Saruna par Dievišķo komēdiju

@Aizsākot divdaļīgu sarunu ciklu, Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par itāļu literāta un domātāja Dantes Aligjēri 1321. gada poēmu “Dievišķā komēdija”. Saruna iesākas ar Dantes personīgās un pasaulvēsturiskās nozīmes apcerēšanu, uzsverot Dantes noturīgo vietu gan rietumu tradīcijas kanonā, gan pāvestu apustuliskajās proklamācijās. Tad Rudevskis pievēršas 13. gs. Florencei kā Dantes mājām un izraidītājām, apskata Itālijas sašķeltību, Dantes ģimeni un izcelsmi, kā arī skaidro gvelfu un gibelīnu ideoloģiskās atšķirības un cīņu par Itālijas nākotni starp dažādām pāvestu, Vācu svētās Romas imperatoru un Itālijas pilsētvalstiņu interesēm. Tālāk apskatīta Dantes dalība aptiekāru ģildē, Florences valdībā, bērnības iemīlēšanās Beatričē Portināri, kas iedvesmoja Dantes pirmās darbības posma vainagojumu, dzejojumu “Jaunā dzīve” (La Vita Nuova). Saruna turpinās par Francijas intervenci un režīma maiņu Florencē un Dantes nelaimīgās, bet literāri auglīgās Veronas trimdas sākumu 1301. gadā, pēc kura līdz pat nāvei no malārijas Ravennas apkārtnē viņš tā arī vairs nekad nedrīkstēja atgriezties Florencē. Tālāk Rudevskis pievēršas trimdas laikā sarakstītajiem Dantes traktātiem par laimi, itāļu tautas valodas aizstāvību aristoteliskas argumentācijas gaismā un monarhiju. Irbe pievērš uzmanību “Dievišķās komēdijas” tapšanas garīgajiem priekšnosacījumiem Dantes dzīvē, izceļot laikmeta reliģiskās kustības un paša autora piedzīvotās politiskās sakāves izraisīto sarūgtinājumu. Rudevskis atgādina, kāpēc bija trīs, nevis viena renesanse un kāpēc robežšķirtne starp viduslaikiem un renesansi ir diskusiju priekšmets: trešo jeb 15. gs. humānistisko renesansi noteica kritiskā attieksme pret “barbaru” radīto pārrāvumu starp antīkās pasaules mantojumu un kristietību, savukārt Dante uzskatāms par otrās jeb viduslaiku sholastiskās renesanses pārstāvi, kas savā dzejā izsaka Akvīnas Toma teoloģiski-filozofisko sistēmu, tātad pārstāvot sintezētu pēctecību starp antīko un kristīgo mantojumu. Sarunas pirmās daļas noslēgumā Rudevskis paskaidro, kāpēc darba nosaukumā ir gan “dievišķā”, gan “komēdija” un raksturo darba uzbūvi, skaitļu simboliku un Dantes izvēlēto tolaik eksperimentālo trīsrindu pantu – tercu. Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Telos⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ aplādēm kādā no šīm vietnēm: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Spotify vai⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Google podcasts⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠.Ierakstīts studijā “Ambona”.