Vai zini, ka dzejnieks Ojārs Vācietis aizrāvās ar dažādu lietu kolekcionēšanu un vākšanu?

Stāsta Mārtiņš Bērziņš, O. Vācieša muzeja vecākais speciālists Ojāra Vācieša dzīvokļa viesistabas plauktos glabājas vairāk nekā trīsdesmit termosu. Tā ir dzejnieka vispraktiskākā kolekcija. Termosus ar karstu tēju vai kafiju viņš reizēm ņēma līdz savās garajās pastaigās. Reizēm, kad nāca viesi viņam uz galda jau bija termoss ar karstu kafiju. Tomēr visvairāk termosi Ojāram Vācietim noderēja tieši vakaros. Ojārs Vācietis savā būtībā bija izteikts rīta cilvēks. Viņš cēlās piecos sešos no rīta, nesa malku, kurināja krāsnis un tad strādāja. Ojāra Vācieša dzeja lielākoties top tieši no rītiem. Tomēr reizēs, kad vajadzēja strādāt vēlu vakaros, dzejniekam uz galda bija termoss ar stipru kafiju. Paralēli dzejas rakstīšanai Ojārs Vācietis visu dzīvi strādāja arī algotu darbu, visilgāk bērnu žurnālā “Draugs” kā redaktors. Rakstāmgalda atvilktnēs satītus avīžpapīros vai vecās cukura pakās O. Vācietis glabāja akmeņus un minerālus. Dzīves laikā Ojāram Vācietim izveidojās visai apjomīga iežu un minerālu kolekcija, kas glabājas muzeja krājumā. Par daļu no kolekcijas jāpateicas draugam Gunāram Grāvim, kurš bija ģeologs un no savām ekspedīcijām uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem Ojāram nereti atveda dažādu iežu paraugus. Viņa kolekcijā atrodami dažādi marmori, kvarci, lazurīts, amazonīts, kimberlīts, ametisti, vulkāniskā bumba un arī dzejnieces Veltas Tomas dāvināts krams no Kanādas. Dzejnieka sieva Ludmila Azarova sauca viņu par akmenssērdzīgu, bet arī pati ar lielāko prieku piedalījās šajā akmenssērdzībā un no pastaigām pa Rīgu bieži nesa mājas akmeņus. Kopā ar Ojāru Vācieti viņa braukusi komandējumos uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem un tur savāktos iežus un minerālus pa pastu sūtījusi uz Latviju. Un Dzejnieka sievasmāte tos līku muguru nesusi mājās no pasta 1963. gada 19. decembrī vēstulē Gunāram Grāvim Ojārs Vācietis raksta: „Ļuda ģībst no taviem akmeņiem. Es arī. Akmeņi pilnīgi atbilst manai diletanta gaumei – ir ļoti krāšņi un efektīgi.” Bet dzejniekam bija vēl citi vaļasprieki – viņš kolekcionēja nozīmītes, pastmarkas, kārtis, sērkociņu kārbiņu etiķetes. Šīs kolekcijas atklāj ne tikai Vācieša daudzpusīgās intereses, bet arī raksturo padomju laiku kopumā. Pastmarku sērijas attēlo padomju cilvēku sasniegumus, nozīmīšu kolekcijas vēstī par vietām, kuras apmeklētas, un tā laika nozīmīgajiem notikumiem, piemēram, 1978. gada futbola čempionātu vai Maskavas olimpiskajām spēlēm 1980. gadā. Ojārs Vācietis gan nav kārtīgs kolekcionārs, bet drīzāk vācējs. Viņa kolekcijā simtiem vienādas četrkapeiku pastmarciņas ar tā laika ģerbonī vai simtiem vienādas sērkociņu kastīšu etiķetes ar klasisko zirdziņu.  Vēstulē Imantam Ziedonim 1975. gada 25. februārī Ojārs Vācietis raksta: „No Tevis man ir vajadzīga 1 leišu sērkociņu kastīte, uz kuras virsū vai nu kas no zālaugiem, kokveidīgiem vai zīdītājiem. Sliktākā gadījumā virsū var būt pats dabas kronis. Un labākā gadījumā kastītes var būt trīs. Atkārtoju, man nav svarīgi, kas iekšā, bet kas virsū – un vispār pati virsa. Šo atskaņotprasošo virsu man ir ap 12 tūkstoši, un krāmēties ap tiem es taisos, kad mani izolēs no sabiedrības.” Dzejnieks parasti strādāja no rītiem, bet pēcpusdienās nodarbojās ar visādiem niekiem. Piemēram, tvaicēja sērkociņu astītes, lai dabūtu nost etiķetes. Pēc tam tās žāvēja. Viņam ne tik ļoti ir svarīga pati kolekcija, bet drīzāk tieši process. Lai atpūstos no dzejas rakstīšanas, lai koncentrētos dzejas rakstīšanai. Ojārs Vācietis labprāt arī zīmēja. Viņš zīmējis, piemēram, tādus košus apļus, kādus mūsdienās mēdz dēvēt par mandalām, bet pats dzejnieks teicis apļi jeb šķīvji. Reizēm dzejnieks no plānā rakstāmpapīra vai no koppapīra griezis sniegpārsliņas. Šos zīmējumus un sniegpārsliņas viņš pēc tam reizēm izmeta papīrkurvī, un daļa no tiem nav gājusi bojā tikai tādēļ, ka sieva Ludmila tos reizēm vēlāk vilkusi laukā no papīrkurvja un saglabājusi.