"Trešdaļgadsimta balvai" nominētās grāmatas. Dzejas krājums “Kaut kam jānotiek"

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos turpinām sarunas par "Trešdaļgadsimta balvai" nominētajām grāmatām, kas izdotas pirms 33 gadiem. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”.  Žūrijas pārstāvji Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs sarunājas par Kaspara Kļaviņa un Dzintara Buša dzejas krājumu “Kaut kam jānotiek”. Linda Mence: Kaspara Kļaviņa un Dzintara Buša dzejas krājums, pavisam sīkā burtnīciņa “Kaut kam jānotiek” pārsteidz neparastās noskaņas un mainīgās balss dēļ. Krājumā mēs sastopam mullu un mācekli, “kurš pavirši klausījās, urbinot degunu”, tēvu, kuram bija divi, nevis trīs dēli, un muļķītis bija viņš pats, kā arī nemierīgos pusnakts vecīšus un citus sirmus kungus. Mēs nonākam vietās otrpus ikdienai – Ziemeļzemē, skaudrajā vietā un uz soliņa pie tramvaja pieturas, kur sarunājas filozofi. Dzejoļu tēli un vietas vilina noslēpumainībā, kas nav bijības apdvesta, bet pārsteidz ar rotaļību un ķecerīgu interesi par nesaprotamo, necenšoties to izskaidrot un padarīt par savu. Dzejoļu balsī ironija mijas ar lirismu un arī dzejoļu forma ir gana dažāda, lai krājums nekļūtu vienmuļš. Viscaur krājumā liriskais “es” – un vietumis liriskie “mēs” – it kā vēro, ieturēdami zināmu distanci, vairīdamies izteikt vērtējumu, bet notverdami un tūdaļ atsvabinādamies no neparastā stāsta, atgadījuma vai iespaida. “Kaut kam jānotiek” ir krājums, kas pārsteigs arī dzejas zinātājus, kuri nemaz nenojauš par mazo, neparasto grāmatiņu.