Vai zini, ka Broņislava Martuževa sacerēja ne tikai dzeju, bet arī dziesmas?

Stāsta Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja" vadītāja Anna Egliena Martuževi bija muzikāla dzimta. Visus Dievs bija apveltījis ar labām balsīm un patikšanu muzicēt. Tēvs Jānis (1882–1937) dziedāja tā, ka vīri cēlās kājās un noņēma cepures, māte Helēna (1890–1963) bez nevienas mācību klases skolā ne tikai pārzināja visu katoļu liturģijas gada repertuāru, bet labi orientējās arī klasiskajā mūzikā un ar labpatiku klausījās visu, ko pa radio varēja uztvert.   Ja viens kaut kur bija samācījies jaunu dziesmu, mājās visi bija priecīgi to iemācīties un gavilēt uz balsīm. Kad Broņislava (1924–2012) sāka pati izgudrot meldiņus, bet kautrējās teikt, ka tie ir viņas, notika tā, ka visi samācījās, dziedāja un priecājās, bet neviens nezināja, ka tā ir pašu māsas dziesma. Galvenais – lai skan! Galvenais mūzikas skolotājs (ar četru klašu izglītību) bija vecākais brālis Pēteris (1912–1943), kura pirmais mūzikas instruments bija krustēva dāvinātās mutes ermoņikas. Tad viņš pats sameistaroja pirmo vijoli – izgreba kaut ko līdzīgu pavārnīcai, pārvilka stīgas un ... spēlēja pagalmā jauniešu zaļumballēs, bet, kad nopirka īsto vijoli un pēc tam iegādājās arī cītaru, sākās pasaulīgo prieku svētki. Mazais brālis Henrihs (1926–1946), baritons ar izcilu tembru, spēlēja visu, kas gadījās: vijoli, cītaru, akordeonu, ģitāru. Brālis Ciprians (1914–1976) ar spēlēšanu nodarbojās pa retam, arī māsa Magdalēna (1915–2004) bija atturīga spēlmane, bet abu balsis – baritons un soprāns – palīdzēja rotāt dzīvošanu arī bez instrumentiem. Broņislavas alts gavilēja kopā ar cītaru, un jau pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa nopirka un iemācījās spēlēt arī akordeonu. Kad Broņislava bija pagrīdē, arī tad savu reizi cītara ieskanējās, jo visi bija jauni, balsis ilgojās dziedāšanas un stīgas prasījās spēlējamas: dārzā stāvēja sargposteņi, lai istabā uz brīdi varētu skanēt dziesmas. Un dzejoļu kladē parādījās rindas: Zem briesmu drauda – ak, cik kvēls top prieks! Mēs visi – lieli bērni kara spēlē! Pārmaiņus ar akordeonu šī cītara ir gavilējusi vienatnē un pulkā, kopā ar dzejnieci izraudājusi bēdas un izmisumu, skanējusi Dieva godam un cilvēku labam prātam. Tagad tā ir Rakstniecības un mūzikas muzejā, lai ar savu dzīvesstāstu apliecinātu ne tikai vienas dzimtas, bet visas tautas sīksto, sūro un priecīgo dzīvošanu, jo – kur vien dziesma nolemtību gaina, tur, draugi, skan mans sveiciens jums. 1990. gada žurnāla "Karogs" 1. numurā pirmo reizi Martuževa publicēta ar savu īsto vārdu (divi dzejoļu krājumi – 1981. un 1987. gadā – iznāca ar Evas Mārtužas vārdu): beidzot arī dzejniece Martuževa iznāca no literārās pagrīdes! Bez īstās autores vārda tautās gāja ne tikai dzeja, bet arī dziesmas. 1973. gadā – Dziesmusvētku simtgadē – viņa raksta: Dzimst dziesmas tautā. Dzimst un nelasītas zūd... Viņai bija svarīgi, lai tās saglabātos. Viņa uzrakstīja vēstuli Latviešu Folkloras krātuvei ar aicinājumu atbraukt. 1980. gadu vidū tas notika – vairākas reizes uz Dārziņiem brauca folkloristi un "nedzejniece" Martuževa savas pašsacerētās dziesmas iedziedāja kā tautasdziesmas. Tagad Martuževas sacerētās dziesmas ir apkopotas, pavisam kopā ir vairāk nekā 80 melodiju, toskait 23 solodziesmas ar pašas un citu dzejnieku dzejām, arī pagrīdē sacerētā "Jaunība, jaunība". Pārējās dziesmas sacerētas tautasdziesmu stilistikā. Izdošanai tiek gatavota Broņislavas dziesmu grāmata, ko šovasar klajā laidīs izdevniecība "Musica Baltica".