"Trešdaļgadsimta balva" un transformatīvā lasīšanas pieredze

Šonedēļ "Klasikā" izskanējis cikla raidījums "Dzejas dienu laiks", kas pievērsies "Trešdaļgadsimta balvas" nominētajām grāmatām. Otrās "Trešdaļgadsimta balvas" žūrijā ir literāti Gunta Šnipke, Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs. Trīs no tiem, Guntai Šnipkei klāt neesot, darbadienas rītos bija dzirdami "Dzejas dienas laikā".   Četrus rītus varēja dzirdēt par balvai nominētajām grāmatām: Andra Akmentiņa “Māja”: Jāņa Baltvilka “Kāds putns”: Jāņa Baltausa “Burtu būšanas”: Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”: Balva tiek pasniegta par oriģināldzeju vai atdzejas krājumu, kas izdots laikā no vienām "Dzejas dienām" līdz nākamajām. Šāds vērtēšanas periods ļauj objektīvāk novērtēt darbu ietekmi un kvalitāti, sniedzot nepieciešamo distanci, lai izceltu patiesi nozīmīgus darbus. Tā ir iespēja novērtēt tos autorus, kuru vārdi un darbi veido mūsdienu Latvijas literatūras ainavu. 8. septembrī bārā “Čē” (Dzirnavu iela 82) tiks paziņots "Trešdaļgadsimta balvas" uzvarētājs.   Noslēdzošajā raidījumā "Dzejas dienu laiks" viesi – dzejniece Linda Mence, dzejnieks Edvards Kuks un dzejnieks un literatūrzinātnieks Ivars Šteinbergs – stāsta par pašu daiļradē aktuālo. Vai izlasītie krājumi liek ar citādām acīm palūkoties uz savu dzeju? Ivars Šteinbergs: Lasīšanas pieredze jebkurā gadījumā ir transformatīva. Īsās vai šķietami nenozīmīgās lasīšanas reizes tevi transformē nemanāmā, niecīgā daudzumā, bet šajā gadījumā, izlasot 23 dzejas krājumus, kas tapuši pirms 33 gadiem, izmainās laika izjūta, izmainās tā, ka to var ievērot. Es tagad noteikti citādi raugos uz 1992. gadu. Tas citādums varbūt nav kontrastējošs vai krass, bet 1992. gads tagad manā laika izjūtā ir dziļāk iezīmējies, un tas maina izpratni vai sevis sajūtu. Kā tas atspoguļosies uz manu radošo darbību, man nav ne jausmas, bet es varu galvot, ka tas ir noticis, un atļaušos teikt, ka tas ir noticis arī ar citiem žūrijas pārstāvjiem. Edvards Kuks: Piekritīšu, ka rakstīšana ir ļoti saistīta ar lasīšanu, no tās nāk impulss. Ja domājam par “Trešdaļgadsimta balvu”, neko tieši no lasīšanas pieredzes neuzrakstīju. Mēs raidījumos runājām par sava laika klišejām vai paņēmieniem, un, pārlasot ar distanci gan labus, gan ne tik labus tekstus, kas ir līdzīgā toņkārtā, var saprast, kas palīdz izvairīties no klišejas, respektīvi, kā var izmantot kādu paņēmienu, neiekrītot tajā pašā grāvī. Tādu dzeju lasot, nagi niez pamēģināt rakstīt mazliet vecmodīgi, ja tā var teikt, paskatīties, kā izdarīt šādi, bet, lai tas nav ar sasmakumu, sastāvējuša gaisa sajūtu. Linda Mence: Šī lasīšanas pieredze droši vien atstāj kaut kādas pēdas, kā ikviena lasīšanas pieredze. Es bieži vien rakstu ļoti tiešā cita teksta iespaidā. Reizēm periodos, kad intensīvāk lasu un klausos citu cilvēku dzeju, es pati vairāk rakstu. It kā esmu pabeigusi jaunās grāmatas manuskriptu, bet visu laiku gribas kaut ko likt klāt un ņemt nost. Es arī nezinu, kad īsti mēs to izdosim, tā kā ir drusku nepabeigta sajūta, jo vienmēr var kaut ko pamainīt, un, ja kaut ko jaunu pierakstu klāt, liekas, ka tas arī ir jāliek iekšā.