Trauksmainie 90.gadi un toreizējo lēmumu nozīme tagad. Saruna ar Guntaru Krastu

Latvija mērķtiecīgi dodas ceļā uz NATO un Eiropas Savienību, finiša taisnē lielā privatizācija un savu varenību sāk izrādīt oligarhi. Par trauksmainajiem deviņdesmitajiem un toreizējo lēmumu nozīmi tagad saruna ar bijušo premjeru Guntaru Krastu. Guntars Krasts bija piektais premjerministrs pēc neatkarības atjaunošanas un Ministru kabinetu vadīja trauksmaino 90. gadu nogalē, kad Latvija devās ceļā uz Eiropas Savienību un NATO, kad finiša taisnē nonāca lielā privatizācija un savu varenību sāka izrādīt arī tā saucamie oligarhi. Guntars Krasts bijis arī ekonomikas ministrs un Eiropas Parlamenta deputāts no Latvijas.  "Pamatā uzskata, ka Jeļcina Krievija bija viens tas īsais periods Krievijas vēsturē, kurā Krievija bija demokrātiska un visumā sabiedrība, kas varētu pēc kāda laika līdzināties arī pārējām Eiropas valstu sabiedrības uzbūvēm, formām gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā," analizē Guntars Krasts, vērtējot atšķirības starp Jeļcina Krieviju un to Krieviju, kādu ir izveidojis tagad Putins. "Bet tajā pat laikā tagad, paskatot arī vēsturiski un salīdzinot tās situācijas un uzvedības modeļus, es teiktu tā, ka gluži vienkārši tai Krievijai, kas bija Jeļcina Krievija bija mazāk resursu, bija mazāk valdības resursu, valdošo šķiru resursu darbināt Krievijas mašīnu tajos virzienos, kur tā jau acīmredzami tēmēja," turpina Guntars Krasts. "Es varu atsaukties uz savu personīgo pieredzi, kad 1998. gada martā bija nelielas nekārtības Rīgas centrā, kuru izcelsme vēl tagad nav skaidra – pensionāru nemieri it kā par elektrības cenu pieaugumu, kuri pārvērtās tādā nelielā pastaigāšans un Valdemāra ielas bloķēšanā iepretī Ārlietu ministrijai. Bet kuru filmēt bija ieradušās gandrīz visas Krievijas televīzijas studijas, un tas nebija tāds pavisam parasts gadījums, jo parasti šeit, Latvijā, bija augstākais viena studija, ja vispār uzturējās kāda ziņu aģentūra no Krievijas." "Un tūdaļ, dažas dienas pēc šiem notikumiem, vēl bija sprādziens pie Krievijas vēstniecības, atkritumu urna tika uzspridzināta iepretī Krievijas vēstniecībai, bija sprādziens pie sinagogas, un tas bija it kā pietiekams iemesls Krievijas ārlietu ministram Kozirevam, kurš jau bija zondējis Vācijas ārlietu ministram Kinkelam Berlīnē par iespēju veikt humanitāru misija Latvijā. Tā teikt, ievest tankus, lai nomierinātu tos nemierus, kas tur veidojās, un cilvēktiesību pārkāpumus un tā tālāk," atklāj Guntars Krasts. Tā bijusi tieša ziņa no Vācijas ārlietu ministra, kurš Krastam to pavēstīja Vācijas vēstniecībā Latvijā.  "Tā bija neformāla ziņa, bet vēlāk visa tā reakcija, kas izpaudās kaut vai Amerikas Savienoto Valstu tūlītējā reakcijā uz Krievijas līdzīgām droši vien zondāžām kaut kur citur, tam, kas notika arī Eiropas Savienībā vēlāk, tāpat draudzīgo Skandināvijas valstu reakcija liecināja, ka tiešām situācija Krievija vērtē visai nopietni kā iespēju veikt kaut kādu intervenci Latvijā. Par ko mēs, protams, plaši sabiedrībā neziņojām, lai neradītu lieku satraukumu, jo sabiedrotie apgalvoja, ka tas nenotiks un ka tas nebūs iespējams. Katrā ziņā tas bija acīmredzami instruments, ko Jeļcina valdība, tuvojoties defoltam, viņi juta, ka Krievijas ekonomika iet uz grunti, jo kādu pusgadu vēlāk Krievijas ekonomika bankrotēja 1998. gada augustā. Tas bija arī tas instruments, ko viņi gribēja izmantot, lai slāpētu iekšējos nemierus. Tātad es redzu tiešas paralēles ar šodienu, jo acīm redzami Putina režīma viens no galvenajiem mērķiem bija slāpēt neapmierinātību, novērst uzmanību no problēmām iekšienē," analizē Guntars Krasts.