laimi ar individuālo pašrealizāciju, patiesības meklējumu imperatīva saistībai ar dogmātisko relatīvismu, vēsturisko paražu un tradīciju iekšējai racionalitātei, kā arī Milla recepcijai Džeimsa Ficdžeimsa Stīvensa, Morisa Koulinga un Patrika Denīna darbos. Literatūra: Mill, John. S., On Liberty, London: J. W. Parker, 1859. Mills, Džons S., Par brīvību, tulk. Ījabs I., Rīga: Tapals, 2007. Stephen, James Fitzjames. Liberty, Equality, Fraternity: And Three Brief Essays. University of Chicago Press, 1991. Cowling, Maurice. Mill and liberalism. Cambridge University Press, 1990. Deneen, Patrick J. Regime Change: Toward a Postliberal Future. Penguin, 2023. Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013. Skat. arī: https://telos.lv/saruna-par-jesajas-berlina-mantojumu-1-dala https://telos.lv/saruna-par-jesajas-berlina-mantojumu-2-dala Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Johana Volfganga fon Gētes 1808. un 1832. g. darbu “Fausts”, kurā sava laika “dižākais eiropietis” ir mēģinājis grieķiski klasisko pasaules ainu sintezēt ar viduslaicīgi kristīgo kārtību, kā arī izcilā zinātnieka, mīlētāja, grēcinieka, pasaules uzlabotāja un dzīves baudītāja Fausta personā ir centies attēlot gan noapaļoti piepildītu dzīvi, gan visu robežu pārvarēšanās dziņu. Sarunā iezīmēts darba tapšanas laiks, dažādas paša Gētes, laikabiedru un vēlāku lasītāju pārdomas par viņa māksliniecisko veikumu, sadursme starp renesanses humānisma dāvāto visu dzīves iespēju izmēģināšanu un Margrietas bibliski nopietno ticību, kas var izglābt no elles, kā arī vairākkārt uzdots jautājums par to, kāds ir dvēseles dzīves, zināšanu un intelektuālo baudu galējais mērķis? Literatūra: J. V. Gēte, Fausts, tulk. Rainis, Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. J. V. Gēte, Poēzija un īstenība, tulk. Anda Plēsuma, Rīga: Liesma, 1976. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠Telos⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”. Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par valsts plānoto izglītības kvalitātes celšanas projektu, kas skolotāju atalgojuma uzlabošanas nolūkos paredz atņemt valsts dotācijas tām lauku un mazpilsētu skolām, kurās nav pietiekams bērnu skaits. Sarunā tiek apspriesta izglītības kvalitāte mazās skolās, izglītība kā noteiktu tikumu mācīšanās, skolas kā priekšnoteikums pagastu attīstībai, skolu tīkla optimizācijas dokumenta ideoloģiskā ievirze, urbanizācija Latvijas mazajos izmēros, pilsētu privileģēšana pār laukiem, draudošais demogrāfiskais sabrukums un lauku iztukšošanās, kā arī brāļu Kaudzīšu skola “Kalna Kaibēni” Vecpiebalgā. Avoti: Kompleksi risinājumi augstvērtīgai izglītības nodrošināšanai vispārējā pamata un vidējā izglītībā: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/b99cad00-260e-4139-8757-376634d98862 Deklarācija par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 2023. gada 15. septembrī: https://www.mk.gov.lv/lv/media/16704/download?attachment Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”. Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Jāzepu Baško jr. un Kristu Petrausku par konservatīvo konferencēm un šobrīd aizsākto konservatīvās domas konferenču sēriju “Demos”, kuras III sesija gaidāma 2024. gada 10. janvārī. Sarunu ievada klātesošo vērojumi no dažādām pēdējā laika konferencēm. Baško izceļ Romā notikušās “Itāļu konservatīvisma” konferences saturisko kvalitāti, Petrauska novērtē Londonas “Nacionālā konservatīvisma” konferences vērienu un pēc-Breksita gaidas, bet šaubās par politiķu runu saukļiem, savukārt Lācis Helsinkos notikušo skandināvu konservatīvo konferenci “Nostos” raksturo kā piezemētāku, konkrētāku un latviešu mērogiem saprotamāku. Tālāk visi apspriež ikgadējo Cēsu “Lampu”, kurā, par spīti pieteikto tēmu nozīmībai, trūkst patiesas pieeju dažādības, dažādu NVO vai politisko spēku pārstāvjiem savu darba devēju uzdevumā vienkārši izpildot liturģisku liberālisma un labas jušanās rituālu, lai spēcinātu pareizo viedokļi. Atduroties pret faktu, ka “Lampā” atsevišķa konservatīvo telts izmaksā pārāk dārgi, tālāk sarunā apspriesta “Demos” nepieciešamība un mērķi. Petrauska novērtē “Demos” svinīgumu un tēmu dažādību, Baško uzsver konservatīvisma skaidrošanu un turpināmību kā “Demos” caurviju motīvu, bet Lācis pievēršas šādu konferenču sociālajai funkcijai. Baško “Demos” redz kā līdzekli politiskās kultūras un pilsoniskās sabiedrības celšanai Latvijā, Petrauska atzinīgi vērtē “Demos” iekļaujošo un diskutējošo ievirzi un Lācis uzsver šāda veida konferencēs notiekošo politisko ideju slīpēšanu kā netiešu ietekmi uz dažādu politisko partiju nākotnes programmām. Noslēguma daļā visi apspriež konferenču dabiskos ierobežojumus, iezīmējot, kas “Demos” nav: konservatīvo konference noteikti neveicinās lielāku valsts varas centralizāciju un neatrisinās dzimstības problēmu pašu pilsoņu vietā. Noslēgumā tiek iezīmētas gaidāmās “Demos” tēmas un izteikti laba vēlējumi. Uzziņai: https://demos.lv/sakas-pieteiksanas-iii-sesijai/ https://telos.lv/italu-konservativisma-konference/ https://telos.lv/nat-kon-londona/ https://newdirection.online/event/nostos_ii Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠Telos⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”. Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Johana Volfganga Gētes 1774. g. vēstuļu romānu “Jaunā Vertera ciešanas”. Iesākumā Bičevskis piesaka darbu kā Gētes jaunības gadu zvaigžņu stundu Eiropas mēroga lasītāju telpā, Irbe darbu izceļ kā vienu no pieejamākajiem 18. gs. romāniem, bet Lācis norāda uz darba visai agrīno romantismu Apgaismības laikmeta viducī. Bičevskis raksturo vēstuļu formāta personiski uzrunājošo kvalitāti un Gētes nelaimīgo mīlestību pieredzi, un Irbe tālāk pārstāsta romāna gaitu, uzsverot Vertera sākotnējo pastorālo jūsmu par apkārtējo pasauli, dedzīgo iemīlēšanos tikumīgajā Šarlotē un pakāpenisko iekšējās pasaules aptumšošanos, saprotot, ka Šarlote ir salaulāta ar krietno Albertu. Bičevskis jautā, vai stāsts tiešām ir tikai par nelaimīgu mīlestību, un norāda uz iztēles spēka centrālo lomu darbā, savukārt Lācis atzīmē, ka paša Vertera heidegeriskā “uzskaņotība” nosaka to, kā noteiktas ainavas viņam parādās vai aizslēpjas. Bičevskis darbā saskata apdāvināta un jūtīga cilvēka cīņu par vietu pasaulē, kā arī apnikumu no būšanas pasaulē, bet Irbe atzīmē darbā pārliecinoši attēloto slimīgo apsēstību kā jaunu, unikālu tēmu sava laika literatūrā. Tālāk Lācis pievērš uzmanību Vertera un Alberta diskusijai par pašnāvības ētisko attaisnojumu, kurā Alberts pārstāv apgaismības saprātīgo un morālajam pienākumam sekojošo pusi, savukārt Verters pārstāv kaislību varā nonākušu indivīdu, ko pārējai sabiedrībai grūti tiesāt. Irbe turpina izcelt Gētes zinātnisko interesi par morbidām apsēstībām un apraksta Vertera pakāpenisko samaitāšanos, kā arī pašas Lotes līdzatbildību par Vertera pašnāvību, izvērtējot Lotes apsvērumus un alternatīvas Vertera glābiņa iespējas. Lācis jautā, kāpēc darba kulminācijas brīdī tik nesaprotami liela loma ir atvēlēta Džeimsa Makfērsona “Osiāna poēmu” lasījumam, uz ko Bičevskis atbild, ka Gētes teksts ir apzināti veidots kā literārs eksperiments ar negaidītu eksistenciālo iespēju un niansētu pārdzīvojumu lauku. Tālāk Irbe ieskicē darba pārpratumu pilno recepcijas vēsturi un tam sekojošo “Vertera māniju”, uz ko Gēte reaģējis ar vilšanos, bet Bičevskis apcer dažādos Gētes darbus kā ceļojumus pašizpētes bezdibeņos. Noslēgumā Lācis šaubās par “Vertera ciešanu” derīgumu šodienas pārjūtīgajā un pārkairinātajā subjektīvisma laikmetā, Bičevskis izceļ izglītības nozīmi un uzskata, ka šādu iekšējo pasauli tomēr ir vērts celt dienasgaismā, savukārt Irbe atzinīgi vērtē darbu kā pārlaicīgu stāstu par jauna cilvēka nobriešanu, kas varētu uzrunāt arī šodienas identitāti meklējošos jauniešus. Literatūra: J. V. Gēte, Jaunā Vertera ciešanas, tulk. V. Balode, Rīga: Liesma, 1979. John Armstrong, Love, Life, Goethe: Lessons of the Imagination from the Great German Poet, Farrar, Straus & Giroux, 2007. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠Telos⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠Spotify vai⁠⁠ ⁠⁠Google podcasts⁠. Ierakstīts studijā “Ambona”. Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par #MeToo jeb #EsArī kustību – kas vērsta pret seksuālo uzmākšanos –, tās panākumiem un trūkumiem. Iesākumā Lācis atzinīgi vērtē #MeToo puritānismu, bet vienlaikus nosoda par rupjiem 8. baušļa pārkāpumiem, savukārt Zvaigzne kustību vērtē kā likumsakarīgu reakciju uz 1960. gadu seksuālo revolūciju un norāda uz seksuālās morāles sociālo stratifikāciju. Irbe iezīmē īsu #MeToo kustības vēsturi, kas aizsākās ar Hārvija Vainstīna seksuālās uzmācības atmaskošanu, Lācis atgādina par Trampa vēlēšanu kampaņas sakairināto gaisotni, bet Zvaigzne jautā, kāpēc uzmanība tika pievērsta tikai Vainstīnam, nevis daudziem citiem Holivudas darboņiem vidē, kurā seksuālā izlaidība un uzmākšanās ir noklusējuma stāvoklis. Tālāk Zvaigzne pievērš uzmanību linča tiesas iezīmēm #MeToo kustībā, kas norāda uz oficiālo taisnīguma nodrošināšanas institūciju bezspēcību, bet vienlaikus arī uz atsacīšanos no nevainīguma prezumpcijas. Irbe turpina ar Džonija Depa un Amberas Hērdas prāvas aprakstu, apgalvojot, ka tas ir pavērsiens #MeToo kustībā, jo plašākā sabiedrībā lika pārvērtēt automātisko reakciju “ticēt sievietei”, savukārt Lācis apraksta Kevina Speisija prāvu un attaisnošanu, kurā apsūdzēto pusei izdevās pierādīt, ka liecinieku apgalvojumi nav pilnībā patiesi. Zvaigzne atgriežas pie Depa gadījuma, izceļot abu iesaistīto destruktīvās attiecības un aicina nošķirt ekrāna tēlu un māksliniecisko veikumu no pašas personas. Tālāk Irbe analizē Toda Fīlda 2022. g. filmu “Tāra” par fiktīvu talantīgu diriģenti, kas seksuālās uzmācības dēļ zaudē visu, bet vienlaikus paaudžu atšķirības dēļ nespēj saprast, ka 80. un 90. gados mākslas nozarē ierastās seksuālās izlaidības laiks ir beidzies. Domājot par “Tāru”, Irbe un Zvaigzne aicina novērtēt mākslinieciskā sniegumā ieguldīto darbu neatkarīgi no paša mākslinieka personīgajiem trūkumiem, savukārt Lācis mēģina atbalstīt jaunākās paaudzes atcelšanas kultūru, ko varētu izmantot konservatīvu mērķu vārdā. Noslēgumā Lācis #MeToo kustību saredz kā iespēju aktualizēt t. s. Billija Grēema likumu un Zvaigzne pievēršas #MeToo izpausmēm Latvijā, Punctum publikāciju sēriju nosaucot par piemēru, kā tieši nevajadzētu darīt, bet Irbe atgādina, ka vēl pavisam nesen Romāna Poļanska sakarā publiskā attieksme bija pilnīgi citāda, tādēļ jābūt godprātīgiem. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā “Ambona”. Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par amerikāņu kinorežisoru Terensu Maliku, iespējams, pēdējo lielo reliģiski metafiziskā autorkino pārstāvi. Lācis uzsver Malika filmu spēju uzasināt jūtīgumu pret apkārtējo pasauli, savukārt Irbe izceļ Maliku kā pirmšķirīgas kristīgās mākslas radītāju ar kultūrvēsturisku nozīmi, stāvot līdzās Mikelandželo vai Baham. Lācis ieskicē Malika filozofa izglītību un neaizstāvēto disertāciju par Mārtinu Heidegeru, bet Irbe raksturo Malika darbus kā veselumu un viņa filozofisko attīstību, pēdējās desmitgades darbus aprakstot kā "liturģiskus". Tālāk Irbe īsi piesaka divas agrīnās filmas "Sliktās zemes" un "Debešķīgās dienas" ar naivo, nedidaktisko un pat atsvešināto stāstītāju. Abi secīgi analizē Malika "otrā posma" galvenās filmas, nereti strīdoties par to, kas vispār filmā tiek pateikts un kāds ir tās vēstījums. "Tievo sarkano līniju" Irbe un Lācis apspriež kā pavisam netipisku kara filmu par cilvēka mirstīgumu, kas neierakstās nevienā žanriskajā standartā. Lācis mēģina pamatot, kāpēc, viņaprāt, Malika labākā filma ir "Jaunā pasaule", redzot to kā vienīgo, kurā pienācīgi "atrisināta" visās pārējās filmās piesauktā mīlestības tēma. Abi iesaistās diskusijā par filmas vēstījumu, un Irbe uzsver, ka garā eposa vidējo haotisko daļu izglābj un atrisina pēdējās sešas minūtes. Irbe slavē "Dzīvības koku" un vērienīgos līdzekļus, ar kuriem mēģina atbildēt uz filmas sākumā uzdoto jautājumu par nāvi un zaudējumu. Abi diskutē par to, vai filmā attēlotā ģimene ir tiešām disfunkcionāla un kādas būtu dabas un žēlastības pareizās attiecības. Saruna noslēdzas ar "Slēptās dzīves" apskatu: Irbe raksturo franciskānisko harizmu šajā filmā, bet Lācis slavē veidu, kā filmā apvienoti Kirkegors, Heidegers un mīlestības visaugstākā izpausme. Nobeigumā Irbe skaidro, kāpēc Malika estētiskā forma ir neatdarināma, bet Lācis norāda uz Malika metodes trūkumiem dažos viņa neveiksmīgajos darbos, kuros daļas neturas kopā veselumā. Filmogrāfija: "Badlands": https://www.imdb.com/title/tt0069762/?ref_=nm_flmg_t_16_dr "Days of Heaven": https://www.imdb.com/title/tt0077405/?ref_=nm_flmg_t_15_dr "The Thin Red Line": https://www.imdb.com/title/tt0120863/?ref_=nm_flmg_t_14_dr "The New World": https://www.imdb.com/title/tt0402399/?ref_=nm_flmg_t_13_dr "The Tree of Life": https://www.imdb.com/title/tt0478304/?ref_=nm_flmg_t_12_dr "To the Wonder": https://www.imdb.com/title/tt1595656/?ref_=nm_flmg_t_11_dr "Knight of Cups": https://www.imdb.com/title/tt2101383/?ref_=nm_flmg_t_10_dr "Song to Song": https://www.imdb.com/title/tt2062700/?ref_=nm_flmg_t_6_dr "A Hidden Life": https://www.imdb.com/title/tt5827916/?ref_=nm_flmg_t_3_dr Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā “Ambona”. Mūzika: Yosi Horikawa, “Letter”, no albuma “Vapor”, 2013.

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Arti Šlosbergu par populistu ekonomiskās programmas solījumiem un trūkumiem, vienlaikus atskatoties uz populismu jau kā daļēji noietu nesenās politiskās vēstures etapu. Sarunas iesākumā Lācis piesaka “mazo cilvēku” kā socioloģisku tipu un apraksta joprojām tikai daļēji politiski pārstāvēto Rietumvalstu neapmierinātā elektorāta daļu, kura pieprasa sociāli konservatīvu un ekonomiski kreisu politiku. Šlosbergs apgalvo, ka “mazais cilvēks” ir demagogu termins, tāpēc uzreiz pievērš uzmanību dotās sabiedrības elites kvalitātei. Lācis un Šlosbergs apspriež dažādas elites izpratnes un elites sociālā statusa pieejamību un mainību Šveicē, Lielbritānijā, ASV un Latvijā. Lācis norāda, ka populistu ekonomiskās prasības nosaka relatīvā deprivācija un paradokss – populisti grib lielāku valsts iesaisti noteiktos ekonomikas sektoros, vienlaikus prasot valsts neiejaukšanos citviet. Šlosbergs analizē Apalaču nabadzības sajūgtību ar Ķīnas un Meksikas lētajām ražošanas izmaksām caur ekonomiskās globalizācijas cikliskuma prizmu, kurā vienmēr būs gan kādi zaudētāji, gan ieguvēji. Šlosbergs kā vienu no iespējamiem pašreizējā globālā nemiera cēloņiem min elites pārprodukciju, kā arī kārtējo tehnoloģisko izrāvienu, kura rezultātā lērums profesiju kļūs bezjēdzīgas. Saruna pievēršas ASV populistu un postliberāļu izolacionismam, kas ir bīstams Latvijai, kā arī ekonomiskajam protekcionismam, kurš, Šlosbergaprāt, notiek pats par sevi bez īpašas populistu iesaistes. Irbe norāda, ka populismu vairo tieši vidusslāņa finansiālās drošības trūkums, bet Lācis piemetina, ka vidusslānis vēlas arī dažādus valsts nodrošinātus pakalpojumus, kas kopā ar vispārēju parādu un kredītsaistību pieaugumu norāda uz neizbēgamu valsts intervenci ekonomikā tuvākajā nākotnē. Lācis jautā – kā turpmāk izvairīties no sociālisma? Šlosbergs atbild, ka valsts iesaiste var būt dažāda, piemēram, stimulējot noteiktas industrijas, taču Lācis atgādina, ka visaptveroša labklājības valsts nav savietojama ar konservatīvu, subsidiāru un pašpietiekamu sabiedrības morālo dzīvi. Šlosbergs noslēdz, piekrītot, ka tiešām šobrīd varu ir pārņēmusi tāda elite, kas neatspoguļo vairākuma vērtības, taču vienlaikus aicina sargāties no "viltus praviešiem" un būt uzmanīgiem pret radikāliem sistēmas apvērsumiem. Literatūra: Eatwell, Roger, and Matthew Goodwin. National populism: The revolt against liberal democracy. Penguin UK, 2018. https://nationalpost.com/opinion/peter-turchin-how-elite-overproduction-and-lawyer-glut-could-ruin-the-u-s https://americanpostliberal.substack.com/p/pilkington-towards-a-postliberal Mūzika: Yosi Horikawa, "Letter", no albuma "Vapor", 2013. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Frīdriha Šillera 1781. gada lugu “Laupītāji”. Iesākumā Bičevskis ieskicē lugas novietojumu vācu literatūras vēsturē un norāda, ka šis darbs ir nosacīti piemirsts, kā arī apraksta lugas tapšanas apstākļus. Irbe spilgti raksturo vētrainās reakcijas uz lugas pirmuzvedumu un pārstāsta sižetu, uzsverot lugas morālo ambivalenci un ievadošo uzskaņojumu “pret tirāniem”. Lācis meklē atbildi uz jautājumu, kāpēc šī luga savulaik bijusi tik iecienīta latviešu literātu aprindās, norādot, ka izslavētie laupītāji nemaz netiek romantizēti, bet viņu cīņa par sociālo taisnīgumu drīzāk ir tikai aizsegs personisku ambīciju apmierināšanai. Bičevskis norāda uz lugā redzamajiem mēģinājumiem pārvarēt nihilismu un pasaulsuzskatu sadursmi, skatot lugu kā “ideju drāmu”. Irbe apgalvo, ka luga nav par sacelšanos pret pastāvošo kārtību, bet gan par vienas aristokrātiskas ģimenes iekšējo konfliktu. Mēģinot saprast lugas noslēgumu, Lācis uzsver “Laupītāju” kristīgās tēmas, piemēram, vainas apziņu, piedošanas un izlīguma meklējumus, kā arī pakļaušanos augstāka likuma autoritātei. Bičevskis piebilst, ka Šillera galvenais varonis Mors noslēgumā tomēr rīkojas kā Kanta autonomais subjekts. Irbe uzsver Šillera teksta patosu un aizraujošo iedarbību, taču vienlaikus atgādina, ka vēlāk Šillers nosodīja Franču revolūciju, kuras vadoņi tieši atsaucās uz Šilleru. Lācis piedāvā lugas sociopolitisko lasījumu, kurā šķetināts jautājums par to, kādai jābūt īstai, morāli atbildīgai un uzliktos pienākumus pildošai sabiedrības elitei, bet vienlaikus lugas pievilcību latviešu acīs saskata tās kristīgi piētiskajā morālajā patosā, kas kritizē tādus sabiedriskos iedibinājumus, kuri neatbilst saviem augstajiem ideāliem. Bičevskis šo domu turpina, stāstot, kā Latvijā piētistu radikāli reliģiskās kritikas idejas vēlāk pārtapa sociālismā, un apraksta Šillera māksliniecisko tehniku, kurā ģēnijs darbojas kā izteiksmīgs neapzinātā medijs. Noslēgumā Irbe izsaka atzinību par vēsturisko aristokrātu patronāžas iespaidu un skata Šillera dzīvi kā zīmīgu liecību tam, ka 19. gs. vācu zemes nebūt nebija tik apspiedošas, kā varētu nojaust no teksta. Saruna noslēdzas ar aicinājumu apzināt cilvēka tumšās un tirāniskās dziņas, pirms mēģināt reformēt sabiedriskās institūcijas. Literatūra: Frīdrihs Šillers, Laupītāji. Luga piecos cēlienos. Tulkojusi Ērika Lūse, Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar bijušo politiķi un vēsturisku monogrāfiju autoru Edmundu Krastiņu par viņa šī gada februārī sarakstīto eseju “Kāpēc Latvija nevar labāk?”, kurā apskatīti Latvijas ekonomiskās atpalicības vēsturiskie un sociokulturālie cēloņi salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm. Sarunas ievadā Krastiņš izklāsta savas esejas argumentus un uzsver, ka, viņaprāt, Latvijas atpalicības galvenais cēlonis ir lielāka sabiedrības sovjetizācijas pakāpe, kā arī salīdzinoši vājāk attīstītā nacionālā pašapziņa un identitātes izjūta. Tālākā sarunas gaitā tiek iztirzātas gan dažādas pirmskara Latvijas ekonomikas īpatnības un Rīgas faktors, gan 1990. gadu sistēmiskā korupcija, biznesa ciešā saistība ar politiku, Latvijā ierastā valstisko interešu stādīšana zemāk par privātā pašlabuma gūšanu, kā arī pašreizējās intelektuālās elites hroniskā mazspēja. Krastiņš izceļ padomju vai krievu kultūrai raksturīgo iracionālo un sagrozīto individuālismu, kas atstājis dziļu ietekmi arī uz latviešiem. Sarunas otrajā pusē visi pievēršas ieteikumiem, kā risināt Latvijas samilzušās grūtības. Krastiņš iesaka nopietni ķerties pie paralēlo kultūru problēmas, izglītības pilnveidošanas un valsts iestāžu prestiža un sociālās atbildības uzlabošanas. Lācis piedāvā Krišjāni Valdemāru kā jaunas, tautas labumā ieinteresētas elites pārstāvja piemēru, bet Irbe atgriežas pie sliktajiem demogrāfiskajiem rādītājiem kā steidzamas prioritātes. Sarunas izskaņā Krastiņš pievēršas Krievijas iebrukuma Ukrainā izraisītajām pozitīvajām pārmaiņām un uzsver, ka galvenais ir ne tik daudz valoda, cik identitāte. Literatūra: https://www.ekonomisti.lv/wp-content/uploads/2023/02/Kapec-Latvija-nevar-labak.pdf Edmunds Krastiņš, Latvijas rūpniecība IXI-XXI gadsimtā. Rīga: Jumava, 2018. Edmunds Krastiņš, Krišjānis Valdemārs. Dzīves hronika. Autorizdevums, 2021. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Zeltītu par latviešu filozofa Paula Jureviča (1891–1981) darbiem un domām. Iesākumā Zeltīts un Lācis apraksta Jureviča dzīves gājumu, akadēmisko un publicistisko karjeru, bet Irbe apskata Jureviču kā morālfilozofu, kuram nacionālkonservatīvisms ir tikumiskas dzīves izvērsums. Tālāk Zeltīts raksturo Jureviča dinamisko ideālismu, Lācis iezīmē Jureviča unikālo novietojumu dažādu starpkaru “kultūras krīzes” filozofisko strāvojumu vidū, bet Irbe uzsver, ka Jurevičs visas savas garās darbības laikā spējis izvairīties no dažādām 20. gs. maldu mācībām. Zeltīts un Lācis apspriež latvietību gan kā ideālu, gan empīriski doto, bet Irbes uzmanību saista Jureviča domas par tām labajām latviešu rakstura īpašībām, kas var palīdzēt Eiropas atdzimšanā. Tālāk visi apspriež Jureviča tēzi par savas tautības nīšanu kā necilvēcīgu rīcību un mērķtiecīga dzīvības spēka izvēršanos dabas formu – t. sk. tautību – daudzveidībā. Zeltīts apskata latviešu censonības un ētiskuma ieguvumus un trūkumus, Lācis pievērš uzmanību Jureviča latviešu individuālismam veltītajai kritikai. Noslēgumā Zeltīts uzsver, ka Jurevičam latvieši nav tikai ārzemju ietekmju sajaukums, savukārt Irbe izceļ Jureviču kā patstāvīgu un oriģinālu domātāju, kas meistarīgi norādījis uz demogrāfiskās krīzes garīgajiem cēloņiem. Literatūra: Pauls Jurevičs, Idejas un īstenība. Grāmatu Draugs, 1946. Raivis Zeltīts, Dr. Pauls Jurevičs un latviešu tautas misija, Rīga: Domas spēks, 2019. https://telos.lv/rietumu-krize-jurevica-skatijuma https://telos.lv/latviesu-ipatnibas-1 https://telos.lv/latviesu-ipatnibas-2 Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Jurģi Klotiņu par Ēriha Marijas Remarka 1928. g. romānu "Rietumu frontē bez pārmaiņām" un neseno vācu ekranizāciju Edvarda Bergera režijā, kas saņēma ASV kinoakadēmijas balvu kā 2022. gada labākā ārzemju filma. Grāmata Klotiņam atgādina, ka miers nav pašsaprotams un rosina uz pārdomām par taisnīga kara teoriju, bet Lācis novērtē dzīvos karadarbības aprakstus un kritizē grāmatas un filmas pacifismu šodienas apstākļos. Irbe kopsavelk romāna gaitu kā galvenā varoņa Paula Boimera pakāpenisku dzīvotvēlmes zudumu. Klotiņš uzsver Pirmā pasaules kara neattaisnojamību, bet Lācis apšauba stāstu par šī kara bezjēdzību, norādot uz sarežģītajiem kara izcelšanās cēloņiem. Irbe pievēršas grāmatas pacifismam, Klotiņš izklāsta Žaka Maritēna uzskatu maiņu Otrā pasaules kara iespaidā, bet Lācis atgriežas pie grāmatas reaktualizācijas kā atbalsta rietumeiropiešu naivajam pacifismam saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Lācis un Irbe slavē filmas estētiskās kvalitātes, bet noraida virspusējo tendenciozitāti, savukārt Klotiņu filma rosina pārdomāt pamatotas un bezjēdzīgas dzīvības ziedošanas nošķīrumu taisnīga kara ietvaros. Noslēgumā Irbe izceļ Remarka gandrīz kristīgo humānismu, Klotiņš mācību par taisnīgu karu nosauc par kristīgās civilizācijas sasniegumu, un Lācis nolasa izteiksmīgu Remarka citātu par cilvēka barbarizēšanos karā. Literatūra: Ēriks Marija Remarks, Rietumu frontē bez pārmaiņām, no vācu val. tulkojis Ģirts Bļodnieks, Rīga: Zvaigzne, 1984. Donald Kagan, On the Origins of War and the Preservation of Peace. New York: Doubleday, 1995. Jacques Maritain, La personne et le bien commun, Desclée de Brouwer, 1947 (The Person and the Common Good, John J. Fitzgerald (trans.), New York: Charles Scribner’s Sons, 1947); Jacques Maritain, De la justice politique, notes sur la presente guerre, Collection “Presences”, 1940, Paris: Plon; Gregory M. Reichberg, "Jacques Maritain: Christian Theorist of Non-Violence and Just War", Journal of Military Ethics, 16:3-4, 2017, pp. 220-238: https://doi.org/10.1080/15027570.2017.1413216; Stefans Cveigs, "Pēdējie gadi pirms kara": https://telos.lv/pedejie-gadi-pirms-kara Jünger, Ernst. The Storm of Steel: From the Diary of a German Stormtroop Officer on the Western Front. Howard Fertig Pub, 1996. Clark, Christopher. The sleepwalkers: How Europe went to war in 1914. Penguin UK, 2012. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par japāņu rakstnieka Šūsaku Endo romānu "Klusums" (1966), pēc kura uzņemta arī amerikāņu režisora Mārtina Skorsezī filma ar tādu pašu nosaukumu ("Silence", 2016) par jezuītu misionāru darbību Japānā 17. gadsimtā. Lācis kopsavelk grāmatas galveno tēmu kā stāstu par publisku atkrišanu no ticības. Irbe piedāvā ekskursu par jezuītu ordeņa dibināšanu, veiksmīgajām misijām Austrumos, kristietības ziedu laikiem Japānā (1570.-1614.) un sekojošo ticības aizliegumu. Irbe iebilst grāmatas tēzei, ka Japāna ir "purvs", kurā kristīgā ticība nekad neielaidīs saknes, kā arī pastāsta par Japānas apslēptajiem kristiešiem, kuri saglabājušies vēl šodien. Lācis piedāvā protestantisku skatījumu uz grāmatas galveno ticības pārbaudījumu – atteikšanos ar kāju uzkāpt Kristus tēlam. Irbe salīdzina grāmatu ar Skorsezī filmu, kurai pārmet pārāk modernas introspekcijas iepludināšanu 17. gs. domāšanā. Lācis uzsver, ka jebkurā gadījumā jāpriecājas par reliģisku filmu Holivudā, kas atgādina “martīru asinis ir Baznīcas sēkla" un rāda reālistisku skatījumu uz cilvēka niecīgajām spējām, kā arī zaudētas ticības sekām, kas izpaužas kā iekšēja nāve. Irbe noslēdz ar reportāžu par to, kā misionāri no Itālijas vai Portugāles 17. gs. sākumā varēja tikt uz Japāņu un kā šāds ceļojums noritēja, norādot uz kristietības augstajām likmēm, bet Lācis noslēdz ar atziņu, ka arī modernā sabiedrībā nevar kalpot vairākiem kungiem. Literatūra: Shusaku Endo, Silence (1966), tr. by William Johnston, New York: Taplinger Publisher Company, 1969. John W. O'Malley, S.J., The Jesuits. A History from Ignatius to the Present. New York: Rowman&Littlefield, 2014. "Japan's Crypto-Christians", Time Magazine, 1982: https://web.archive.org/web/20080721014400/http://www.time.com/time/magazine/article/0,9171,925197,00.html; https://en.wikipedia.org/wiki/Hidden_Christian_Sites_in_the_Nagasaki_Region https://en.wikipedia.org/wiki/Kakure_Kirishitan Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe sarunājas ar nesen iznākušās Keitijas Faustas un Steisijas Meningas grāmatas “Bērni vispirms” tulkotāju Alīnu Ozoliņu par bērnu tiesību kustību, kas sistemātiski stāda bērnu intereses kā prioritāras pār pieaugušo vēlmēm. Sarunā apskatīti pētījumi par bērnu labākajām interesēm un nepieciešamība pēc bioloģiskajiem – nevis sociālajiem – vecākiem, kā arī uzsverta vecāku dzimuma nozīmība, īpaši ņemot vērā plaši pētīto beztēvības fenomenu. Ozoliņa stingri aizstāv vecāku laulības saglabāšanu pat tajās situācijās, kad viens vai abi laulātie un vecāki personīgi jūtas nelaimīgi un nepiepildīti. Sarunas otrajā daļā Irbe un Ozoliņa pievēršas mākslīgās apaugļošanas problemātiskajiem aspektiem, pašas dabas pretestībai bioloģiskām manipulācijām, pārkāpumiem pret bērna tiesībām zināt savus bioloģiskos vecākus, kā arī apspriež “Netflix” producēto skandalozo dokumentālu filmu “Mūsu tēvs” par kādu ārstu, kurš izmantoja nevis donoru spermu, bet gan savējo. Noslēgumā Ozoliņa aicina ģimenes aizstāvības organizācijas apvienoties, lai koordinēti strādātu pie bērnu tiesību likumprojektiem, kā arī pievērst uzmanību milzīgajam šķirto laulību skaitam Latvijā un stingrāk regulēt medicīnisko apaugļošanu. Literatūra: Fausta, K., Meninga, S., Bērni vispirms. Kāpēc mums vajadzīga globāla bērnu tiesību aizstāvības kustība, tulk. Ozoliņa, A., Rīga: Asociācija "Ģimene", 2023. Skat. arī: http://asociacijagimene.lv/iznacis-ilgi-gaiditais-gramatas-berni-vispirms-tulkojums-latviesu-valoda/ Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par franču filozofa Alēna Benuā (dz. 1943. g.) mīta un mitoloģijas izpratni. Bičevskis uzsver, ka Benuā neaicina atgriezties pie druīdiem, bet Lācis apcer mīta un filozofijas nošķīrumu kā pretstatu starp parādīšanos un pierādīšanu. Lācis Benuā mīta analīzes pieejā slavē psiholoģizācijas un sociāli funkcionālo skaidrojumu noraidījumu, savukārt Bičevskis iezīmē 19. un 20. gs. kultūrvēsturisko ietvaru, kurā mīts kļūst par radikālas kritikas līdzekli, kas noraida pēdējo gadsimtu filozofijas un moderno dabaszinātņu tendences, kuras atsvešina no realitātes. Lācis uzsver mītos sastopamo “neatminamo laiku” perspektīvu, kas ļauj pasauli piedzīvot kā veselumu, ko var saprast tikai tajā rituāli un kultiski piedaloties, bet Bičevskis raksturo mītos dotos mājienus, čukstus un saliktās metaforas kā piesātinātu realitātes uztveres veidu, kurā būtiska ir mīta stāstnieciskā, vēstījošā forma, kas pašus klausītājus dara uztvērīgākus un uzmanīgākus.  Literatūra:  Alain de Benoist, The Empire of Myth, Arcana Europa, 2021.  Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai   pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis turpina sarunu ar Juri Rudevski par dienvidāfrikāņu izcelsmes austrāļu rakstnieka Džona Maksvela Kutzē (dz. 1940. g.) godalgoto romānu “Negods” (Disgrace, 1999), šoreiz pievēršoties romāna galvenajām tēmām. Lācis jautā, vai romāns tomēr nav pārlieku sociālpolitiski atjēdzīgs, ko Irbe noraida, jo romāns nošķir seksuālo izmantošanu no īstas izvarošanas, kā arī intersekcionālās pašpazemošanās skatpunktu pauž tikai caur vienas pretrunīgas varones – Lūsijas – tēlu, savukārt Rudevskis atgādina, ka pats Kutzē politiskos jautājumos vienmēr ir mēģinājis būt ekscentrisks, un uzver, ka romāna galvenā tēma katrā nodaļā un tēlā ir pašapmāns, saskaroties ar realitātes skarbumu, šajā gadījumā balto un pārtikušo dienvidāfrikāņu progresīvo pašapmānu, dzīvojot pēcaparteīda Dienvidāfrikā. Lācis uzskata, ka romānā arī visa dižā un izsmalcinātā Rietumu kultūra literatūras pasniedzēja personā tiek parādīta kā nāvējoša pašapmāna cilpa, bet Rudevskis apraksta nguni tautu grupai piederīgo praktisko attieksmi pret laulības pārkāpšanas un izvarošanas jautājumiem. Lācis turpina kritizēt romantiski estētisko individuālismu un paššaubas kā degradētu vēlīnās Rietumu kultūras izpausmi, tomēr Irbe Deividu Lurī aizstāv kā vienīgo romāna varoni (nevis antivaroni). Rudevskis norāda uz vēl vienu romānā daļēji iztrūkstošo balsi – dievbijīgo, pašaizliedzīgo un kareivīgo kalvinistu zemnieku afrikāneru – jeb būru – kultūru kā īsto Rietumu kultūras mantinieci un pārstāvi Āfrikā. Irbe un Rudevskis uzskata, ka romānā blīvi aprakstītā dzīvnieku ciešanu tēma nav risināta gana veiksmīgi, jo sašutums par dzīvnieku ciešanām nevar būt atbilde uz cilvēku savstarpējo brutalitāti. Noslēgumā visi atgriežas pie Rietumu kultūras lejupslīdes, kas romānā izpaužas kā tēva autoritātes un piedāvātās aizsardzības noraidījums, ģimenes institūta noārdīšanās un apgaismības vērtību pašiznīcināšanās.  Literatūra:  Sarunas pirmo daļu var noklausīties šeit: https://telos.lv/saruna-kutze-negods J. M. Coetzee, Disgrace, Penguin Books, 2005. Kutzē, Džons Maksvels, Negods, tulk. Amanda Aizpuriete, Rīga: Izdevniecība AGB, 2003.  Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai  pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā “Ambona”.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Jāzepu Baško un Agnesi Irbi par izdevniecības KODOKA pagājuša gada decembrī izdoto britu publicista Daglasa Marija 2019. g. grāmatu "Pūļa neprāts". Baško grāmatu izceļ kā īso ievadkursu aktuālo kultūrkaru tematikā, bet Irbe norāda uz sociālo tīklu milzīgo ietekmi un Marija analītisko racionālismu kā darba caurviju tēmām, savukārt Lācis novērtē Marija atzinumu, ka postmodernās spēles un šaubu laikmets līdz ar sociālā taisnīguma un atjēdzības cīņām ir noslēdzies. Turpinājumā Baško pretstata kristietību un intersekcionālismu kā divas nesavietojamas reliģijas, un Irbe aicina nejaukt klasisko marksismu ar vēlīno liberālismu. Baško piedāvā materiālistiski ekonomisku intersekcionālo aktīvistu darbības lasījumu, savukārt Lācis uzrāda programmatūras kundzību pār aparatūru kā grāmatas galveno filozofisko tēmu. Tālāk Irbe novērtē Marija pārliecinoši veikto gejisma dekonstrukciju, savukārt Baško apskata intersekcionālisma pretrunas starp indivīdu un grupu identitāti, kā arī satraucas, ka Silikona ielejas algoritmi kaitē kopīgajam labumam. Irbe šaubās par atjēdzīgo aktīvistu reālo skaitlisko ietekmi, Baško bažījas par pieaugošo tieksmi klusēt milzīgas skaļi izteiktas muļķības priekšā, bet Lācis atgādina, ka fanātiski pārliecināti mazākumi nosaka vēstures gaitu. Irbe kā bīstamu pieaugošā neprāta cēloni nosauc Rietumu atslēgas institūciju nepārliecinātību par sevi, bet Baško brīdina no toksiskā sentimentālisma un vēlas atgriezties pie racionāliem publiskās diskusijas kritērijiem. Noslēgumā Irbe slavē Mariju kā konservatīvo pilsoniskā aktīvisma paraugu un Baško aicina apjaust piedošanas nozīmi interneta strīdu laikmetā.  Literatūra:  Marijs, Daglass. Pūļa neprāts: dzimums, rase, identitāte. Tulk. Karīna Tillberga. Rīga: Kodoka, 2022.  Fragmentus no grāmatas var izlasīt: https://telos.lv/jaunas-gejisma-dogmas/ un https://telos.lv/kada-jauna-cilveka-stasts/ Ja  gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā "Ambona".

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Juri Rudevski par dienvidāfrikāņu izcelsmes austrāļu rakstnieka Džona Maksvela Kutzē (dz. 1940. g.) godalgoto romānu "Negods" (Disgrace, 1999). Romāns apskata kāda no universitātes pasniedzēja amata atstādināta un seksuālā vardarbībā apsūdzēta romantikas laikmeta literatūras pētnieka gaitas un dramatiskas atziņas pēcaparteīda Dienvidāfrikas laukos. Sarunas pirmajā daļā iztirzāts romāna kultūrvēsturiskais konteksts, kas ļauj sarunas otrajā daļā vairāk pievērsties paša romāna saturam un tematikai. Pēc ieskata paša Kutzē radošajā darbībā un nostādnēs Rudevskis piedāvā īso kursu Dienvidāfrikas vēsturē, skaidro lielāko etnisko grupu sarežģīto mijiedarbību, kādreizējo un pašreizējo sociālo statusu, kas nav reducējams līdz "baltie pret melnajiem" vai "iedzimtie pret atnācējiem" pretstāvei, izklāsta aparteīda būtību un "bantustānu" fenomenu, kā arī norāda uz daudzajām aparteīda amorālajām iezīmēm un izceļ jaunās pēcaparteīda Dienvidāfrikas veidotāju nepamatoto naivumu un optimismu, kas noveda pie Kutzē romānā aprakstītās situācijas.  Literatūra:  J. M. Coetzee, Disgrace, Penguin Books, 2005.  Kutzē, Džons Maksvels, Negods, tulk. Amanda Aizpuriete, Rīga: Izdevniecība AGB, 2003.  Skat. arī: https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/320493-dienvidafrikas-asinaina-simfonija https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/321043-nepamanitie-mocekli-dienvidafrikas-baltie-fermeri Ja  gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai    pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā "Ambona".

https://telos.lv/ziedot/

Atzīmējot divu gadu jubileju kopš dibināta biedrība "Peripatos", kura izveidoja un uztur portālu Telos, par sākotnējām iecerēm, sasniegto un nākotnes plāniem sarunājas Raivis Bičevskis, Krišjānis Lācis un Agnese Irbe. Bičevskis apraksta portāla darbu kā darbu ar "lietām, kuras vērts saglabāt" un apliecina, ka Telos lasa daudzi, taču izvairās par to runāt. Kā nākamā gada tēmas redakcija piesaka zemās dzimstības problēmas izpēti, vairāk letonistikas, kā arī sarunas ar citu zemju konservatīvajiem domātājiem. Irbe uzsver, ka Telos ir nacionāli, sociāli un kristīgi konservatīvs, taču jēdzienu "konservatīvisms" jāpiepilda ar konkrētu saturu. Bičevskis uzsver modernā konservatīvisma saknes reakcijā uz Apgaismības un Franču revolūcijas izaicinājumu. Lācis norāda, ka ASV konservatīvie no parasta sašutuma pievērsušies pretuzbrukumam un konkrētu, praktisku jautājumu risināšanai. Sarunbiedri apskata latviešu vairākuma sociālo konservatīvismu, kas, viņuprāt, ir neiesakņots, nepārdomāts un tāpēc slikti iztur spiedienu. Bičevskis apraksta latviešu piesardzīgo, "strukturālo" konservatīvismu, kuru ir nepieciešams savienot ar Rietumu konservatīvo domu, nejaucot ar padomju “konservatīvismu”.   Sarunas otrajā daļā tiek sniegtas atbildes uz redakcijai iesūtītajiem jautājumiem, kas ietver gan apmeklējuma statistiku, liberālā svārsta pavēršanos pretējā virzienā, slavinājumu un tulkojumu lomu, konservatīvajiem kā “krievu aģentiem”, gaidāmajām grāmatām un lūgšanām.  Ja  gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai    pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts. Ierakstīts studijā "Ambona".

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par Rietumu un islāma mijiedarbību, reaģējot uz neseno uzbrukumu indiešu izcelsmes britu rakstniekam Salmanam Rušdi, kurš jau vairāk kā 30 gadus spiests slēpties sava romāna “Sātaniskās vārsmas” dēļ. Sarunas iesākumā Lācis un Zvaigzne raksturo, kas īsti ir islāms un mēģina noskaidrot, vai islāms ir atsevišķa patstāvīga reliģija vai tikai atvasināta sekta. Irbe konstatē, ka Rietumu attieksme pret islāmu dažādos laikos ir bijuši atšķirīga, Lācis apgalvo, ka Romas katoļu Baznīca pēdējā pusgadsimta laikā kļuvusi labvēlīgāka pret islāmu vienotas frontes pret sekulārismu dēļ, savukārt Zvaigzne iezīmē garo mijiedarbības vēsturi, sākot ar ātro islāma ekspansiju, antīkā mantojuma apgūšanu līdz Krusta kariem un osmaņu impērijai, piekrītot Normana Deivisa tēzei, ka islāma un kristietības sadursme telpiski un idejiski ir definējusi Eiropas un eiropeiskuma robežas kā tādas. Raksturojot mūsdienu situāciju, Lācis un Zvaigzne pie pastiprinātas islāma nesenās klātbūtnes Eiropā vaino vecās Eiropas koloniālās impērijas. Irbe noraida islamofobiju kā jēdzienu, bet Lācis problēmu redz radikālajā sekulārismā, kurš nav savietojams ne tikai ar islāmu, bet arī tradicionālo kristietību. Zvaigzne izdala trīs valdošos skatījumus uz reliģiju – liberālo, kreiso un reliģiozo – un Irbe brīnās par šķietami neiespējamo kreiso un islāma sadarbību cīņā pret Rietumu mantojumu. Meklējot risinājumus, Lācis piedāvā atteikties no konstitucionālās neitralitātes reliģijas jautājumos, Zvaigzne aicina domāt par sarkanajām līnijām un dziļāk izprast reliģiozitāti kā veselumā nodzīvotu dzīvi, savukārt Irbe iezīmē atšķirību starp zaimošanu kristietību un islāmā, kur starp abiem atšķiras gan izpratne par svētākajām lietām, gan par cilvēka grēcīgo, nepilnīgo dabu. Literatūra: Salmans Rušdi, Sātaniskās vārsmas, tulk. Ingūna Beķere, Rīga: Atēna, 2009. Ja  gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai   pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.Ierakstīts studijā "Ambona".

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par japāņu izcelsmes britu rakstnieka, Nobela prēmijas literatūrā laureāta Kadzuo Išiguro distopisko romānu "Nekad neatlaid mani", kas stāsta par alternatīvo jaunlaiku Lielbritāniju, kurā viena cilvēku grupa tiek klonēta un audzināta ar mērķi “donēt” orgānus “normālajiem cilvēkiem”. Irbe raksturo grāmatas klasisko stilu, tajā tēloto modernās medicīnas utilitāro loģiku, kas nodarbojas ar profesionālu aprūpi uz veselu cilvēku sakropļošanas rēķina, un norāda, ka pat grāmatas recenzenti ļāvās Išiguro atspoguļotās jaunrunas spēkam un romāna apskatos neviļus lietoja klonu domāšanas kategorijas. Lācis savukārt izceļ grāmatā teicami tēloto prāta nebeidzamā pašapmāna potenciālu, kā arī britu Apgaismības mantojumu ar Lielbritānijai īpaši raksturīgo tradicionālā un modernā saspēli, kas klonu speciālajā izglītībā Rietumu kanonu pārtulko emancipācijas un individuālisma kategorijās. Lai gan Lācis romānam pārmet morālās izejas trūkumu, Irbe uzsver, ka pat ļoti izkropļotās sabiedrībās morālās apziņas dzirksts neizzūd. Literatūra: Kazuo Ishiguro, Never Let Me Go, London: Faber&Faber, 2005. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai  pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.Ierakstīts studijā "Ambona".

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis debatē ar Juri Rudevski par augļošanu jeb netaisnu augļu (procentu) ņemšanu no naudas aizņēmēja un šīs prakses morālo pieļaujamību. Rudevskis nošķir žēlsirdību un taisnīgumu, uzrāda Bībeles nekonsevenci šajā jautājumā, un mēģina pierādīt, ka augļošanas aizlieguma tradicionālais filozofiskais pamatojums balstās nepilnīgā ekonomiskajā teorijā, jo antīkie nepazina laika preferences faktoru, nesaprata, ka nauda var būt auglīga un jauca lietu ontoloģisko un ekonomisko vērtību. Savukārt Irbe izklāsta plašāku augļošanas aizlieguma pamatojumu antīkajā un pirmskristīgajā filozofijā, atgādinot, ka 2008. gada ekonomiskā krīze balstījās dzīvošanā uz reāli nepastāvošas jeb aizņemtas bagātības pamata, kā arī mēģinot iedziļināties iemeslos, kāpēc J*hve kopienas saliedētības un solidaritātes vārdā aizliedza augļošanu. Lācis uzsver Akvīnas Toma piemēru, ka augļotājs pārdod vīnu un vīna dzeršanu kā divas atsevišķas lietas, atgādina, ka laiku nevar pārdot, tāpēc Lācim sirdsapziņa un taisnīguma izjūta nekādos apstākļos neļautu aizdot naudu uz procentiem. Saruna pievēršas pļaujmašīnu, pildspalvu un mēslu objektīvajai vērtībai vai tās trūkumam, noslēdzot ar Lāča domu, ka augļošana rada tādu sabiedrību, kura savaldībai, pacietībai un krāšanai nav liela loma, savukārt Rudevskis aicina iztēloties sabiedrību, kurā bez aizņēmumiem vairs nevarētu atļauties izglītību, mājokli un citus civilizācijas labumus. Literatūra: Juris Rudevskis, "Laika preferences faktors ekonomikā, politikā un personības izaugsmē", Telos: https://telos.lv/laika-preferences-faktors, Pāvests XVI, Vix Pervenit: https://www.papalencyclicals.net/ben14/b14vixpe.htm, Aristotels, Valstslietu pamati: https://telos.lv/valstslietu-pamati. Kāda mūsdienu uzņēmēja un investora skaidrojums, kas ir augļošana un kāpēc senais aizliegums, viņaprāt, ir pamatots: https://www.amazon.com/Usury-Frequently-Asked-Questions-Zippy/dp/1544688873/ref=sr_1_1?keywords=zippy+usury&qid=1664301151&sr=8-1  Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.Ierakstīts studijā "Ambona".

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Juri Rudevski par austriešu ekonomisko skolu un tradīciju. Rudevskis skaidro atšķirību starp ekonomiku kā zinātni un ekonomikas politiku, savukārt Lācis apšauba moderno nošķīrumu starp esamību un jābūtību. Rudevskis raksturo austriešu skolas metodoloģiju – cilvēka paredzamo un pētāmo rīcību, izmantojot pasaules ierobežotos resursus savu mērķu sasniegšanā, ko nosaka rīcības aksioma, ierobežotu resursu aksioma un labākās alternatīvas aksioma. Irbe jautā par amerikāņu libertāriešu attiecībām ar austriešu skolu, uz ko Rudevskis norāda, ka lielākā daļa austriešu sekotāju ir konservatīvie vai klasiskie liberāļi, kā arī noliedz “neoliberālismu” kā jēgpilnu apzīmējumu. Tā kā Lācis šaubās, vai ekonomikas likumi un politika ir tiešām tik viegli nošķirami, Rudevskis uzsver, ka valsti nevar vadīt kā uzņēmumu un ka skolas dibinātāji noraidīja homo oeconomicus tēlu un uz peļņu skatījās ne tikai kā uz materiālu guvumu. Noslēgumā Rudevskis jautā, cik lielā mērā Romas katoļu pāvestu sociālā un ekonomiskā mācība ir doktrināli saistoša. Literatūra: Frederiks Bastiā. Redzamais un neredzamais (eseja, 1850) (Frédéric Bastiat. That Which is Seen, and That Which is Not Seen). Pilns tulkojums angļu valodā: https://fee.org/resources/that-which-is-seen-and-that-which-is-not-seen Henrijs Hezlits. Ekonomika vienā mācību stundā (1946) (Henry Hazlitt. Economics in One Lesson) Pilns teksts angļu valodā lejuplādējams šeit: https://fee.org/resources/economics-in-one-lesson/ Leonards Rīds. Es, zīmulis (eseja, 1958) (Leonard E. Read. I, Pencil). Pilns teksts angļu valodā lejuplādējams šeit: https://fee.org/resources/i-pencil/ Tomass E. Vudss, jaunākais. Baznīca un tirgus: brīvas ekonomikas aizstāvība no katoliskā viedokļa (2015, otrais labotais izdevums) (Thomas E. Woods, Jr. The Church and the Market: A Catholic Defense of the Free Economy. Revised edition. Lexington Books, 2015, 274 pages). Šons Ritenauers. Lasot Mīzesu (2016) (Shawn Ritenour. The Mises Reader) Pilns teksts angļu valodā lejuplādējams šeit: https://mises.org/library/mises-reader Pērs Bīlunds. Kā domāt par ekonomiku: ābece (2022) (Per Bylund. How to Think About the Economy: a Primer) Pilns teksts angļu valodā lejuplādējams šeit: https://mises.org/library/how-think-about-economy-primer Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai   pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.Ierakstīts studijā "Ambona".

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par labklājības valsts ēnas pusēm, kā skatījuma prizmu lasot vācu sociologa, Frankfurtes sociālo pētījumu institūta pašreizējā vadītāja Stefana Lēseniha 2016. gadā izdoto grāmatu "Eksternalizācijas sabiedrība" un filozofa Gernota Bēmes 2021. gada darbu "Par nemieru labklājībā". Saruna par to, ka pat sociālās valsts sagādāta komforta milzīgās izmaksas galu galā tiek uzveltas uz citu pleciem, piemēram, upurējot Grieķijas ekonomiku uz Vācijas valūtas stabilitātes altāra, vai sociālo darbu padarot par lētā darbaspēka ekspluatācijas vietu; ka pieaugot labklājības nodrošinātības paredzamībai, sabiedrībā vairojas nemiers, jo atpūta tiek padarīta par performanci; kā arī cilvēka laimei nepieciešamo risku, spontanitāti un paļāvību.Literatūra: Stephan Lessenich. Neben uns die Sintflut. Die Externalisierungsgesellschaft und ihr Preis. Hanser: Berlin, 2016.Gernot Böhme, Rebecca Böhme. Über das Unbehagen im Wohlstand. Suhrkamp: Berlin, 2021. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai  pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.Ierakstīts studijā "Ambona".