Somu rakstniece Rīka Pulkinena: Romāns "Burvība" ir alegorija par mūsu laikiem

"Grāmata par nāvi un mīlestību; par cilvēka trauslumu; par to, ka mēs katrs esam mūžam viens." Tā varēja raksturot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas latviski tulkoto romānu "Patiesība" un šo raksturojumu var attiecināt arī uz nesen Maimas Grīnbergas iztulkoto viņas romānu "Burvība". Rīkas Pulkinenas romāns ''Burvība'' ir pētījums par to, cik jaudīgi un mierinoši mēdz būt sadomājumi, cik trausla ir atšķirība starp mīlestību un spēli. Ikkatrs romāna varonis 17 gadīgo Filipu, kas atrasta mirusi, redz atšķirīgi - kā spoguli savām fantāzijām un dusmām, arī brīvības meklējumiem. Uz Rīgas Grāmatu svētkiem Latvijā bija ieradusies Rīka Pulkinena, un viņu uz sarunu aicināja Liega Piešiņa. Interviju latviskoja tulkotāja Maima Grīnberga. Saruna ar rakstnieci aizsākās ar atziņu par stāstnieka spēku un varu pār lasītāju. Rīka Pulkinena: No vienas puses, vara šajā romānā saistās ar to varu, ko meitenes mēdz lietot pašas. No otras puses, tā ir vara, ko cilvēki izmanto attiecībā pret meitenēm. Filipa romāna sākumā mirst. Savā ziņā viņai vispār nav balss, viņa ir tikai attēls. No otras puses, var domāt, ka viņai kā mirušai ir skatījums uz visiem personāžiem un notikumiem, kas šajā romānā notiek. Te parādās arī sociāla, sabiedriska nots, jo es gribēju attēlot meiteni, kas dzīvē ļoti bieži pati ir dažādu stāstu objekts, bet šeit viņa parādās kā stāstītāja. Romānā parādās daudzu cilvēku viedokļi par Filipu, un tas atmasko to, vai meitenes bieži vien nav dažādu cilvēku aizspriedumu un viedokļu projekcijas. Man šķiet, ka šajā grāmatā tiek veicināta fantāzija. Cik Filipai tā ir svarīga? Filipa nepārprotami nemitīgi nodarbojas ar fantazēšanu, turklāt gan pozitīvu, gan negatīvu. Viņa spēj par cilvēkiem iztēloties gan pašu sliktāko iespējamo, gan pašu labāko. Tas savā ziņā parāda to, kā mēs, cilvēki, labprāt pakļaujamies tam, ko mums iestāsta. Ja ir kāds pietiekami autoritatīvs cilvēks, kas mums kaut ko saka, tad esam ar mieru noticēt gandrīz visam. Man izveidojās tāda ķēdīte, ko sauc “spēle, stāsts, meli”. Parasti grāmatās mums pietiek ar spēli un stāstu. Kāpēc ir svarīgi atzīt arī melus? Savā ziņā šis romāns ir alegorija par mūsu laikiem, jo vai tad mēs visi nedzīvojam tādā situācijā, kur pakļaujamies dažādām spēlēm un lietām, kas beigās izrādās tikai burvju plīvurs vai meli? Viena no svarīgākajiem balsīm šajā romānā ir tas brīdis, kad Filipas māte aiziet uz policiju un runā par to, ka darīšana ir ar bērnu. Romāns ir analīze par šo laiku, kad mēs bērnišķīgai rīcībai dodam vietu uz pjedestāla. Vai varat no savas pozīcijas paskaidrot vārdus “izskaidrot” un “saprast”? Man liekas, ka romāna ietvaros par to ir jādomā. Vai jums svarīgāk ir izskaidrot vai saprast? Man droši vien svarīgāka ir saprašana un jo sevišķi tas, lai lasītājs varētu saprast bez izskaidrošanas. Man ļoti bieži romānos alegoriskie līmeņi ir tādi, ka es ļoti ceru, ka lasītājs saprot, kaut neesmu neko izskaidrojusi. Jūs sakāt, ka varoņi būvē Filipu no mantām un vārdiem. Kā tas ir? Šo romānu var uzskatīt par meitenības vai meitenei būšanas vivisekciju. Romāna varoņi, apstrādājot savas sēras, cenšas uzbūvēt viņas tēlu. Tikpat labi var būt runa par uzbūvēšanu, kā arī par nojaukšanu.