Trauma uz kino ekrāna – ceļš no ārthausa zombijiem līdz čomu komēdijas teritorijām

Kā kino izstāstīt traumu? Saruna un polemika par norvēģu režisores Tejas Hvistendālas(Thea Hvistendahl)  filmu "Sadzīvot ar mirušajiem" un Džesija Eizenberga (Jesse Eisenberg) otrā pilnmetrāžas spēlfilmu "Īstas sāpes". Aplūkojam divus darbus, kas saistāmi ar traumatismu gan individuālā, gan kolektīvā līmenī – režisores Tēas Vistendāles debijas filma "Sadzīvot ar mirušajiem" piedāvā aukstas krāsu paletes zombijdrāmu uz Oslo daudzstāvu dzīvokļu māju fona, tikmēr ar "Zelta Globusu" apbalvotā komēdija "Īstas sāpes" seko divu brālēnu ceļam uz Poliju savu sakņu meklējumos. Godalgotā aktrise Renāte Reinsve un Anderss Dānielsens Lī no dramēdijas “Pasaulē sliktākais cilvēks” (2021) šoreiz dala ekrānu pavisam netipiskā, "nordic-noir" vizuālajos kodos piesūcinātā darbā, "Sadzīvot ar mirušajiem" . Filmas kodolā ir trīs stāsti par mirušajiem, kuri atgriežas pie sērojošām ģimenēm un mīļotajiem, sev līdzi nesot eksistenciālas šausmas. Sarunā aplūkojam veidus, kā kino iespējams "pastāstīt" traumu un apspriežam spilgtus darbus, kas uz ekrāna risina ar sērām saistītus jautājumus. Daudz gaišāku toņkārtu un sasaisti starp individuālo traģiku un vēsturisko traumu veido Džesija Eizenberga režisētā filma "Īstas sāpes", caur asprātīgiem dialogiem un lieliskiem aktierdarbiem atveidojot brālēnu Deivida (lomā filmas režisors) un Bendžija (Kīrans Kalkins) tūrisma braucienu uz Poliju. Spilgtu tēlu galerijas pavadījumā galvenie varoņi vecmāmiņas godināšanas nolūkos dodas pa holokausta pēdām, pa ceļam risinot jautājumus par autentisku dzīvi un kopābūšanu arī smagos apstākļos. Pētām filmas sasaisti ar "čomu komēdijas" apakšžanru un meklējam sasaisti starp "lielajiem" un "mazajiem" naratīviem mūsdienu kinematogrāfā.