Teātris ir mans glābējs... Nacionālā teātra gaismu māksliniece Lienīte Slišāne

"Es varētu teikt, ka teātris ir mans glābējs. Jā, saku paldies teātrim, ka viņš ir mani glābis... Tik ilgi gadi šeit ir nostrādāti, ka visa dzīve man saistās ar šo teātri: skatoties atpakaļ, varu teikt, ka izrādes ir mana dzīve," saka Latvijas Nacionālā teātra gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, kuru uz sarunu par teātri, gaismām un dzīvi aicinājusi teātra zinātniece Ieva Struka. Ieva Struka: Kad aicināju tevi uz sarunu, teici, ka tu jau strādājot "tikai" Jaunajā zālē. Vai strādāšana vienas spēles telpas gaismu saimniecībā divdesmit gadu garumā tev pašai tiešām šķiet "tikai"? Lienīte Slišāne: Nujā... Man likās – ja tu mani aicini kā gaismu mākslinieci, tad tas ir maz. Manuprāt, lai sauktu sevi par gaismu mākslinieku, jāpamēģina vairākas skatuves, tāpēc man šķiet, ka strādājot tikai Jaunajā zālē un zinot tikai savu aparatūru, zinot tikai savu telpu – kā gan lai es sauktu sevi par gaismu mākslinieci? Man tas šķiet par maz, jā.  Man tomēr šķiet, ka divdesmit gadi ir ļoti liela teātra pieredze, un, ja paskatāmies šādā rakursā – vai tas ir daudz vai maz? Divdesmit gadi – tas ir daudz. Turklāt Jaunā zāle ar visām savām tehniskajām iespējām kā gaismu inženierei man ir ļoti daudz ko iemācījusi – tieku galā, ar Jaunās zāles izrādēm atrodoties arī citās zālēs. Tādā ziņā – jā, no nulles tā ir iemācījusi visu tehnisko gaismu uzbūvi. Nu, tas ir daudz! Jaunā zāle man devusi ļoti daudz! Ar gaismu saimniecību gan Nacionālajā teātrī, gan lielā mērā daudz kur citur nodarbojas arī sievietes. Kā vispār kļūst par gaismu mākslinieku? Kā meitene vai sieviete pieķeras pie šādas lietas, kas prasa arī tehniskas zināšanas? Principā viss notika ļoti, ļoti nejauši. Uz Nacionālo teātri atnācu strādāt par garderobisti, un nostrādāju pusgadu – no Jaunā gada līdz "Silmačiem". Atnākot uz jauno sezonu, lai turpinātu strādāt par garderobisti, satiku savu bijušo kursabiedru, kurš strādā par gaismotāju, un viņš teica – nāc pie mums par gaismotāju! Un tad bija tā – vai nu rīt, vai nekad... Un tad nu es izvēlējos tomēr iet. Tā viss process sākās. Neko nezinot! Tikai to, kas ir elektrība, un zinot, ka katram kontaktam nevar pieslēgt bezgalīgi daudz. Sākās mācīšanās process: cik jaudīgi ir prožektori, kur ko likt, kur ko slēgt, kā viss darbojas. Ka katrai konkrētajai izrādei jāliek sava gaismu partitūra. Tas notika procesā. Sākumā tu mācies visu tehnisko pusi – saspraušanu, nolikšanu, prožektorus, skaties, kā tas notiek mēģinājumu procesā – kā top gaisma konkrētajai izrādei. Un domājot – ahā, es varbūt te liktu tā, bet te – šitā.  Tas, kas mani pārsteidza, sākot strādāt teātrī – ka gaismas ķermeņu ir milzumdaudz, par ko liela daļa skatītāju pat nenojauš. Cik Jaunajā zālē ir gaismas ķermeņu vienību, ar ko ikdienā tev nākas strādāt? Cik tā tava saimniecība ir liela? Nesen skaitīju! (smejas) Jaunajā zālē ir simt vienību. Uz katru izrādi, protams, visas netiek darbinātas. Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv