UDHS skar arī meitenes: to ir grūtāk atpazīt un tāpēc arī tā retāk tiek noteikta

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir diagnoze, kas plašāk izplatīta zēnu vidū, taču speciālisti norāda, ka tā skar arī meitenes. Tiesa, to ir grūtāk atpazīt un tāpēc arī tā retāk tiek noteikta. Kāpēc tā un ko tas nozīmē pašam bērna un ģimenei? Ģimenes studijā skaidro psihiatrs, Bērnu slimnīcas Metodiskās vadības centra vadītājs bērnu psihiskās veselības jomā Ņikita Bezborodovs, psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Gunita Kleinberga un klīniskā psiholoģe, UDHS biedrības pārstāve Dana Skara. Raidījumā ne reizi vien esam izvaicājuši speciālistus par to, kas ir UDHS un kā tas izpaužas. Katrā šādā sarunā vienmēr saņemam komentārus, ka runa ir par vienkārši neaudzinātiem jeb, vēl prastāk sakot, izlaistiem bērniem, defektīvu jauno paaudzi un tamlīdzīgi. Bet jau 1902. gadā zinātnes žurnālā "Lancet" publicēta angļu ārsta Džordža Fridriha Stīla lekcija, kurā aprakstīts uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, kurā minēts, ka pamatā tam ir bioloģiski iemesli un tas ir aprakstīts. Un Stīls, dēvēts arī it kā par britu pediatrijas tēvu, pirmais esot atzīmējis, ka UDHS biežāk raksturīgs tieši zēniem. Ir arī meitenes un sievietes, kam šī diagnoze ir uzstādīta, taču, iespējams, tā viņām tiek noteikta retāk vai varbūt arī paliek neatpazīta. Kāda ir meiteņu dzīves specifika ar UDHS un kas par to jāzina vecākiem?